Atskaite Nr.2

Neliels atskats uz to, kas paveikts, kā arī (skaļi neteikšu) izvēlēti nakamie punkti uz kuriem likt akcentu. Visupirms par padarīto.

1. noskriet maratonu

Jā,  beidzot ir paveikts šis punkts. Paskatoties uz iepriekšējo divu, trīs nedēļu skrējienu statistiku man radās sajūta, ka es to patiešām ņēmu un noskrēju nevis cītīgi tam gatavojos.

18. piedalīties 3 orientēšanās sacensībās (der Magnēts)

Atjaunojoties pēc sava maratona aizbraucu paskriet un pamaldīties pa Mežaparku un ar to tad arī šis punkts sasniedza nepieciešamo kvalifikāciju. Pasākums ir interesants un noteikti jāpiedalās arī turpmāk. Pagaidām tas neviļus sanācis ik otrdienu nedēļā pirms Skrien Latvija 2012, gada seriāla pusmaratona posma.

24. ikdienā sākt lietot LinuxOS

Sakarā ar to, ka sāku aizvien vairāk ieurbties konsolē un tās piedāvātajās ērtībās arī nolēmu nodrošināties mājās ar 100% legālu programmatūru. Tāda tā motivācija. Šoreiz populārā Ubuntu vietā nolēmu izmēģinat draugu ietikto Mint. Pagaidām patīk, jo kā viens tā otrs būvēti uz Debian bāzes.

Noskriets ari pirmais ofisciālais 5 km garais distances posms ar laiku 21 minūte un 20 sekundes. Tas tā starp citu, starp septembri un oktobri.

Neskatoties uz jau esošo sarakstu top jauni. Smadzenes turpina darboties. Bet dažas lietas notiek arī bez šādas nosacītas piespiešanās un sarakstiem. Tāda ir arī neliels rezumē par ideju, kuru manā prātā iedēstīja projekts http://www.izdzivot.lv/ Man gan nav apgādājamā bērna un suns, kuru vest pie veterinārārsta, tomēr nolēmu, ka sportošana to varētu daļēji kompensēt.

Bonusa daļa jeb projekts cik tālu var tikt ar 300 Ls?

Biju pārliecināts, ka patiesībā nebūs nemaz tik traki un noturēšos krietni ilgāk, bet realitātē mans 300 Ls izaicinājums beidzās 18. dienā (uzsāku projektu 10. septembrī), kad bilance ieguva mīnuss zīmi. Detalizācijas nebūs, bet pieraksti un skaitļi liecina, ka pārsvarā es iepērkos RIMI, lai gan vienu reizi biju uz tirgu aizstaigājis. Līdz ar to var domāt, ka attiecībā uz pārtiku vēl varētu nooptimizēt izdevumus. Tāpat no RIMI pirkumiem neizdalīju cik % no tiem varētu būt arī ne tik lietderīgi. Domāju, ka ne vairāk par 5-10% gan. Piefiksēju, ka aptuveni 40 Ls varēju ieteupīt un neiztērēt šo dienu laikā. Tomēr šajās dienās ir nomaksātas komunālās saistības. Pārējais ir lielākoties novirzīts pārtikas iegādei. Nedaudz transportam un atpūtai. Ar interesi paturpināšu priekš sevis šo projektu vēl kādu laiciņu (mēnesi), jo tas ļauj iegūt kopainu par to kā tēreju.

P.S. Droši vien, ka publiska projekta uzsākšana man butu beigusies ar to, ka turpmākās 12 dienas būtu jāēd vien cepti kartupeļi, kā tas reiz tik populāri bija studiju laikos. :)

Jūrmalas pusmaratons no fanu zonas

6:50 Modinātājs. Tējas pagatavošana, līdzņemamās maizītes, brokastis. SMS komandas biedram.
8:15 Esam ceļā.
9:00 Imanta, Maxima, atkal brokastis un esam ceļā.
9:45 Esam jau notikumu epicentrā.
10:00 Starts. Fanu zonā viss notiek. Ar velo arī eskortējām jaunu personisko regordu uzstādītājus, lai nav garlaicīgi garā posmā.
12:00 Burzinš finiša zonā, pusdienas un došanās "īstās pusdienās" uz Jomas ielas kādu no daudzajām skaistajām vietām.
16:10 Atsveicināmies Dzintaru stacijā no skrējējiem un dodamies meklēt Balto kāpu, kas Lielās upes krastā pie Buļļupes. Rimi un pirmās vakariņas.
17:30 Bez liekas maldīšanās sēžam kāpas smailē. Miers un klusums. Vakariņas. Un ainava kura paveras tāda, ko varētu likt uz 10 Ls banknotes, ja tur jau nebūtu Daugavas loku. Lielupes loks tātad. (Otra šogad mīļākā vieta, kur esmu bijis.)
xx:xx Atceļā tiek uz pleciņa paņemta neliela priede. Kalnos neatlaidiet stūri nevienā brīdī. Tālāk jau atceļš Babītes virzienā.
18:16 Imantā neizdodas sakontaktēt jauno VSK noskrien biedru, lai nodotu nozīmīti (droši vien ka skrien).
18:40 Dzegužkalns - augstākais punkts Rīgā. Pauze un saturīgas sarunas par Latvijas piejūras pilsētām un mūziku. (Man uzmācās doma, ka dienai punkts uz I būtu labs ar kādas teātra izrādes apmeklējumu, kas sen nav darīts, bet ... diena jau beidzas.) Vēl negadījums ar trotuāru, kas arī beizās laimīgi.
19:40 Pēdējie metri pirms RIMI, pēdējā atsveicināšanas šodien un uz mājām, kur mani sagaidīja kaimiņienes veselīgās vakariņas.

Krāsas

21:00 Tiek uztaisīta tēja + Stroh Jaagertee ar citronu, jo jau no rīta kakls ir paziņojis par to, ka rudens sezona ir iestājusies. Apsveicu visus ar 22. septembra ekvinokciju. Redentiņis Latvijas sētās un laukos ieripojis 14:49 pēc vietējā laika.
21:34 Tiek publicēts šis bloga ieraksts.

Dienas piezīmes:

• Pietrūka kompānijā Gunas (un viņas fočika). Nenobildētie objekti: skats no baltās kāpas, QR kods pie kādas lauku mājas, kas kopējā ainavā radīja kontrastu šaja dabas nostūrī netālu no Babītes.
• Pusmaratonisti pirmo apli veic ātrak nekā 10 km skrējēji. Pusmaratonisti mēdz aŗi nomaldīties un noskriet garāku distanci.
• Tualetes apmeklējums Jūrmalā maksā 20 santīmu, bet kaķi tur ir par brīvu.
• Diena pavadīta pilnasinīgi ... un rīt beidzot svētdiena pēc ilgiem laikiem.

Tallina 2012 bildēs

Piektdienas vakars Brīvības laukumā

Brīvdabas muzejā Tallinā

Rudens Ņuj ... Tallinā

Maratona trasē un finišā

Skrienošais skursteņslauķis un finiša piemiņa

Vēlreiz, nekad vairs, vēlreiz ...

"Ar mugursomu mugurā un maizes šķēli kabatā, ar laimes zvīņu maciņā es dodos prom." Fēlikss Ķiģelis - Ceļš uz mājām

Ir tāds stāsts (neuzrakstīts, nepasacīts, bet ir), kurā es stāstu par to kāpēc es neskrienu maratonus, bet tikai pusmaratonus. Atbilde uz šo jautajumu bija gaužām vienkārša - un ko pēc tam? Domāju, ka tad skriet jau vairs nebus vēlmes, jo kur gan vēl tālāk. Un tad manās rokās nonāca grāmata (tā vel tiks piemineta ne vienu reizi vien) "Dzimuši lai skrietu". Grāmata ne tikai mani sagatavoja maratonam, bet aizbīdīja "Kas tālāk?" robežas tur, kur tikai nedaudzie kāju spēruši, tāpēc šogad es elpoju ar pilnu krūti. Vismaz no malas tā var šķist. Es atkal skatos no malas uz citiem, kuriem vēl vairāk gaisa krūtīs. 42,195 km pret 50 km, 100 km, vai 24h skrējienu, kad var noskriet pat 200 km ir īpaši tikai Tev pašam un tikai tad, ja Tu to izdari pirmo reizi. Tu beidzot nonāc slavas Olimpā, kurā jau citi sen kā uzņemti, bet uzņem tur tomēr visus.

Mans ceļš uz Tallinas maratonu sakās 7.septembrī, plkst.10:00, kad tikai intuīcijas vadīts nenokavēju autobusu uz Tallinu. Sēdviena nav tas pats, kas pieturas numurs, bet laikam jau inteliģences līkne bija sava inversajā zenītā, ka šādu aplamu pieņēmumu uzskaīju par patiesu.

Īstais ceļa sākums uz maratonu gan sākās galvā, kad skaidri sapratu, ka pirmo maratonu noskriešu, kad ārā būs pavasaris vai rudens nevis +30 grādi tuksneša saules. Un savs nopelns šī ceļojuma sākumam ir koptreniņam, kuru aizvadīju 2012. gada 2. jūnijā. Toreiz kompanijā ar Aivaru un Māri Tērvetes mežos un laukos noskrējām 35 km treniņa režīmā. Aivars jau pa cēļam ieminējās, ka es maratonu noteikti varu noskriet. Tā šī pārliecība manā prātā kopš tās dienas tikai nostiprinājās un tika lolota. Varu teikt, ka pat mērķtiecīgi piedalījos dažādos koptreniņos, kuros varēju pārbaudīt savus spēkus garāku vai vismaz tikpat garu distanču pieveikšanā un palielināju savu kilometru bagāžu, kas tāpat man pašam šķiet pavisam niecīga, tomēr irādijās pietiekama.

Izteiktie mērķi.

25. augustā noskrietā LSC 30 km distance un tur noturētais temps liek domāt par rezultātu 3h:40m. Škiet Edgars no Ežu komandas ieminējās par formulu, ka otra maratona puse ir laika izteiksmē par 10% ilgāka nekā pirmā. 3h:40m nu nekādi vairs man nesanāk, ja ieturu vienmerīgu tempu un uznāk tas +10% lūziens. Iedomājos, ka varētu pirmo pusi noskriet cienīgā pusmaratona tempā un tad otro pusi jau mierīgi tipināt. Tātad 1h:40m uz pilnu jaudu un tad 2h:00m pa mierīgo, bet atcerēsimies, ka tie nav divi pusmaratoni, kurus skrienat ar nedēļu lielu atstarpi. Tāda nu ir skriešanas matemātika, loģikas nekādas. Sacensību priešvakarā nospraudu mērķi turēties kopā ar 3h:30m tempa turetājiem cik vien ilgi to spēšu. Didzis no rīta, gan ieteica nepārķert tempu.

8. septembra vakars.

Pēc saturīgām sarunām hosteļa virtuvītē es pēc plkst. 23:00 devos uz iztabiņu, kur sakārtoju visu, lai no rīta piecēlies varētu jau saģērbties un doties uz virtuvi ēst auzu pārslu biezputru. Igaunijā paņinu putras pieejamas 45 gr. iepakojumā (Latvijā pagaidām zinu tikai 35 gr.) Apēdu 3 paciņas un divus banānus. Pārskatu vēl vai neka snav aizmirsies numuriņā un ap 8:00 dodos uz startu, pa ceļam izdzerdams magnēzija ampulu. Vienīgais, kas man pietrūkst ir iedvesmojošo dziesmu izlase, kuru neesmu sagatavojis un ielicis pleijerī. Būs jācīnās līdz galam tāpat.

Tikai maratonisti

Starts.

Iedzeru pirmo želeju. Vēl īsu brīdi pirms tam esam kopā ar Aivaru un Didzi, bet tad jau jāstājas starta koridoros. Līdz startam minūte un koridorus atdalošās lentas tiek nolaistas. Visi vieglā skrējiena tuvojas starta līnijai. Igauniski dzirdu vien atskaiti līdz startam. Burzmas nav, solis nerimstas un mēs visi dodamies trasē jau no viegla skrejiena pozīcijām. Tādu startu lielajās masās vēl nebiju piedzīvojis. Izcili. Kaut kur blakus ir tempa turētāji uz 3h:45m, bet 3h:30m ir priekšā. Es domāju tikai par to, kā krastmalā būt lielajā grupā un tureties aizvejā. Lielo grupu nācās nedaudz iedzīt, bet temps izrāījās saudzīgs un ņemams.

• 5-6 km.
  Liels bija mans izbrīns, kas pēc krasta zonas un grupā izturēta azvēja ieejot meža zonā es apdzenu 3h:30m tempa turētājus un dodos tālāk. Jā jau varu, tad tikai jāskrien.
• 10 km.
  Šis ir kilometrs, kas griezāmie apkārt. Uzsaucu Aivaram, kurš kādus 150 metrus man priekšā. Didzis, kurš kādus 250-300 metrus aiz manis savukārt uzmundrina mani. Te par tempa turētājiem izvēlos divus somus, kas iet ar pieņemamu ātrumu. Ar mums kopā vēl kads polis. Kopā izturam atceļu uz vecpilsētu, kur atkal sānvējš no līča līdz "Nāriņai".
• 18-21 km
  Somi atpaliek un es ar poli aizejam uz priekšu. Trases profilā sākās kāpums. Esam pie vecpilsētas un es neiepazinies ar saturu pirms dzeršanas punkta apēdu trasē pie tilta saņemto želeju. Vecpilsētas bruģis, parks, kāpums, noskrējiens atpakaļ uz starta vietu.
• 21-23 km
  Esmu ieskrējies lejupceļā un janoķer vēl priekšā esošais polis. Ātrākie kilometri visā distancē. Krastmalā šoreiz izskatas, ka nebūs aiz kā aizvējā turēties.
• 24-26 km - Es sapratu kāpēc es to daru un ko tas man nozīmē.
  Polis atpaliek un lai arī biju nosolījies atpakaļ neskatīties, jūtu, ka tuvojas ... Jā, viņi pēc apļa mani ir noķēruši - 3h:30h. Dzirdu, kā TT uzmundrina pretīm skrienošo 3.vietas ieguvēju, kas arī igaunis. Bariņā gandrīz tieku cauri krastmalas vējiem, kad saprotu, ka puiši uzņēmuši ātrāku tempu nekā varu turēt. Jūtami atpalieku, bet kamēr skrēju barā es kaut ko sapratu par maratonu. Prāts ir tada viltīga padarīšana. Viņam piemit pašsaglabāšanas instinkts. Mazs velniņš uz kreisā pleca. Ko mēs saucam par veselo saprātu. Un tā nu es sapratu, ka ,aratosn tā nav cīņa ar laiku, kaut gan laiks ir viena no balvām finišā, kuru saņem ikviens. Maratons - pirmo, otro, trešo, simto reizi man vienmēr būs finiša sasniegšana nesaktoties uz to cik daudz laika tas prasīs. Ar šādu domu es turpinu skriet lēnākā tempā, jo galvenais jau ir noskriet.
• 30-31 km - Lūzuma punkts
  Jau pusotru kilometru kā cīnos a vēlmi piestāt malā uz īso pauzi WC. Liktens nebija vēlīgs un vienīgajā būdiņā pie dzeršanas punkta mani kāds apsteidza. Gaidīt es nebiju gatavs. Skrienu, turos un gaidu līdz mežiņam, kurš ir atceļā no pagrieziena. Kreisās kajas ahileja cīpsla tā kā sāp, bet labajai kājai augšstilbs it ka uz krapi taisās, it kā nē. Vēl pretīm skrienot uzmundrinu Aivaru un neilgi pirms 31 km pāreju soļos. Skatos, kā mani apsteidz mani līdz tam izvēlētie tempa turētāji - somi. Drošibai iedzeru magnēzija ampulu. Uz WC ar nez kapēc ejot negribās vairs. Nogāju kādas 3 min līdz dzeršanas punktam. Apņēmos vairs tikai pastaigāties dzeršanas punktos, ja sāpes nepieņemsies spēkā. Īsti jau nesāp, bet skriet nav komfortabli.
• 31-41 km - Psiholoģiska cīņa ar fiziku
  Domās pavīd vien skaitļi - 55 km, 50km, 100km un laika rezerve, kas palikusi līdz 4h atzīmei. Bet līdz dzeršanas punktam jāiztur. Pie tilta saņemu vēl vienu želeju, kuru nolemju pataupīt, jo man savas līdzi arī pietiekoši un tas jau krietni patukšotas. Iekšēji spēka pietiek, tikai skriet nav viegli del tam migrenam kājās. Krastmalā šoreiz mērenā tempā esmu es viens un vējš. Mierīgi. Sīkums. Pirmspēdējais dzeršanas punkts, kad pareju soļos pārak ātri dēļ maldīgi pārprastās atzīmes, ka tulīt pēc 100 m bus dzirdināšanas punkts. Ta tik vien kā SEB reklāma. Atsāku skriet atkal un kāds Igaunis trases malā uzmundrina man saprotama mēlē. Iet šobrīd ir grūtāk nekā skriet. Labi, kas tur vairs tikai 5 km, kā to vēsta atzīmes trases malā. Skrienam. Pēdējais dzeršanas punkts, kad atkal soļoju tos savus nepilnos 100 m. Pie pagrieziena, kas ved vecpilsētā, kāda latviete uzsauc - "Tu esi malacis!". Skrienam, jāskrien! Pulkstenī vairs neskatos. Zinu jau aptuveni kadā laikā finišēšu. Pirms 41 km mani apdzen pusmaratona uzvarētājs. Nepazinu nemaz, ka mūsējais letiņš. Paņēmu piedavāto Snikers batoniņu un dodos uz finišu. Kad ieraudzīju pirmspēdējo pagriezienu līdz finišam bija palikuši vairs tikai kādi 500 m.

Finišs.

Tu sāc iekšēji smaidīt, jo Tu jau saproti, ka esi to izdarījis. Skrienot no kalna lejā vēl taupos līdz pagriezienam uz finišu, bet tad gan - finiša sprints ar rokam gaisā. Viss. Tev uzliek kaklā medaļu, ietin lielā plēve, lai saglabātu siltumu un pa sportisku ielu dodos talāk. Saņemu ūdeni. Vēl viens Snikers batoniņš. Uz startu gatavojas nūjotaji un 10 km skrējēji, bet es piestāju malā nedaudz izstaipīties un nosūtīt sms par paveikto. Te nu mirklis, kad asaras acīs sariešas par to emocionālo pacēlumu.

Tikai maratonistiem ir speciāla finiša zona, kurā var est pēc sirds patikas (dietologa murgs) un izbaudīt kāju masāžu, ko arī neatteicos izmantot. Pēc tam mantu savākšana un laiska gozēšanās kopā ar pārējiem letiņiem uz kāpnnēm. Šodien visi ir uzvarējuši. 3 debitanti maratonā finišējuši. Citi vienkārši noskrējuši. Kādam PB. Un tā dodamies vēl uz pirti, kur arī baseins. Tur Arle ieminējās par trešo sporta klasi (3h:40m). Iespējams, ka šo atceroties trasē es tomēr būtu kādu iešanas pauzi izlaidis, bet tikai iespējams. Skatīt 24-26 km atklāsmi.

Mirkļi.

Atceros ka pirmajā aplī krastmalā prom no vecpilsētas ejot satiku kādu onkulīti, kurš visiem māja. Pie 30 km, kad biju tiko apgriezies un atceļu uzsāci, vinš bija ticis līdz šim punktam un vēljoprojām māja.

Kad tiko pirmo reizi biju pārgājis soļos, kāds uzsauca Noskrien un aizskrēja tālāk. Izrādījās, ka tas mans komandas biedrs "Apkart pasaulei" komandā.
Pirms 21 kilometra trases malā kāda latviete uzmundrina.

Mirkļi pirms starta un vispār ...
Tallinā es ierados jau piektdienas pēcpusdienā. Tā kā neviena no noskrieniešiem nebija tad Tallinu baudiju viens pats, kas arī bija atvaļinājuma noslēguma mērķis. Saņēmis numurinu izstaigāju dalu vecpilsētas. Pabiju skatu punktos, safočeju daudz bilžu un devos uz RIMI pēc vakariņām. Paliku es tonakt 16Eur hostelī vienā istabiņā kopā ar vēl 5 cilvēkiem. Visi ārzemnieki. Vakarā vēl aizgāju uz krastmalu līdz "Nāriņai", kur pludmales smiltīs izbaudīju ziemeļu vējus un pavēroju kā ostā ienāca prāmis. Skaists skats, kad pilseta tērpusies gaismiņās.
Otrajā dienā devos uz Brīvdabas muzeju Tallinā. Maratonistiem pilsētas trasports šajās divās dienās ir bez maksas. Tur tad izstaigājos no sirds patikas un ieēdu kārtīgu zirņu zupu. Vecpilsēta pirms satikt noskrieniešus satiku vēl savu kursa biedru ar kuru pasēdējām un parunājāmies. Kamēr es tur tā baudīju visu to sajūtu kolāžu pa brīdim te vienā, te otrā kājā iemetās pa kādai nesaprotamai sāpei. Iespējams tie bija zemapziņas stresa signāli. Maratona priekšvakarā jau devāmies ar komandas biedriem baudīt īpašo pastas piedāvājumu Vapiano restorānā, kur čum un mudž no skrējējiem. Viss iepriekš pieminētais ļāva sajust īstu atvaļinājuma garšu. Arī kāpiens baznīcas tornī pēc maratona bija daļa no tā visa. Un tā atkal viens lielisks 2012. gada vīkends ir aizvadīts.

Tornī, kurš, mākoņiem skrienot, rada optisko ilūziju, ka tas gāžas

Kāpēc ir vērts noskriet Maratonu?

Man tie bija pēdējie 500 metri līdz finišam. Nekas vairs nespēj apturēt, kad Tu saproti, ka esi to izdarījis, lai gan vēl tie nieka pārsimt metri jāveic. Noteikti ir vērts pamēgināt! ;)

Cita Atziņa/Viedoklis:

Ja kāds ir finišējis maratonā ar konkrētu laiku, tad tas ir tikai viņa sasniegums. Viņu nevar pārspēt. Sevi nevar pārspēt. Un tomēr tagadne ikreiz trasē sacenšas ar pagatni. Citreiz tā uzvar, citreiz padodas. Tāpēc ikvienā startā - te un tagad esat vienīgi jūs un hronomerts, kurš gaida finišā ... gaida, kad jūs atkal finišēsiet. Noskrien!

Sausais atlikums

Kontemplācija. 75 dienas.

Kontemplācija - tā ir tāda kā pārdoma, doma.

Ieskatījos savā dzīves kartē, lai novērtetu kāds ir tās statuss. Šodien paiet 75. no 421. dienas. Tā ir 1/6 daļa. Izdarīti ir 3 un procesā vēl 2 daramie darbi. Tā ir 1/8 daļa. Tā vien šķiet, ka jāsafokusējas vairāk uz darāmo darbu sarakstu. Taču par garlaicīgu vasaru sūdzēties nevaru. Noskrieto kilometru skaits turpina pieaugt un rudens solās būt daudzam sacensībām bagāts. Augustā varēja nedaudz atvilkt elpu līdz LSC 30 km distancei 25. datumā un 10 km distancei 26. datumā Nike Riga Run skrējienā. Tā tik bija sportiska nedēļas nogale. Abas sacensības noskrietas sacensību tempā un 10 km distancē uzstādot savu labāko personīgo laiku. Taču šīs nebija gada lielās sacensības. Šoreiz par šiem diviem notikumiem neko vairāk tāpēc nemaz ar negribas rakstīt. Bija un viss. Par NRR protams prieks par rezultātu, bet galvenais jau šajā skrējiena ir mērķis ar kādu pasākums vispār tiek rīkots.

4. doties laivu braucienā ar draugiem

Laivots nebija kopš 2009. gada, kad to darīju pimo reizi. Šoreiz maršruts pa Daugavas upi. Divās dienās janoairē 50 km pa Daugavas lokiem sākot no Indricas un beidzot pie Vasargelišķu skatu torņa, kas arī tika veiksmīgi izdarīts. Piektdienas vakarā no Rīgas devāmies uz starta vietu, kur arī nakšņojām teltīs. Nakamajā rītā pēc pusstundu garas nātru pļaujas ar airiem, taka ir izbrienama, lai nogādātu līdz upei laivas. Tālākais jau vairs tikai iršanas jautājums. Pirmajā dienā izbraucām cauri Krāslavai, piestājot skatu tornī. Izbaudījām arī nedudz lietus, bet kopumā bija silti. Vakarpusē meklējam kādu pusstundu kur sliet teltis, līdz beidzot atradām gana pieņemamu placīti. Tad jau tika taisīti makaroni ar tunci, tika cepti māršmelovi un "džentlmeņu klubiņš" jau otro vakaru ieslīga saturīgās sarunās par dažādiem dzīves aspektiem.

Otrā diena pēc jubilāra sumināšanas pagāja diezgan mierīgā kopbraucienā, jo atlikusī distance vairs nebija gara. Man arī bija pieteikušās kreisas rokas saites (ar sāpēm un uztūkumu), kuras vēl 2 nedēļas pēc brauciena lika par sevi manīt. Atceļā starp pauzēm un miegu izlasīju Oga Mandino grāmatu (kuru man jau uzdāvināja pirms gadiem 4) - Pasaules dižākie panākumi. Tas bija labs punkts uz vairākiem "i", kas jau labu laiku bez punkta, bet ar jautājuma zīmi galā krājušies. Varētu jau pieminēt vēl latgalīšus uz lielā plosta, skrienošo meiteni Ķengaragā, trantsportlīdzekļa reģistrācijas izbeigšanos un sekojošos piedzīvojumus, uzvaru derībās, vispārējo sagurumu un dažus akmeņus upes vidū. Tas arī viss. Nākamgad tātad pa Gauju

Saulainā airētāju komanda

20. pavizināties ar katamarānu pa Rīgas kanālu

Šo punktu izpildīju pavisam neviļus dažas dienas pēc jau pieminēta laivu brauciena. Jāteizc, ka katamarāni nav mana stihija. Tukša pedāļu mīšana, bet ātruma nekāda. Taču plezīriskam darbadienas vakaram kā reiz piemērota izklaide.

Ar to tad arī varētu beigt šo rezumē. Rudens sezonai ir uzstādīti vairaki skriešanas mērķi par kuru piepildīšanu arīdzan šeit varēsiet lasīt, bet viss pārējais ir jādara.

Zinību dienas brauciens pēc smukuma

"Par zaļu pat vēl zaļāks ir mūsu ... laiks" Dālderi - Nepareizā dziesma

1. septembris daudziem atmiņā noteikti palicis, kā mācību gada iesākums. Man šogad jau otro gadu nav vairs tās sajūtas, ka tas butu kaut kāds jauns sākums. Viss gan griežas ar trīskāršu spēku, tiek novākta vasaras raža no laukiem, kāds sēj ziemājus, burtnīcās gulstas lodīšu pildspalvu neizdzēšamās pēdas, biezās klades veic pārgajienus no mājās uz skolu, skolas somā ir zinošāka par tās nesātāju, bet dzērvju kāši pamet Latvijas robežas. Man 2012. gada 1. septembris aizritēja jau kādu laiku un vēl arvien par iepriekš minēto neuztraucoties.

Neviļus pēc Kuldīgas pusmaratona, sava "višlistē" ieliku Cenas purva taku apmeklēšanu (par šīm takām uzzināju Renāra Rozes blogā). Paskatījos kartē, ka tas tikai aptuveni 30 km no Rīgas. Tad jau varēs ar velo aizmīties. Bija doma šo pasākumu noreklamēt Facebook, kas zināmā mērā arī tika izdarīts pie Gunas ziņas par kukurūzas lauka labirinta apmeklējumu pie Tukuma. Tā tapa plāns paņemt velo un ar vilcienu doties kādā dienā uz Tukumu. Pieteicās vēl biedros Artūrs. Tā vairs īpaši nereklamējāmies. Augusta pēdējā nedēļā uzmetu nelielu karti ar maršrutu, sarēķināju, ka distance bus uz kādiem 100 km (līdzbraucēji nenobijās, jo sākotnēji plāns izskatījās uz 70 km). Pēdējā dienā vēl pielikām apskates punktiem arī Ložmetējkalnu. Tātad: kukurūzas lauks, Ložmetējkalns, purva taka, līkums caur Skulti gar lidostu, Vecrīga.

Ap pusastoņiem ar modinatāja zvaniem pamodos. Sviestmaizes jau sasmērētas iepriekšējā vakarā. Aizgāju vēl uz RIMI paņemt graudu batoniņus, saspiedu vēl somā visu līdzņemamo mantu svītu un devos uz dzelzceļa staciju. Pie kasēm jau Artūrs nopircis biļeti, bet Gunu satiksim uz perona. 9:20 attiet vilciens Tukuma virzienā. Top pirmie attēli. Mellužos varam novērot pilnmēness iedarbību (moonings arī tagad populārs) kādas mājas balkonā, kur četri puiši parādīja drosmi. Vēl iepazīstinu ceļabiedrus ar atrumā zīmētu ceļojuma karti-skici.

Ceļojumā līdzpaņemtā karte

10:40 esam Tukumā. Laiks nomācies un ir nedaudz vēsi. Jāsāk mīties, lai dzinējs uzsilst. Nekautrējamies izmest līkumu uz Durbes (jā Durbe ir arī pilseta Liepājas pusē) pili, jo kukurūzas lauka saimnieks vēl nav mājās. Tukums un ceļš Slampes virzienā ir kaut kāds vēju magnetpaugurs. Cīnoties ar pretvēju virzamies ar ātrumu 18 km/h (plānotais ceļojuma ātrums 20km/h). Pirmā pieturvieta sasniegta. Ozolnieki (nē, ne pie Jelgavas) ir nepilnus 6 km no Tukuma. Tur mūs sagaida kukurūzas lauka labirints, tiekam uzcienāties ar āboliem un par labirinta iziešanu tiekam pie končām. Starp dažiem mākoņiem izlien arī saulīte un mēs dodamies tālāk. Pret pretveju palīdz doma, ka pie 30 km jau būsim uz Liepāja-Rīga šosejas. Bet vēl pirms tam pie 22 km piestājam uz mazu maltīti laukmalē, kur tīkams aizvējš siena ruļļos. Te arī vienīgā ķieble. Gunas ričukam priekšējā riepā iedūries stikla gabaliņš, kā rezultatā atpūtas mirklis ievelkas, kamēr salīmējām riepu. Krīzes moments pārvarēts un tad jau tālāk.

Pusmaratons pieveikts un labojam velo.

Tikuši uz šosejas un ar veju mugurpusē lidojam uz vidēji 26-28 km/h. Esam sakārtojušies īsā rinda un aizmugurē braucošajam aizvējā ir iespējams atpūsties. Kamēr Guna un Artūrs min vienmerīgi, mans kadences koeficients pret viņu ir vismaz 1.6x, jo manam ričukam ir tikai viens ātrums un tam vārdā Dzintars. Tā stundas laikā jau esam Ložmetējkalnā, kur skatu tornī jūsmojam par iespēju uzzināt par iespējamo geokešu tornī un ēdam sviestmaizes, Maksimas ābolu pīrāgu un dzeram tēju. Izrādās no paikas es kā vienmēr esmu nobruņojies ar rezervēm vēl vienai dienai. Par nobraukšanu uz "offroad" Artūrs ir sajūsmā. Un lai arī ātrums atkal nav liels, tad esam jau pieveikuši pusceļu un es arī priecājos par dažādību un to, ka ik minūti garām nebrauc kāds četrriteņu spēkrats. Ceļš pieder mums. Tālāk mūsu ceļš ved cauri piemiņas vietām, kas saistītas ar Ziemassvetku kaujām un tā kā krustojumā, kurā jābūt ceļam, tā nav, izmetam palielu līkumu, līdz jau pie 70 kilometra esam pie Cenas purva takām (Te mans Garmin nobeidzas ar tukšu bateriju.). 

Miers

Fantastiska un klusa vieta. Lielākā lāma, kuru dziļums var svarstīties no 0,5-5 m, nosaukta par Skaista ezeru. Taka arī izbraucama ar velo. Atliek tikai pateikt paldies katram gājējām, kurš nokāpj no takas, lai palaistu jūs garām. Loka vidusdaļā ir neleils skatu tornis un jauka atpūtas vieta. Baudot klusumu notiesājām krientu daļu pārtikas. Esam jau pusotru stundu aiz planotā grafika. Pa "Slapjā kaķa" taku pie mums brien trīs cilveki, kuri meklē geokešu. Sarp citu vienu arī viņi mums palīdzēja atrast pie torņa. Es vien nodomāju, ka te es atgriezīšos ne reiz vien, kad gribesies pilnīgu mieru un klusumu un iedomājos, ka izkatas te kā purvā pa kuru gāja Frodo ar Semu un Golumu, kad tie devās uz Melnajiem vārtiem. 

Pusdienvakariņas

Ar lietus lāsēm no purva takām dodamies projām. Atkal šoseja un tā līdz Jelgavas apvedceļa krostojumam, kur atkal aizmūkam no lielās satiksmes kņadas. Sāk līņāt, bet tas ir izturams. Pirmo reizi esmu Skultē un pēc dažiem metriem arī pie lidostas žoga, kur cilvēki vero lidmašīnas paceļamies. Arī šī ir fantastiska vieta. Atkal grants ceļš, kuru šodien vairs Guna necerēja baudīt ar savu velo. Braucam garām ļoti daudziem kukurūzas laukiem. Vēl nedaudz cauri Mārupei un tiek piestāts Statoilā uz saldējumu, velo aprīkošanu ar gaismekļiem. Rīgā kartīgi nolijis un vēl tagad daži tumši un draudīga paskata mākoņi debesīs pēld kā tādi pirātu kuģi. Guna visu dienu uztur sakarus ar ārpasauli un iespējams, ka kāds mums pievienosies finiša spurtā. Tā gan nenotika un ap 21:00 finišējām Vecrīgā ar plecu pie pleca nobrauktiem 105 kilometriem. Sašņorējām velo pie ceļazīmes un gājam uz Egli pēc dienas lielākā motivatora - alus. 

2 Likes already

Pasēdējām pabaudījam Latvian Blues Band un atvadījušies teicām viens otram ardievas līdz nākamajiem kilometriem. Pie Mildas ar Artūru vēl apēdām pēdējos cepumus pārspriedam dašas skriešanas un mūzikas lietas. Tad arī mūsu ceļi kādā no Rīgas krustojumiem šķīrās.

Finālā nobraucām šo maršrutu.

No Cenas purva iespaidiem ir tapis jauns plāns. Vienkārši aizbraukt ar velo uz Cenas purva takām uzēst pusdienas (60 km). Plāns B ir nebraukt atpakaļ pa taisno uz Rīgu, bet doties kaut kur uz Latvijas lejas galu (60 + x km). Tas gan visticamāk jau nākamajam gadam, jo 2012. gada atlikumā tā baudāmā daļa pa lielam jau rezervēta daudzajiem skriešanas pasākumiem.

Lieliski pavadīts 1. septembris.

Piezīmes: valodas īpatnības

• Skauti - tie, kas citu rokām kaut reizi skauti
• Gaidas - tās, kuras gaida (tik nevar zināt ko)

Piezīmes: jāsalabo velo, jo skaņas no aizmugurejās rumbas neļauj riskēt ar vēl vienu tik garu izbraucienu.

Komanda. Fonā Skaista lāma.