Operācija: mirkļabirka #rtj24

#rtj24 (road to Jukola 2024)

# Priekšvārds

Par šo slaveno pasākumu ir gana dzirdēts, bet maz zināms patiesībā. Tomēr, tas ir tāds orientieristu gada "must have" pasākums. Gluži vai kā salidojums, bet vairāk festivāla formātā un galvenais hedlaineris ir tavs starts. Tad nu es pērn metu kaunu pie malas un nolēmu, ka man tur vajadzētu beidzot pabūt. Bet nu tāpat vien jau nebrauks. Jāiestājas ir kādā klubā, kura papārnē var startēt. Vietējās skriešanas diasporā ir ietekmeļi, kuri jau ir šajā sportā un, protams, arī klubā. Līdz ar ko OK Ziemeļkurzeme bija diezgan nepārprotama izvēle. Varēju beidzot pie treniņseriāla apmeklējumu ierakstiem sākt likt arī mirkļabirku #okzk. Tā kā Latvijas piesātinatajā orientēšanās kalendārā ir, manuprāt, pārlieku daudz pasākumu, tad no īstajiem mačiem, izvēlējos pamēģināt vien LČ garajā distancē un Cēsu Rudenī izmēģināt stafetes formātu. Ja skriešanas sacensībās gandrīz vai nolikumu var nelasīt (ej tik un skrien), tad šeit noteikti ir jāzin nianses. Piemēram, ko un kur drīkst un vajag bāzt (es par identu, protams). Tā nu 2023. gadu aizvadīju tādā labi zināmā seriālā kā Magnēts, bet izmēģināju arī Ogres Reljefu un Siguldas Kompasu, kas vienmēr sniedz diametrāli pretēju pieredzi lpriežu parkveida meža skrējējam Magnētā, lai gan arī Magnēta ceturtdienas mēdz būt neaizmirstama pieredze, kur atliek ticēt vien azimutam, jo nekas cits tevi no meža neizvedīs.

Kluba zvaigzne ar modelī atrasto ragu. 

# EMITa drāma un obligātā proza

Tuvojoties pasākumam arī kaut kad jāsāk domāt par to, kā nokļut, ko līdzi ņemt un galu galā kādas zeķes uzvilkt, lai silti un varbūt arī skaisti. Atradu ērtu kombināciju ar avio un vilcienu trasportu, bet daļu mantu uzņemās aizvest kluba biedrs, kuram lielais paldies par to. Protams, ka visādi interesējošie jautājumi jau bija pajautāti, bet arvien radās jauni. Izrādās, ka Jukolā atzīmēšanas nenotiek ar pierasto Sportident SIACu, bet gan kaut kādu jocīgu zvēru, ko visi sauc par EMITu. Te tad arī no obligātās literatūras sāk rasties šaubas vai vispār tādu uzparikti spēšu apgūt lietošanā. Bet veiksmīgi atradu pašu bāliņu sagatavotu lietošanas video Jūķūbā un sirdī iegūlās miers. Obligāto literatūru izstudēju vilcienā. No tās tad atkal jautājumi, kas atkal radīja zināmas šaubas, jo bez rogainingiem, kur viss notiek lēnām, nekādas nakts orientēšanās pieredzes man nav un solītais klinšu segums man arī nav bijis nekad kartē. Šie divi punkti arī būs manas vienīgās bažas pirms starta, jo fiziski esmu virs kluba vidējā (nevaru paskriet, sāp kāja, pēc operācijas) un arī esmu nedaudz patrenējies ar želeju ēšanu un tās ir līdzi, lai patērētu, kā man liekas vien aptuveni 2h garā skrējienā. Vēl kārtīgi noskaidroju kā notiek stafetes nodošanas process (1x šo izdarot arī tas vairs nav nekāds bubulis).

# Ceļā uz lidlauku

Sestdienas rītā pēc nepilnu 6h miega agri ceļos, lai nokļūtu līdz lidostai un dotos ceļā ar diezgan kompaktu ceļasomu. Pie "geita" pārsteigums - ir vēl kāds kas dodas šādi uz Jukolu. Zināms kadrs no ZVOC (beidzot uzzinu arī ko šis akronīms nozīmē). Izrādās arī lidmašīnā mums ir iedalītas blakus vietas. Nedaudz parunājam, bet tomēr izmantojam agro rīta stundu vēl dažām miega minūtēm. Lidostā pamošanās rituāls ar kafiju un dodos uz vilcienu, kur atkal satieku ZVOC pārstāvi. Neticama sagadīšanās. Tad 3h brauciens līdz Seinajoki, kur būs jāpakavē 4h. Vilcienā izpētu kādu pernā gada 1. etapa veicēja videoierakstu no kura gūstu dažas atziņas, atbildes uz jautājumiem un ieskatu reljefā. Runā viņš gan somiski, tāpēc jāuztver vizuālais materiāls. Seinajoki jau pa laikam uzlīst, bet es esmu erti iekārtojies craft alus vietā un sāku sekot līdzi Venlai ērtajā Jukolas aplikacijā. Arī pa brīdim kluba čatā pavīd kāda ziņa. Daži beidri ziņo, ka esot nedaudz saplīsuši un varbūt jāveic kādas korekcijas etapu sastāvā, bet šī krīze tiek veiksmīgi pārvarēta atverot mobilo auto remonta darbnīcu somijas ceļmalā. Pēc burgernīcas dods vēl nedaudz piesēst kafejnīcā un atkal satieku ZVOC pārstāvi. Tad jau seko 20 min. brauciens uz Kauhavu un redzot garās rindas pie Jukolas autobusiem, mierīgi dodos 4 km garā pārgājienaā, izkustināt kājas sacensību centra virzienā. Ir jau klāt vakars.

Pusceļā pie pašas lidostas noķēru kādu somu, kurš man izstāsta savu stāstu un es uzzinu ko vairāk par Jukolu. Arī viņš skries 2. etapu, kas esot viņa mīļākais etaps no visiem, ko ir izmēģīnājis. Nu un tā es esmu beidzo nonācis līdz kluba lielajai zvaigznei - teltij. Sasveicinos un kaut kā palēnām un organiski cenšos arī salikt kopā vārdus ar īstām sejām. Tiek vēl noskaidroti neskaidrie jautājumi. Biedri dalās ar pieredzes stāstiem no modeļa kartes un Venlas. Mana nepārliecība par atbilstību Šiltes komandai pieaug, bet ko tad nu tur vairs. Arī drusku bažas pa to, ka būs auksti. Izmetu loku līdz starta finiša zonai, apskatos kāds ir piedavājums ar ēdināšanu un ekipējumu un velkos atpakaļ gar armijas teltīm un karāvanu busiņiem. Esam kādu 1km no starta. Šogad aviācijas šovs ir nevis startā, bet krietnu laiku iepriekš un ilgt vismaz 15 minūtes. Tas traucē gulēšanu.

Tad nu galvā ātri izskrienu cauri lietām, kuras man vajadzēs startam un ielienu teltī drusku mēgīnāt pasnaust. Sanāk gan tikai atrasties guļus stāvoklī. Tad jau 1. etapa veicēji gatavojas startam (kā Mārtiņš vēlāk teiks, skatoties uz kādu video - 3 Ziemļkurzemes iznīcīnātāji Jukolas lidlaukā). Dodamies skatīties startu, kas, protams, ir iespaidīgs. Ir gaišs un pēc starta vēl nedaudz pakavējos pie lielā ekrana, lai redzētu pirmos starprezultātus un tad nosalis dodos uz telti ģērbties un taisīties tālāk savam startam, kas nu jau būs drīz. Ričards iedod želejām jostu, bet Jānis rezerves lukturi, kuru arī izdevās uzvilkt ap vidukli kā jostu. Ar Mārtiņu, kuram arī 2. etaps vēl nosmejamies, ka būu forši, ka mums būtu vienādi farsti. Varētu draudzīgi pieveikt distanci kā treniņā. Ejam iečekoties. Izskatās, ka jāstartē būs vienlaicīgi, jo Francis rāda brīnumus. Pie sava karšu saņemšanas aploka satieku citu ZVOC pārstāvi. Novēlu veiksmi uz ko saņemu komentāru, ka esot jāiegaumē mana mugura. Viņš gan aizskrien pirms manis.

Tipisks vilciens uz Jukolu

# 2. etaps

Un tur jau Jānis tuvojs ar pareizo karti (kas izrādās ir ļoti neērts un paliels palags ar kuru būs jācīnās laiku pa laikam to salokot vajadzīgajā izmērā ar vajadzīgo apvidu. Un dodos sprintā līdz K punktam. Drusku gan pa ceļam paskatos kartē, kas mani tur sagaida. Un tad jau pēc K punkta esmu mežā un takās. Nopētu cik gan droši varētu no ceļa pa visīsāko meža posmu ņemt punktu, bet ļaujos savam pirmajam vilcienām pa azimuta taku, kas mani noved pie nepareizā kontrolpunkta. Pirmā doma - nekas no kartē uzzīmētā man neko neizsaka un vienīgais glābiņš ir doties ceļa virzienā. To arī daru, bet izdodas vienu lielāku klints bluķi atpazīt un varu pēc azimuta atrast tupat esošo kontrolpunktu. Tālāk jau biežāk ieskatos kompasā un pie otrā kp nonāku veiksmīgi.

Uz trešo pa taciņu uz kuras varēju drusku ātrāk uzskriet. Te gan arī turpinās farsti un satieku vienu citu punktu izcirtumā arī te. Vispār jau arī otro ņemot satiku starppunktu. Tad seko netālu esošais 4 punkts, kas visiem 2. etapa veicējiem ir kopīgs. Tad seko izvēlē ņemt pēc azimuta (kas būtu bijusi pareiza izvēlē) vai pieskriet tuvāk pa ceļu. Ieskrējis takā nolemju tomēr skriet drošo ceļa versiju. 

Beigas uz punktu nepārliecinoši, bet punkts rokā. Tad turpinu pa vienu no nu jau kādām 3 takām un satieku farsta punktu. Tas atkal sēj neparliecinātību, jo nu jādomā vai esmu pa tuvu vai jau aiz sava kontrolpunkta. Izrādījās, ka sajūta pareiza un paskrienot uz priekšu punkts ir tur. Tad jau pēc 7. punkta, kurš vispār bija nesapratnē, jo nenokontrolēju virzienu un izskrēju uz ceļa, ko uzreiz nespēju sazīmēt ceļu tīklā. Nepārliecinoši sekoju baram un tiku pie punkta, bet te padauz orientieristu man tika garām. 

Tad visi pāri purvam skrienam tālāk. Te viss korekti un lai gan uzmetu aci 5m no takas malā esošajam kp, kurš nav mans, tepat entālu arī tieku pie īstā punkta. Un tepat jau nākamais un tad tesiņš pa ceļu. Noskrejienā labi ielieku ātrumā. Paņemu punktu un klāt jau otrā dzertuve. Apēdu želeju, padzeros un kāpjam nākamajā kāpumā. Te TV punkts. Tad sākas interesantākā daļa. 

Ejot uz punktu, protams, atkal viens farsts ātrāk, bet saprotu arī, kur mans punkts meklējams. Tālāk uz vienas līnijas 3 nāķamie punkti. Bet te sākas problēma, jo es izlienu pa zaļo daļu paralēli vilciena takai (te purvs mani mēģina ievlkt savās sūnu lāmās) un te arī krustojas ceļi ar talāko distanci un šis brīdis, kad visi skrien visur man un kā izrādās vēl dažiem nojauc prātu. Paskraidu turpu šurpu. Atrodu kaut kādu pilnīgi nevajdzīgu punktu un tad skrienu atpakaļ uz iepriekš paņemto kp, lai norestartētu virzienu.

Tas nostrādā un tieku tālāk. Arī te pa ceļam extra kontrolpunkti, bet atgūta sajūta, ka viss notiek. Skatos pulkstenī, ka skrienu vien pusotru stundu, lai gan liekas, ka mežā esmu ilgāk. Lukturis noder tumšakajās vietās, bet tā pa īstam tumšs nav, jo debesis ir skaidras. Ņemot 107. punktu, protams nodomāju, par RV. Tad pārskrējiens caur mazu purviņu uz 19. kp pēc kura seko kārtējā dzertuve. Te tad želeja un tad tesiņs gar aizliegto teritoriju. Kaut kas aiz muguras kaut ko nobļauj un pēc brīža mani apdzen līderu 3. atapa veicējs. Tad seko arī citi. Te atkal ekskursijā, kurā apskatos 2 ekstra punktus. Nedaudz arī izdedzis te mežs.

Tad mājina, TV punkts un laižu maldīties talāk. Te ar kādu somu parunāju par meklejamā punkta numuru un kopīgiem spēkiem saprotam, kur esam un tad jau punktu atrast vieglāk. Un tā kā nu jau zināju par netālu blakus esošo celiņu, tad metos uz to atpakaļ, jo priekšā pagarš pārskrējiens un kartes daļu, kas nu nebūt neiedvesmo doties tur iekšā.

Te gan par pārsteigumu kaut kāda mikropauguru paradīze, bet abi punkti ātri atrodas un priekšējie 2 censoņi ir mana bāka turpmākajam kontrolpunktam, bet tad viņi nolažo. Es jūtu, ka nav parezi un ejam par daudz pa kreisi. Es jau biju nolēmis, ka te jau tad laukmale palīdzēs atrasties kartē un tad punktu paņems no celiņa. Šie nu tur paliek un es realizēju savu plānu. Te vēl vilciens, kas nupat iznesies no meža, iesēžas astē. Pēc kp vilcienu palaižu, lai neesmu lokomatīve un bliežam uz punktu.

Punkts paņemts un bliežam tālāk. Kas pa dubļu taku te jau. Izskrienam uz ceļa un vilciens aiziet pa kreisi. Priekšā gan taka un daži skrien tur. Es sekoju, bet eh - atkal nepareizie farsti. Tomēr neesmu te tads vienīgais bijis un ir arī bebru taciņa uz manu kp. Nu un no šejienes jau tik jātiek ārā no meža un jānodod stafete Aigaram, kurš droši vien jau būs nosalis, jo no meža tieku āra ar, manupārt, divdesmit minūšu kavēšanos, priekš manis.

Bet nu te tad sprints, cik vien jaudas, karti atrodu, atdodu un var spiest uz punksteņa pauzi. Tiesneši saka - OKa. Tātad viss ir darbojies un Emita lapiņa nav jāizskata. Esmu gan iekļuvvis citā simtniekā. Pat vairākos. Zaudētas vien nieka 200 vietas. Nu tā, lai Aigaram ir azartiskāks skrējiens un izaugsmes iespējas. Posma rezultāts gan man ir - 1087. Slikti.

Visi iespējamie kontrolpunkti

# Pirts, miegs un atvadas

Dodos skriešus uz telti, lai nesaltu. Tur jau Jānis ar Mārtiņu priekšā pako dvieli iešanai uz pirti. Šie abi iznākuši krietni pirms manis. Pamodinu 4. etapa veicēju savā komandā un meklēju arī savas mantas, lai ietu uz pirti. Pirts ir viens no Jukolas standartiem un par nieka 5 eiro tiekam saunā ar 3 krāsnīm. Te gan ir opcija - stāvēt rindā vai mest garu tik krietni līdz kāds atbrīvo lāviņu. Drusku pasēdējām arī uz lāviņas. Tad atpakaļ uz telti pasekot līdzi latviešu komandu sniegumiem un savējiem, bet 6:00 nolēmu būt saprātīgs un pēc dažiem nopelnītā alus malkiem ļaut pārgremot emocijas par piedzīvoto dažās miega stundās.

Pamostos un turpinās sekošana līdzi. Tikko palaisti pēdējie etapi. Dalāmies iespaidos un kļūdu stāstos. Daļa festivāla apmēklētāju jau pako teltis un doas projām. Arī daļa kluba biedru. Līdz beidzot ap 12:00 teju visi ir sapakojušies un ātri vēl izskrienam uz veikalu tūri, kur noperku sev kaut kādas specializētas bikses mežam un apavus ar radzēm, jo kaut kad jau esošie apavi izbeigsies. Tad es steidzīgi dodos pa citu maršrutu uz vilciena staciju, kur, sasēduši kā putni uz vadiem, cits citam blakus, ir daudzi tādi kā es - atpūtnieki ar guļammaisiem un lielam somām. Vilciens arī druksu kavējas. Es braucu tikai līdz Seinajoki. Aizeju pēc kafijas un tad ar lētāku vilcienu uz Tamperi pie somu draugiem drusku paciemoties, kur beidozt labi pagulēšu un nākamajā dienā turpnāšu savu mājupceļu.

Stipri kā etiķis!

# Iespaidi, atziņas, analīze, ...

Pirms biju aizbraucis man draugs jautāja - ka var zināt, ka braukšu vēl - vēl neaizbraucot. Nezinu kāpēc, bet teicu, ka ir tā diezgan droši, ka braukšu. Tiesa uz brīdi šaubas bija, ieraugot to telšu pasākumu, bet tas tāpēc, ka sen neesmu telšojis. Un mirkļa sajūta ātri vien pagaisa. Tā īsi raksturojot - azarts sekojot līdzi ir fantastisks. Arī mežā jau vairāk jutos kā taku skrējējs. Tagad arī tā EMITu un stafetes nodošanas padarīšana ir skaidra lieta. Ceļš uz nākamā gada Jukolu ir sācies tik cerams, ka ņems kādā komandā. Biedri teica gan ka tik labi apstākļi pasākuma centrā neesot sen bijuši, jo varot jau būt dubļi, celmi, lietus. Somi pa laikam sauca tādus kp numurus, kas vispār nebija pa tēmu un ne man vien šāda pieredze. Uz nākamo reizi tad jāpamācās labāk skaitļi un to kombinācijas. Varbūt tomēr somi zin ko viņi runā.

Kluba biedri forši, izpalīdzīgi, intelektuāli.

#Jukolas vēsture un pieraksti

8 gadu sagatavošanas cikls ir noslēdzies. Apbrīnojami cik ilgi šādam pasākumam notiek sagtavošanās. Kartes nodrukā rudenī īsi pirms ziemas.

Ar Jukolas priekšvēsturi var iepazīties te: https://jukola.com/en/history-of-jukola/

Ar manu izpildījumu šeit (karte, bet vēl jāatrod mans GPX): https://routegadget.jukola.com/cgi-bin/reitti.cgi?act=map&id=72#

Stāsts tapis kādā Helsinku alus darbnīcā baudot dārgu IPU ar atbilstošu nosaukumu - Meridiāns.

Lieta slēgta.

Aleksis Kivi (Helsinkos netāļu no vilciena stacijas)
- autors novelei par Jukolas 7 brāļiem.

Rogainings platajā galā arī ir rogainings. 12 stundas meža.

"Oh. If life were made of moments,
Even now and then a bad one-!
But if life were only moments,
Then you'd never know you had one."
mūzikls/filma "Into The Woods - Moments In The Woods"

@2015.02.02

Rēzekne, Rāzna un rogainings. Ja neskaita, ka visi vārdi sākas ar burtu R, tad vēl uz visiem labi ķeras skriet griboši aktivitāšu mīļotāji. Pats rogainings gan notiek Adamovas ezera apkārtnē.

Tik tikko kā bija publicēts pirmais biļetes, tā jau notika diskusijas par Eža kažociņa sastāvu. Jautājumu laikam pacēla Artūro, jo viņam bija interese bliezt, bet ar Kristapu runājām, ka jāsāk ar kaujas ratu nodrošināšanu. Tāpēc uzrunājām Gunu ar reklāmrakstu:

"Čau! 

Šodienas aktuālā tēma ir Kažoks Latgalē. Sastāvs tiek formēts. Un mēs arī domājam par dalībnieku ar kaujas ratiem. 
Kristaps teica: "Nu man jau vēlreiz gribētos redzēt kā viņa izņem Tērbatas/Ģertrūdes pagriezienu." 
Tās ir nieka 12h pa nakti svaigā gaisā."

Guna atbildēja, ka mārketings strādājot un āķis lūpā. Kristaps vēl bažījās par to vai aukla (āķim) pareizā uz ko atbildēju - "Bez raizēm!"

Tā nu uzzinājusi interesējošās detaļas Guna jautāja pēc pārdomu laika. Tika dots laiks apdomāties līdz 1. martam. Akurāt vēl 4 mēneši priekšā. Lieki piebilst, ka pēc kāda laika Guna deva apstiprinošu atbildi. Tā ar ierastajā sastāvā arī mierīgi startēsim.

Esam kā visi normālie. Saposušies uz zaļumballi Rēzeknē.

@2015.05.02

Tā diena pienāca un 14:00 no Rīgas startējām kaujas ratos Rēzeknes virzienā. Jau neilgi pirms 17:00 bijām uz vietas. Ēdām vafeļu torti un nobriedām pasākumam. Guna tik aprīkota ar manu ultra vieglo taku skriešanas ekipējumu - somu un lukturi un ne pa kam nevēlējās somā likt manu enerģijas batoniņu. Kristaps paļāvās uz to, ka Gunai tomēr gribēsies skriet un bija paņēmis līdzi nedaudz mazāk drēbju kārtas, kā vajadzētu, tāpēc pēc bridiena nāksies viņam nedaudz pasalt. Es sekojot prognozēm un dažādiem lietus piesolītājiem, somā kā vienmēr salieku baiļu bailes. Ir gan stropa vafeles ar kurām cienāt komandas biedrus, gan želejas konfektes, kuras nelietosim. Ir arī enerģijas batoniņi, tēja, siermaizes, plāksteri, folija sega, kas jau ir somas standarta komplektā kopš neatminamiem laikiem. Ir arī viegla pretlietus drēbju kārta, termokrekls un rezerves cimdi. Kaut kas no tā visa arī noderēs. Ja jau neskrien, tad to visu var nest un tas netraucē.

Plāns negausīgs.

Kartes izsniedz 19:00, tāpēc sporta zālē ieņēmām centra laukumu un meditatīvi pirms tam pasnaudām. Arī kartes paņēmu bez steigas un mierīgi 20 minūšu laikā jau bijām gan "laminējuši" visu karšu malas, gan sazīmējuši plānoto maršrutu. No kaimiņu komandas uzzinu, ka viņi plānoto punktu apmeklējumu raksta atsevišķi uz lapas. Mēs zīmējam uz kartes raustītu līniju ar sarkanu marķieri (melns nav caurredzams), lai nepārsvītrotu kādu vajadzīgu kartes objektu. Laiks paiet un 20:00 kopā ar vēl palielu bariņu entuziastu jau stāvam starta laukumā. Guna vēl nenojauš par to, ka viņa idents finišā nebūs jāatstāj organizatoriem, bet par to viņa uzzinās tikai finišā. Nesanāca gluži kā plānots un pārsteiguma moments par dāvanu sanāca drusku citādāks. Ar Kristapu biju norunājis, ka Gunai uz garajiem gabaliem vajadzētu uzdāvināt identu ar atbilstošu ietilpību. Cik tad var īrēt. Pēc kādām 50 sacensībām jau būs atmaksājies. :)

Sapņu komanda

20:00 Startējam un skrienam diezgan ātri, jo ir ambīcijas izcelt startu..

KP 20 2015-05-02 20:08:54 Ne gluži izdodas būt pirmajiem, bet esam pārliecināti, ka pie pirmā punkta esam otrā komanda, pie tam vēl neesam mērojuši to taisnāko ceļu. Punkts mazas koku rindas galā vēl apdzīvotā vietā.

KP 35 2015-05-02 20:15:18 Pārejam soļos. Mūs apdzen daudzas pazīstamas sejas. Pats punkts nelielā virsotnē, no kuras paveras ainavisks skats. Tādu skatu gan netrūks vēl. Uzkrīt arī pa dažai lietus lāsei. Punktu sasniedzam vēl pa ceļiem.

KP 66 2015-05-02 20:28:00 Arī šo punktu sasniedzam pa ceļiem. Arī atrodams nelielā virsotnē, bet jau mežā. Tālāk mūs vedīs azimuts.

    
KP 42 2015-05-02 20:48:12  Punkts atrodas virsotnē lielās elektrolīnijas malā. Iznākuši no meža, kur jau varēja nedaudz atvēsināt kājas mazā muklājā esam novirzījušies un meklējot sastopam Almu ar Līgu, kuras sastapsim diezgan bieži. Sapratām, ka esam aizgājuši par tālu (uz nākama KP pusi) dodamies maziem pampakiem pāri un rodam punktu cita virsotnē. Dodoties projām pa elektrolīniju sastopam kā allaž, Susura komandu ar Avotiņu priekšgalā. Arī elektrolīnija, kaut gan teju 25 metrus plata un no kokiem atbrīvota josla, nesola sausas kājas un Kristaps te veic momentuzņēmumu, ko nosauc par Mordoras purvu. Tolkīna Gredzenu pavēlnieka zinātāji zinās par ko ir runa, kaut gan atsauce uz vietu nav gluži precīza. Pēc mākoņiem arī var redzēt ka Rēzeknē nelīst.

Mordoras purvi.

KP 34 2015-05-02 21:05:04 Tad pāri šosejai un tiekam priekšā Almai, jo mēs KP sasniedzam pa ceļu un pēc 1h trasē to atzīmējām ar nelielu paskriešanu. Nolemjam arī, ka varētu katru stundu trasē šādi atzīmēt, jo pamatā pārvietojamies raitā iešanas solī. Ceļš ved garām kapiem. Prātojam par to, ka gan sveces ir, gan labierīcības un laukums, kur piestāt. Dienvidu virzienā redzams mēness, kas teju pilns. Lietus mitējies un debesu jumi klāj daži mākoņi. Aiz apvāršņa riet saule.

    
KP 43 2015-05-02 21:23:24  Ceļā uz šo punktu nedaudz sanāk paiet gar dzelzceļu. Gribu jau komandu novest no tā vienu upīti iepriekš, bet tieku atsaukts atpakaļ. Punktu var redzēt jau no uzbēruma. Tālāk taka ved uz Ančupānu skatu torni.

  
KP 86 2015-05-02 21:43:56  Torni reiz apmeklēju pēc Rēzeknes pusmaratona 2014. gadā. Tornī gan nekāpsim, jo punkts ir drusku tālāk. Pie torņa beidzot uzliekam lukturus, jo ir iestājusies krēsla. Satiekam ultralapsu Daci ar komandas biedru. Arī Alma ar Līgu tepat par ko nobrīnījāmies - ar kādiem līkumiem viņas nākušas? Tālāk ceļš ved lejup no kalna uz autodroma trasi un pāri šosejai un kādu KP pie upes.

   
KP 73 2015-05-02 22:09:21 Pretī mums dažbrīd skrien īsāko sacensību dalībnieki, kuriem jau pusnaktī finišs. Raugāmies kā vēl gaišajās debesīs redzama Venēra un nodēvējam šo nakts izklaidi - Eža Kažociņa Venēriskās izklaides Mēness gaismā. Alma ar Līgu zudušas skatam. Punkts mazas elektrostacijas tuvumā. Nedaudz aizskrienam par tālu un te tāds kā otrs misēklis ar precīzu trāpīšanu uz punktu. Kristapam sāk pienākt hokeja rezultāti uz telefonu.

     
KP 64 2015-05-02 22:26:59 Pa taciņu, caur krūmiem un atkal pa taciņu aiz Almas un Līgas. Punkts lauka malā. Lauku izgaismo mēness. Tālāk arī pāri laukiem jādodas.

KP 41 2015-05-02 22:41:41 Punkts sasniedzams viegli. Te jāizlemj vai ejam pēc azimuta pār lauku vai sekojam taciņai. Aplūkojuši sējuma saturu lemjam par labu taisnākam virzienam.

   
KP 49 2015-05-02 23:01:15 Uz šo punktu ejot pie kapiem dzeršanas punkts - aka. Mums gan neko uzpildīt nevajag un ejam garām. Alma aiziet pa kreisi, mēs pēc azimuta. Burtiski noejam garām bebra mājai un pie punkta sastopam arī trīs igauņus. Almas vēl nav. Tālāk vērtīgais astoņus punktus vērtais kontrolpunkts.

 
KP 85 2015-05-02 23:10:36 Punkts virsotnītē, kura gan lai tiktu bija jāizspraucas cauri kārtīgai egļu birstei. Un te tālāk riskējam pēc azimuta ar cerību, ka lielajam grāvim būs pāri kāds koks. Pie grāvja sastopam kādu citu komandu, kas iesaka peldēt, bet paši aiziet gar grāvi pa labi meklēt sausāku ceļu. Es lūkojos pa kreisi un ar Gunu atrodam kaut cik izturīgu koku. Ar atbalsta nūjām tiekam visi pāri, tik Kristaps iemērc vienu kāju.

 
KP 76 2015-05-02 23:52:55 Taču briksnis nebeidzas un lai tiktu pie punkta, neejam pa mežu pāri pauguram, bet veicam nelielu sānkustību pa ceļiem. Te kādu arī kāpjot kāpumā apdzenam un krietns bariņš pēc azimuta ienirstam mežā gar citu pauguru meklēt mazu slīkšņu, kur koku pudurī jābūt punktam. Slīkšņa ir, bet punkta nav. Apeju slīkšņu, eju uz čuju tālāk un uzeju vēl vienu, bet arī te nav punkta. Apcilpojis esmu apkārt. Turos pa labi vairāk un izdodas atrast lielāku peļķi, kur tad arī pa kluso igauņi atraduši punktu. 

 
KP 65 2015-05-03 00:17:03 Briksnis, azimuts, dubļi un tiekam pie ceļa. Pa priekšu mums aizskrien komanda Easy. Mēs brīdi sekojam. 4h laikā pieveikts tikai pusmaratons. Kontrollaikā neiekļaujamies! - pie sevis nosmejamies. Sasnieguši punktu, beidzot uzēdam vafeles un uz brīdi izslēdzam lukturus. Tāpat ir kaut kāda gaisma meža biezoknī.

 
KP 75 2015-05-03 01:05:03 Dzirdam rejam suni. Brienam pa slapju mežu, bet izdodas īpaši neslapināt kājas. Par tik mitru vietu atzīmju kartē nav. Pēc suņu rejām izejam uz mājām, kaut gan nācās uz brīdi izlēkāt pa ciņiem. Te gan nedaudz arī pakavējāmies mežā, sausākas vietas meklēdami. Pats punkts arī uzreiz netika atrasts. Skaties divreiz kartē un tad beidzot saproti, kas dabā jāmeklē un kas jau atrasts. Ar nelielu riņķošanu atrodam un dodamies projām kā atnācām. Sastopam atkal Almu ar Līgu. Min uz papēžiem.

KP 74 2015-05-03 01:32:17 Beidzot kādu brīdi pa ceļiem. Nedaudz rasina. Jūtu, ka man soma vaļā. Palūdzu Kristapam aiztaisīt un ceru, ka nekas nav izkritis. Veiksmīgi pēc azimuta uzejam stigu un punktu paņemam diezgan precīzi. Tālāk pāri cirsmai arī pēc azimuta.

KP 82 2015-05-03 02:05:56 Te gar svaigu sējuma malu. Ceļš, elektrolīnija, skaidrošanās un izvēle iet pa paveciem meža celiņiem, kuri dabā eksistē. Kaut kur rej mazs negantnieks. Noejot jau no ceļa pēc azimuta uz brīdi redzama "bebru" taka, bet novirzos un stāvam pabieza krūmājā. Redzam, ka mums no kreisās puses tuvojas, kraujas lejā, lukturi. Punktu uzreiz neatrodam un sekojam komandas gaitām, kura mums tuvojas. Tā arī tiekam pie punkta. Bijām nogājuši vairāk pa kreisi no tā. Te es noēdu pirmo siermaizi. Kaut kad jau arī tika notiesātas atlikušās vafeles. Ilgi kavēties nevaram, jo kļūst vēsi. Daži atnācēji mums novēl labu apetīti. Te arī esam sākuši dēļ kļūdām atpalikt no plānotā grafika. Arī projām tikt nebija tik viegli.

KP 56 2015-05-03 02:57:33 Sastopam Almu, kas kaut kur atkal pa apvedceļiem apskrējusi un prasa pēc padoma -kur kartē esam? Man jāmaina lukturim baterija. Šoreiz izbeidzās ātrāk nekā plānots. Arī mēs starp diviem pagariem ezerveidīgiem slapjumiem ar pirmo netiekam cauri. Sākumā gar vienu pa taciņu, tad ar trešo piegājienu tik atrodam, kur starp tiem izšmaukt cauri, jo tālāk varam doties pa nosacītiem celiņiem pļavā. Punktu atrodam viegli, tik projām tikt uz dzelzceļu neizvēlamies pareizi virzienu. Jūtams kritums uz leju un tad slapjums. 20 m joslu līdz uzbērumam brienam pa slapju mežu, lai gan varēja pa celiņu vēl. 

KP 68 2015-05-03 03:27:07 Kaut arī ilgu laiku dzirdējām taurējam kaut kur vilcienu, tad kamēr veicām posmu pa celiņu gar to, neviens vilciens nenāca. Tik pretī skrēja kāds bariņš rogaineru un kāda lampa pavīdēja dziļāk mežā lejup no uzbēruma. Pie punkta varēja tikt turp aizskrienot pa ceļiem. Pie punkta lampiņu saiets. Atceļā redzama lampu virtene kas vēl skrien pa uzbērumu, lai dotos šā punkta virzienā.

Pie dzelzceļa pārbrauktuves.

KP 83 2015-05-03 04:14:07 Vietā kur dzelzceļš krustojas ar mūs interesējošo ceļu sastopam Artūru un Edgaru. Top kopīgs pašiņš. Skriešus dodamies līdz lielajai elektrolīnijai. Sāk svīst gaismiņa. Pa labi manāmi lukturi, kuri mums tuvojas. Mēs stāvam bridiena priekšā. Lukturi ir klāt un Nikolajs mums pasaka priekšā - te ir jābrien. Ar kaujas saucieniem dodamies līdz celim ūdenī. Pēc brīža Guna teic, ka paliekot sausāks. Ar to viņa domā, ka ūdens vairs tikai līdz potītei. Rit jau devītā sacensību stunda. Ūdens nav stindzinoši auksts un kustoties tas diskomfortu nerada. Sekojot Nikolajam, atrodam punktu. Tālāk mūsu ceļi šķiras.

  
KP 59 2015-05-03 05:02:03 No meža komandu izvedu pa mazu un maz pamanāmu meža ceļu. Vienu brīdi pat jāšķērso bebru dambis. Pretī nāk kāda komanda. Ejam pa lauku ceļu. Esam kādā augstienē. Drīz jau saule. Apkārt klusums un kādas krāsmatas. Šķērsojam šoseju un nedaudz uzskrienam līdz ceļa līkumam kurā ejam pēc azimuta mežā. Te nu atkal aplauziens, jo kā no ceļa nost tā priekšā brienamais slapjums. Mudinu tomēr iziet uz ceļa atpakaļ, jo nedaudz tālāk izskatās pēc augstākas virsmas un tā arī ir. Tur arī nāk no meža ārā citi rogaineri. Mēs iekšā un te es nez kāpēc vairs neskatos azimutu un aizeju teju pa 50 grādiem no vēlamā virziena. Pēc skata tiekam maldināti un izcirtuma vietā jau cits ceļš. Un esam atkal sabriduši nedaudz kājas. Tad sapratuši, kur esam atrodam izcirtumu un punktu. Bet ārā tikt arī izaicinājums, jo mežs arvien piedāvā iespējas atkal no jauna sabrist kājas. Neesam jau nekādas princeses, bet morāli tā neliekas vēlama opcija, kuru izmantot.

  
KP 81 2015-05-03 05:39:43 Tikuši uz ceļa ejam punkta virzienā. Gunai salst rokas un piedāvāju cimdus. Pēc kāda brīža brokastu pauzē, kad tiek notiesāta otra siermaize, cimdi arī tiek paņemti. Punktu atrodam virsotnes virsotnē. Tad izpētām kā pāri pļavām un pa ceļu tiksim uz nākamo kontrolpunktu.

   
KP 48 2015-05-03 06:14:21 Ejam gar mājām un mūs sagaida nepiesiets suns, kas arī mums velta rīta pārdomas, bet visi tiekam viņam garām. Šķiet saule apspīd tikai ežiņas malu, bet mums vēl kādu brīdi jāpaciešas līdz tiksim saulītē, kurai draud jau aiziet priekšā mākonis. Krāsu gamma ir neaprakstāma, kad uz svaigi zaļi krāsotajiem bērziem spīd rīta saule. Rīts un daba mostas. Adamovas tuvumā klīst rogaineri. Punktu atrodam pie kāda krusta ceļa malā. Ejam garām pamestai lauku mājai.

KP 70 2015-05-03 06:33:13 Seko pārgājiens pāri laukam, caur pašauru meža joslu un tad pa cirsmu uz leju ejot un šķērsojam 20-30 cm garus lazdu "celmus". Pats punkts pie kāda paliela laukakmens. Tālāk jātiek uz apdzīvotu sētu.

  
KP 46 2015-05-03 06:50:50 Te kāda komanda nāk uz punktu un mūs šķir atkal ne visai uzrunājošs un paplats, vienam lēcienam, grāvis. Atrodam pāreju. Šķērsojam šoseju un gar kādu citu lauku sētu, sveicinot saimnieci, ejam garām uz kontrolpunktu. Pārsimt metri no šosejas ir punkts, kas uzlikts ļoti stāvā paugurā. Guna teic, ka arī man beidzot seju nerotaā smaids pēc tāda kāpiena. Tad atgriežamies uz šosejas.

KP 55 2015-05-03 07:17:11 Uz šosejas 42 km atzīme un varen plata ceļa josla autobusa pieturai. Kilometra atzīmi sargā kāds mazs šunelis, bet ceļa otra pusē no augstāka punkta ar viņu sarunājas ciltsbrālis. Runājam par citām komandām un sākam sastapt piesauktos ļautiņus. Pretī nāk nosalusi Linda. No meža izlien Dace. Punktu vajadzēja ņemt jau pa ceļam nevis atpakaļejošā kustībā (pret finišu). Tad cenšamies pielikt soli. Mēģināju pierunāt komandu uz papildus kontrolpunkta paņemšanu, bet tiku nolikts pie vietas. Nebiju novērtējis komandas biedru spējas un finiša laiks pierādīja, ka neskrienot nebūtu iekļāvušies.

   
KP 21 2015-05-03 07:36:31 Punkts, kuru Kristaps atrada pēc cita punkta leģendas. Leģendāri. Pēc iziešanas uz šosejas sējām paniku puskilometru priekšā esošajās komandās un sākām finiša sprintu.

   
F 2015-05-03 07:48:29 Ar pieklājīgu laika rezervi sasniedzam finišu. Apsveicam Gunu ar identu un saņemam savus rezultātus.

Tā mēs plānojam.

Finišā 148 punkti no 321. Un 27 no 60 kontrolpunktiem. 35. vieta kopvērtējumā. Parasti izdodas apmeklēt pusi un vairāk no visiem kontrolpunktiem.

Ir kur augt un attīstīties.

@2015.05.04

Pilnmēness šķiet darīja savu un aplūkojot kā esam riņķojuši un gājuši ar novirzi uz KP var secināt, ka neesam bijuši labākajā mentālajā formā. Arī ar kompasu šoreiz darbojos tikai es. Tātad atbildību par neceļiem atliek vien uzņemties man. Minētās meža cūkas tā ar nesastopam. Kristaps vai Guna teica, ka esot redzējuši rozā pitonu uz klavierēm. Par pitonu jautājumu nav, bet kur gan mežā klavieres? Naktī viss mežā kļūst iespējams. Kristapam bija rīta depresija, kas gandrīz noveda pie komandas izformēšanas. Es tikmēr ar tādu kā pieticīgu nepacietību gaidu LČ 24h rogainingā 18 jūnijā.

Pēdējās nakts sapnis 2014 gadā

"But I'm not crazy, I'm just a little unwell
I know right now you can't tell
But stay awhile and maybe then you'll see
A different side of me"
Matchbox 20 - Unwell

Pie operas satiekas sapņotāji

Jau trešo gadu 30. decembrī (nevis 31. decembrī) iepretīm LNO ēkai lielajā 40 vietīgajā autobusā sakāpj bariņš skriešanas entuziastu, lai dotos uz Igauniju, kur pēdējās gada 12h pirms jaunā gada iestāšanās pavadītu darot, to, kas viņiem vislabāk patīk. Tā nu ir iegājies, ka šim pasākumam ir sava "klases audzinātāja" un brauciens tiek dēvēts par klases ekskursiju uz "Rēzekni makšķerēt". Atgriežoties no ekskursijas, visi dalībnieki parasti ir izturējuši gala eksāmenus un tiek pārcelti nākamajā klasē. Šogad jau visi tiks pārcelti uz ceturto klasi. Klases ekskursijas ir bijušas vairākas, bet pirmā bija pirms diviem gadiem uz jau pieminēto pasākumu un arī tajā, man sanāca būt klāt. Iepazīties ar notikumu gaitu toreiz var šeit, bet par 2014. gada izskaņu var uzzināt turpinot lasīt.

30. decembra pēcpusdiena paiet ar zināmu kņudoņu pēdās. Jau pēc 24h riņķošu Igaunijas mežā pie jūras pretīm Kazas gadam, kurš pēc Ķīniešu kalendāra sāksies gan tikai 2015. gada 19. februārī. Ir sagatavoti plāni D, C, B un A. Galvenais kā vienmēr nav uzvarēt, bet noskriet. Kopš pusdienas ārā snieg sniegs. Palēnām sāk krēslot. Soma tika ilgi (līdz pavēlai nakts stundai) krāmēta un nekas būtisks, līdzi ņemams netika aizmirsts. Klases ekskursija aizbraukusi galā, apmetīsies jau ierastā viesnīcā netālu no Tallinas vecpilsētas. Līdz ar to šim jaunā gada svinēšanas variantam viss ir komplektā - dalības maksa skrējienā ar klātu galdu, transports un divu nakšu nakšņošana. Nedrīkst tik aizmirst skriešanas apavus mājās.

Laika prognoze izpētīta un arī Igauņi steidz informēt Facebook notikumā par trases stāvokli, gan vizuāli, gan ar laika ziņu prognozi. "Viss kārtībā, brauciet tik un skrieniet!", var lasīt "caur ziediem". Būs kaut kāds sniegs, lai gan 31. decembrī sola atkusni. Šogad atkal iespēja skriet pa 1km garo apli, nevis pa vienu taisni turp un atpakaļ. Tāpēc novertējot informāciju, tiek izvēlēti ziemcieīgi apavi ar Gore-Tex, bet ne ar radzēm, par kuru nepieciešamību gan būs viedoklis stundu pirms sacensībām, jo nepilna puse trases pa apledojušu ceļu, kas kaisīts ar smiltīm, bet otra daļa, kad izskriets caur 100 metrus garo meža posmu, pa taisnu stigu, kur vasaras versijā notiek skriešana Laulasmā pusmaratonu garajā cilpā turp un atpakaļ. Šī otrā apļa daļa ir tāda 450 metrus gara taisne, kas ar tumsas iestāšanos un sveču parādīšanos trases malā atgadinās skrejceļu, kur ieskrieties un pacelties spārnos finišā.

Juglas kvartets (3 vīri un tur sakautrējusies labajā pusē ir Vineta)

Atgriežoties pie stāsta par 30. decembri, tad autobuss uzņem arī daļu ekskursantu vēl pa ceļam sākot no VEF, līdz pat Baltezeram. Es ar bariņu citu noskrieniešu gaidu autobusu Teikas pieturā. Krīt lielas pārslas. Nekur nesteidzamies un izbrauksim 1h pēc plānotā grafika. Nav arī nekur jāsteidzas, tik vien kā uz izslavēto pankūku ēstuvi. Jau krietni nosniguši un pasveicinājuši pa Brīvības gatves otro pusi skrienošo Lindu tiekam busā. Visi ekskursanti izskatās priecīgi. Pa ceļam uz Juglu vēl mēģināsim ievilināt Lindu autobusā un ja vien šoferis būtu atvēris durvis, tad ticu, ka tas būtu arī izdevies. Varbūt! Juglā uzņemami teju pēdējie ekskursanti, bet noslēdzošā būs Dace Baltezerā, kura dodas uz Igauniju, lai noslēgtu sezonu Igauņu trīs ultru seriālā un saņemtu par to skaistu godalgu. Šis ir Daces gads un ne tikai viņas.

Kad esam sakāpuši šoferis Dzintars rāmu garu un piesardzīgi ripina autobusu Tallinas virienā. Pa ceļam redzēsim 3 avārijas, kurās spēkrati sastapušies ar neatbilstošiem ceļa apstākļiem, bet ne viens ar otru par laimi. Tikmēr autobusā notiek iepazīšanās. Katrs stāsta, kura tā ir viņam klases ekskursija, kādi plāni rītdienai. Pa laikam Čingons izdala kādu dāvanu. Matīss visus cienā ar lielo kefīra somu no Smiltenes. Raselam nav līdzi lodāmura un, pēkšņi sabojājušos mikrafonu, salabot nevaram. Visi ekskursanti arī tika pie neliela testa ar 25 jautājumiem. Mazāk par 23 punktiem neieguva neviena komanda un spraigā cīņā divas komandas triumfēja ar maksimālo rezultātu, bet dažas nespēja rast vienotu atbildi uz kefīra jautājumu. Sekoja apbalvošana. Papildus tika veikta aptauja par latviešu kopīgi pieveiktajiem kilometriem un arī Broku kopā noskrietajiem kilometriem. Bija arī dziedamdziesmu aptauja, kurā vairākkārt parādījās - Cielaviņa, Skrienu skrienu vēl (igauniski), Tere, tere traktors, Kalniem pāri u.c. latviešu estrādes gaismotās pērles. Tad sākās diskusijas par pankūkotavas apmeklēšanu, bet igauņi bija nepielūdzami un pat necēla vairs Pētera telefona zvanus. Tā nu palikuši bez izslavētajām pankūkam pirms starta (droši vien Igauņu sazvērestības :) ) norunājām ar šoferi vismaz piestāt lielveikalā nedaudz pēc 22:00. Tikmēr noskrien.lv biedru skaits papildinājies par 2, bet šoferim arvien rezervēta vieta un segvārds - Šoferis. Kā jau īsts ultramaratonists, viņš ir pacietīgs un nesteidzas. :) Ir radusies arī doma rītdienas komandu nosaukumus mainīt uz igauņu skrējēju vārdiem, kas arī tiks realizēts un no igauņu puses tiks uztverts ar humoru un sapratni, jo Mari Boikov uzvarēs dubultā. Tikuši viesnīcā, garumā nevilkām un ātri vien devāmies pie miera saskaņojot modinātāja uzlikšanas laikus, jo 9:15 jau izbraucam uz Keilu un Mēremoisu drusku pavingrot.

Tradicionāli no rīta sarunas virtuvē jau sporta tērpā. Kam griķi, kam putra un tēja, kam vēl citi gardumi. Man no vakardienas karbo-loadings tika veikts ar vafelēm, tāpēc no rīta izvēlējos putru. Diezgan precīzi pēc pulksteņa sakāpām busā un ap 10:00 bijām pie Keilas ūdenskrituma. Te viss kā pasakā par Kaju ledus karalienes zemē. Slidot būtu vieglāk. Pēc tradicionālā kopfoto ieejam veikalā un jau dodoties projām pamājam sveicienus ekipāžai, kas tik tikko kā ieradusies no Rīgas - Aivars, Maikijs un Lauma. Viņi vēl uz ūdenskritumu dosies selfiju taisīt.

Tradicionālais kopfoto. Šoreiz ūdenskritums atkal sastindzis laikā.

Jau braucot lejup pa kalnu atceramies, kā pirms diviem gadiem šoferis autobusam lika virsū ķēdes, lai tiktu nelielajā pampaciņā augšā, kad devāmies mājup no garās fizkultūras nodarbības jau 2013. gada 1. janvārī. Šogad viss būs citādāk, bet par to pēc 14h. Šajā vietā akurāt nav būts kopš vasaras, bet atmiņas vēl pavisam svaigas kā jūras gaiss, kas līcī glaužas gar nelielajām priedītēm. Igauņi jau kaisa trases apļa slidenāko daļu. Mēs tikmēr reģistrējamies, tiekam pie jauniem džemperiem un veicam goda izpētes apli. Tiek atvērta bufete un tiek iemalkota arī rīta kafija un uzēstas otrās brokastis, kas tagad populāri tiek sauktas par branču.

12:00, Helēnas uzrunāti, dodamies uz startu. Pērn uzvareja drūpijs, pieveicot 132 km. Kā būs šogad to mēs vēl nezinām, bet pirmo pusi apļa priekšgalā VSK Noskrien pats šefs - Siiiiiiiiigniiiis Vāverēēē (iedomājieties, ka to paziņo kāds profesionāls boksa spēlēs komentētājs, iepazīstinot ar cīkstoņiem ringā). Signim treniņplāns tikt līdz puskliņķim un līdz ar to debitēt ultra distancē. Vai izdosies? Paliec nomodā un turpini lasīt! Kopā ar daiļām dāmām kompānijā var ne to vien izdarīt.

Matīsam šogad vispār debija ziemas versijā. Katram ir savs plāns cik ilgi ballēt pa trasi un kad atvērt šampanieti. Savus divus plānus jau izpaudu autobusā. Laiks arī ar tiem iepazīstināt jūs - lasītājus. D plāns ir noskiet 73km, tādējādi gada laikā tiekot pie 3000 km reģistrētiem kilometriem un virtuālās nozīmītes. Decembra laikā tika ielikti labi pamati, lai šo plānu realizētu, jo jāsaskrien bija ap 300 km mēnesī. C plāns ir noskriet tikpat cik pirmo reizi - 85,2 km. Tad sekoja nekonkrēts blāns B, kas paredzēja kaut ko vairāk par 85 un visticamāk, ka 100 km sasniegšanu, bet A plānu neizpaudu līdz pēdējai stundiņai. Tā bija doma par kliņķa sasniegšanu 12 h laikā, bet ar šo domu es uz startu neizgāju. Lai sasniegtu katru no šiem mērķiem izvēlējos īsākus nogriežņus - pusmaratons, maratons, sacensību numura kilometru skaits (53). Līdz ar to bija daudz mazo uzvaru ceļā uz jaunā gada sagaidīšanu. Neierasti man, jau pašā startā biju nobruņojies ar mp3 atskaņotāju, ko vienā austiņā klausījos gandrīz visu laiku un laiku pa laikam ieliku arī otru un tad nedzirdot līdzskrējējus izbaudīju tuneļa efektu. Jāteic, ka mūzikas skaņas ir novērtējamas, jo pie ātrākām dziesmām arī temps bija ātrāks un tā pirmos kilometrus skrēju vidēji ap 5:20 min/km, līdz tiku līdz tempam 6:00 min/km jau tuvu pie maratona distances sasniegšanas. Skrienas viegli, tikai divi trīs ātrākie skrējēji mani apdzen jau pa vairakiem apļiem un Miķelim pat turos līdzi. Kādu laiku paskrienu kopā arī ar Uldi, bet dziedāšanai nesaņemamies. Patiesībā pat negribas, kad ausī skan jau kāda laba dziesma. Mans mīļākais trases posms ir meža taciņa no ceļa līdz stigai, kas arī ir sava veida ceļš. Trasē šad tad redzama Marta, bet Čingons vizina ragaviņās smiltis un kaisa ne tikai trasi, bet arī pampaciņu, kurā būs jāuzbrauc autobusam naktī. Stigā top skrējējsniegavīrs ar kuru paspēju nofotogrāfēties, kad to kadrā iemūžināja Soldža.

Ar ar lojālo noskrienieti.

Trasē visu laiku kādam aizskrienu garām. Ar dažiem jau bija regulārās tikšanās vietas sarunātas. Līdz pusmaratonam tiku gada TT ātrumā ap 1 h:50 min. Pa laikam apjautājos kā sokas maniem komandas biedriem - diviem Edgariem un Andulim, kas arī raiti pārvietojās pa trasi. Super, visi skrienam.  Komandas biedriem skandēju rīmi - "Skrien cik, var, skrien cik var, zirdziņam ir jāuzvar!" Tas saistībā ar to, ka sākotnējais komandas nosaukums bija - Melnais zirdziņš. Daina trasē visiem parāda, kā ir jāsoļo. Viens igauņu vecītis sparīgi nūjo. Mūsu nūjotājas bez nūjām tapat soļo pa trasi. Ar to es domāju LauruX. Kaut kur trasē zied Vizbulīte, trasē no vasaras iepazītais baltais ultrasuns, kuru uz laiku nomainīs melnis, kurš acīm redzot nav tāds ultra, jo pēc kāda laika atkal trasē atgriezīsies baltais ultrasuns. Varbūt viņi viņu vienkārši krāsoja. Čingons tikmēr bija paspējis arī pabūt jūrā. Bet es savu maratonu finišējot ieskrēju aptuveni laikā 3:45 un, apdzenot motivāciju zaudējušo Voļdu, ierakstījos kā trešais maratona finišētājs. Būt priekšā Voļdam maratonā ne katrās sacensībās izdodas. Pēc maratona gan nolēmu nedaudz atpūtināt kaulus. Paņemu gan citu mp3 atskaņotāju ar citu dziesmu kolekciju, gan pāris apļus pariņķoju soļodams, Tad kaut kad pienāca mazās mājiņas apmeklējums vieglākam solim. Trasē jau zaigoja sveces un skriets bija pāri par 4h. Nolēmu ilgāk neslinkot un līdz 53 km tiku atkal samēra raiti un pat arvien ar tempu, kas videji ap 6:00 min/km. Nosvinēju ar piparkūku un arvien domāju par plānu D un C izpildi. 

Biežāk gan atļāvos pa kādam pastaigas aplim, bet centos lielāko daļu skriet un tā pat nemanot pienāca arī 73 km, kad apdzenot Kristapu aicināju pievienoties uz manu 3000 km gadā finišu. Pēdējos 3 apļus biju noskrējis ar diezgan ātru tempu un jutos nopelnījis nelielu atpūtu, jo priekšā jau vairs tik 12km līdz nākamajam plānam, kad būs sasniegti divi maratoni. Kādā brīdi tika arī sarunāts ar Andri un Gunu kopīgi doties uz Istras ultru aprīļa vidū Horvātijā. Arvien biežāk "iegāju tunelī". Ieskrēju, gan būtu kā naglai uz galvas teikts. Tomēr tunelis paliek tunelis vai nu tu tanī ieej vai ieskrien. Fiziski grūti šķiet ka nebija ne mirkli. Morāli? Iespējams. Dažādos kilometru desmitos mani piemeklēja nelielu diskomfortu radošas sāpes, kas ātri vien pazuda. Jūtu arī ka labā kāja ir mitra, bet neko no apģērba nemainīju, tikvien ka uzģērbu vakarā vēl pa virsu TT kreklu. Turpināju skriet, atbalstīt un motivēt Voļdu kurš mani laist garām sev nebija apņēmies. Voļdam starp citu tāpat kā Matīsam ir kaķa acis, jo viņus manīju skrienam bez luktura. Bija jau arī patīkams mēness un nebija apmācies uz nakti. No jūras gan vējš pieņēmās spēkā. Bija arī viens aplis, kad sacensību centrā bija izdzisušas visas gaismas izņemot ugunskuru. Skrējiena sākumā bieži uzmundirnāju arī igauņu Helēnu un vēl igauņu Pēteri, kuru satiku arī Grieķijā, kad viņš ar latviešu Pēteri dzīvoja vienā numuriņā.

Sacensība ar Voļdu

Nez par kādiem nopelniem, bet pēc 11 h skriešanas Garmin nobeidzās. Tas bija zināms pārsteigums zinot, ka maksimālais laiks jaunam pulkstenim ir 20 h, bet palietotam varētu būt ap 17-18 h. Zināju vien to, ka esmu noskrējis 92 km un atlikusi nepilna stunda, lai tiktu līdz 100 km. Centos arī neslinkot un rezultātā uz savu 100 apli finišā biju 9 minūtes pirms kotrollaika beigām, kas neatstāja nekadu variantu, kā vien doties vēl vienā aplī, kura izskaņu gan finišēju mierīgi, kompānijā. Tas arī statisktikā mani pabīdīja par vietu zemāk, bet ne par to stāsts, jo neviens jau tāpat nezina, cik kuram ir apļi. Man pašam bija pārsteigums, ka esmu pat noskrējis par apli vairāk nekā pats skaitīju. Dēļ tā, ka ēšanas pauzēs nepauzēju pulksteni, Garmin savā aprēķinā tika pie liekas kilometru astes, ko vienā aplī matemātikas vienkāršošanai izlīdzināju izskrienot apli ar nopauzētu pulksteni. Tādu variantu izstāstīju arī vienā aplī Maikijam.

Finiša paklājs. Laiks šampanietiem.

Pēc finiša sekoja salūts jūras krastā un tad, pēc pārģērbšanās, apbalvošana šī skrējiena ietvaros un katrs tika pie diploma un piemiņas medaļas. Tāpat tik apbalvotas labāko trijnieks un uzvarētājkomandas katrā komandu grupā. Šoreiz 7 no 9 medaļām vedam uz Latviju. Apbalvoti tiek arī Igaunijas 3 ultru kopvertējuma uzvarētāji, kur mūsu dāmas tiek pie balvām. Visu cieņu šīm dāmām. Atliek vien secināt, ka kaimiņu piedāvātie pasākumi mums šķiet varen gardi, jo braucam ciemos skriet gan maratonus, gan ko garāku, vairākas reizes gadā. Izaicinājumu netrūkst un arī es nākamgad plānoju paviesoties pasākumā, kurā vēl neesmu bijis - Haanja 100 km skrējienā, kas norisinās rudenī.

Pēc kārtīgas apbalvošanas atvadāmies un turam īkšķus, ka buss tiks augšā Laimoņa smilšu pampakā, kas arī notiek un jau nedaudz pēc 2:00 esam viesnīcā, kur gan dušas apmeklējums, gan pēcpasākums ar sarunām par jaunā gada mērķiem un plāniem. Ap 5:00 gaismas izdziest un visi dodas pie miera. Ap 9:00 lielākā daļa dodas uz tradicionālo treniņu - "Lēni un bez želastības". Atsaucība ir liela. 10:00 tiekam izrakstīti no viesnīcas un dodamies aplūkot Tallinas vecpilsētu un 11:47 piestāt slavenajā pankūku ēstuvē, kur aizpildām lielāko pusi telpas. Bijām pirmie, tāpēc igauņiem nācās uzgaidīt, bet neskatoties uz to, tikām ļoti ātri apkalpoti. Šodien lielākai daļai tāds gurdens tas solis un kā zināms Tallinas vecpilsēta arī nav nekādā līdzenumā.

Lēni un bez žēlastības

Atceļā uz Rīgu autobusā tiek apkopota statistika par skriešanu un noskaidrots prognožu konkursa uzvarētājs - Andris, ka kļūdījies vien par 1,8 kilometriem. Varēja jau gan uzminēt.

Nedaudz statistikas:

Finālā man 10 vieta kopvērtējumā. 100 km robežu pieveica 13 skrējēji un 7 no tiem klases ekskursanti. Tāpat no drošiem avotiem zināms, ka uz startu izgāja 38 igauņi un 39 latvieši, kas vidēji spēja katrs noskriet 78,25 km. Par igauņiem datu nav. No latviešiem startēja 13 dāmas un 26 kungi. 19 skrējēji noskrēja vairāk nekā pirms gada, bet 16 piedalījās pirmo reizi. Signis sasniedza puskliņķi.

Man pašam vēl tika viena miniatūra tulzna. Neizbēgami iesnas un papildus neliels klepus, kas katrā ziņā ir labāk nekā situācija pirms diviem gadiem, kad janvāra sākums tika pavadīts stipri vārgākā stāvoklī.

Svinību rezultāts

Tikpat eksistenciāls jautājums kāds ir par to vai vēl kur kosmosā rodama dzīvība un saprātīgas būtnes, ir jautājums vai vēl kaut kur pasaulē mīt skrējēji, kuri vecā gada izskaņā un nedēļu pirms saulgriežiem brauc pie kaimiņiem skriet ultras un sapņot lielus sapņus. Bet tas nav tik būtiski, jo es zinu vismaz vairākus desmitus normālu cilvēku, kuri to dara.

Salūta vietā

Skaitītājs ar 1. janvāri noskrien.lv ir nonullēts. Jāsāk atkal viss no jauna! Lai piedzīvojumiem bagāts un skaistiem mirkļiem piepilīts šis gads! Neaizmirstiet skaistos mirkļus iemūžināt arī kādā stopkadrā, lai ir uz ko atskatīties un par ko pasmaidīt, kad ar savu jaunības dienu fotoalbumu mēģināsiet nomocīt kādu no mazbērniem, kurus jums vēlīgi pieskatīšanai būs atstājuši jūsu bērni. ;)

Rīgas rogainings

"Ko gaida Eža kažociņš

Kad rogainingam smaida viņš
Es biju, tāds es mazliet biju

Man punktus meklēt ir liels prieks
Es biju meža pavēlnieks
Ik mirkli, katru mīļu mirkli

Ar seju kartē

Ar seju kartē-ēēē-ēēē-ēēē"

Kristaps - Sāk pāriet bailes no rogaininga

Gads jau nebūtu noslēdzies, ja uz šogad pēdējo pieejamo rogainingu nebūtu pieteikta dalība. Sākumā pat pretendējām uz vienu no kuplākajām komandām, bet biedram nr.5 citas sportiskas darīšanas gadījās, atrādot mūžgudrajiem vīriem savas prasmes. Tā nu Eža kažociņš startēja 3 adataiņu un 1 kažoka sastāvā. Kažoks jāteic pie -6 grādiem tieši laikā. Sagaidām no kažoka karstus apskāvienus un citas sildošas aktivitātes. Jau ierasts, ka elektroniskās sarakstes rezultātā gatavojāmies pargājienam, bet dzīvē viss ir savādāk, nekas nav mainījies un pa trasi jožam raitu soli.

Uz rogainingu ar tramvaju vēl nebija gadījies doties, tāpēc nelaidu garām šo iespēju un tā pat kaimiņš Kristaps. Tā kā kartes izsniedz 11:30, tad sarunājām visi kopā tikties 11:00 akurāt pie numuru izdales. Neiztika arī bez brīvdienu trillera. Savlaicīgi izdrukāto pieteikuma anketu aizmirsu darbā, tāpēc paļāvāmies (ar 50% balsojumu tika pieņemts vakara sapulcē Ģertrūdes namā) uz sacensību centra resursiem. Kristaps stājas garajā rindā uz starta pakas izņemšanu, bet es īsajā uz pieteikuma izdruku. Bet tiklīdz tiku līdz savai rindas kārtai Laimonis ar čaiņiku "izsita korķus". Elektrības nav un meitene kas par izdruku bija atbildīga, pozitīvi visiem solīja drīzu elektronu plūsmas atgriešanos vara stieplēs. Tikmēr Kristaps un komandas daiļā daļa jau bija dažu cilvēku attālumā no starta pakas izņemšanas. Tiku pie citai komandai sagatavotas formas, kurā vajadzēja ātri svītrot visu, kas jau sadrukāts un rakstīt iekšā mūsu komandas datus. Iesniedzām un tikām atzīti par gana normāliem, lai mums izsniegtu starta paku.

Pirmā versija un par 85% arī galīgā.

Kaujas rati minūtes gājienā no sacensību centra. Tur vēl dažas aktivitātes un tulīt arī jau tiek dalītas kartes. Paņemu rullīti un dodos uz ratu pusi. Tā kā līdz startam jau mazāk par pusstundu un mērot lieki ceļu, lai plānošanu veiktu siltās telpās, lemjam par nejēdzīgu padarīšanu, visu paveicam uz mašīnas kapota. Saspraužam KP, nelielās kopīgās pārdomās iztinam kamolu pa trasi, izlemjam, ka tālākos un iespējami slapjākos nostūrus neapmeklēsim un apstirpinām 5h maršrutu ar nezināmu izskaņu. Šoreiz kartes malas ar skoču nelīmējam, jo ne lietu sola, ne arī meži gaidāmi kur karti varētu nodriskāt. Karti šoreiz katrs sazīmē pats. Gunai tradicionāli dzeramais pats izzadzies ārā no trauka. Iemesls tam gan ātri tiek noskaidrots - tējas maisiņa diegs, kas atstāts ārpusē. :) Tad nu droši tomēr atlikumu varam ņemt līdzi.

Pirms starta ieskrienam uz brīdi apsildīt nosalušos degunus Alfā. Top versijas par jauniem komandas nosaukumiem - "Eži kažokā", "Vieglā ceļa gājēji". Bet tad jau 12:00 draudzīgā bariņā startējam un dodamies Biķernieku mežā iekšā uzreiz aiz t/c Alfa. Pirmais punkts elektrolīnijas malā. Bet otrs netālu no Biķernieku "kamieļa" virsotnes - malā. Te satiekam Mārtiņu ar mammu. Tikmēr paši dodamies uz Biķernieku trasi, kur pieveicot augstuma metrus rāpjoties pāri žogam tuvojamies punktam vienā no trases ieskautajiem meža ielokiem. Un tad tāds pagarāks pārskrējiens uz Ēbreju memoriālu otrā Biķernieku ielas pusē. Te es esmu pirmo reizi. Pirmo reizi arī situācija, ka KP stacija nedarbojas, bet organizatori jau to paredzējuši un ir iespēja komandai kontrolpunktā atzīmēties ar īssziņas palīdzību. Tālāk pilsētvide. Punkts Teikā. Tad skrienam garām vienai no manām Rīgas bijušajām dzīves vietām. Teju vai katram no komandas bija kādā no trases posmiem stāstāms par kādu vietu, kur netālu ir dzīvots. Tad 66 KP pie Garmin veikala t/c Domina. Raitā solī arī izskrienam cauri Dominai un esam ceļā uz "Saulkrastiem", jeb esam uz Latvijas kontūrskrējiena trases. Tad viesojamies Lindas rajonā. Tiekam izvadāti pa vietējām promenentajām vietām un tad ceļš ved Mežaparka virzienā. Pirmā nelielā pusdienu pauze ar tēju un līdzpaņemtajiem gardumiem. Pēc 40 KP apmeklēšanas ceļs ved gar jauno VID ēku un pa nezināmu mums laukumu, kur kādreiz bijusi industriālā apbūve. Mežapārkā mūs gaida četri KP ar kuru atrašu viss vedas raiti. Uz mirkli piestājam pusdienu pauzē pie Jaunlaulāto kalniņa. Tēja un uzkodas. Apēdu arī vienu želeju mundrumam. Sajūtas šodien kā skrietu uz maksimumu. Komandas biedrenei atkal kāja dod par sevi ziņu, bet kustēties uz priekšu varam. Dažos posmos izveidojas pat jūtama attālumu starpība starp ātrākajiem (vai salīgākajiem) un ne tik steidzīgajiem komandas biedriem. Beidzot esam pie Kābo un domājam, ka varētu jau te arī palikt, bet nu vēl KP japaņem un tad komandas kopbilde jāuzņem, kamēr vēl ir gaišs. Pīles arī ļoti rosīgi ņemas pa ezeru. Esam arī priekšā plānotajiem laikiem. Ilgi gan pauzēt nevar, jo tad aukstums arī piezogas

Aizsedzam citām komandām skatu uz KP

Tālāk uz Bābelīša pusi uz bunkuru, kur atrodas viens KP un tad uz Juglu, kur viens no KP gaida Juglas ezera un Ķīšezera savienojošā kanāla malā. Te pauze un lukturu izvikšana. Arī neliela lakstošanās ar draudzīgo runci. Tikuši Juglā arī sākam domāt ko no atlikušajiem punktiem nepilnā pusotrā stundā vēl varam paņemt. 68 KP Juglas ezera krastā jau bija plānā un ar intuitīvu aci to nepalaidām garām, jo lukturim tik spožī tas nesmaidīja pretīm ar atstarojošo elementu. Tad uz Velnezeru un KP, kas atrodas pašā Stikla kalna pakājē pie Gaiļezera. Līdz finišam aptuveni stunda un drusku par ātru iemaldījušies Gaiļezera piekrastē tiekam pie slapjām kājām, jo ledus pietiekoši stiprs te nav. Guna vienīgā izspruka cauri sveikā. Tad dodamies uz Šmerļa mežu, kur jau pretīm spīd lukturi un nāk suņu staidzinātāji. Nolemjam neņemt meža vidū pie Smerļa "krusta" esošo punktu, bet izmanot laiku un maksimāli daudz pārvietoties pa skrienamākiem ceļiem. Tā pa veloceliņu dodamies uz Brīvības ielas pusi. Pa ceļam vēl iebrienot mežā pēc KP grāvju krstojumā. Te uz punktu laužas rogaineru armādas. No puses no kuras piegājām ledus vēl stiprs un arī uz grāvja tā biezums ir lielāks. Te kājas vairs nemērcējam. Tad paliek vien trīs 2 punktus vērti KP. Ar visiem tiekam galā un finišā ierodamies ar cienījamu rezervi. Tad ātri pārgērbšanās, zupa teltī un nozaudēto kaloriju atgūšana Chilli pica ar komandas biedriem.

Ar B vitamīna dzērienu jo īpaši baudama šī 4 sieru pica.

Pilsetvidē viss pavisam citādi. 6h laikā tikām galā ar vairākiem litriem tējas, aptuveni 46 kilometriem un mieŗīgā garā iepauzējām vismaz 3 reizes. No 158 punktiem savācām 129 jeb 32 no 39 KP. Šīs dienas fiziskā forma neko vairāk nepiedāvāja, bet vispār pie vēl labākas plānošanas ticu, ka komandas biedri ir spējīgi tikt galā ar lielāku distanci un uzlabot rezultātu. Bet tāpat no visiem rogainingiem, šis pēc statistikas ir viens no labākajiem. 22 vieta kopvērtējumā un 6 vieta Xo grupā. Kas jauzlabo? Tieši tā spēja kartes novērtēšanai ir jāuztrenē. Un kamola iztīšana pa punktiem ar. Viss parējais ir baudāms un vēlreiz baudāms.

Kamēr godalgoto vietu ieguvēji vēl tuvojas finišam, mēs pozējam fotogrāfam.