2. Baltijas baso pēdu ultramaratons - 34 km distance

"Neprasiet, kā man iet
Vēl es dzīvs, jo brīvs
Neprasiet, kā man iet
Cik tu brīvs, tik dzīvs"
I. Ulmanis - Cik brīvs, tik dzīvs

Rīta kakao kūrze 

Kur es būtu ja skriešana nebūtu mans hobijs un vai Tu vispār lasītu? Vai es būtu bijis pie Dzintara? Vai es būtu redzējis kaut daļu Rojas? Retoriski jautājumi. Daudz jēdzīgāks jau ir jautājums kāpēc es biju Rojā?

Pēc Nordea maratona, ja mana atmiņa neviļ, tiku pie bezmaksas dalības pasākumā, kas augusta beigās notiek ziemeļkurzemes jūrmalā - Baltijas baso pēdu ultramaratons. Distances 54, 34 un 11 km garas. Kalendāru plānoju savlaicīgi un šo pasākumu nācās iestarpināt, tāpēc prātīgu apsverumu dēļ izvēlējos 34 garo distanci ar mērķi noskriet apavos kā garo treniņu, jo jau pēc 2 nedēļām paredzēts mans otrais apzināti ātrais maratons Viļņā. Domāts, bet ne darīts.

Pasākums pienāca, daudz dalībieku nav un galvā raisās doma par iespējamu pjedestālu vīru konkurencē. Ogles piemeta vēl kaimiņš Kristaps. Doma bija vienkārša - jāņem pjedestāls tagad vai arī tas jādara Viļņā. Ar domu apradu, bet nolēmu darīt vienkārši - startā skrienu ar sev iespējamu tempu, kas ir vēl ciešāms un skatos vai ir līderi, kuri manāmi izvirzās vadībā vai tomēr nē.

34 km distance.

Starts Kolkā. Tiek saņemts numurs, aizsteidz garām kāds garās distances veicējs, gan basām, gan nebasām kājām. Garajai distancei starts bija Mazirbē. Arī es esmu pieteicies startēt basam kajām kāda neprāta vadīts. Te arī slēpjas mans pjedestāla potenciāls - but starp trīs ātrākajiem baskājiem. Treniņos šogad noskrieti apali 5 km basām pēdām Ziedoņdārzā. Neko jau vairs sasmelt nevar. 

14:01 vietā, kur satiekas "divas" jūras, tiek dots starts. Pirmais kilometrs pludmalē ir kā barjerskrejiens, jo pludmali klāj no meža sagāzušies koki. Domā tik kā pāri tikt. Pēcāk jau nedaudz nākas paskriet pa taku paralēli pludmalei un tad jau pludmale ir skrienama. Skrienu un esmu priekšā. Līdzās skrien viens baskājis. Esam divi. Pēc kādiem 3 km esam 4, bet tas arī viss. Trīs latviešu kompanijā ir arī pārstāvis no Igaunijas, bet viņš skrien ar minimālajiem apaviem. Tātad plāns ir reāls. Temps ir turams un jadodas tik uz priekšu. Pa laikam pārmijam kādu vārdu, bet tomēr jāskrien un jadomā kā noturēt pozīcijas. Pirmais pitstops ir Melnsilā. Esam ar kompanjonu divatā atrāvušies. Ātri tiek iedzerts ūdens, kola un apēsts apelsīna gabaliņš (iespējams ka nevajadzīgi). Tālāk uzreiz upīte, kuras sķērsošana tiek iemūžināta no sacensību organizatoru puses. Arvien turpinās garās distances skējēju apsteigšana tos arī pasveicinot. Pēdas arvien vairāk sak sūdzēties. Tālāk no jūras smiltis salijušas un izveidojies nebadāms graudains reljefs. Bet tuvāk ūdenim atkal slīpums. Ar kaut ko jāsadzīvo, lai baudītu kaut kādu komfotu. Šī ir psiholoģiski sarežģīta daļa skriešanā ar basam pēdām pa šādu pludmali. Tā nav nekāda saulainas pludmales baudīšana svētdienas pēcpusdienā Vecāķos. Tuvojoties pusceļam jūtu, ka vēders netur slodzi. Šoreiz gan izturējis ilgāk kā parasti un sāku atpalikt. Vēl viena diezgan aukstas upes šķērsošas. Pēdas gan gavilē aiz laimes par šo atvēsināšanos. Vēl 2-3 km līdz mani panāks igaunis un tad arī 4 vietas īpašnieks ar kuru mainīsim pozīcijas.

Apbalvošana

Tuvojoties otrajam atsvaidzināšanās punktam pat nākas uz mirkli apstāties, lai turpinātu. Kola un siers un tempa samazinājums teju par minūti dod atslodzi. Puls ir atslābis. Bet tāpat škiet par grūtu, lai tempu kāpinātu. Arvien kā bāku redzu oranžo kreklu, kas nozīmē 3. pozīciju skrejienā. Bet esmu apņēmības pilns finišēt kā ceturtais un kāpt uz baskāju podesta. Vēl panākts viens garās distances veicējs - Dainis. Parādās neliels rags un jau kādu astoņu kilometru garumā redzamais Rojas ziemeļu mols. Jau pāri 30 km noskrieti. Niedres un finišs ir redzams. Zilā cūciņa Roja pludmalē. Skrienu garām uguns nakts rituālajam objektam un tad finišs. 2h un 45 minūtes. Nedaudz sliktāk kā biju cerējis, bet gluži loģiski pie aprakstīto notikumu pavērsieniem. Dažas reizes gadā var tā uzskriet, bet secinājums ir viens - jo īsāka distance, jo grūtāk. Sacensības un rezultāts deva vielu pārdomām, analīzei un noteikti palīdzēs sasniegt baudāmākus rezultātus nākotnē. Tik ļoti sevi pierunājis sacensību laikā sen nebju. Un skriet līderu grupā - tā man bija jauna pieredze, kuru tik bieži nemaz nevar piedzīvot.

Rezultāts

Finišā maisiņš ar finišētāja krūzīti. Tālāk jau ātra duša jahtklubā un atpakaļ uz finišu sagaidīt pārējos finišētājus. Tad laša zupiņa, alus, un baspēdu kūka, sarunas, apbalvošana. Šīs dienas izskaņa ar Ingusa Ulmaņa un Aigara Voitišķa koncertu juras krastā stundas garumā. Meitenes (kuras vēl pasakām tic) saratīs kāda tur romantika. Mākoņi virs jūras veido dažnedažādas figūras. 21:00 tiek aizdegts rituālais ugunsveidojums - "Četri vēji". Dienai var likt punktu. Atcēļš vēl gana garš vairrākkārt apmeklējot jūru, apskatot bākas, citus ugunskurus un zvaigznes. Mājās tiek apzinātas gūtās tulznas, kuru ir patiesi daudz. Kājas dažas dienas būs pilnīgas "lupatās".

Ir viens tāds.

Atkāpei

Šādu attālāku no Rīgas pasākumu apmeklēšanas burvība ir faktā, ka ir iespējams izvērst ekskursiju pa tuvējo apkārtni un apskatīt ko jaunu vai sen neredzētu. Tā apskatīju Jaunmoku pili, biju vietā kuru sauc Dzintars, pastaigāju pa Talsu diviem no deviņiem pakalniem un izstaigāju Laumu dabas parka Sporta, Putnu, Bišu un Augu takas. Tā ir tada vieta pie Valdemārpils. Arī Elku Liepu papsēju aplūkot un tad gan ceļš veda uz Roju. Ziemeļkurzemē vēl ir ko redzēt.

Naktī zvaigznes neredzētas

Pasākuma mājas lapa: http://www.bbultramarathon.com/

Hagberg Cēsis ECO Trail

"Tik pie Gaujas, tik pie Gaujas
Tik pie Gaujas vēlos būt,
Tur uz augstās klinšu kraujas
Sevim līgaviņu gūt."

Šoreiz patiešām īsi ... Līdz šim garākais kalnu skrējiens Latvijā notika Siguldā 55 km garā distancē un to pieveicot bija iespēja iegūt 1 punktu kvalifikācijai kādai no Monblāna UTMB sacensību distancēm. Minimums bija 2, bet no 2015. gada jau nepieciešami 3, lai tiktu vienā skrējienā pie 2 punktiem uzreiz, ir bijis jādodas tālāk pat par visu 3 Baltijas valstu robežu. Arī pats esmu medījis un nomedījis 2 punktus pērn Karēlijas mežos. Tikai Latvija no visam Baltijas valstīm piedāvā skrējienus UTMB kvalifikācijas punktu ieguvei. Un tad 2013 gada rudenī beidzot Vilmārs (cilvēks ar trail pieredzi, kas gūta gan iepriekš minētajā Monblānā, gan citos skrējienos Vācijā) nolēma, savā dzimtajā pusē Cēsīs, kur dabas skati un pauguri tālu nav jāmeklē, dot iespēju kalnu skrējēju tautai latviešiem, kuri jau Monblānā parādījuši, ka nekādi Zemgales līdzenumi neatturēs no cienīga rezultāta un pat pjedestāla Eiropas vienā no elitārākajām sacensībām (kurš gan nevēlas finišētāja vestīti savā garderobē), nopelnīt 2 punktus tepat Latvijā. Un tā - gandrīz gada darba augļus beidzot ieraudzījām 2014. gada 2. augustā startējot gan 5:00 no rīta 80 km garā distancē un 11:00 jau ar cepīgiem saules stariem 15 km un 30 km distancēs. Katram savs stāsts atradīsies, tāpēc tos, lai katrs stāsta pats, bet īsi savai atmiņu kladei pēc šī ievada atzīmēšu savus pieturpunktus.

Tā lentas gan labāk ritinājās, gan nebija aizņemta roka.

Skrējējs skrējējam

Kad asfaltu nomaina sūnas un takas, tad arī tur bez pašiem skrējējiem neiztikt, lai izpētītu apkārtni un taptu viens no ainaviskākajiem skrējieniem Cēsu apkārtnē. Skrējēju apvienība Ņergas pielika roku un kāju, lai palīdzētu Vilmāram ar trases maršruta izpēti. Arī es tiku pie iespējas 2013. gada 3. novembrī izskriet nelielu posmu 80 km garās distances beigu daļā pie Amatas un Kārļiem. Bija arī man tā iespēja arī nedēļu pirms sacensībām marķēt 30 km garo cilpu no Rakšiem gar Amatu. Tā ir gan pieredze, gan mana iespēja palīdzēt notikt šim skrējienam. Tā jau ir nesena vēsture, bet vēsture ko vērts neaizmirst.

Marķējums trasē. Kā redzams neliels misēklis ar nosaukumu aisūtīts apdrukai,
 bet kurš gan to vispār pamanīja skrienot. :) CET vietā CUT, ja nepamanīji.

Uz Cēsīm devos piektdienas vakarā ar vilcienu. Sacensību centrā izņēmu numuru, parunājos ar Artūro un izmantoju iespēju ar 20% atlaidi iegadāties Innov apavus, jo ir laiks tikt pie jauniem trail apaviem ar kuriem doties bezceļos. Sacensībās vēl gan tos nākamajā dienā neizmantošu uz tik garu distanci. Tad seko veikala apmeklējums, satikts noskrienietis un naktsmītne Internātskolā un hobita gultiņa. Nakts silta, bet segu vajag. Iemigt lāgā neizdodas, bet dažas stundas noguļu. Rīta junda 4:00 un 4:20 jau autobuss vizina uz 2km attālo starta vietu pilsētas centrā - Vienības laukumā. Te jau katra seja kā skolas salidojumā - zināma. Garā distancē startē 149 dalībnieki. Nemaz nav slikti priekš pirmā gada un vēl internacionālais dalībnieku sastāvs. Gan jau piesaistīja arī absolūta kopvērtējuma top 3 vietu apbalvošana ar naudas balvām abu dzimumu konkurencē. Uzvarētājiem tika 600, 400 un 200 naudiņas. Šķiet līdz šim kalnu skrējienos neredzēta prakse, bet kādam tas ledus ir jākausē. :)

Dalībvastu karogi.

5:00 - (varēja gan 3-4 min ārāk) Vienības laukumu pieskandina The Sound Poets dziesma - Kalniem pāri, kas droši vien ārvalstu dalībniekiem neko neizteica, bet cerams, kāds viņiem izskaidroja cik gan nozīmīga šī dziesma ir mums latviešiem. Un tad ar vieglu soli - starts un dodamies pretīm gan zināmajam, gan nezināmajam. Jau zināma pieredze ir veicot Siguldas kalnu maratonu un vēl citas kopīgas aktivitētes, tāpēc nolemām ar Gunu turēties kopā cik vien ilgi iespējams. Starts un taka ved cauri pļavai virs kuras vēl migla vālo. Artūro teica, ka skats esot bijis fantastisks, kā skrējēju čuska ievijas miglā. Sākumā jāizskrien 30 km cilpa Cēsu pilsetas pievārtes ziemeļu daļā un tad uz Amatu pēc 50-nieka, bet tā kā te arī 30 un 15 km distanču trases, tad gadās īsts prāta mežģis un sekojot kolektīvam saskrienam liekus 10 km līdz attopamies arī mēs un atgriežoties uz trases otrā kilometrs atkal medījām rokā vietu, kur pareizi nogriezties. Nebūt nebija tā, ka pareizais pagrieziens nebiija pamanāms, tikai jāskatās. Lieka bultiņa noteitki tur būtu noderējusi un vēl radās idejas, gan par distancēm atsevišķo trases marķējuma lentu krāsu (arī balto jānomaina uz košāku un pamanāmāku), kā arī jālieto prakse par plāksnītēm ar trases kilometru atzīmēm, kas lieti noder skrējējiem, kuri ar savām mērierīcem seko līdzi noskrieto km daudzumam. Mēs nesaskumām un 3km vietā saskrietie 13 km tika uztverti kā viegla iesildīšanās un tad devāmies trasē ar jaunu sparu beidzot baudīt pilno distanci.

Zudušās un atrastās krustceles, kas aizdomas vairs nerada. Uz Niniera ezeru.

Lūk kur ir tās Rāmatu klintis.

Priekā.

Pirmais dzeršanas punkts pie 16 km (mums pie 26 km)  netālu no Ērgļu klintīm.

Atbalstītājs trases malā. :)

Tālāk jau retu reiz pieci metri paskrieti garām krustojumam. Igaunis atgriezts trasē, citādi būtu nogriezis kādu kilometriņu uz līkuma rēķinu gar Gauju. Pašiem neliels misēklis jau sākotnēji izskrietajā trases daļā, kad gadās sarumas karstumā nepamanīt pagriezienu un aizdomīgi atkal sastapām skrējējus, kas jau sastapti līdz tam un aizskrēja pa priekšu mums. Savu bilanci ar šo no +10 km samazinām uz +8 km (secinājumi no GArmin GPX faila). Bet tā kā godrpātīgi esam izskŗējuši sākumu un reiz jau šo cilpu skrējuši tad nolēmām, ka kopainu ar to neietekmēsim sev par labu (un aī nezinājām vai tur ir 2 km vai tikai kādi pārsimt metri - atmiņa), tāpēc dodamies uz otro edināšanas punktu Žagarkalnā, kur pakājē Inese uzmundrina ar "Jūs tik te velkās", no kā noprotam, ka citi laikam jau skrien kādu sprinta distanci. Kalna galā minētais punkts un Alma ar tipat labi klātu galdu, ka pirmais, kuru kūrēja Linda. Saēdos saujām olīvas un citus gardumus. Uzpildu sistēmu ar ūdeni, jo priekšā 30 km bez pitstopiem un paņemu līdzi dažus banānu gabaliņus. Gandrīz noēdu Almas broakstu sviestmaizi. :)

Žagarkalniem pāri. Tepat ēdināšanas punkts. Bilencē vairs tikai +6km, bet kopumā secināju, ka trase oriģināli uzmerīta par pāris km īsāka nekā no rādītie 80 km, tāpēc matemātiski kļūda ir izskaidrojama.

Ozolkalnā augšup, kur sastopu atkal Aināru ar brāli un runājam par to,
ka atkal tās viņu muguras man jāredz.

Tālāk Rakšupe, kurā Guna ar sparu metas veldzēt botas. Es arī noskalojos un tad dodamies uz Amatu. Pa laikam apsteidzam kādu ne tik steidzīgu dalībnieku, kas atšķirībā no mums liekus kilometrus nav sakrājis. Gadīsies redzēt cilvēkus Amatā peldamies, un no strautiņiem dzeram. Zvārtes iezis, Dzilnas iezis. Gar Amatu ar 60 pieveiktiem kilometriem sevi apbalvojam ar pāris iešanas kilometriem, kad tiek dzerta rezerves kola un ar "raķešdegvielu" (želejkonfektes) uzpildīta lidmašīna nākamajam lidojumam. Tuvojas Ainavu krauja un viens no stāvākajiem un garākajiem kāpumiem. Tad jau ēdināšanas punkts numur 3, kur sastapsim InguK, Maikiju, Bataru, Reini un protams vēl citus. Lapsenes pie saldajiem galdiem kā biezs. Pie 70 km ar Gunu šķiramies, jo viņai prātā atlikušos 16 km veikt pastaigas solī, bet man vēl duka ir skriet. Tā apdzenot vēl daļu skrējēju (kādu redzēju, pie priedes pieķērušos, veicot uzlādi no dabas) es lidoju uz finišu. Vēl problēmas ar marķējumu Rakšos pie Gaujas, kur sastopu Almu, kas atņēmusi meitenēm lentas steidz atjaunot marķējumu 40 km garā posma. Inese ļoti sparīgi uzmundrināja pie Žagarkalna pakājes. Paldies viņai par to. Tas tiešām noderēja. Fināla 3 km sastopu atkal Aināru ar kompāniju. Izdodas šos cilvēkus uzkurināt finiša spurtam un nepadoties. Viņi saņēmās. Varam tuvu 11 h finišēt. Man tas izdevās ar 11h un 4 minūtēm, kas dod 66 vietu kopvērtējumā. Plāns A bija 10:00, kas izrēķinot kļūdu arī būtu izdevies. Tātad spēki novērtēti adekvāti. Fantastiskas sacensības par spīti karstajiem laika apstākļiem. Cēsu EKO trail ir skrienams gabals ar kāpumiem, kas rezultāta dod 1390 augstuma metrus garajā distancē. Un tiem, kas savlaicīgi pieteicās - dāvanā skriešanas krekls baltā krāsā ar gaumīgu logo un atbilstošo distanci.

Pūciņš. Lamu bērnelis Rakšu zoo otrajā vietnē.

Izberam lieko nešļavu. Arī es tā pa laikam darīju - skujas, akmentiņi ... 

Pelde pie Zvārtes ieža. Guna gandrīz pārsala, kamēr ekspozīciju uztaisīju.

Tur lejā ir laime. Tur lejā ir 3. ēdināšanas punkts. Skats no Ainavu kraujas.
Ap 60 km trases konfigurācijā.

That's it. Paldies un tiekamies citreiz.

Rezumē

Izdzerti kādi 3l ūdens, 1l kolas un vēl 1l izotoniskie dzērieni. Bez somas tik karstā laikā tomēr neriskētu skriet, kad nav līdzi pietiekoši daudz ūdens. Tika arī pasmelts ūdens ar kuru ik pa laikam veldzēju sakarsušo galvu un kaklu. Dienu vēlāk - sām pēdas "virsdelna", kas cieta no apava spiešanas (ko uz vietas trase nevareju līdz galam novērst) un jūtu augštilbus. Tas liecina par labu fizisko formu. Pasākuma laikā iztiku bez želeju patērēšanas, kas arī priecē. Prieks par šo labi noorganzēto pasākumu, kuram jau ar pirmo gadu latiņa pacelta tik augstu, ka atliek to vien noturēt.