Priekuļu mini-trail. Vēl ir laiks.

Saullēktā klusi, klusi, kūp zeme pielijusi. Ir vasara.
Es savu rīta vēju vēl sapnī sameklēju, vēl, sapnī vēl.
Vēl ir laiks, vēl ir laiks, vēl ir laiks,
Rudens tāls vasarai pieskāries

Līdz pirmai rudenssalnai mums jātiek Sauleskalnā, mums jātiek vēl.
Tur būsim tuvāk saulei un tuvāk mīlestībai, mēs būsim tur.

Priekuļos kompaktā sešu kilometru aplītī tiek piedāvats pariņķot un noskriet treila skrējienu. Kungiem 4 apļi, dāmām 2 apļi. Pasākums notiek jau otro gadu un šogad sapulcēja krietni vien par reizēm 3 lielāku dalībnieku pulku. Svetdienu solija lietainu, taču ierodoties no lietus nebiaj ne minas un no 11:00 atliktais starts uz 11:25 lietus iespēju nepalielināja. Pēc trases shēmas aplūkošanas īsti skaidrība man neradās kur un kāda virzienā skriet, tāpēc  jāskrien vien būs lēnākā tempā aiz kāda, kurš trasi zin. Kopā ar skrējējiem stratē nūjotaji, kuri mazaka aplīti (~3,7 km) 3 h limita ietvaros var nūjot uz nebēdu. Startp citu arī 6 km aplis sastāv no diviem mazakiem apļiem, tāpēc ar nūjotajiem nāksies tikties katrā aplī.

Diena ir samēra silta un par numuru kalpo krekls, kādu dod slēpotājiem. Vēl ir aŗi ap kāju čips.
Tā nu ļoti ilgi garumā nevelkot tiek dots starts n dodamies pļavās un takās. Jau pirmajos metros pamanu, ka takas malas uzrakuši mežcūči. Un tad pēc pagrieziena uzreiz pirmais mazais kāpums, kura raiti izdodas ar svaigiem spēkiem uzskriet. Škiet ka kādā brīdi pat manīju kādu saules staru, tāpēc takās varēja baudīt rudenigu krosiņu. Bet nu atpūta nekāda nebija. Lēzenās nogāze satklāju, ka spēju atri lidot uz leju. Bija ļoti īsi asfalta posmi un katra no mazajiem apļiem saskaitiju pa diviem tiesnešiem. Pirmais aplis paiet izpētes režīmā, lai iepazītu apli. Pēc iena noskrejiena lejup seko neliels kāpums pēc pagrieziena par 150 gradiem. Tad mežā ir neliels posms, kurā uz takas mētājas vai nu sadrupināti sarkanie ķieģeļi vai dakstiņi. Īss bet posms, kurs liek uzmanīties.
Tad seko noskrējiens uz palkano posmu un tad jau pagarš uzskrējiens Saules kalnā. Kamēr kāpu kalnā atcerejos dziesmu "Vēl ir laiks", kuru dungoju pie sevis ik apli, kad tiku līdz Saules kalnam. Tā jau ir, kad grūtības klāt, klāt ir aŗī dziesma un uzreiz vieglāk tikt ar tām galā. Kalna virsotnē ceturtais tiesnesis un var ripinat garu gabalu uz leju. Tad jau esi nonāc starpfinisa zonā. Vēl tik jāšķerso neliela upite, kuru kā izreķināju šķērsoju katra aplī 4 reizes (kopā tad 16). Starpfinišā neapskatījos apļa laiku. To izdarīju kādu puskilometru vēlāk un secināju, ka ir tipri par ātru priekš manis (36 minūtes) un nākamo apli nolēmu skriet saudzīgākā tempā. Tagad arī nūjotāji saķerti un lielāka dala laipni palaiž garām. Vispār jāteic, ka pateicoties viņiem sajutos ka varu "lidot". Un vispriecīgāk bija sastapt dziedošās nūjojošās dāmas.
Otro apli izdevās pieveikt par kādam 2 minūtēm lēnāk, bet sajūtu ziņā likās jau labi vai arī ķermensi beidzot bija sapratis, ka jāskrien vien būs. Šoreiz testēju savu jauno dzeršanas sistēmu. Pirmajos divos aplos likās traucējoša un līdzi biju paņēmis tikai 2 (0,5 l) pudeles, kuras pat pilnībā neizdzēru. Bet sānu kabatinā ieliktā želeja, gan tika patērēta. Pēc otrā apļa sāku arī biežāk skatīties pār plecu, jo sāku arī apdzīt pa kādam nokusušam skrējējam un bija motivācija pozīciju neatdot. Atkal apdzenu pa laikam nūjotajus, domāju pa gaidamajam sacensībām un pārdomāju kā es tur tik garu gabalu noskriešu. Trešā apļa beigu daļā - Saules kalnā kāpjot, mani apdzen sacensību uzvarētājs. Kad jau biju uzsācis ceturto apli, kuru usāku bez somas, jo īsti jau uz 6 km apli to var neņem līdiz, jo dzerienus var salikt starpfinišā, dzirdēju kā finišē otrā vieta. Tā nu ar viegluma sajutu devos pedejā aplī. Kājās likās pasmagas un katra nopietnākā kāpumā soļoju augšā. Bet arvien izdevas kādu apdzīt. Tā nu lepnā vientulībā pieveicu pēdējos 2 km un finišēju paceltam rokām. 

Pēc finišā steidzu atgūt zaudēto šķidrumu, apēst ko atjaunojošu un devos uz pirti. Uz apbalvošanu bija klāt arī solītais lietus.

Kopumā mans GPS pulkstensi samērīja gandrīz 25 km garu distanci, kuru pieveicu 2h un 23 minūtēs. Vidējais temps zem 6 minūtem un 13. vieta grupā (15. kopvērtejumā). Ar laiku arī paveicas un karsti nebija, bet ļoti silts arī nebija. Kopumā patīkams skrējiens.

Skats, ko ieraugi, kad dodies izņemt numuru.

Galerijas Rīga Jūrmalas pusmaratons 2013

Šis būs kārtējais stāsts ne par skriešanu. Aiz muguras pirms nedēļās Valmierā noskrietais maratons uz 4 h turot tempu. Tā vien šķiet ka sevis pēc un rezultāta pēc es Valmierā gribētu vien skriet, kad maratonskrējēju skaits sasniegtu kādu pustūkstoti. Bet līdz tam laikam vēl tāls ceļš ejams un ir turpmākajiem gadien noskatīti maratoni gan Igaunijā (Tartu), gan Somijā (Helsinkos, Turku). Bet pirms gada kopā ar Artūru vēl pirms 8 no rīta devāmies ar velo Jurmalas virzienā, lai atbalstītu pusmaratona skrējējus. Pats neskŗeju pirms gada, jo biju apaukstējies. Tāpēc paņēmu todien līdzi divus termosus ar tēju, jo laiks nekāds siltais vairs ar nebija. Atbalstījām un devāmies pēcpusdienā mājup. Todien daudziem skrējējiem krita personiskie rekordi, ko nosvinējam vienā no Jomas ielas krodziņiem.

Šogad es atkal nolēmu neskriet, jo nākamajā dienā jāskrien Priekuļu mini-trail, kas pagājušo gadu arī gāja secen. Bet aizbraukt ar velo atbalstīt gan nolēmu. Šoreiz jau somas saturs optimāls. Viena puslitrīgā zaļā tēja. Un neilgi pirms 9 devos Jūrmalas virzienā. Šim skrējienam ir viens no ātrākajiem startiem - 10:00. Nedaudz pa ceļam līņāja un pez 5 minūtem 10 biju klat lai nofilmētu startu. Pēc tam sekoju līdzi trasē kluba biedriem tos atbalstot. gadījās aŗi beidzot uz plākšņu trotuāra pārsist cauru velo riepu. Bija neliela tehniskā pauze. Interesanti ka visas MTB sezonas laikā ar kameram problēmas neradās. Pēc finišā jūrmala bija krieti vēsīgs, jo pūta vējš un galu gala ir jau rudens. Un neviļus pusdienu sektorā atstaju savas velo acenes ar caurspīdīgajiem stikliem. Laiakm jau laiks citam modelim.

Tā kā vēl līņāja bet bija cerība, ka līt beigs, tad atceļā devos pa jau iemīto taciņu uz Vārnukroga balto kāpu, kura mīt klusuma ieskauts skats. Šoreiz paņēmu līdzi fototehniku, lai iemūžinātu (kamēr vien Gūgles serveri turēsies virs ūdens) pirms gada redzēto. Klusumu aizpildīja vējš un lietus, bet miers tur mīt.

"Klusums ir šeit, bet miera sajūta ir tur."

"Klusums ir šeit, bet miera sajūta ir tur." - tā es domāju braucot caur mežu no Priedaines uz Vārnukrogu, jo patiesībā jau skats, kuru es taisījos nobaudīt bija uz upi un meža posmu kurā es tobrīd atrados. Un pēc šī pitstopa pārmaiņas pēc nevienu priedi uz pleca šogad mežā nepaņēmu. Devos caur Spilvi uz Babīti. Pa ceļam atkal iekadrējot pirms gada ceļmalā redzēto simbolu.

Pagājušā gadā ieraudzītais QR kods arvien turpat. Kādu info tas sevī ietver nav zināms.

Rīgā iebraucu pa velocelinu gar dzelzceļu pie Imantas. Un pārmaiņas pēc izmetu citu loku pa rudenīgo Rīgu. Un arvien secinu, ka pilsēta ir interesanta savā arhitektūrā un pilsētvidē. Finišējot caur Lucavsalu un centrāltirgu velodatora rādījums ir 78.87 km. Diena škiet ir izdevusies un Rīgā spīd saule. ir jāuztaisa vakariņas, lai svētdien baudītu Priekuļu takas skrienot un aizvadot vienu no pēdējiem taku treniņiem (ar zīmīgu pozitīvo kāpumu summu) Somijai.

Šogad atadu sev vēl vienu klusuma un miera vietu.
Biju te dienu pirms Valmieras maratona un sapratu, ka arī 5.oktobrī
mani sagaidīs līdžīgs skats, tikai tas būs 900 km tālu prom.