Distanču slēpošana. Pirmās sacensības 10 km klasikā.

Smaile Mailēs

Mana slēpošanas vesture

It visam dzīvē ir nepieciešams impulss. Pamudinājums, pareizais zvaigžņu stāvoklis, lai uzsāktu kādu sen izsapņotu vēlmi vai lietu. Ja attiecība uz skriešanu šāda sapņa īsti nebija un tas notika pats par sevi, tad distanču slēpošanai jau nu pirmām kārtām atšķirībā no skriešanas ir nepieciešams sniegs, slēpes, nūjas un modernā pasaulē dzīvojot arī speciāli slēpju zābaki. Aptuveni divus gadus par šo sporta disciplīnu domāju, bet tā arī netiku realizējis. Bija vien nojauta, ka man tā lieta patiks. Sestdien, 26. janvārī nofinišēju savās pirmajās sacensībās 10 km slēpojumā klasiskajā solī.

Pirmo reizi uz slēpēm, kuras pie tam vēl domātas slidsolim (vajadzēja sākt ar klasiskā soļa slēpēm) uzkāpu 2012. gada 16.decembra vakarā Biķernieku trasē. Nepilnas stundas laikā pieveicu 4 km. Sestdienas sacensības Mailēs bija septītā slēpošanas reize. Un kopējais kontaktstundu skaits ir pielīdzināms ~8h. Kritienu skaitu es varu pateikti tikai pēc katra individuālā slēpojuma, bet skaidri zinu, ka vēl neesmu iemācījies krist pareizi.

Slēpošanu līdz šim esmu apguvis pārsvarā pašmacības ceļā, klausoties pieredzējušāku slēpotāju norādījumos un vērojot citus slēpotājus trasē un dodoties gan uz Biķernieku trasi, gan Uzvaras parku, kur nomā ikreiz turpmāk prasīju tieši klasiskajam solim domātas slēpes. Uzvaras parkā atškirībā no Biķerniekiem slēpes ar rievoto struktūru atspēriena zonai jūs neatradīsiet. Vismaz es neesmu pamanījies saņemt tādas. Biķerniekos gan tādas ir un kāpumos ar šādu slēpi doties augšā ir tīrā bauda. Arī nobraucieni izdodas salīdzinoši ātri. Kaut gan veikala MySport speciālists stāstīja gadījumu no dzīves, kad tieši šī rievotā struktūra, kura neļauj slēpei atsperoties izslīdēt uz aizmuguri, bremzē slēpotāju nobraucienā. Es gan to neesmu sajutis, jo slēpēm visticamāk esmu par vieglu, lai radītu tādu spiedienu uz atspēriena zonu nobrauciena laikā.

Ļoti daudz arī ieguvu dodoties vienu otrdienas vakaru uz slēpošanas treniņu Biķerniekos. Jau pēc pirmajiem iemācītajiem 4 soļu veidiem sapratu, ka nu jau ir pavisam cita slēpošana. Tāpēc paldies treneriem. Tā laikam ejot arī nāca iespēja piedalīties Virši-A slēpojumā Vietalvā, Mailēs. 10 km nelikās nekas nepieveicams. Atlika vien vēl dažas reizes uzslēpot un atrast slēpes. Slēpošanas treniņus izdevas ieplānot un izpildīt, bet slēpes piektdienas vakarā nolēmu tomēr iegādāties. Pēc aprēķiniem tas ir izdevīgāk nekā turpināt tās iznomāt. Tāpēc devos uz jau pieminēto veikalu MySport un iegādājos slēpju komplektu. Neko izcili dārgu, bet tādas, kādas man kā svētdienas slēpotājam klasiskajā solī noderēs vēl vairākus gadus.

Sacensības.

Uz sacensībām devāmies ar auto četru cilvēku kompānijā agrā sestdienas rītā. Mašīnā piekrauta ar slēpēm un nūjām, bet kur ērti apsēsties vēl arī ir. Ja skriešanas sezonā tiek runāts par skriešanu, tad slēpošanas sezonā, protams, tiek runāts par slēpošanas lietām. Turpceļā tiek apspriestas tuvākās sacensības.

Ieradāmies sacensību norises vietā ap 11:00. Uz numuru izņemšanu ir diezgan paliela rinda. Dažiem vēl ir jāiesmērē slēpes. Bet tas viss atrisinās un neilgi pirms starta sagērbušies dodamies starta virzienā. Man kā vienmēr viss jauns. 12:00 ir starts 20 km distancē, bet tā, kā nezināju cikos tad īsti ir starts 10 km distancei, tad biju gatavs startēt tulīt pat, bet par laimi uzreiz pēc starta, komentētājs paziņoja, ka 10 km distancē starts ir pēc 15 minūtēm. Tajā brīdi nekur nemanīju Artūru, kurš bija piedzīvojis varen jautru momentu ar drāmu 3 minūtes pirms starta, kurā bija iesaistīti nepareizie stiprinājumi un dēļ kuriem viņš bija palicis bez slēpēm, jo tās nācās atdot Laumai. Nācās startēt viņam pat vēl pēc 10 km starta. Es tikmēr gaidīju savu startu un iesildījos.

Kā var redzēt, tad es "saku" - viss ir forši, laidiet tik trasē.

Un tā 12:15 tika dots starts. Bez īpaša stresa un spriedzes, kā tas ir skriešanas sacensībās, es devos trasē un jau pirmajos 100 metros nopētīju vai mani apdzen visi vai arī kāds paliks aiz manis. Lēnākais no visiem neesmu. Ar šādu mierīgu sajūtu arī sastopos ar pirmo nelielo kāpumu, kurā saprotu, ka slēpes slīd uz aizmuguri, jo manām slēpēm atspēriena zonā nav struktūras, bet tā vietā, lai iegūtu neslīdēšanu, tiek smērēta smēre. Nu neko. Seko neliels nobrauciens un priekšā jau redzu nopietnāku kāpumu, kura pieveikšana prasa izkārtu mēli un ļoti daudz darba tiek rokām, lai noturētos un nenoslīdētu lējā atmuguriski. Tad jau seko pagarāks nobrauciens. Špūru skaits, kas startā bija 6 nu jau vairs tikai 3 vai 4. Seko asāks pagrieziens pa kreisi un atkal nobrauciens. Tad kādu laiku jāslēpo pa līdzenu ceļu. Paslēpoju garam vietai, kur dalās trase. Man taisni, bet 20 km veicējiem bija papildus loks jāizmet un trase tur aizgāja pa labi. Noķēru dažus lēnākos, jo taisnēs spēju paslēpot atrāk. Pēc laukmales esam atkal mežā, kur kāpumā man atkal iet grūti un mani apsteidz tiko noķertie slēpotāji. Sākas principiāla cīņā ar kādu sencīti un viņa atvasi, kurus turu degungalā, bet dēļ kāpumiem nevaru apdzīt. 

Trases shēma, Vietalva, Mailes

Man Garmin jau rāda 3.5 km un pēc asa pagrieziena pa kreisi trases saiet kopā. Redzu, ka līdz 10 un 20 km distanču finišam ir atlikuši 8 km. Tā vesta informatīvā plāksnīte trases kreisajā malā. Trasē arī redzu ātrākos 20 km slēpotājus. Te arī tējas punkts, kur padzeros nedaudz siltas tējas. Apdzenošie tik uzsauc "Hop-hop" un spēju tik pabīdīties laicīgi malā. Kādā no nākošajiem kāpumiem jau daudzmaz esmu apguvis kāpšanu skujiņā, jo citādi nu nekādi nevar un tad jau arī izdodas sencīti & co apdzīt, bet ar to nekas vēl nav galā. Kad līdz finišam palikuši aptuveni 5 km sāku just ka īsti vairs neslīd. Sajūtas, ka būtu saforsējis kādu posmu nav, tāpēc domāju, ka vajadzēs pēc iespējas ātrāk sasmērēt jaunās slēpes pēc šīm sacensībām. Piedzīvoju arī pirmo kritienu. Te jau sencītis & co mani apdzen un ir nepāredzamā gabalā un sākas arī kārtējais meža posms. Trases malā kādā kokā karājas naktskrekls. Nodomāju, ka sanāktu labs foto, bet jāslēpo tālāk. Kārtējais līkums un atkal kritiens. Apdzenošais tik uzsauc kaut ko, ko var iztulkot, kā - "Nu redz kā tev sanāca." Seko nobrauciens un tad diezgan labi pārredzams ceļš ar taisnu gabalu priekšā. It kā ir neliels kritums uz leju, bet jūtu ka slēpes pilnīgi neslīd. Vēlāk gan pētot Garmin kilometru laikus nemaz tik lēni nav un arī trasē ik kilometra atskaite izskatās labi. Pēc brītiņa pamanu, ka tuvojos sencītim & co. Priekšā vēl gana daudz taisnā posma bez kapumiem, kur tad viegli tiku garām viņiem. Līdz finišam 2 km un pēc 90 grādu pagrieziena pa kreisi seko arī garš nobrauciens, kurā sasniegts tiek atrums ap 36 km/h. Un tad uzreiz ne pārāk garš kāpums un pagrieziens pa labi. Paskatos aiz muguras un turpat jau mani principiālie konkurenti. Vēlreiz neliels kāpums un nobrauciens. Līkumā atkal nokrītu un pazaudēju ātrumu, bet ātri pieceļos un turpinu. Neviens mani nav apdzinis izņemot 20 km slēpotājus, kuri to darīja diezgan bieži. Tad seko vēl viens lēzens un pagarš nobrauciens, kurā noturos un redzu jau finiša zonu, bet vēl jāpieveic kāpums, kurā man neiet tik atri un sekojošajā nobraucienā ar līkumu, kad pazuda špūres es atkal pamanījos vēl ceturto reizi no sirds nogāzties. Te nu ģimenes jaunākā atvase mani apsteidza, bet sencītis turpat deguna galā vien bija un kad ieraudzīju, ka viņš uz finišu tik naski nedodas, tad liku ārā visu ko vien varēju. Sencīti tad izdevās apsteigt. Jāteic viņiem paldies par tempa turēšanu, citādi droši vien būtu ātrāk atslābis. Finišēju ar laiku 1h:12m:12s. 

10 m līdz finišam,

Pēc finiša uzreiz silta tēja, zupa un tad vēl tēja reizes četras. Pēc laiciņa finišēja arī Lauma un vēl vēlāk arī Andris un Artūrs. Tad sekoja pārrunas par piedzīvoto trasē, par to cik labi slīdēja vai neslīdēja slēpes un uzzināju jau pieminēto starta spriedzes momentu.

Par pašu trasi varu teikt tik vien, ka tā atrodas patālu no Rīgas, bet ir ļoti interesanta ar kāpumiem un gariem nobraucieniem, jo pats apvidus ir paugurains.

Rezultātā paliku 42 no 57 kopvērtējumā un 15 no 20 Kungu grupā.

Pēc Garmin un vēl atseviški Google pārmērītās kartes arī apstiprinājās, ka noslēpojis esmu 11.6 km nevis 10 km. Par to liels prieks, jo vidējais temps ir ļoti labs un liecina par izaugsmi slēpošanā. Taču arvien skrienu ātrāk nekā slēpoju. Mērķis tagad slēošanā klasiskajā solī būtu ieslēpot 10 km vienā stundā.

Mans pirmais slēpošanas sacensību numurs.

Par inventāru jeb piezīmes priekšdienām.

Gaisa temperatūra bija ap -12 grādiem.

Uzģērbu vienu silto zeķu pāri, kuru lietoju arī skriešanas treniņos un sacensībās. Kājās plānā Campri termokārta un pari pabiezas slēpšanas bikses. Augšā jau ierastās divas termokārtas, velokrekliņš un paplāna jaka. Pāri galvai baklava, ausu sildošā puscepure un ap kaklu bufs-cepure. Kopumā aukst nebija un pat bija vairak nekā silti, tašu finiša zonā jaku nebiju atstājis, tāpēc pēc finiša slapjās kārtas ar laiku sāk saldēt un to visu ir jāpārģērbj.

Ja uz sacīkstem dodaties ar aizlienētu inventāru, tad pats svarīgākais ir pārliecināties, ka slēpju zabakiem un slēpēm ar kuram jāslēpo ir viena un tā pati stiprinājumu sistēma. Un to izdariet savlaicīgi nevis dažas minūtes pirms starta. Plašāk izplatīta ir NNN, bet paralēli eksistē arī SNS. Droši vien ir vēl citas, bet par to es šoreiz nestāstīšu.

Slidsolis un klasiskais solis

Pēc saviem novērojumiem, tā vien radies iespaids, ka Latvijā lielākoties tiek pielietots slidsolis, jo tas ir salīdzinošī ātrāks nekā klasiskais solis, bet tas protams atkarīgs no trases. Ja pārvietošanās paredzēta pa neapdzīvotam vietām, tad viennozīmīgi uz priekšu tiksiet veiksmīgāk klasikā, bet ja tā ir speciali sagatavota sacensību trase, tad visticamāk slidoslī jūs kāds apdzīs vien tad, ja būsiet augstas klases iesācējs, kāds esmu arī es. Klasiskā soļa slēpes tiek rekomendetas līdz +30 cm garākas nekā slēpotaju augums, taču nujam jābūt tikai līdz plecam. Slidsoļa slēpes atal ir tikai līdz +15 cm garākas nekā slēpotaja augums, bet nuju garums tiek aptuveni mērīts līdz ausīm. Tādus dažus faktus ir izdevies jau noskaidrot. Tāpat klasiskais solis ir ar ļoti lielu slodzi uz rokām, tāpēc tas sanāk ļoti komplekss treniņš visam ķermenim savukārt slidsolī vairak darba tomēr esot kājām, jo pārvietošanās notiek ar svara pārnesi no vienas kājas uz otru. Uzvaras parkā esmu noverojis, ka slidsoli mācas ar vienu kāju slīdot pa špūri, bet ar otru atsperoties.

Liriska atkāpe

Salīdzinoši ar kalnu slēpošanu un sniega dēļošanu, distanču slēpošana ir samērā drošs sporta veids. Iepriekš minētie, manuprāt, ir daudz traumatiskāki. Tāpēc pieturēšos pie distanču slēpošanas un šoziem apgūšu klasisko soli. Tā kā slidsolim nepieciešamas arī citas slēpes, tad to vēl šogad neesmu nolēmis apgūt. Un jātrenē līdzsvara izjūta, lai iztiktu bez kritieniem.

*Rakstā izmantoti Lindas Māteres foto.

2012. gada skriešanas sezonas sākums

To es tik tagad tā varu teikt, kad tas viss jau sen aiz muguras. 2012. gada sezonas kalendārs izskatās gana ambiciozs. Man kā cilvēkam, kurš tikai otro gadu apņēmies skriet. Tā es stāstu visiem, kam nav slinkums klausīties un tādu patiesībā nav daudz. Šogad neskatoties uz ziemu, netika atmesta skriešana un arī ziemā tika skriets. Tas ļāva sagatavoties jaunajai sezonai. Rīgas pusmaratonam Mežaparkā, gan teicu nē, jo tas iekrita tieši uz Lieldienu laiku un savu reizi ir jāaizbrauc arī pie radiem. Tā nu lielais notikums bija Biķernieku pusmaratons, kas notiek Skrien Latvija serīāla ietvaros. Paspēju arī pieteikties komandā - VSK noskrien eži. Pirmās īstās sacensības 2012 gadā, kur pavisam citi ātrumi. Un par to tad arī tālāk.

Biķernieku pusmaratons 1:47:26

VSK Noskrien Eži (nepilnā sastāvā)

Aprīļa pašas beigas. Ta vien gribas uzzināt, kādā formā esmu pēc ziemas, kāds ir sacensību pulss. Tās ir funkcionāru lietas tālākai statistikai, bet par visu vairāk gribas sastapt sen neredzētas sejas un kopīgi pieveikt trases kilomtrus. Numuru izņēmu t/c Alfā dienu iepriekš, kad biju tur aizminies ar velo. Arī uz pasākumu devos ar velo un to atstāju pie kolēģa. Pirms sacīkstes parunājos ar dažiem noskrieniešiem. Kopīgi iesildījāmies un noskaidrojām, ka kopbile pat vairs nesalienam vienā kadrā. Top arī Skrien Latvija komandas kopfoto. un aiziet starts. Jau pirmajos 300 metros nolēmu skriet kopā ar Viesturu. Kopā noskrējām 18-19 km, kad Viesturu palaidu uz finišu. Sacīkstei diena nedaudz par karstu, jo diena saulaina. Dzeršanas punkti gan izvietoti divos trases punktos un tos tad arī izmantoju. Par želeju lietošanu atceros, ka biju paņēmis līdzi divas no kuram vienai pirms starta konstateju sūci un nācās to izlietot priekšlaicīgi. Trasē diezgan mērķtiecīgi, kā tas tagad varētu šķist apdzinu laiku pa laikam kādu noskrienieti. Uzmundrināju Gunu kādā no trases kilometriem, uzmanīju pulsu kāpumos un centos nelaist sev tuvumā balonus uz 2:00h. Un tā nu es nofinišēju ar ļoti labām sajūtām. Pēc sacīkstes pavēroju apbalvosanu un kopīgiem spekiem apēdām kliņģeri, kas nopelnīts komandu vērtējumā.

Helsinku pusmaratons 1:49:26

Vārti uz Tallinas vecpilsētu

Te nu tas ir, mans pirmais ārzemju pusmaratons. Kluss sapnis par ārzemju pusmaratonu man jau parādījās pēc otrā pusmaratona noskriešanas un skaidrs bija tas, ka nebūs tālu jābrauc. Doma bija par Stokholmu vai Helsinkiem. Jau 2011. gada augustā biju apskatījies populārākos pasākumus un Helsinki izkonkurēja jebkuru citu variantu. Ja, man jautātu kāpēc tieši Helsinki. Ziniet tur viss ir vienkārši - Somija ir mana mīlestība. Vēl jau protams bija jāpaiet ziemai, bet kaut kad janvāra beigas reģistrējos. Martā pievienoju notikumu VSK noskrien kalendāram un nopirku biļetes uz prāmi un autobusu. Sarunāju vēl ar Helsinkos dzīvojošu somieti naktsmājas un atlika vien gaidīt zīmīgo datumu. Izrādījās arī, ka atvaļinājumu nav jāņem, jo 4. maijs ir brīvdiena.

Poets of the Fall

Tā nu šī gada sezonas uzsākšanas gaidītākais pusmaratons bija pietuvojies. Somā iekrāmējis krietnu devu rīsu nūdeles un dažas citas uzkodas un paņēmis atsevišķi ceļojumu somā sporta inventāru ap 10 biju autooostā, lai dotos ceļā uz Tallinu. Turpceļā pavadītas vairāk kā 4h. Tikai izkāpjot Tallinā no autobusa un saņemot somu, mani uzrunājā kāda latviete, kura mani atpazina no Ventspils laikiem. Nedaudz aprunājāmies un noskaidrojās, ka arī viņa dodas uz Helsinkiem, tikai jau tagad uzreiz, kamēr es plānoju uzkavēties un paciemoties vienu dienu pie kursabiedra. Kādas 2-3h pastaigāju pa Tallinu. Noskaidroju, kā varēšu agri no rīta iečekoties uz prāmi, pastaigāju pa vecpilsētu un beigu beigās pie autoostas, kur bija jāsatiek kursabiedrs, ēdu makaronus. Kad satikāmies, tad bija jabrauc kādi 10 km no centra uz jauna rajona pusi. Tur nedaudz parunājāmies un vakarā es vēl devos uz vienas somu grupas koncertu. Ilgi biju šo koncertu lolojis savā vēlmju sarakstā līdz beidzot izdevās ar vienu šāvienu paņemt vairākus zaķus. Poets of the fall uzstājās Tallinas Rock cafe, kas atrodas turpat netālu no autoostas. Nepilnu divu stundu garais koncerts tiešām piepildīja manas cerības. Tā, ka pat neierasti sev, uzdāvināju sev vienu jaunu un siltu t-kreklu. Pēc koncerta kamēr gaidīju taksi slēpdamies no lietus sanāca parunāties ar igauni par ekonomiskās krīzes lietām. Ap vieniem, jau biju aizmidzis, bet celties gan vajadzēja vēl pirms sešiem, lai paspētu uz prāmi. Helsinkos esmu jau septīto reizi. Tikpat arī Somijā. Devos uzreiz izņemt numuru un tad pie Katjas, kura dzīvo gandrīz pretīm Olimpiskajam stadionam.

Pusmaratons.

Pirms starta

Tātad uz starta iziet vairāk nekā 13 tūkstoši skrējēju. Starts notiek ar 10 minūšu intervāliem no 15:00-16:00 Katrai starta grupai numurs ir citā krāsā. Esmu pirmajā starta grupā. Balonus neredzu. Laikam tempu neviens netur. Pirms starta iemalkoju pirmo želejas malku un esmu gatavs startam. Iesildos un klausos ko runā sacensību centrā. Pārsvarā somiski, bet bija arī īsa daļa angliski. Pēc starta šāviena, pēc vairāk kā minūtes esmu arī šķērsojis starta līniju. Kāpinu tempu līdz 168 sitieniem pēc pulsa un tajā arī turos. Apsolījos sev, ka skriešu priekam nevis rezultātam. Un tāpat es laiku pa laikam uzsprintoju kādus 200 m uzkāpinot pulsu līdz 173 sitieniem, kad apdzinu kādu grupiņu lēnāk skrienošu skrējēju. Jau tuvojoties desmitajam kilometram pamanīju, ka mani apdzen daži sportisti kuri startējuši nākamajā grupā (citas krāsas numuri).

Trase ir viens liels aplis ar finišu Olimpiskajā stadionā. Trases profilu es noskaidroju kamēr skreju un izrādījās, ka pirms nedēļas skrietie Biķernieki bija tikai tāda iesildīšanās pa kalniņiem.
Tas finišs olimpiskajā stadionā vien ir asaras vērts un laikam tāpēc es labprāt Helsinkso noskrietu arī maratonu, bet neskatoties uz lidojošajiem 100 pēdējiem metriem uzreiz pēc finiša man pietŗūka kaut kā tāda, ko vien Latvijā var piedzīvot. Priecīgu, smaidošu un pazīstamu seju. Tas man ļoti pietrūka. Atlikušo pusapli ejot es saņēmu savu piemiņas zīmīti, man tika noņemts čips, jo savilci vienkārši pēc tam pārkniebj. Pa ceļam ļoti daudz dažādas partikas. Tad kādas 20 minūtes pavadīju stadiona zālienā ēdot, staipoties, nezinot ar ko dalīties emocijās un atceroties stadionā piedzīvoto koncertu pirms pusotra gada. Pēc tam jau devos meklēt Katju, lai dotos uz dzīvokli atpūsties pēc pasākuma.

12321 skrējēji un 2482 vieta kopvērtējumā

Pēc pasākuma

Beigās saņēmāmies pastaigai un pavasarīgajā pilsēta izgājam nelielu aplīti un iepazīstot rajonu. Tapa arī kopfoto ar vienu no "lidojošajiem somiem". Jau ap 19:00 stadiona apkārtnē nekas neliecināja par pusmaratona norisi. Vakarā spēka bija tik daudz, ka tikai noskatījāmies pa TV vienu no Gredzenu pavelnieka filmām un miegs arī bija klāt.

Pie Paavo Nurmi statujas. Pa labi Olimpiskais stadions.

Otrajā rītā ap 11 piecēlies es devos vistaisnākajā virziena uz prāmi, pa ceļam vien piestādams pie hokeja suvenīru stenda lūkodams pēc īsta somijas karoga, kuru tā arī neatradu. Bija, bet jau ar kātu, kas neiederējās manā ceļojuma ergonomikā. Tallinā vēl viens vilinājums SportLand veikalā, kurā ir atlaides kedām. Derēt jau derēja, bet vajadzības īsti nebija un ja nu tomēr par mazu vai spiež, tad tālu jāved būtu atpakaļ. Nenopirku, bet devos uz busu. Ceļā klausījos Harija potera audiogrāmatu un baudīju patīkamo pēcskriešanas sajūtu. Iebraucot Rīgā ap 21:30 vakarā mani sagaidīja nomākušās debesis. Bet es biju noskrējis savu pirmo ārzemju pusmaratonu.

Pēdejais sniegs Helsinkos 2012. gadā

Tartu 23,4 km pusmaratons 2:00:19

Jau atkal pakoju somas un piektdienas vakarā dodos uz Tartu pie draugiem. Nekāda lielā pasēdēšana ar alu nesanāk, bet tas nemazina tikšanās prieku. Sestdienā dodos nelielā pastaiga pa pilsētu un dodos uz sacensību centru pēc reģistrācijas numura. Sacensību EXPO uzskatīju par vajadzību iegādāties Solomon trail apavus (izrādījās, ka tie man lieti noderēs rudenī), kuriem būtiska atlaide un izmērs arī kā nomērīts. Tartu patiesībā šajā nedēļas nogalē letiņu, kuri atbraukusi ciemos ir daudz. Tā sestdienas pēcpusdienā top makaroni. Protams, ka sestdienas vakarā notiek kārtējā pasēdēšana no kuras tomēr jādodas laicīgi projām, jo svētdien jau 7:00 jāceļas un jādodas uz Tartu centru, lai ar autobusu dotos uz Otepi. Sākumā nedaudz nomaldos tomēr veiksmīgi tiek atrasta sacensību pietura. Autobusi attiet ik pēc "pilns autobuss" minūtēm. Otepe ir stundas brauciena attālumā no Tartu. Gaisa temperatūra varētu būt ap +10 grādiem, bet pūš vējš un šķiet sasodīti auksti. Staigāju pa stadionu, aizeju pārģērbties (sanāca gandrīz pie dāmām). Nododu savu saini armijas kravas auto piekabei un meklēju ar acīm, kur kads letiņš sastopams. Ilgi nebija jāmeklē un sastopu Edgaru no Liepājas. Aizskrēju līdz viņu bāzes vietai un tur vēl Darja, Kaspars, Deniss, Inga ... kāds, kuru vēl nepazīstu. Top kopfoto.

Pirms Tartu-Elva joziena

Pirms starta vēl esam kopā, bet vajadzība pēc zaļās pieturas liek katram uz starta nostāties individuāli. Starts Otepes manēžā. Cilvēku vairāk nekā Latvijā un pirmie 2-3 km aizrit skrienot pa asfalta šoseju ar kāpumiem un kritumiem. Priekšā vēl redzu Edgaru, bet mēģinājumi viņu noķert nesokas un nedrīkst pārķert tempu (Edgars nofinišēja ar ~10 minūšu handikapu). Dēļ aukstuma esmu saģērbies 3 kārtās, kas pirmo stundu stipri kausēja nost, jo saule sildīja cik nu tā spēja. Vēlāk jau palika tīkamāk. Līdzi paņēmušās no Somijas pāri palikušās želejas un jostā saliets vivasport dzēriens, kas izrādas manam vederam nepatīk, bet nu tajā minimālajā daudzuma arī nerada nekādas problēmas. Ta nu ar savu 800 ml jostu bruņojies nesos garām visiem dzeršanas punktiem, piestājot vien kādā no pēdējiem. Trase pēc šosejas aizved pa mežu ceļiem, grants ceļiem un ar negatīvu slīpumu, kaut gan augšup arī bija krietni ko paskriet dažbrīd. Dažkārt mežus nomainīja pļavas un pat viens neliels ezers (vai uzpludināta ūdenskratuve). Sakumā jau ierasti apdzinu lēnākos sprintojot arī dubļainākos posmos, bet vēlāk jau vien turējos kādam priekšā skrienošam aizmugurē. Lejā no kalna izmantoju slīpumu un skrēju viegli, bet ātri. Te jau arī mežā pavīdeja pusmaratona atzīme un vairs tikai 2 km atlikuši. Finiša sprintam noplaka dūša kad ieraudzīju pēdējo kāpumu (2-3 m) 400 metrus pirms finiša. Tiešām šoreiz nebija daudz speka atlicis skriešanai. Tā arī mierīgi nofinišēju un plāns iekļauties 2h neizdevās. Arī trases profils patiesībā bija kas pilnīgi jauns. Bet dēļ veiksmīgajiem laika apstākļiem un pavasarīgā gadalaika biju lielā sajūsma par šo skrējienu. Pēc finiša īsti nevienu noskrienieti nemanīju, bet saņēmis savu medaļu iegāju ātri pirtī un tad noskalojos. Aizgāju vēl pēc sava diploma un noziedoju vel 2 eiro, lai iegūtu printētu trases lontrolpunktu laika atzīmes versiju. Putru gan neatradu, bet nebija arī kad, jo Elvā mani gaidīja draugi, lai mēs kopīgi dotos uz Latviju. Pie stūres sēdēja igaunis - Kaupo, kurš aktīvi nodarbojas ar orientēšanos un teica, ka man jāpieveršas šim sporta veidam. Saulainā svētdienas pēcpusdienā biju atpakaļ Rīgā.

Neilgi pēc starta Otepes manēžā

Nordea Rīgas maratons (pusmaratona distance) 1:40:08

Šacensību nedēļā ciemos atbraukusi Tiina no Somijas. Un ka gadījies, kā nē, tad paliek viņa pie manis. Kārtējo pasēdēšanu sestdienas vakarā nākas atstāt diezgan savlaicīgi un vēl nācas pacīnīties ar bezmiegu kādu stundu līdz iemigu. Nordea starts ir 8:30, līdz ar to jāceļas jau teju 6, lai vēl paspētu putru no lūpu kaktiem noslaucīt, kad kopfoto tiks bildēts pie Lielā kristapa.
Ierodoties sacensību vietā, viena no pirmajām lietam, ko izdaru ir mantu maisa nodošana, jo vēlāk lielas rindas būs. Vispār jau Rīgā dzīvojot varēju saorganizēties tā, lai vispār mantu nebūtu, bet rīts bija vairāk nekā dzestrs un jaka skrienot gan vairs nav vajadzīga, bet ejot gan. Vispar ja tā atceros, tad diezgan pacilātā garastāvoklī soļoju uz krastmalu caur centru un Vecrīgu - ielām, kur dažkārt skriets uz koptreniņu pie tā paša Lielā Kristapa. Reti jau gadās, kad pusmaratons notiek teju pie namdurvju sliekšņa.

Nordea Rīga Maratons 2012, VSK Noskrien family

Pēc kopfoto ar visiem, kuri pazīstami jāsasveicinās, tiek aplūkoti arī TT krekli. Un te jau arī uz starta stāvam kopā ar Arvi. ir tada doma turēt Arvim līdzi, kaut zināms, ka viņš skrien par 10 minūtēm pusmaratonu atrāk nekā es. Bet domāts arī darīts. Kalusoties Arvja jokošanā viegli aizrit pirmie kilometri un kaut arī pēc pulsa nav diez ko iepriecinoši, tad tempu varu izturēt un turpinām pāri Vanšu tiltam uzgavilējot jau pretīm skrienošajiem TT un atceļā atkal pretīm skrienošajiem TT, kas musm aiz muguras trasē.

Ar Arvi. Matīsu arī kā izrādās un citiem skrējējiem.

Tad cauri Vecrīgai, caur dušu pie Nordea bankas un pagrieziens uz Dienvidu tilta pusi gar krastmalu, kas ir īsts cepiens. Tur jau arī dzeršanas punkts. Pamanu pietuvojamies arī kolēģi un pavicoju garam Lindai. Lindu līdzīgi kā Biķerniekso noķēru sacensību vidusdaļā. Iespējams, ka uzņemtais temps par augstu sākumā bijis. Un tā pa cepīgo krastmalu, sastopot jau pretīm skrienošos pusmaratona līderus, tiekam uz Dienvidu tilta. Tur var iekost kādu banānu vai paņemt apelsīna škēli, kas man nebūt neinteresē, jo pusmaratonos neēdu neko, tik vien kā dzeru un lietoju dažreiz pa želejai (sezonas beigās jau bez želejas, vai vinu pirms starta un viss). Atceļā no tilta jūtu, ka Arvis iet projām un tas jau pēc 16 noskrietiem kilometriem. Paskatījos, ka pēc pulsa arī būs pa traku un laižu viņu projām. Tā kā skrienu telekoma krekliņā tad ar tādu pašu krekliņu skrienošie uzrunā. Pēdējos 2 kilometrus paskrienu kopā ar kādu maratonistu. Un tad jau finišs. Sanāca ātrākais pusmaratons jaunaja sezonā, līdz ar to Ventspilī varēs atpūsties, jo mērķis uzlabot iepriekšējā gada rezultātu piepildīts ar lielu uzviju jau Nordea. Finiša zonā uzkavējos vēl kādu laiciņu, paspēju uzmundrināt uz 4 h skrienošos TT un Evitu, bet tad gan dodos māju virzienā, piestajot un uzkožot kādu piedāvāto sviestmaizi. Pēc dušas vēlreiz devos ar velo uz sacensību zonu, lai pavērotu Evitas finišu maratonā uz 4h, jo viņai pirmais maratons. Dēļ 5km skrējējiem un 10 km skrējējiem burzma liela un apsveikt klātiene nesanāca. Bet nu vismaz skaidrs, ka pirmais maratons ir nofinišēts.

Pēc Nordea pusmaratona devos divu dienu atvaļinājumā uz Tartu. Līdz nākamajam posmam Ventspilī vēl četras nedēļas. Un jau atkal saulainā pecpusdienā pie stūres esot Kaupo nokļuvām draudzīgi līdz Tartu.

Rezumē:
Var noskriet četrus pusmaratonus sacensību tempā ar nedēļas intervālu.

run and have fun

Kā es braucu ziemeļzemes lūkoties

Ir 2013. gada 5. janvāris. Ir iesācies pavisam jauns gads, aiz-aiz-aiz-aizvakardienas nedarbi vēl jūtami bija 2. janvārī, kad pastaigas solī mēroju ceļu no istabas uz virtuvi pēc tējas, bet pēdējās divās vecgada dienās es bieži dzirdēju frāzi - "pilnīgi traki cilvēki". Un lai arī ir vēls vakars un atskats uz 2012. gadu kopumā gustams tikai caur sociālo portalu, formuma komentāru un publisko fotogaleriju kolāžisko prizmu, kā arī dažām statistikas ailēm, tad tomēr atgriezīsimies nedaudz vēl 2012. gadā, kad 31. decembrī līdz pusnaktij atlikušas vien 12h, jo pastāstāms man ir kāds stāsts, kas dēļ gadu mijas  palicis 2012. gada grāmatā, kurā, starp citu,  ne viens vien aizraujošs stāsts (dažus no tiem esmu centies jums izstāstīt, cik nu labi to pieprotu) lasāms par uzdrīkstēšanos un raktura cīņām.

Tātad, "Каждый год 31 декабря мы с друзьями ..." Un es tā patiešam 1. janvārī arī nodomāju, ka formātā, kādā bija iespēja šo pasākumu izbaudīt, to varētu atkārtot (lai gan ir arī doma par šāda veida pasākumu Latvijā).

Sākās jau tas pavisam nevainīgi, kā to autobusā arī izstastīja Marta, kurai pasākumu igauņu ultra garo distanču skrējēji bija izreklamējuši 24 stundu skrējiena laikā Polijā, Katovicē. Kaut kādas ziņas par to pavīdēja noskrien.lv forumā un atlika vien to visu apkopot vienā foruma tematā, lai uz Igauniju aizbrauktu 40+ cilvēku liela skrējēju un atbalstītāju grupa. Trasē tika palaisti 23 igauņi un 36 latvieši no kuriem pēdējo ambīcijas un sīkstums izrādījas vislielākais. No 9 nominācijām VSK Noskrien komanda atgriezās ar 8. Marta bija izveidojusi no visiem interesentiem 8 superkomandas (kā arī musm piebiedrojāms ironman.lv meitenes uz savu ziemas treniņu, ka pašas teica) un vienā no tām man bija tas gods startēt. Ilgi gan nācās domāt komandai nosaukumu, kas 30. decembra vēlā vakarā tika nosūtīts sacensību organizatoriem - "Marathon P.S." Jo mēs taču varam noskriet daudz vairāk par maratonu, tāpēc arī šāds nosaukums likās piemērots un sevi pilnībā attaisnoja.

Keilas ūdenskritums sastindzis laikā

Turp ...

Uzdevums pavisam vienkāršs - "Šogad aizbraucam un nākamgad braucam atpakaļ." Tā mēs 30. decembrī sakāpām visi autobusā ar savām lielajām (arvien nesaprotu, kā var paņemt līdzi visu to, ko var paņemt) un ne tik lielajām somām, maisiņiem, čemokoferiem un devāmies uz Igauniju. Viesnīca rezervēta, dalības maksa jau samaksāta. Pa ceļam Juglā mūs visus vēl sagaidīja pēdējais parsteigums - aktīvākais līdzjutējs, Matīss, kā tas vēlāk noskaidrojās. Un tā dažādās ekspresintervijās uzzinājām daudz ko jaunu un iepazīstot  savus līdzatkarīgos likteņbiedrus īsinājām garo ceļu līdz Tallinai. Kādā no "zaļajām" pieturām jau kaimiņu zemē visiem tiek atgādināts, ka Igaunijā lāču ir vairāk nekā Latvijā. Tāpēc esiet piesardzīgi un dariet lietas ātrāk, jo lācis var nākt.

Tallinā ieradāmies ap 14:30 un tam sekoja ierakstīšanās nelielā viesnīcā nepilna kilometra attālumā no vecpilsētas, kuras apskate tika veikta arī neilgi pēc tam. Protams, neizpalika nedz pasta party, nedz pankūku party. Pašā novakarē pēc nelielas paskriešanas, kuram jau tas likās aktuāli un vajadzīgi, sekoja arī neliela pasēdēšana un cerība, ka izdosies iemigt, kas gan man personīgi neattaisnojās, jo istabiņā, kurā bijām 10 cilvēki bija tik karsts, kā Havaju salās. Bet pēc plkst. 1 un divam sudoku mīklām, kuras veiksmīgi atrisināju, izdevās iemigt un necerēti jau arī ap 7:00 pamosties (modinātājs uz 9:00). Visi cītīgi brokastoja un galvas kasīdami gan prezentēja savas jaunās kedas (es arī biju dienu pirms brauciena uz atlaidēm nopircis jaunus trail apavus ar ko tad arī riskēju doties trasē (rezultātā nekādu problēmu nebija), kaut arī bija līdzi rezervē vēl citi apavi.), gan domāja, ko nu vilkt mugurā. Tieka runāts vēl par dažādām skriešanas un iešanas stratēģijām un tempa turēšanu uz 1h 40 min. pusmaratonam. Tā varētu mierīgi 10 stundās kādus 120 km noskriet. Tie ir tikai 6 pusmaratoni. Bet kā tas viss būs trasē to mēs vēl nezinājām.

10:00 startējām Keilas udenskrituma virzienā, kas ir pa ceļam uz sacensību norises vietu. Pie ūdenskrituma top kopbilde. Norit sniega kaujas un viss ir baigi forši.

Vasarā te pa baso būtu jābrien. Zem mūsu pedām upe plūst.

Ieradāmies notikuma vietā ap 11:30. Autobusam ļoti šaurs un grūti izbraucams ceļš, kas ved lejup un liek bažīties vai tik nebūs jāstumj vēl autobuss atceļā pēc sacensībām. Bet mums jau pieredzejis šoferis, kuru gan zem segvarda "šoferis" savā virtuālajā pulciņā šoreiz vēl nedabūjām. Paķērām mantas un devāmies izņemt numurus. Dāvanā sāņēmām arī nelielu termosu, kuru var ērti ielikt dzeršanas jostā, ierastās pudeles vietā un ziemīgaja laikā padzerties ko siltāku garajos treniņos. Noteikti noderēs. Un tad jau atlika vien ātri uzvilkt vēl pēdējās drēbju kārtas, piestiprināt numuru, draugam 10 minūtes pirms starta izskaidrot pa telefonu, kā grasos sagaidīt 2013. gadu un diebt uz 5 m attālo startu. Nelielai informācijai par apģērbu. Uz startu izgāju ar īsrocīgo termokreklu, tam pāri pārvilktu garo  termokreklu, garo riteņbraucēju (nekāds jēdzīgais man viņš nav) kreklu un VSK Noskrien kreklu, kuram piestiprināts numurs. Un protams cimdi, zeķes, zābaziņi, tālu, tālu noskrien viņi.

Tiešām skriesim?

Par pašu skrējienu.

Helēna (igauniete, garo distanču skrējēja) īsumā izstāstīja, ka vienreiz jānoskrien 200 m un tad visu laiku jāskrien pa 1,050 km garo apli, kas patiesībā ir viens un tas pats ceļš ar nelielu cilpu vienā galā un vēl mazāku cilpu ap koku pie sacensību galvenās telts otrā galā. 12:00 devāmies pretīm jaunajam gadam ar vieglu soli. Jau no pirmā soļa letiņu ātrākie skrējēji (Valdis un Uldis) ir priekšā un tā tas (letiņi priekšā igauņiem) nemainīgi palika līdz pat finišam.

Gatavi paskriet

Pirmie 10 km pagāja baudot jūras svaigo gaisu un šalkoņu, jo līdz pludmalei ir kādi 100 m, kā arī iepazīstot gan trasi, gan dalībniekus. Un tad jau tiek secināts, ka skriets ir stundu. Redzu pretī man skrienam Martu, kura kā uzvarētāja vicina kārtējo drēbju gabalu, kas tiek vilkts nost, jo ir silts. Es jau šajā brīdī sapratu, ka igaunietēm nav lielu cerību. Gaisa temperatūra bija plusos un trase arī lēnām kusa. Laiku pa laikam brīvprātīgie notīrīja no trases sniegu un pakaisīja smiltis, lai neslīd. Vismaz pieci skrējeji skrien VSK noskrien krekliņos un es esmu viens no viņiem. Lai ar kādu no skrējējiem atkal satiktos pretkustībā pietiek noskriet vien 500 metrus. Laiks trasē tiek pavadīts jautri, jo tiek izdomāti dažādi uzmundrināšanas veidi. Pat anekdote, pie kuras gan vēl jāpiestrādā, jo tūlītēju locīšanos smieklu lēkmēs tā neizraisa. Gaidot pusmaratona distances sasniegšanu sākas ēšanas un dzeršanas process, kurš cikliski tiek atkārtots ik pēc 3-5 km. Vēlāk jau pēc mazāk km pieveikšanas. Pēc Aivara ieteikuma diezgan laicīgi jau uzvilku zeķes ar gariem stulmiem, lai nenosaldētu ahilejus. Tās pirms starta nebiju uzvilcis, jo nezināju vēl, kā jaunajās skriešanas kedās jutīsies kāja un cik silti būs. Tā mēs tur riņkojām jokodami, ēzdami un dzerdami, un ļoti individuāli apmeklēdami 3 trases malā izvietotas labierīcības (ar visu nolaizamo vāku, kā jau Eiropā), kurās iestājoties tumšākam laikam valdīja īpaši romantiska un svečota gaisotne. Bet pie ēšanas telts, kurai pieslēgts bija ģenerators, vienmēr vārījās, tautā sauktais, "čaiņiks", valdīja rosība, trases tiesneši skaitīja pieveiktos "apļus" un Matīss rūpējās par dalībnieku vēlmju izpildi, kā arī dzina atpakaļ trasē.

No 20 līdz 45 kilometram.

Tiek arvien biežāk ēsts un dzerts un skriets kopā ar Martu, jo ir pavisam skaidri kļuvuši komands biedrenes mērķi (bija arī uzdevums no Čingona - turēt tempu), tāpēc ir jātur temps, kurš no 5:20-5:40 min/km sākumā man ir jau nokrities uz 6:00-6:15 min/km. Martai maratons pienāk ātrāk, jo acīm redzot esmu kaut kur noslinkojis vai pārak ilgi ēdis pusdienas. Pēc jau sava maratona sasniegšanas ņemu tehnisko pauzi, lai arī putra un zupa ir beigusies, tad jūtos nopelnījis kārtīgi iekost, iedzeru drošībai magnija ampulu arī un pēc kārtīgas ēšanas arī nepieciešams paieties, lai veders aprod ar to, ka ticis pabarots. Pagājušas jau vairāk kā 5 stundas. Kamēr pastaigas solī staigāju pa trasi, tikmēr esmu biedros ar tiem, kuri vai nu soļo vai arī nūjo. Kādā brīdī uzvelku vēl vienu kārtu - Skrien Latvija 2011 kreklu - lai siltāk, jo viss tāpat ir slapjš.

Pēc tam izdodas beidzot noķert kopsolī Artūro ar kuru tiek aizvadīti vairāki kilometri un pat dziedāts, kas kā izrādījās iedeva pozitīvu tempa pieaugumu, ko varēja just arī dziesmā, jo bija grūti noturēt meldiju. Jāpiemin, ka jau sen kā satumsis un gar trases malu saliktas svecītes un skrējēji lielākoties ir apbruņojušies ar lukturīšiem un pazīt kādu pretim skrienošo ir palicis arvien grūtāk. Ir jau pieveikti kādi 50 km, kad atkal paturu tempu Martai uz 4 apļiem. Ar Martu jokojam, ka viņas pieci pusmaratoni ir kā "Krēslas" 5 filmas. Katram savs nosaukums. Kad līdz finišam palikušas vien 4h, tad pirmo reizi man iestājas tāds kā morālais sagurums un nākas meklēt motivāciju, gan garās tējas un ēšanas pauzēs, gan sarunās ar citiem biedriem. Šo laiku līdz 21:00 īsināju ar pastas nobaudīšanu, kā arī iedams, jo tā tas kilometrs bija jāveic ilgāk un bija arī iespēja atpūsties un parunāties ar "sen" trasē neredzētiem skrējējiem, apvaicāties par jau noskrieto un sajūtām, kā arī vēl plānoto.

Valdis skrien garām un prezentē jauno dziesmu "Mums ir jānoskrien, mums ir jānoskrien, mums ir janoskrien, mēs noskriesim." (orģ."Tā ir jānotiek"). Pēdējās 3h jau atkal var nedaudz paskriet. Un tā pārmaiņus dzerot tēju, turpinot gastronomisko baudījumu un mainoties ar kopbiedriem tiek pieveikti neskaitami kilometri. Kādu laiku skrienam kopā ar Artūro, tad kādu brīdi jau vēlāk turos līdzi Ingai (tai, kura zied), kura komandas vārdā pieveic kilometru aiz kilometra, lai izcīnītu sieviešu komandu vertejuma komandai pirmo vietu. Otrai komandas "I.L.G.I. skrien" Ingai raitā soli līdzi soļo Andris un uztur tempu. Pārējās divas jau pieminētas komandas dalībnieces bija tas gods pavadīt pēdējā kilometrā pirms diploma saņemšanas. Te vienā brīdī pa trasi atkal maisās Matīss ar skaļruni, ko viņam konfiscēju un divus apļus ir ar ko nodarboties. Pa to laiku trases malā tapis arī ugunīgs Skrējējdieviņš. Par to parūpējās Lauma. Jau pēc 23:00 ar Artūro veicam nepieciešamos kilometrus, lai būtu finišējuši ar divu maratonu cienīgu kilometrāžu, bet neskatoties uz to vēl pieveicām katrs pa vismaz diviem kilometriem. Beidzot pie dzērieniem parādījies arī alus par ko Aivars un Mareks ir tik lielā sajūsmā, ka pat velta tam dziesmu (Alutiņi veco brāl' ...). Pēdējo apli izdomāju izstaigāt ar skaļruni ziņojot par to, ka 5 min pirms pusnakts nevienu trasē vairs nelaidīs. Trasē neviena gandŗīz vairs nav. Nav arī igauņu, kuri pa pliko skrēja mazo cilpu, kad kūpoši iznāca no pirts. Te sastapu Martu un Edmundu un nācas vien skriet līdzi uzturot možu garu Martas pēdējā - 105 aplī.
Tad jau finišā paziņoju tiesnešiem, ka esmu finišējis un vairāk neskriešu. Tiek uzgavilēts tiem, kuri vēl finišē un protams, ka 6-5 minūtes pirms pusnakts vēl savā pēdējā lidojošajā aplī dodas Valdis un Laimonis. Valdis finišē minūti pirms pusnakts, bet Laimonis patiešām ieskrēja Jaunajā gadā.

Tulīt pat seko salūts. Dodamies uz pludmali, lai pavērotu salūtu tuvējās pilsētās, kā arī vēlāk pludmalē ar nelielu kavēšanos tiek organizēts vietējais salūts. Seko pārģērbšanās un tad arī apbalvošana. Visiem dalībniekiem tiek pasniegts diploms ar tur ierakstīto pieveikto kilometrāžu un piemiņas medaļa. Medaļa ir roku darbs un idejas autors ir viens no skrējējiem. Pēc tam visi sakāpām autobusā un ar ceŗību, ka apķēžotais autobuss tik kalnā bez starpgadījumiem, kā arī notika, izbaudījām pelnīto atpūtu.

Tā aizskrien 2012. gads

... un atpakaļ

Pēc veiksmīgas atgriešanās viesnīcā sekoja ilgi gaidītā duša, vakariņas un kā izrādās aŗī jaunā gada ballīte. Es gan savlaicīgi tomēr devos baudīt pelnīto miegu, kuru pirms plkst. 9:00 (modinātājs uz 10:30) patraucēja Marta, kura rosināja visus uz koptreniņu. Parādīju, ka varu nokāpt pa trepēm un lejā visus safočēju. tad devos atpakaļ dzert rīta tēju. Un patiešām bija 17 drosmīgie un kustēt spējīgie, kuri devās 2 km garā izaicinājumā. No atsauksmēm dzirdēju, ka dažam koptreniņš bijis īsāks. Viesnīcā izskatās, kā pansionātā. 12:00 jau pēc brokastīm un vēl nelielas sērfošanas ne visai stabilajā bezvadu internetā lūkojam kā ar busu izbraukt no šaurās ieliņas. Viens šķērslis tika pārbīdīts bez starpgadījumiem, bet lai pārbīdītu otro devām iespēju kādam nīgram igaunim, kurš angliski nerunāja arī ar mums aprunāties. Mareks "pārmeta krustu" un ar to arī lieta tika atrisināta.
Atceļā sekoja vēl divas ekspresintervijas ar pjedestāla ieguvējām dāmam un kungiem. Uldis vēl nodziedājā Queen čempionu dziesmu, kas ļoti iederējās. Un jau ap 17:00 bijām sasnieguši Rīgas robežu, kur katrs izklīdam pa mājam, līdz mūs atkal vienos kopīgi sacensību vai treniņu kilometri, tejas un piparkūkas.
Paldies visiem, kas piedalījās!

Pasākuma fakti:

• Pasākuma norises vieta: Igaunija, Keila (Harjumaa), Meremõisa
• Piedāvājumā no dzērieniem un pārtikas: kola, vivasport, sula, tējas, kakao, silts sporta dzēriens, alus ... cepumi, piparkūkas, krekeri, salmiņi, gumijkonfektes, šokolāde, tomāti, gurķīši, siers, maize, putra, kapostu zupa, makaroni. Ēdamā nepietrūka, kola gan ātri izbeidzās.
• Kā tiek skaitīti apļi? Apļus skaita uz liela kartona loksnes velkot par katru apli pa svītriņai un 4 svītriņas pārsvītrojot. Skaitītāji bija divi un katram bija savi numuri, kurus viņš skaitīja. Ar visu to dažs bija apdalīts, dažam tika vairak apļu. Arī es par vienu tiku apdalīts. Un lai uzzinātu savu aplu skaitu nācās iet parunāties ar šiem vīriem.

Secinājumi:

• Ir laiks iegādaties Latviešu populārāko dziedamdziesmu grāmatu, lai brīžos, kad dziesma dziedama, nebūtu jākrīt kaunā, jo zināmas tik dažas rindas.
• Šādās sacensībās jāskrien bez lieka sloga. Nevajag nedz dzeršanas sistēmu, nedz līdzi pudeli. Jāskrien maksimāli komfortablā ekipējumā.
• 12 h no vietas skriet/iet ir iespējams.

Piezīmes:

Sacensību karstumā kārtējo reizi ar Artūro pārspriedām, ka Latvijā tomēr tik garu pasākumu nevajadzētu rīkot, jo tas varetu atbaidīt tos, kuri ar skriešanu ir uz lielo Jūs. Doma ir par to, ka var atļaut startēt 1 h pirms pusnakts, varbūt 3 h. Tomēr šodien skatoties pasākuma bildes, skrējēju smaidus es saprotu, ka vajag priekš tiem, kuri to grib arī tās 12 h. Te cilvēki svinēt un izklaidēties bija atbraukuši nevis sevi mocīt. Un dažu dienu laikā jau ir nosaidrojies, ka pirmais 6 h skrējiens šosejā Latvijā notiks jau jūnijā. Vajadzētu vēl tādu pat skrejienu krosā vasaras laikā, jo ar Siguldas kalnu maratonu izrādās ir tāpat kā ar bitēm - kādi būs laika apstākļi nevar zināt.

Rezultāts, medaļa, piemiņa, numurs

P.S. Pasākumā piedalījās 4 no 2012. gada nominētajiem mēneša skrējējiem. Nominācija decembrim vēl nav skaļi izpausta, bet ir aizdomas, ka patiesībā bija viņu mums 5.