Sunday, October 28, 2012

Siguldas klanu maratons 2012

"Kara laukā Tu un kara laukā es, Brīdis neatļauj vairs spēlēt paslēpēs dzirdi" (The sound Poets - Kalniem pāri)

... aiz saprāta robežas. Pirmais dublis.
Siguldas kalnu maratonā ir iespēja piedalīties 3 dažāda garuma distancēs. Katru gadu trase nedaudz tiek mainīta, tādējādi neļaujot ieslīgt ikgadējā rutinā. Siguldas kalnu maratona garās didstances finišētājiem, kuri iekļaujas 10 stundu kontrollaikā tiek arī 1 punkts UTMB sacensību kvalifikācijai. Bet ar to nepietiek. Lai piedalītos izloze uz kādu no "starterīša" distancēm nepieciešami vismaz 2 punkti ...

Piektdiena - Diena pirms rītdienas.
Pamodos un palūkojoties pa logu top skaidrs ka ziema ir pilsētā. Prognozes piepildījušās par visiem 100%. Gaudo arī vējš, bet uz darbu dodos ar velo satinies kādā papildus kārtā nekā parasti. Pa dienu snieg uzspīd saule un snieg atkal. Škiet Latvijā ir rekordliels avariju skaits. Forumā visi spriedelē par ziemas "riepām" jeb skrienamajiem apaviem ar labu saķeri un cik daudz no skriešanas ekipējuma maz atstāt mājās skapī. Tiem, kas vēl nav ar stāžu un attiecīgi ar nelieliem ekipējuma krājumiem, kas vairāk domāti vasarīgiem skrējieniem ļaujas "masu psihozei" un dodas pirkt jaunas lietas. Arī es nedaudz iztērējos, bet ir tak zelta likums - "Galvenais lai kājas būtu siltas." Zeķes nopirku veikalā uz Brīvības ielas, "Viss armijai un civilajiem". Vakarā vēl seko afterpārtija kopgalda sarūpēšana ar sponsoru atbalstu, noskaņošanās pasākumam, somas sakrāmēšana un silto dzerienu recepšu izvēle.
Gunai pēc tam trasē teicu, ka lasot forumu dienu iepriekš manā pratā pazibēja doma, ka mēs te visi sestdien dodamies mirt nevis jauki pastaigāties pa kalniem. 
2012. gada trases karte
Sestdiena.
Klasiski esmu apkrāvies kā kamielis. Šķiet ka izvācos no mājām uz mēnesi vai vairāk. 8:30 šoferis jau ir klāt un pa ceļam lasam vēl citus līdzbraucējus. Ekipāžā neviens uz īsaku distanci par 53 km nav sataisījies. Nu ko, tad tik laižam. Pa ceļam vēl tiek izrunātas pēdējās detaļas, aplūkota karte, atkārtoti aitiņdziesmas vārdi, iedvesmai noklausīta The Sound Poets - Kalniem pāri. Iebraucot Siguldā viss balts. Gaisa temperatūra labākajā gadījumā ir 0 grādu. Tiešām šodien te kāds skries? Mēs taču uz karuseli atbaucām. Seko ātra numura izņemšana, parakstīšanās, ka trasē dodos uz savu galvu ne kāda spiests un jāsāk jau domāt ko ģērbt vai neģērbt. Seko lēmums uzvilkt  garās termo bikses un tad pāri garās skriešanas ūziņas. Apakšā jau garajam termokreklam uzvilku vēl vienu īsroku ter,okreklu, pāri tam riteņbraukšanas garroku kreklu un pāri visam vēl jaku. Nekustoties jūtos komfortabli (no pieredzes jau vajadzētu saprast, ka kustoties būs karsti). Uz muguras dzirdināšanas sistēma 2l ūdens ar dažiem nasķiem, ibumetīns, tualetes papīrs. Ap jostu vēl 0,6 ml makten koncentrēts izotoniskais. Kājās Solomon XR Crossmax. Jātiek vien lejā pa starta kalnu uz startu kalna pakājē. Ar Gunu esam vienojušies, ka jāturas kopā, lai ir kopanija. Dodu vēl pēdējos norādījumus par nūju izmantošanas tehniku. Pats arī skrienu ar nūjam, kuras nekad neesmu pirms tam izmantojis, ka vien youtube video skatījies pamacības. Šo to jau uzzināju arī trasē no Laumas un pats skrienot, mēģinot. Bet nu labi ir jau gandrīz 11:00 un laiks startam.

Šis ir stāsts par saprašanu, pārliecību un sajūtām

Uzmanību, gatavību, ... 300m garš un~80-90m augsts ... starts!
Pirmais aplis.
Pirmais aplis ir tīrais nieks. 20 km visa kā jauna. Takas, kāpumi un kritumi. Pirmie kilometri skrienot vēl lielā bariņā un ar aizrādījumiem par nekaunīgu apdzīšanu no pieredzējušākiem skriešanas kolēģiem. Neko daudz no gleznainajiem skatiem vēl nebaudīju, jo prātā zīmējās trase, bet paradoties saulītei sajutu arī ka karstums mani sāk nobeigt. Guna bija veikusi nelielu sprinta izrāvienu un tikai pēc bebru takām un parcilpošanas pāri pļavai, kad jau pieņēmu lēmumu novilkt gan jaku, gan cimdus es Gunu panācu. tad sekoja komandas darbs, kad iedevu Gunai savas nūjas un tikmēr skrienot ģērbos nost veikdams akrobātiskus trikus ar dzeršanas somu un jostu. Rezultatā pie serpentīna atstāju jaku, un dzeršanas jostu ar elektrolītu, kā arī cimdus. Turpmāk vajadzēja aktīvāk nūjot, lai rokas būtu siltas, kas arī izdevās. Uzreiz atspirgu un turpmākie kilometri jau gaja ka pa notīm. Serpentīna lejas daļā 2 dzirdināšanas punkts, kura dod arī iestiprināties bananus, melones, vafeles, sieriņus, cukuru, siltu tēju, kas bija pats galvenais. Pēc uztankošanās turpinājam jau ceļu, kas veda pāri Gaujai. 6km cilpā netālu no Gleznotājkalna kāpuma virsotnē, mūs sagaida mini sniegavīriņš. Un vispār šajā posmā jāskrien tikai divas reizes, tāpēc jau pirmajā sākam dziedāt dažādas diesmas. Pa laikam arī skaitījam cik nu kurš aizšļucis līdzi rudens lapām, kuras Siguldā aizrauj. Līdz finišam Guna būs vadība ar 5:3 šļūcieniem. Pēc 2h un 30 minūtēm bijam starta kalna pakājē un uzsākām augšupceļu. Galā ēdināšanas punkts. Atkal ātri uztankojamies, jo 5 minūšu laikā bez slodzes var diezgan ātri atdzist. Un dodamies otrajā aplī. Vēl pajokoju, ja mums jāuzskrien pilsētas trases uzkalniņā.
Down the hill
Otrais aplis.
Nu jau skrējēji krietni izretojušies, kā arī daudzi jau finišejuši īsajā distancē, tāpēc līdz pirmajam skrējējam tālumā ir krietns gabals. Plaknē musm temps ir diezgan labs un daudzus arī panācām. Kapienus sacam par atpūtu un otro reizi forsējot Kaķīškalnu atkal pārliecināmies, ka ar nūjam krieti ieliekam citiem skrējējiem. Tālāk jau Ķeizara skats un sakās diezgan dubļains un bīstams noskrējiens. Viss ir daudz vairāk izmīdīts un jācilpo no vienas takas malu uz otru kā tādam zaķim, lai skrietu pa stabilāko un mazāk slīdošo virsmu, kas izrādas ir sniegotā. Šoreiz jau ik pa laikam novērtējam kādu gleznainu ainavu. Bebru takās tiekm pie titula "šosejas skējēji" par ko pielikām soli un prom bijām. Sāk jau palikt vesīgi un šajā aplī paņemu atstātās mantas. Pēc izskriešanas cauri Krimuldas lokam, kurā sastapām komandas biedru no VSK Noskrien, kuram 33km jāpieveic un viņš jau tuvu finišam, pārliecinājāmies, ka makaroni trases tiesnesim vēl gana daudz un zem koka izlīduši cauri dubļu peļkei devamies jau atkal iestiprināties. Izstrādāju stratēgiju par mantām un pirms 6km cilpas daļu atkal atstāju pie trases tiesneses. Jaka tagad jau nekarsē, bet uztur nepieciešamo siltumu un to pašu dara arī cimdi, kas gan šķiet ir nedaudz mitri. Kopumā aplis ir jūtami lēnāks, bet tas, ka skrienam 6km cilpu pēdējo reizi iedvesmu un man pašam jau šķiet ka esam tuvu finišam, jo, kas gan vairs pēc 40 km pieveikšanas būs noskriet vēl nieka 13 km. Šoreiz pēc 3h esam starta kalna pakājē. Guna krietni priekšā, bet šoreiz paredzēts garāks pitstops. Jāpaņem lukturītis, jāatdod auto atslēgas, jaieskrien "zaļajā" un tad vēl kārtīgi jaiestumj kuņģī kaut kas ēdams. Šoreiz nesmādēju vafeles. Guna šķiet ir nedaudz atdzisusi, bet pec 10-15 minūtēm startējam. No Artūra, ieskrienot, vēl uzzināju ka 5 min priekšā mums Marta. Tātad pēc pitstopa jau kādas 20 minūtes. Tas gan neko nemainīja mūsu planos un mērkis noķert Martu nebija. Ar kaujas saucienu devāmies pēdējā aplī.
Katra gaumei
Pēdējais aplis un Monblāna gars.
Temps jūtams, ka nav krities un jau vienā no noskrējieniem aiz slimnīcas atraujamies no sekotājiem un līdz Kaķīškalnam esam vēl iedzinuši un apdzinuši vismas divus. Kalnā kāpjot neiet raiti. Tie kalni, kuri nav pilnība pārredzi līdz augšai padodas vieglāk. Uzskrējuši augšā pa diezgan pagaru un stāvu sakņu trepjtaku sastopam vien trases tiesnesi un kādu skrējēju, kurš šķiet tā vien gaidīja mūs. Tā arī pajautāju vai viņš gaidījis mūs. Vēl viņam atvadoties no sarunu biedrenes dzirdēju viņa vārdu - Mārtiņš. Nebija nekādu šaubu, ka tas ir tas pats Mārtiņš, kurš šogad (2012. gadā) skrēja Monblāna TDS distanci, kas bija viena no visgrūtākajām šogad. Sākām runāties un kilometri pazuda kā nebijuši. Tikām ar Gunu uzslavēti par tempu un Bebru takas dubļus izskrējām ātrāk kā pirmajos apļos. Sajutām, ka ar Mārtiņu līdzas ir Monblāna gars un pēc dažu kilometru kopīgas skriešanas tikām svetīti turpināt distanci ar uzņemto tempu. Un tulīt par pārsteigumu es identificēju priekšā skrienošos - Uldis un Marta. Tikam palaisti priekšā. Gunai tas vēl iedeva papildus motivāciju un pāri pļaviņai vicojām loti iedvesmoti, kur tad pie kāpuma Guna pārņēma stafeti. Apdzinām vēl kādu skrējēju un tad jau mūsu ceļš veda serpentīna virzienā. Tikmēr Guna runājās pa telefonu. Krimuldas mežā pie laukmales ieskriento uzliekām likturīšus, jo bez tiem redzēt jau ir krietni grūtāk. Šaja trases daļā vien gaidām dubļu posmu, kas nozīmētu, ka esam jau serpentīna augšpusē un līdz finišam atliktu vien 2-3 km. Ik pa laikam komentējot sev priekšā redzamo virzamies un tad kā gaismas nesēji mūsu priekšā paradījās šodien jau trasē finišējušie vai vienkārši atbalstīt atbraukusie Ežu komandas biedri ar draugiem. Ideāls eskorts līdz finišam. Ēšanas punktā vien padzeramies ko siltu un, nečammājoties, bliezām uz finišu. Starta kalnā Guna atkal krietni atrāvusies un man aiz muguras viens vai divi skrējēji, kuri ļoti naski kāpj augšā. Tikai pēdējos 30 metros izdevas uztaisīt finiša spurtu un panākt Gunu kopīgam finišam.

Ja neskaita tos parskrējienus, tad visu laiku bija interesanti, jo vajadzēja ik pa laikam saprast, kāds ceļš ir vislabākais un visdrošākais un tas tad man arī likās visinteresantākais, kā arī izdevās sagaidīt sacensību daļu, kad varēja ieslēgt lukturīti. Piedzīvojums par visiem 100%. Domas 8h laikā starp sarunām ir par visu ko. Lielākoties šoreiz es domāju par Monblānu par to kādas būs nākamās 42 lietas, kuras darīt un vēl kas vits mazāk nozīmīgs.
Fotogrāfs atgādina - Smaidiet!
Sacensību zonā pēc finiša un ...
Pēc finiša ar laiku 7h un 45 minūtes (trešo īsako apli bijām veikuši tieši 2h) un medaļas saņemšanas sekoja kārtīga izēšanās un tad došanās uz mašīnu, kur sildījāmies, dzērām upeņu sulu ar balzamu un kaut kā arī pārģērbāmies. Pa to laiku finišēja arī Evita. Mums vēl bija jāsagaida mūsu izturīgākais ekipāžas biedrs, kurš noslēdza sacensības, tāpēc gan organizējām trasportu uz pirtsvietu, gan atbalstījām finišētājus, lai īsinātu laiku. Daži patiešām nofinišēja dažas sekundes pirms kontrollaika beigām. Jau krietni pēc 21:00 finišēja arī Artūrs. Tad arī devāmies uz pirti.

... afterpārtijā
Tādas pasēdēšanas viennozīmīgi ir nepieciešamas un ja vēl tur ir pirtiņa, kurā ļaut nogurušajiem muskuļiem ieelpot. Sanāca diezgan lielā noskrieniešu bariņā pabūt un par visu ko parunāt. Arī ne par skriešanu, bet galvenokārt jau par to, jo kad tad vēl ja ne tagad. Pirti atradām caur sludinājumu. Vieta ļoti jauka un patīkama. Izradās, ka tai nosaukumā "Mošķu pirts". Mošķis (tas kurš Juris) noteikti par to sajūsminās. Tiesa gan nokļūšana bez dzipa bija visai skarba zemiem auto un nācas pa lauku ceļu pilnmēnessnīcā izbaudīt pastaigu svaigā gaisā. Jau ap 4 pēc vecā un 3 pēc jaunā laika bijam Rīgā miega un garo kilometru saguruma mocīti, bet dzīvi sajutuši jau kuro reizi to vien sev katram saprotamu garšu.

Post Scriptum (pārdomas caur mirkļiem)
Faktiski: Siguldas kalnu maratons notika jau 9 gadu. Nākamgad apaļi 10. Interesanti, ka oficiālajos rezultātos Mārtiņš Zvīdriņš nav atrodams. Tas tikai piešķir mītiskuma dvašu pēdējā apļa lidojumam. Dienas citāts (pārfrāzēts) pēc Siguldas kalnu maratona: "Arā iet baidos, jo aiz duvim mani sagaida trepes." Darja, būs jau labi!

Filozofiski: Ko tad es devos saprast? Ne jau to vai es varu vai nevaru un vai man veiksies neaizķerties aiz saknēm un neizmežģīt kāju. Devos es saprast to, kas motivē piedalīties un izturēt līdz galam. Es pagaidam varu vien lepoties, ka finišējis esmu tikpat reizes cik startējis. Un tas ko esmu sapratis, ka robežas neeksiste, jo ja tās eksistētu, mēs tās sasniegtu un apstātos, bet mēs jau nekad neapstājamies.

Manā 2012 gada sacensību kalnedarā vairs nav nevienu sacensību. Prāts ir aprimis un uz šodienu svītrojis vēl iespējamās sacensības ārzemēs, jo tas nozīmētu dzīties pakaļ neiztulkotam sapnim. Tāpēc uz laiku šo grāmatu varam nolikt mala un ielūkoties kāda citā stāstā, bet kādā brīnišķā dienā, kad nebūs vairāk neviena no mums, mēs grāmatu atkal atvērsim ...


"Kalniem pāri citi kalni būs ar vienu soli pāri tiem, ar vienu soli"
Over and out!

Jāņa Saulītes foto

Monday, October 22, 2012

No 10/10 - pusmaratoni 2012. gadā

"No 10-10
Uz mazāk neesmu ar mieru
Par brīvu tikai lamatās sieru
No 10-10
Un vienalga, kas ir likts uz spēles
Man jāuzvar likmes mazas vai lielas"
(MUSIQQ - No 10/10)

Sezonas sākuma planā bija noskriet visus seriāla Skrien Latvija posmus un aizbraukt uz ārzemju mačiem. Kopā sanāca gada sākumā 9 pusmaratoni kalnedārā. Sanāca arī to visu izdarīt un vēl pieplusot vienu pusmaratonu. Kopā 10 jeb 9+1 vienkāršākai matemātikai.

Sezonas apskats (tikai pusmaratoni)

  1. 2012. gada  29. aprīlis - Rīgas pusmaratons (seriāls Skrien Latvija) - 1:47:26
  2. 2012. gada  5. maijs - Helsinki city run (Somija) - 1:49:26
  3. 2012. gada  13. maijs - SEB Tartu Jooksumaraton (Igaunija) 23,4 km - 2:00:19
  4. 2012. gada  20. maijs - Nordea Rīgas maratons - 1:40:08
  5. 2012. gada  16. jūnijs - Ventspils pusmaratons (seriāls Skrien Latvija) - 1:41:44
  6. 2012. gada  15. jūlijs - Liepājas pusmaratons (seriāls Skrien Latvija) - 2:01:57
  7. 2012. gada  4. maijs - Kuldīgas pusmaratons (seriāls Skrien Latvija) - 1:40:08
  8. 2012. gada  20. maijs - Valmieras pusmaratons (seriāls Skrien Latvija) - 1:48:39
  9. 2012. gada  13.oktobris - Siguldas pusmaratons (seriāls Skrien Latvija) - 1:50:15
  10. 2012. gada  21. oktobris -  Ozolnieku pusmaratons - 1:34:09
Arī maratonu un citu maču numuri
Sezonas pirmie mači Biķerniekos. Noskriets par nepilnu minūti lēnāk nekā 2011. gada labākais laiks (Valmierā) - 1:46:38. Nekādu ambīciju par Biķerniekiem nebija. Esmu tā teikt iesildījies sezonai. Nākamie divi mači ārzemēs sanāca kā labs treniņš, kā rezultātā Nordea izskrēju jaunu PB*. Līdz ar to plāns piepildījās ātrāk un Ventspilī jau varēju atpūsties. Tālāk jau vasarai plāni attiecībā uz pusmaratoniem pilnīgi skaidri. Karstumā uz jaunu personīgo nav ko nemaz pa galvu, pa kaklu rauties un vasaras posmus nolemts skriet ap 1:50:00. Liepājā neoficiāli iemēģināju roku un kājas tempa turēšanā. Kuldīgā negaidīti, skrienot kopā ar kolēģi, izskrēju jaunu PB*, kas gan labots tikai par 2  sekundēm, bet priekš Kuldīgas reljefa un augusta karstuma ļoti labs rezultāts. Valmierā skrienot nedēļu pēc sava pirmā maratona nebija nekādu ambīciju. Plānā bija palīdzēt komandas biedrenei noskriet savu pirmo maratonu un cerēt, ka pa nedēļu būšu gana atguvies. Valmierā arī viss pēc plāna izdevās. Pēc Valmieras gan sanāca krietni atpūsties. Prāts gribēja vairāk atpūsties, bet ķermenim tas arī nāca tieši laikā pirms oktobra sacensībām. Oktobra sākumā nostartēju savā pirmajā duatlonā. Par duatlonu viedoklis pagaidam nav sagremots. Bet jau pēc nedēļas sekoja Skrien Latvija pēdējais posms Siguldā. Tā kā jaunu personīgo gatavojos izskriet tieši Ozolniekos, tad Sigulda vairāk kā treniņš sanāca. Un arī uzvalkā bija jāpaskrien.
Sezonas uzdevumi bija: izskriet pusmaratonu uz 1:35:00 un Skrien Latvija seriālā ietvaros pelnīt punktus Ežu komandai, ko mēs visi cītīgi darījām visas sezonas garumā. Sezonas uzdevumi tika izpildīti un pusmaratona rezultats salīdzinot ar 2011. gadu uzlabots par vairak kā 12 minūtem. Maratons savukārt plānā ienāca nedaudz negaidīti, bet mentāli tam gatavs biju ļoti pārliecinoši.

2012, gada bling-bling rindas kārtībā (10 pus- un 1 maratons)

Ozolnieku pusīte.
Par Ozolniekiem dzirdētas ļoti labas atsaukmes tāpēc šīs sacensības gaidīju ar patiešam lielu interesi. Kā jau ierasts, tad brokastīs bez eksperimentiem - auzu pārslu putra ar medu un banānu. Soma sakravāta un vēl tik jāsagaida trasports. Sacensību vietā Ežu komanda ieradās neilgi pirms 11:00. Tiek iznemti numuri. Ātrākie noskrienieši jau tikuši pie numuriem. Kā jau ierasts ar visiem kaut pāris vārdi tiek pārmīti. Lielākai daļai Ozolniekos ir plāns izskriet jaunu PB*. Arī Ežu komandas diviem dalībniekiem ir šādas ambīcijas. Saģērbjamies un neilgi pirms 12:00 vieglā solī dodamies uz 1 km attālumā esošo startu. Pa to laiku arī ķermenis uzsilst pietiekami, lai vairs nesaltu. Skrienu pusgarajās (2/3) skriešanas biksēs, termo kreklā ar īsajām rokām un ar VSK Noskrien krekliņu. Jau diskusijās pirmsacensību nedēļā sapratu, ka ja domāju izskriet 1:35:00 tad kompānija atradīsies. 
Starta zonā tiek vēl doti pēdējie noradījumi (skriet pa kreiso malu un neīsinat distanci). Marta no priekšas uzsauc kur es esmu un es no aptuveni 100 skrējēju pulciņa aizmugures ziņoju par savu atrašanās vietu. Startā jāveic izrāviens, lai Martu un viņas svītu panāktu. Patiesībā savas komandas Ežu precīzu plānoto laiku nezinu, tāpēc pirmais kilometrs paiet skrienot kopā ar Martu un skatoties pulkstenī šausminoties par pārāk ātro tempu attiecībā pret plānoto. Jau pēc kilometra Eži (Guna, Matīss, Edgars) ir priekšā un es ātri vien sapratu, ka šis ir brīdis pievienoties. Kopā paiet pirmie 5 km un jau noskriets viens aplis. Padzeros ūdeni un skrienam atkal kopā tālāk. Matīss nedaudz atpalicis un pie sevis prātoju, ka gadījumā, ja jutīšu, ka uzņemtais temps par ātru, tad varēšu pievienoties viņam. Tajā brīdī uz nepilniem diviem kilometriem mums pievienojas Māris, kurš tikko finišējis 5 km distancē ar pārliecinošu uzvaru. Otrā apļa otrais kilometrs. Guna nedaudz atpaliek, Edgars, kā personīgais tempa turētājs Gunai arī un es izraujos nepilnus 100 m priekšā. Vienatnē protams skriet varētu būt psiholoģiski grūtāk, bet tomēr šajā brīdī tas šķiet vieglāk un tā tiek pieveikts otrais aplis. Ātri padzeros. Glāzīti šajā aplī vairs neatstāju trases malā, kur tās bērni uzreiz salasīja, lai neveidojas šmuce, bet iemetu miskastē, ko izdarīju arī pēc trešā apļa (tas patiesībā nav grūti un šādai iespējai pēc dzeršanas punkta iemest atkritumus miskastē, manuprāt, būtu jābūt visās sacensībās). Divas reizes aplī pametu skatu atpakaļ, lai saprastu cik tālu ir Guna ar Edgaru. Nekur tālu nav. Pulkstenī skatījos škiet vismaz 3x kilometrā. Tempu nemazinu tikai koriģēju starp 4:25 un 4:35 min/km. Vairāk kā 1km garājā grants posmā beidzot esmu panācis kādu, kuram tempu tur puisis uz velo. Dzirdu sarunu starp viņu un skrējēju:
-Turies līdzi (domāts man). - Nebūs. Es patiesībā nebiju noskaņots uz līdzskrējēju un apdzinis devos talāk no skata neizlaizdams priekšā esošo bariņu, kura marķieris bija zaļā vestē līdzbraucošais velosipēdists.
Ceturtajā aplī aizskrienot pirmajos 2 km nometu nedaudz tempu, lai pieregulētu kāpjošo pulsu. Izdodas turēt uz 171. Papildus tam tuvojos kādam skrējējam, kuru arī apdzenu. Grants posmā diezgan ātri noķēru vēl divus. Tad vēl vienu. Ātrumu biju jau pacelis uz 4:20, bet pulss ar to arī uz 180 jau gandrīz. Pēdejā kilometrā mani noķēruši arī Edgars ar Gunu un vēl kāds noskrienieties, kurš tad vienīgais mani visas trases garumā (ja vēl neskaita Mareku un Co) apdzina. Finišā tomēr skrēju cik var, lai arī nebija mērķis viņu noķert. Tāds īsts finiša spurts nesanāca. Dažas sekundes aiz manis finišē Guna ar savu jauno PB*. Medaļa no Daces Linas, savstarpējie apsveikumi un dodamies pretējā virzienā atsildīties uzmundrinot citus skrējējus un gaidot, kad pie horizonta parādīsies Matīss, kuru tad eskortējām līdz finišam.
Ozolnieku Meka
Pēc tam sekoja, kam pelde, kam putras ēšana un sildīšanās pirtī. Bija iespēja arī paklausīties, ko par olimpiādi stāsta Dace Lina. Tad apbalvošana, kur īpaši pacentušās noskrieniešu meitenes - vairākas godalgotas vietas. Citi pēc pasākuma devās vai nu uz groziņu vakaru, vai nu uz vilcienu. Eži (tiesa ne visi) devās atjaunot vitamīnu un enerģijas krājumus slavenājā Ozolnieku Mekā. Beidzot arī es esmu tur pabijis. Izdevās sarunāt ar viesmīli tiešām ļoti garšīgas pusdienas. Rudenīgās, lapas gan pie svecītēm neīstas un kamēr biedri runājās, tikmēr es novērsu nopietnu ugunsgrēku turpat uz galda. Vēl nedaudz pasēdējuši un apspriedušies gan par aizvadīto sezonu, gan to, ka jākaldina plāni jaunajai sezonai, jo bez tiem jau nevar tik un tā, devamies māju virzienā.

Rudens Ozolnieku Mekā
Rīgā atgriezāmies vēl pirms satumsa, bet ar krietnu ezīša migliņu. Šoreiz samērā laicīgi izkrāmējis somu, painformējis mammu par jauno sasniegumu un savadījis noskrietos kilometrus VSK noskrien.lv lapā tiku uzaicināts nosvinēt dienas veikumu ar Teikas noskrieniešiem. Dzīvojam vienreiz. Velo, 20 minūtes un esam klāt. Ir tāda tradīcija izdzert tik alus par cik minūtēm labots personīgais rekords. Šoreiz gan šo tradciju nepiekopam, bet kā reiz smejies, nesmejies runas par to pašu izvērtās - kādi jaunās sezonas plāni un kādi bija šīs sezonas plāni? Plāni, katra savi, kam ambiciozi, kam ne tik, bet katram tie ir. Kopumā ļoti patīkamā kompānijā pavadīts vakars. Skrējēji ir ļoti jautra, atbalstoša, saprotoša un iedvesmojoša publika. Pievienojies! ;)

Es par saviem planiem īsumā pastāstīšu un ja kādam tie tīkami, tad droši var arī sev paņemt. Šos varētu arī akmenī iecirst, bet pārējais jau tiks pakārtots attiecīgai situācijai sezonas ietvaros.
  1. Uzlabot pusmaratona rezultātu. Mērķis 1:30 un zem.
  2. Noskriet pusmaratonu vai maratonu Viļņā. Visticamāk, ka pusmaratonu aprīļa sākumā.
  3. Atgriezties Otepē un noskriet 23.4 km distanci maija sākumā.
  4. Noskriet maratonu vasaras otrajā pusē ārzemēs. Iespējams Helsinki augustā, ja bus kompānija vai arī Viļņā septembrī.
  5. Ja būs iespēja, tad paturēt tempu oficiālajos mačos pusmaratonā.
  6. Oktobra sākumā paviesoties Somijā, Koli uz trail izaicinājumu - Vaarojen Maraton.
Un atceries, ka rudens atnācis ar tumšo laiku, tāpēc esi redzams! Lieto atstarotāju!




*PB - Personal Best



"Viss mierīgi un bez steigas
Viss labi, kas labi beidzas
Un ja jau beigas visiem ir vienādas
Tad jau laikam dzīve izdodas"
(MUSIQQ - Dzīve izdodas)


Sezona noslēgusies

Sunday, October 14, 2012

Tu esi no alvas, kā finiša balva ...

"Tam, kas devis spārnus pateikties Par to ka var redzēt tālāk Un sajust to savādāk nekā līdz šim (šim) Kam man tagad sevi pierādīt Ka varu visur saskatīt Arī to kas ir lidojis augstāk par mums" (Labvelīgais tips - Aizlidot līdz)


Ne viss dzīve notiek caur skriešanu. Tāpēc piektdienas vakarā pēc pavisam maza "pasta party", iesildīt visu, ko vien rudens jau paspējis nosaldēt, devos uz Arēna Rīga, kur savus "Tikai 20" gadus, ar koncertu, svinēja populārā latviešu estrādes grupa - ze Labvēlīgais tips. Kompānijā Lauma. Es viņai vai viņa man to gan nevar zināt.

Fredis & Co nebija redzēts kopš 2011. gada. 1. aprīļa, kad man manā dzimšanas dienā kā dāvana bija tā iespēja viņus dzirdēt Liepājā. Un vēl Labvelīgais tips ir viena no tam 3 latvijas grupām, kuras ar savu mūziku un vārdiem iekarojušas manas simpātijas daudzējādos aspektos. Tips protams izceļas ar savu humoru un spēju izklaidēt publiku līdz tādam līmenim, kad mierā nosēdēt nevar nedz jauns, nedz vecs. Tāda ir tā tipiskā mūzika, kas nepieciešama tipiskam, no ikdienas sagurušam, latvieša prātam.

Kopumā tās bija lieliski pavadītas vairāk nekā 3h. Šovs tiešām bija lielisks. Gaismas spēles, video un 9 (tik es saskaitīju) ekrāniem, lidojošais dirižablis, salūts, spīguļu (tās tās spīdīgās lapiņas, kuras koncertos izpūš pa gaisu) "sniegs", pārspētais krūšturu rekords (28 vai 29) dziesmas "Tu mani demoralizē" laikā. Labi pavadīts piektdienas vakars.

...

2. Siguldas pusmaratons.
"Skrien Latvija" sešu pusmaratonu seriāls ir noslēdzies. Un līdz ar to daudziem skrējējiem noslēgusies aktīvā skriešans sezona sacensībās. Visiem protams nē, bet lielākai daļai gan. Man pašam pirms gada šīs bija pēdējās sacensības, bet tas bija pirms gada un tā vairs nav taisnība.

Visus seriāla posmus neesmu aprakstījis, bet ko tad varu teikt par šo? Laikam uz emocijām noskrēju, jo nebiju paņēmis līdzi nevienu želeju. Trasē padzēros arī diezgan reti. Pēc Valmieras biju diezgan daudz slinkojis ar treniņiem un trasē būtu devies bez pulsometra par kuru vēl laicīgi attapos pie auto, kad stīvēju mugurā ancuku. Bet par visu pēc kārtas.

Augustā saaktualizējās tēma par 13. oktobri, kas jau trešo gadu zinātāju aprindās tiek svinētā kopš 2010. gada. Līdz šīm tā bija iekritusi kādā darba dienā un tad mani ofisā varēja redzēt nedaudz citādākā apģērbā, kā ikdienā. Nedaudz vairāk informācijas: http://www.facebook.com/pages/International-Suit-up-day un http://internationalsuitupday.com/. Tagad arī 13. oktobris izrādās ir No bra day, kas diezgan daudzmaz iet kopā ar orģinālo Bārnija Stinsona (idejas autoru no seriāla "How I met your mother" domu par šo dienu. Ieskatījos kalendārā un sapratu ka šajā dienā jāskrien pusmaratons. Pirmais ko es sev pajautāju - Vai es varu noskriet pusmaratonu uzvalkā? Tie, kas sestdien bija Siguldā jau zin, kāda ir atbilde. Yes I can. Tas tad nu bija nolemts un atlika vien veikt nelielus priekšdarbus, kaut gan treniņš uzvalkā netika veikts.

Sestdienas agrā rītā saliku somā vēl dažas lietas un devos uz randevu point pie t/c Alfas. 10:00 izbaucam. Pa ceļam vēl tiek piestāts Juglas Statoilā, kur paņemam fotoreportieri. Ceļš līdz Siguldai nav tāls un vēl pirms vienpadsmitiem esam jau sacensību centrā. Uz pusmaratona numuru izņēmšanu rinda ir pagara, kā rezultatā starts tika pārcelts par 20 minūtēm. Dzīvei patīk noteiktība un tāpat kā sezonas pirmajās sacensībās Biķerniekos manam numuram šodien jābūt 399, bet kāds jau to ir paņēmis un man jāskrien ar 1/4 maratona distancei paredzēto numuru 1220 (laikam tāpēc to arī atstāju Siguldā pie viesnīcas vai labākajā gadījumā Matīsa auto). Pēc numura saņemšanas seko kopbildēšanās un tik ilgi gaidīto komandas kreklu saņemšana. Uzreiz tiek pieņemts lēmums skriet komandas nevis Skrien Latvija seriāla kreklā.

Galvenais nav uzvarēt, galvenais ir piedalīties
Startā drūzma jau kā ierasts. Šogad gan trase atškiras no pērnā gada. Pirmie divi kilometri paiet izvēloties tempu. Sapratu, ka uz 2:00 tomēr būs par lēnu, tāpēc pievienojos Valteram, kurš tikko mani bija apdzinis. Kopā arī noturējām viens otram tempu uz laiku 1:50:15. Lielākoties trasē skrējēji skrien viens otram pretīm un tas arī iemesls trases šaurībai, jo jāskrien pa vienu un to pašu ielu, kas sadalīta uz pusēm. Trasē šogad četras reizes var baudīt lēzenu kāpumu, kur pamanīju, ka tie, kas lejupceļā pamanījās aizšauties garam, kāpuma tika apdzīti. Skriet pa kalniem mums visiem ir ko mācīties.
Atbalsta punkti ar mūziku trasē izvietoti divas vietās. Dzirdināšanas punkti arī, bet viens pārklājās ar to trases daļu kur skrējēji skrēja viens otram pretīm. Līdz ar to varēja aplī padzerties 3 reizes, ja meitenes savlaicīgi paspēja nodot dzērienus. Vispār izskatijās kā tieši trasē pietrūkst brīvprātīgo. Starta finiša zonā ikreiz tiku sumināts par savu zolīdo skriešanas kostīmu ar ko trasē droši vien pārteidzu un liku pasmaidīt nevienam vien skrējājam un atbalstītājam. Tā kā komanda bija tikusi pie komandas krekliem, tad trasē uzmundrinājumi bija dzirdami krietni biežāk un šķiet, tas arī daudziem palīdzējis labot savu PB, neskatoties uz kalnaināku profilu.
Pēc finiša protams, tradicionāli bija jāuzēd putra, jāsecina, ka esmu finišējis divreiz, jānoskatās apbalvošana, jāuzēd kliņģeris, jāieiet silta pirtiņā un jāveic daži organizatoriski darbi, lai pēc tam piedalītos afterpārtijā.

Latiņa ir augsta un būs ko no tiesas iesvīst, lai šo "PB" uzlabotu. Vairāk nekā 7m 36s
Sausais atlikums ir tāds, ka lielā amatieru skriešanas ģimene ir kļuvusi gana kupla skaitā, ka ar visiem sasveicināties var tikai visas dienas gaitā.

Bez 399 un 1220 numuriņa
Šogad kopa noskrieti jau vairāk kā 1500 iereģistrētie kilometri.

Latvijā (tās teritorijā) 2012. gadā ir 11 pusmaratoni, 2 maratoni un viens 50 km skrējiens, kā arī iespēja katru nedēļas nogali atrast pa sev tīkamam īsākām gabalam dažādās Latvijas pilsētās un nedēļas ietvaros piedalīties kādā no skriešanas seriāliem.

...

Afterītis

Tā arī netika atbildēts jautājums par to, kuras sacensības 2012 gadā palikušas atmiņā ka visforšākās, labākās, ātrakās. Kā nu kuram. Pie svētdienas rīta brokastu cigoriņu dzeriena varu ar šīm pārdomām padalīties.

Liepāja viennozīmīgi saliedēja. Sezona bija pusē, krita personīgie rekordi un par to kā man gāja Liepājā var lasīt kādā no iepriekšējiem bloga ierakstiem. Šīs sacensības noteikti ir ne tikai favorīts Skrien Latvija seriāla ietvaros, bet arī visas sezonas ietvaros. Pēc Liepājas piedzīvojumu maisam gals bija vaļā un varēja arī rast domubiedrus dažādiem izaicinājumiem. Tāpat tika nostiprinātas Ežu komandas draudzīgās saites garajos koptreniņos. Rezultāts neizpalika.
Vispārīgs pusmaratonu apraksts būs tuvākajā laikā, jo vēl iekrājies viens melnraksts par sezonas iesākumu un vispār "vēl jau nav vakars" ...

Suit Up un noskrien!


Saturday, September 29, 2012

Atskaite Nr.2

Neliels atskats uz to, kas paveikts, kā arī (skaļi neteikšu) izvēlēti nakamie punkti uz kuriem likt akcentu. Visupirms par padarīto.

1. noskriet maratonu
Jā,  beidzot ir paveikts šis punkts. Paskatoties uz iepriekšējo divu, trīs nedēļu skrējienu statistiku man radās sajūta, ka es to patiešām ņēmu un noskrēju nevis cītīgi tam gatavojos.

18. piedalīties 3 orientēšanās sacensībās (der Magnēts)
Atjaunojoties pēc sava maratona aizbraucu paskriet un pamaldīties pa Mežaparku un ar to tad arī šis punkts sasniedza nepieciešamo kvalifikāciju. Pasākums ir interesants un noteikti jāpiedalās arī turpmāk. Pagaidām tas neviļus sanācis ik otrdienu nedēļā pirms Skrien Latvija 2012, gada seriāla pusmaratona posma.

24. ikdienā sākt lietot LinuxOS
Sakarā ar to, ka sāku aizvien vairāk ieurbties konsolē un tās piedāvātajās ērtībās arī nolēmu nodrošināties mājās ar 100% legālu programmatūru. Tāda tā motivācija. Šoreiz populārā Ubuntu vietā nolēmu izmēģinat draugu ietikto Mint. Pagaidām patīk, jo kā viens tā otrs būvēti uz Debian bāzes.

Noskriets ari pirmais ofisciālais 5 km garais distances posms ar laiku 21 minūte un 20 sekundes. Tas tā starp citu, starp septembri un oktobri.

Neskatoties uz jau esošo sarakstu top jauni. Smadzenes turpina darboties. Bet dažas lietas notiek arī bez šādas nosacītas piespiešanās un sarakstiem. Tāda ir arī neliels rezumē par ideju, kuru manā prātā iedēstīja projekts http://www.izdzivot.lv/ Man gan nav apgādājamā bērna un suns, kuru vest pie veterinārārsta, tomēr nolēmu, ka sportošana to varētu daļēji kompensēt.

Bonusa daļa jeb projekts cik tālu var tikt ar 300 Ls?
Biju pārliecināts, ka patiesībā nebūs nemaz tik traki un noturēšos krietni ilgāk, bet realitātē mans 300 Ls izaicinājums beidzās 18. dienā (uzsāku projektu 10. septembrī), kad bilance ieguva mīnuss zīmi. Detalizācijas nebūs, bet pieraksti un skaitļi liecina, ka pārsvarā es iepērkos RIMI, lai gan vienu reizi biju uz tirgu aizstaigājis. Līdz ar to var domāt, ka attiecībā uz pārtiku vēl varētu nooptimizēt izdevumus. Tāpat no RIMI pirkumiem neizdalīju cik % no tiem varētu būt arī ne tik lietderīgi. Domāju, ka ne vairāk par 5-10% gan. Piefiksēju, ka aptuveni 40 Ls varēju ieteupīt un neiztērēt šo dienu laikā. Tomēr šajās dienās ir nomaksātas komunālās saistības. Pārējais ir lielākoties novirzīts pārtikas iegādei. Nedaudz transportam un atpūtai. Ar interesi paturpināšu priekš sevis šo projektu vēl kādu laiciņu (mēnesi), jo tas ļauj iegūt kopainu par to kā tēreju.

P.S. Droši vien, ka publiska projekta uzsākšana man butu beigusies ar to, ka turpmākās 12 dienas būtu jāēd vien cepti kartupeļi, kā tas reiz tik populāri bija studiju laikos. :)

Saturday, September 22, 2012

Jūrmalas pusmaratons no fanu zonas

6:50 Modinātājs. Tējas pagatavošana, līdzņemamās maizītes, brokastis. SMS komandas biedram.
8:15 Esam ceļā.
9:00 Imanta, Maxima, atkal brokastis un esam ceļā.
9:45 Esam jau notikumu epicentrā.
10:00 Starts. Fanu zonā viss notiek. Ar velo arī eskortējām jaunu personisko regordu uzstādītājus, lai nav garlaicīgi garā posmā.
12:00 Burzinš finiša zonā, pusdienas un došanās "īstās pusdienās" uz Jomas ielas kādu no daudzajām skaistajām vietām.
16:10 Atsveicināmies Dzintaru stacijā no skrējējiem un dodamies meklēt Balto kāpu, kas Lielās upes krastā pie Buļļupes. Rimi un pirmās vakariņas.
17:30 Bez liekas maldīšanās sēžam kāpas smailē. Miers un klusums. Vakariņas. Un ainava kura paveras tāda, ko varētu likt uz 10 Ls banknotes, ja tur jau nebūtu Daugavas loku. Lielupes loks tātad. (Otra šogad mīļākā vieta, kur esmu bijis.)
xx:xx Atceļā tiek uz pleciņa paņemta neliela priede. Kalnos neatlaidiet stūri nevienā brīdī. Tālāk jau atceļš Babītes virzienā.
18:16 Imantā neizdodas sakontaktēt jauno VSK noskrien biedru, lai nodotu nozīmīti (droši vien ka skrien).
18:40 Dzegužkalns - augstākais punkts Rīgā. Pauze un saturīgas sarunas par Latvijas piejūras pilsētām un mūziku. (Man uzmācās doma, ka dienai punkts uz I būtu labs ar kādas teātra izrādes apmeklējumu, kas sen nav darīts, bet ... diena jau beidzas.) Vēl negadījums ar trotuāru, kas arī beizās laimīgi.
19:40 Pēdējie metri pirms RIMI, pēdējā atsveicināšanas šodien un uz mājām, kur mani sagaidīja kaimiņienes veselīgās vakariņas.

Krāsas

21:00 Tiek uztaisīta tēja + Stroh Jaagertee ar citronu, jo jau no rīta kakls ir paziņojis par to, ka rudens sezona ir iestājusies. Apsveicu visus ar 22. septembra ekvinokciju. Redentiņis Latvijas sētās un laukos ieripojis 14:49 pēc vietējā laika.
21:34 Tiek publicēts šis bloga ieraksts.

Dienas piezīmes:
  • Pietrūka kompānijā Gunas (un viņas fočika). Nenobildētie objekti: skats no baltās kāpas, QR kods pie kādas lauku mājas, kas kopējā ainavā radīja kontrastu šaja dabas nostūrī netālu no Babītes.
  • Pusmaratonisti pirmo apli veic ātrak nekā 10 km skrējēji. Pusmaratonisti mēdz aŗi nomaldīties un noskriet garāku distanci.
  • Tualetes apmeklējums Jūrmalā maksā 20 santīmu, bet kaķi tur ir par brīvu.
  • Diena pavadīta pilnasinīgi ... un rīt beidzot svētdiena pēc ilgiem laikiem.


Thursday, September 13, 2012

Tallina 2012 bildēs

Piektdienas vakars Brīvības laukumā
Brīvdabas muzejā Tallinā
Rudens Ņuj ... Tallinā
Maratona trasē un finišā

Skrienošais skursteņslauķis un finiša piemiņa

Wednesday, September 12, 2012

Vēlreiz, nekad vairs, vēlreiz ...

"Ar mugursomu mugurā un maizes šķēli kabatā, ar laimes zvīņu maciņā es dodos prom." Fēlikss Ķiģelis - Ceļš uz mājām

Ir tāds stāsts (neuzrakstīts, nepasacīts, bet ir), kurā es stāstu par to kāpēc es neskrienu maratonus, bet tikai pusmaratonus. Atbilde uz šo jautajumu bija gaužām vienkārša - un ko pēc tam? Domāju, ka tad skriet jau vairs nebus vēlmes, jo kur gan vēl tālāk. Un tad manās rokās nonāca grāmata (tā vel tiks piemineta ne vienu reizi vien) "Dzimuši lai skrietu". Grāmata ne tikai mani sagatavoja maratonam, bet aizbīdīja "Kas tālāk?" robežas tur, kur tikai nedaudzie kāju spēruši, tāpēc šogad es elpoju ar pilnu krūti. Vismaz no malas tā var šķist. Es atkal skatos no malas uz citiem, kuriem vēl vairāk gaisa krūtīs. 42,195 km pret 50 km, 100 km, vai 24h skrējienu, kad var noskriet pat 200 km ir īpaši tikai Tev pašam un tikai tad, ja Tu to izdari pirmo reizi. Tu beidzot nonāc slavas Olimpā, kurā jau citi sen kā uzņemti, bet uzņem tur tomēr visus.

Mans ceļš uz Tallinas maratonu sakās 7.septembrī, plkst.10:00, kad tikai intuīcijas vadīts nenokavēju autobusu uz Tallinu. Sēdviena nav tas pats, kas pieturas numurs, bet laikam jau inteliģences līkne bija sava inversajā zenītā, ka šādu aplamu pieņēmumu uzskaīju par patiesu.

Īstais ceļa sākums uz maratonu gan sākās galvā, kad skaidri sapratu, ka pirmo maratonu noskriešu, kad ārā būs pavasaris vai rudens nevis +30 grādi tuksneša saules. Un savs nopelns šī ceļojuma sākumam ir koptreniņam, kuru aizvadīju 2012. gada 2. jūnijā. Toreiz kompanijā ar Aivaru un Māri Tērvetes mežos un laukos noskrējām 35 km treniņa režīmā. Aivars jau pa cēļam ieminējās, ka es maratonu noteikti varu noskriet. Tā šī pārliecība manā prātā kopš tās dienas tikai nostiprinājās un tika lolota. Varu teikt, ka pat mērķtiecīgi piedalījos dažādos koptreniņos, kuros varēju pārbaudīt savus spēkus garāku vai vismaz tikpat garu distanču pieveikšanā un palielināju savu kilometru bagāžu, kas tāpat man pašam šķiet pavisam niecīga, tomēr irādijās pietiekama.

Izteiktie mērķi.
25. augustā noskrietā LSC 30 km distance un tur noturētais temps liek domāt par rezultātu 3h:40m. Škiet Edgars no Ežu komandas ieminējās par formulu, ka otra maratona puse ir laika izteiksmē par 10% ilgāka nekā pirmā. 3h:40m nu nekādi vairs man nesanāk, ja ieturu vienmerīgu tempu un uznāk tas +10% lūziens. Iedomājos, ka varētu pirmo pusi noskriet cienīgā pusmaratona tempā un tad otro pusi jau mierīgi tipināt. Tātad 1h:40m uz pilnu jaudu un tad 2h:00m pa mierīgo, bet atcerēsimies, ka tie nav divi pusmaratoni, kurus skrienat ar nedēļu lielu atstarpi. Tāda nu ir skriešanas matemātika, loģikas nekādas. Sacensību priešvakarā nospraudu mērķi turēties kopā ar 3h:30m tempa turetājiem cik vien ilgi to spēšu. Didzis no rīta, gan ieteica nepārķert tempu.

8. septembra vakars.
Pēc saturīgām sarunām hosteļa virtuvītē es pēc plkst. 23:00 devos uz iztabiņu, kur sakārtoju visu, lai no rīta piecēlies varētu jau saģērbties un doties uz virtuvi ēst auzu pārslu biezputru. Igaunijā paņinu putras pieejamas 45 gr. iepakojumā (Latvijā pagaidām zinu tikai 35 gr.) Apēdu 3 paciņas un divus banānus. Pārskatu vēl vai neka snav aizmirsies numuriņā un ap 8:00 dodos uz startu, pa ceļam izdzerdams magnēzija ampulu. Vienīgais, kas man pietrūkst ir iedvesmojošo dziesmu izlase, kuru neesmu sagatavojis un ielicis pleijerī. Būs jācīnās līdz galam tāpat.
Tikai maratonisti
Starts.
Iedzeru pirmo želeju. Vēl īsu brīdi pirms tam esam kopā ar Aivaru un Didzi, bet tad jau jāstājas starta koridoros. Līdz startam minūte un koridorus atdalošās lentas tiek nolaistas. Visi vieglā skrējiena tuvojas starta līnijai. Igauniski dzirdu vien atskaiti līdz startam. Burzmas nav, solis nerimstas un mēs visi dodamies trasē jau no viegla skrejiena pozīcijām. Tādu startu lielajās masās vēl nebiju piedzīvojis. Izcili. Kaut kur blakus ir tempa turētāji uz 3h:45m, bet 3h:30m ir priekšā. Es domāju tikai par to, kā krastmalā būt lielajā grupā un tureties aizvejā. Lielo grupu nācās nedaudz iedzīt, bet temps izrāījās saudzīgs un ņemams.
  • 5-6 km.
    Liels bija mans izbrīns, kas pēc krasta zonas un grupā izturēta azvēja ieejot meža zonā es apdzenu 3h:30m tempa turētājus un dodos tālāk. Jā jau varu, tad tikai jāskrien.
  • 10 km.
    Šis ir kilometrs, kas griezāmie apkārt. Uzsaucu Aivaram, kurš kādus 150 metrus man priekšā. Didzis, kurš kādus 250-300 metrus aiz manis savukārt uzmundrina mani. Te par tempa turētājiem izvēlos divus somus, kas iet ar pieņemamu ātrumu. Ar mums kopā vēl kads polis. Kopā izturam atceļu uz vecpilsētu, kur atkal sānvējš no līča līdz "Nāriņai".
  • 18-21 km
    Somi atpaliek un es ar poli aizejam uz priekšu. Trases profilā sākās kāpums. Esam pie vecpilsētas un es neiepazinies ar saturu pirms dzeršanas punkta apēdu trasē pie tilta saņemto želeju. Vecpilsētas bruģis, parks, kāpums, noskrējiens atpakaļ uz starta vietu.
  • 21-23 km
    Esmu ieskrējies lejupceļā un janoķer vēl priekšā esošais polis. Ātrākie kilometri visā distancē. Krastmalā šoreiz izskatas, ka nebūs aiz kā aizvējā turēties.
  • 24-26 km - Es sapratu kāpēc es to daru un ko tas man nozīmē.
    Polis atpaliek un lai arī biju nosolījies atpakaļ neskatīties, jūtu, ka tuvojas ... Jā, viņi pēc apļa mani ir noķēruši - 3h:30h. Dzirdu, kā TT uzmundrina pretīm skrienošo 3.vietas ieguvēju, kas arī igaunis. Bariņā gandrīz tieku cauri krastmalas vējiem, kad saprotu, ka puiši uzņēmuši ātrāku tempu nekā varu turēt. Jūtami atpalieku, bet kamēr skrēju barā es kaut ko sapratu par maratonu. Prāts ir tada viltīga padarīšana. Viņam piemit pašsaglabāšanas instinkts. Mazs velniņš uz kreisā pleca. Ko mēs saucam par veselo saprātu. Un tā nu es sapratu, ka ,aratosn tā nav cīņa ar laiku, kaut gan laiks ir viena no balvām finišā, kuru saņem ikviens. Maratons - pirmo, otro, trešo, simto reizi man vienmēr būs finiša sasniegšana nesaktoties uz to cik daudz laika tas prasīs. Ar šādu domu es turpinu skriet lēnākā tempā, jo galvenais jau ir noskriet.
  • 30-31 km - Lūzuma punkts
    Jau pusotru kilometru kā cīnos a vēlmi piestāt malā uz īso pauzi WC. Liktens nebija vēlīgs un vienīgajā būdiņā pie dzeršanas punkta mani kāds apsteidza. Gaidīt es nebiju gatavs. Skrienu, turos un gaidu līdz mežiņam, kurš ir atceļā no pagrieziena. Kreisās kajas ahileja cīpsla tā kā sāp, bet labajai kājai augšstilbs it ka uz krapi taisās, it kā nē. Vēl pretīm skrienot uzmundrinu Aivaru un neilgi pirms 31 km pāreju soļos. Skatos, kā mani apsteidz mani līdz tam izvēlētie tempa turētāji - somi. Drošibai iedzeru magnēzija ampulu. Uz WC ar nez kapēc ejot negribās vairs. Nogāju kādas 3 min līdz dzeršanas punktam. Apņēmos vairs tikai pastaigāties dzeršanas punktos, ja sāpes nepieņemsies spēkā. Īsti jau nesāp, bet skriet nav komfortabli.
  • 31-41 km - Psiholoģiska cīņa ar fiziku
    Domās pavīd vien skaitļi - 55 km, 50km, 100km un laika rezerve, kas palikusi līdz 4h atzīmei. Bet līdz dzeršanas punktam jāiztur. Pie tilta saņemu vēl vienu želeju, kuru nolemju pataupīt, jo man savas līdzi arī pietiekoši un tas jau krietni patukšotas. Iekšēji spēka pietiek, tikai skriet nav viegli del tam migrenam kājās. Krastmalā šoreiz mērenā tempā esmu es viens un vējš. Mierīgi. Sīkums. Pirmspēdējais dzeršanas punkts, kad pareju soļos pārak ātri dēļ maldīgi pārprastās atzīmes, ka tulīt pēc 100 m bus dzirdināšanas punkts. Ta tik vien kā SEB reklāma. Atsāku skriet atkal un kāds Igaunis trases malā uzmundrina man saprotama mēlē. Iet šobrīd ir grūtāk nekā skriet. Labi, kas tur vairs tikai 5 km, kā to vēsta atzīmes trases malā. Skrienam. Pēdējais dzeršanas punkts, kad atkal soļoju tos savus nepilnos 100 m. Pie pagrieziena, kas ved vecpilsētā, kāda latviete uzsauc - "Tu esi malacis!". Skrienam, jāskrien! Pulkstenī vairs neskatos. Zinu jau aptuveni kadā laikā finišēšu. Pirms 41 km mani apdzen pusmaratona uzvarētājs. Nepazinu nemaz, ka mūsējais letiņš. Paņēmu piedavāto Snikers batoniņu un dodos uz finišu. Kad ieraudzīju pirmspēdējo pagriezienu līdz finišam bija palikuši vairs tikai kādi 500 m.
Finišs.
Tu sāc iekšēji smaidīt, jo Tu jau saproti, ka esi to izdarījis. Skrienot no kalna lejā vēl taupos līdz pagriezienam uz finišu, bet tad gan - finiša sprints ar rokam gaisā. Viss. Tev uzliek kaklā medaļu, ietin lielā plēve, lai saglabātu siltumu un pa sportisku ielu dodos talāk. Saņemu ūdeni. Vēl viens Snikers batoniņš. Uz startu gatavojas nūjotaji un 10 km skrējēji, bet es piestāju malā nedaudz izstaipīties un nosūtīt sms par paveikto. Te nu mirklis, kad asaras acīs sariešas par to emocionālo pacēlumu.

Tikai maratonistiem ir speciāla finiša zona, kurā var est pēc sirds patikas (dietologa murgs) un izbaudīt kāju masāžu, ko arī neatteicos izmantot. Pēc tam mantu savākšana un laiska gozēšanās kopā ar pārējiem letiņiem uz kāpnnēm. Šodien visi ir uzvarējuši. 3 debitanti maratonā finišējuši. Citi vienkārši noskrējuši. Kādam PB. Un tā dodamies vēl uz pirti, kur arī baseins. Tur Arle ieminējās par trešo sporta klasi (3h:40m). Iespējams, ka šo atceroties trasē es tomēr būtu kādu iešanas pauzi izlaidis, bet tikai iespējams. Skatīt 24-26 km atklāsmi.

Mirkļi.
Atceros ka pirmajā aplī krastmalā prom no vecpilsētas ejot satiku kādu onkulīti, kurš visiem māja. Pie 30 km, kad biju tiko apgriezies un atceļu uzsāci, vinš bija ticis līdz šim punktam un vēljoprojām māja.
Kad tiko pirmo reizi biju pārgājis soļos, kāds uzsauca Noskrien un aizskrēja tālāk. Izrādījās, ka tas mans komandas biedrs "Apkart pasaulei" komandā.
Pirms 21 kilometra trases malā kāda latviete uzmundrina.

Mirkļi pirms starta un vispār ...
Tallinā es ierados jau piektdienas pēcpusdienā. Tā kā neviena no noskrieniešiem nebija tad Tallinu baudiju viens pats, kas arī bija atvaļinājuma noslēguma mērķis. Saņēmis numurinu izstaigāju dalu vecpilsētas. Pabiju skatu punktos, safočeju daudz bilžu un devos uz RIMI pēc vakariņām. Paliku es tonakt 16Eur hostelī vienā istabiņā kopā ar vēl 5 cilvēkiem. Visi ārzemnieki. Vakarā vēl aizgāju uz krastmalu līdz "Nāriņai", kur pludmales smiltīs izbaudīju ziemeļu vējus un pavēroju kā ostā ienāca prāmis. Skaists skats, kad pilseta tērpusies gaismiņās.
Otrajā dienā devos uz Brīvdabas muzeju Tallinā. Maratonistiem pilsētas trasports šajās divās dienās ir bez maksas. Tur tad izstaigājos no sirds patikas un ieēdu kārtīgu zirņu zupu. Vecpilsēta pirms satikt noskrieniešus satiku vēl savu kursa biedru ar kuru pasēdējām un parunājāmies. Kamēr es tur tā baudīju visu to sajūtu kolāžu pa brīdim te vienā, te otrā kājā iemetās pa kādai nesaprotamai sāpei. Iespējams tie bija zemapziņas stresa signāli. Maratona priekšvakarā jau devāmies ar komandas biedriem baudīt īpašo pastas piedāvājumu Vapiano restorānā, kur čum un mudž no skrējējiem. Viss iepriekš pieminētais ļāva sajust īstu atvaļinājuma garšu. Arī kāpiens baznīcas tornī pēc maratona bija daļa no tā visa. Un tā atkal viens lielisks 2012. gada vīkends ir aizvadīts.
Tornī, kurš, mākoņiem skrienot, rada optisko ilūziju, ka tas gāžas
Kāpēc ir vērts noskriet Maratonu?
Man tie bija pēdējie 500 metri līdz finišam. Nekas vairs nespēj apturēt, kad Tu saproti, ka esi to izdarījis, lai gan vēl tie nieka pārsimt metri jāveic. Noteikti ir vērts pamēgināt! ;)

Cita Atziņa/Viedoklis:
Ja kāds ir finišējis maratonā ar konkrētu laiku, tad tas ir tikai viņa sasniegums. Viņu nevar pārspēt. Sevi nevar pārspēt. Un tomēr tagadne ikreiz trasē sacenšas ar pagatni. Citreiz tā uzvar, citreiz padodas. Tāpēc ikvienā startā - te un tagad esat vienīgi jūs un hronomerts, kurš gaida finišā ... gaida, kad jūs atkal finišēsiet. Noskrien!
Sausais atlikums

Sunday, September 2, 2012

Kontemplācija. 75 dienas.

Kontemplācija - tā ir tāda kā pārdoma, doma.

Ieskatījos savā dzīves kartē, lai novērtetu kāds ir tās statuss. Šodien paiet 75. no 421. dienas. Tā ir 1/6 daļa. Izdarīti ir 3 un procesā vēl 2 daramie darbi. Tā ir 1/8 daļa. Tā vien šķiet, ka jāsafokusējas vairāk uz darāmo darbu sarakstu. Taču par garlaicīgu vasaru sūdzēties nevaru. Noskrieto kilometru skaits turpina pieaugt un rudens solās būt daudzam sacensībām bagāts. Augustā varēja nedaudz atvilkt elpu līdz LSC 30 km distancei 25. datumā un 10 km distancei 26. datumā Nike Riga Run skrējienā. Tā tik bija sportiska nedēļas nogale. Abas sacensības noskrietas sacensību tempā un 10 km distancē uzstādot savu labāko personīgo laiku. Taču šīs nebija gada lielās sacensības. Šoreiz par šiem diviem notikumiem neko vairāk tāpēc nemaz ar negribas rakstīt. Bija un viss. Par NRR protams prieks par rezultātu, bet galvenais jau šajā skrējiena ir mērķis ar kādu pasākums vispār tiek rīkots.

4. doties laivu braucienā ar draugiem
Laivots nebija kopš 2009. gada, kad to darīju pimo reizi. Šoreiz maršruts pa Daugavas upi. Divās dienās janoairē 50 km pa Daugavas lokiem sākot no Indricas un beidzot pie Vasargelišķu skatu torņa, kas arī tika veiksmīgi izdarīts. Piektdienas vakarā no Rīgas devāmies uz starta vietu, kur arī nakšņojām teltīs. Nakamajā rītā pēc pusstundu garas nātru pļaujas ar airiem, taka ir izbrienama, lai nogādātu līdz upei laivas. Tālākais jau vairs tikai iršanas jautājums. Pirmajā dienā izbraucām cauri Krāslavai, piestājot skatu tornī. Izbaudījām arī nedudz lietus, bet kopumā bija silti. Vakarpusē meklējam kādu pusstundu kur sliet teltis, līdz beidzot atradām gana pieņemamu placīti. Tad jau tika taisīti makaroni ar tunci, tika cepti māršmelovi un "džentlmeņu klubiņš" jau otro vakaru ieslīga saturīgās sarunās par dažādiem dzīves aspektiem.
Otrā diena pēc jubilāra sumināšanas pagāja diezgan mierīgā kopbraucienā, jo atlikusī distance vairs nebija gara. Man arī bija pieteikušās kreisas rokas saites (ar sāpēm un uztūkumu), kuras vēl 2 nedēļas pēc brauciena lika par sevi manīt. Atceļā starp pauzēm un miegu izlasīju Oga Mandino grāmatu (kuru man jau uzdāvināja pirms gadiem 4) - Pasaules dižākie panākumi. Tas bija labs punkts uz vairākiem "i", kas jau labu laiku bez punkta, bet ar jautājuma zīmi galā krājušies. Varētu jau pieminēt vēl latgalīšus uz lielā plosta, skrienošo meiteni Ķengaragā, trantsportlīdzekļa reģistrācijas izbeigšanos un sekojošos piedzīvojumus, uzvaru derībās, vispārējo sagurumu un dažus akmeņus upes vidū. Tas arī viss. Nākamgad tātad pa Gauju
Saulainā airētāju komanda
20. pavizināties ar katamarānu pa Rīgas kanālu
Šo punktu izpildīju pavisam neviļus dažas dienas pēc jau pieminēta laivu brauciena. Jāteizc, ka katamarāni nav mana stihija. Tukša pedāļu mīšana, bet ātruma nekāda. Taču plezīriskam darbadienas vakaram kā reiz piemērota izklaide.

Ar to tad arī varētu beigt šo rezumē. Rudens sezonai ir uzstādīti vairaki skriešanas mērķi par kuru piepildīšanu arīdzan šeit varēsiet lasīt, bet viss pārējais ir jādara.

Zinību dienas brauciens pēc smukuma

"Par zaļu pat vēl zaļāks ir mūsu ... laiks" Dālderi - Nepareizā dziesma

1. septembris daudziem atmiņā noteikti palicis, kā mācību gada iesākums. Man šogad jau otro gadu nav vairs tās sajūtas, ka tas butu kaut kāds jauns sākums. Viss gan griežas ar trīskāršu spēku, tiek novākta vasaras raža no laukiem, kāds sēj ziemājus, burtnīcās gulstas lodīšu pildspalvu neizdzēšamās pēdas, biezās klades veic pārgajienus no mājās uz skolu, skolas somā ir zinošāka par tās nesātāju, bet dzērvju kāši pamet Latvijas robežas. Man 2012. gada 1. septembris aizritēja jau kādu laiku un vēl arvien par iepriekš minēto neuztraucoties.

Neviļus pēc Kuldīgas pusmaratona, sava "višlistē" ieliku Cenas purva taku apmeklēšanu (par šīm takām uzzināju Renāra Rozes blogā). Paskatījos kartē, ka tas tikai aptuveni 30 km no Rīgas. Tad jau varēs ar velo aizmīties. Bija doma šo pasākumu noreklamēt Facebook, kas zināmā mērā arī tika izdarīts pie Gunas ziņas par kukurūzas lauka labirinta apmeklējumu pie Tukuma. Tā tapa plāns paņemt velo un ar vilcienu doties kādā dienā uz Tukumu. Pieteicās vēl biedros Artūrs. Tā vairs īpaši nereklamējāmies. Augusta pēdējā nedēļā uzmetu nelielu karti ar maršrutu, sarēķināju, ka distance bus uz kādiem 100 km (līdzbraucēji nenobijās, jo sākotnēji plāns izskatījās uz 70 km). Pēdējā dienā vēl pielikām apskates punktiem arī Ložmetējkalnu. Tātad: kukurūzas lauks, Ložmetējkalns, purva taka, līkums caur Skulti gar lidostu, Vecrīga.

Ap pusastoņiem ar modinatāja zvaniem pamodos. Sviestmaizes jau sasmērētas iepriekšējā vakarā. Aizgāju vēl uz RIMI paņemt graudu batoniņus, saspiedu vēl somā visu līdzņemamo mantu svītu un devos uz dzelzceļa staciju. Pie kasēm jau Artūrs nopircis biļeti, bet Gunu satiksim uz perona. 9:20 attiet vilciens Tukuma virzienā. Top pirmie attēli. Mellužos varam novērot pilnmēness iedarbību (moonings arī tagad populārs) kādas mājas balkonā, kur četri puiši parādīja drosmi. Vēl iepazīstinu ceļabiedrus ar atrumā zīmētu ceļojuma karti-skici.
Ceļojumā līdzpaņemtā karte
10:40 esam Tukumā. Laiks nomācies un ir nedaudz vēsi. Jāsāk mīties, lai dzinējs uzsilst. Nekautrējamies izmest līkumu uz Durbes (jā Durbe ir arī pilseta Liepājas pusē) pili, jo kukurūzas lauka saimnieks vēl nav mājās. Tukums un ceļš Slampes virzienā ir kaut kāds vēju magnetpaugurs. Cīnoties ar pretvēju virzamies ar ātrumu 18 km/h (plānotais ceļojuma ātrums 20km/h). Pirmā pieturvieta sasniegta. Ozolnieki (nē, ne pie Jelgavas) ir nepilnus 6 km no Tukuma. Tur mūs sagaida kukurūzas lauka labirints, tiekam uzcienāties ar āboliem un par labirinta iziešanu tiekam pie končām. Starp dažiem mākoņiem izlien arī saulīte un mēs dodamies tālāk. Pret pretveju palīdz doma, ka pie 30 km jau būsim uz Liepāja-Rīga šosejas. Bet vēl pirms tam pie 22 km piestājam uz mazu maltīti laukmalē, kur tīkams aizvējš siena ruļļos. Te arī vienīgā ķieble. Gunas ričukam priekšējā riepā iedūries stikla gabaliņš, kā rezultatā atpūtas mirklis ievelkas, kamēr salīmējām riepu. Krīzes moments pārvarēts un tad jau tālāk.
Pusmaratons pieveikts un labojam velo.
Tikuši uz šosejas un ar veju mugurpusē lidojam uz vidēji 26-28 km/h. Esam sakārtojušies īsā rinda un aizmugurē braucošajam aizvējā ir iespējams atpūsties. Kamēr Guna un Artūrs min vienmerīgi, mans kadences koeficients pret viņu ir vismaz 1.6x, jo manam ričukam ir tikai viens ātrums un tam vārdā Dzintars. Tā stundas laikā jau esam Ložmetējkalnā, kur skatu tornī jūsmojam par iespēju uzzināt par iespējamo geokešu tornī un ēdam sviestmaizes, Maksimas ābolu pīrāgu un dzeram tēju. Izrādās no paikas es kā vienmēr esmu nobruņojies ar rezervēm vēl vienai dienai. Par nobraukšanu uz "offroad" Artūrs ir sajūsmā. Un lai arī ātrums atkal nav liels, tad esam jau pieveikuši pusceļu un es arī priecājos par dažādību un to, ka ik minūti garām nebrauc kāds četrriteņu spēkrats. Ceļš pieder mums. Tālāk mūsu ceļš ved cauri piemiņas vietām, kas saistītas ar Ziemassvetku kaujām un tā kā krustojumā, kurā jābūt ceļam, tā nav, izmetam palielu līkumu, līdz jau pie 70 kilometra esam pie Cenas purva takām (Te mans Garmin nobeidzas ar tukšu bateriju.). 
Miers
Fantastiska un klusa vieta. Lielākā lāma, kuru dziļums var svarstīties no 0,5-5 m, nosaukta par Skaista ezeru. Taka arī izbraucama ar velo. Atliek tikai pateikt paldies katram gājējām, kurš nokāpj no takas, lai palaistu jūs garām. Loka vidusdaļā ir neleils skatu tornis un jauka atpūtas vieta. Baudot klusumu notiesājām krientu daļu pārtikas. Esam jau pusotru stundu aiz planotā grafika. Pa "Slapjā kaķa" taku pie mums brien trīs cilveki, kuri meklē geokešu. Sarp citu vienu arī viņi mums palīdzēja atrast pie torņa. Es vien nodomāju, ka te es atgriezīšos ne reiz vien, kad gribesies pilnīgu mieru un klusumu un iedomājos, ka izkatas te kā purvā pa kuru gāja Frodo ar Semu un Golumu, kad tie devās uz Melnajiem vārtiem. 
Pusdienvakariņas
Ar lietus lāsēm no purva takām dodamies projām. Atkal šoseja un tā līdz Jelgavas apvedceļa krostojumam, kur atkal aizmūkam no lielās satiksmes kņadas. Sāk līņāt, bet tas ir izturams. Pirmo reizi esmu Skultē un pēc dažiem metriem arī pie lidostas žoga, kur cilvēki vero lidmašīnas paceļamies. Arī šī ir fantastiska vieta. Atkal grants ceļš, kuru šodien vairs Guna necerēja baudīt ar savu velo. Braucam garām ļoti daudziem kukurūzas laukiem. Vēl nedaudz cauri Mārupei un tiek piestāts Statoilā uz saldējumu, velo aprīkošanu ar gaismekļiem. Rīgā kartīgi nolijis un vēl tagad daži tumši un draudīga paskata mākoņi debesīs pēld kā tādi pirātu kuģi. Guna visu dienu uztur sakarus ar ārpasauli un iespējams, ka kāds mums pievienosies finiša spurtā. Tā gan nenotika un ap 21:00 finišējām Vecrīgā ar plecu pie pleca nobrauktiem 105 kilometriem. Sašņorējām velo pie ceļazīmes un gājam uz Egli pēc dienas lielākā motivatora - alus. 
2 Likes already
Pasēdējām pabaudījam Latvian Blues Band un atvadījušies teicām viens otram ardievas līdz nākamajiem kilometriem. Pie Mildas ar Artūru vēl apēdām pēdējos cepumus pārspriedam dašas skriešanas un mūzikas lietas. Tad arī mūsu ceļi kādā no Rīgas krustojumiem šķīrās.

Finālā nobraucām šo maršrutu.
No Cenas purva iespaidiem ir tapis jauns plāns. Vienkārši aizbraukt ar velo uz Cenas purva takām uzēst pusdienas (60 km). Plāns B ir nebraukt atpakaļ pa taisno uz Rīgu, bet doties kaut kur uz Latvijas lejas galu (60 + x km). Tas gan visticamāk jau nākamajam gadam, jo 2012. gada atlikumā tā baudāmā daļa pa lielam jau rezervēta daudzajiem skriešanas pasākumiem.
Lieliski pavadīts 1. septembris.

Piezīmes: valodas īpatnības
  • Skauti - tie, kas citu rokām kaut reizi skauti
  • Gaidas - tās, kuras gaida (tik nevar zināt ko)
Piezīmes: jāsalabo velo, jo skaņas no aizmugurejās rumbas neļauj riskēt ar vēl vienu tik garu izbraucienu.

Komanda. Fonā Skaista lāma.



Sunday, August 12, 2012

2. Liepājas pusmaratons

"Telefonisti stabos sēž ..." Pilsētā kurā piedzimst vējš

Pusmaratonista ikdiena. Svētdiena. Pulkstens ir jau teju pusnakts. Pēc 8 stundām jāseko modinātāja vokālam un jadodas uz darbu. Istabā izkrāmēju somu. Izlieku žāvēties skrienamās drēbes un slapjās peldbikses. Soma tiek iztīrīta līdz absolūtajam minimumam. Tiek apskatīti vēl oficiālie rezultāti un var doties gulēt. Aivadītas divas lieliskas brīvdienas. Lai to visu saprastu ir jāaizbrauc uz Liepāju un jānoskrien pusmaratons. Tātad sāksim tomēr no piektdienas vakara.

VSK Noskrien - Skriendieviņš
Piektdiena.
Soma sakravāta. Špikeris ar tempa laikiem sagatavots un nodrošināts pret lietus iespējamību. Tiek noprecizēts par trasportu, jo rezerves variantā ir gandrīz četru stundu brauciens autobusā. Noskaidrojas, ka tomēr braucam ar mašīnu un būsim trijatā - kā trīs musketieri. Uzlādēju pozitīvas emocijas ar vairākiem 80-to gadu roka klasikas gabaliem un uz šīs poziīvā nots arī dodos gulēt. Ja neksaita, ka jau otro nakti sapņoju par skriešanu un sacensībam, tad miegs ir gana labs.

Sestdiena.
Ballīte var sākties. Kad atrisinātas komunikācijas problēmas un visi esam satikušies varam doties projām no Rīgas, kur laiks ir nomācies un krīt retas lietus lāses. Kā reiz, lai paskrietu. Līdz Liepājai nedaudz vairāk par 200 km, kas paiet nemanot sarunās par un ap skriešanu. Pa ceļam aiz Skrundas redzam austrieti, kurš skrien no Liepajas uz Api. Domās viņu atbalstam un vēlam veiksmīgi noskriet. Iebraucot Liepājā ir manāmas skaidras debesis. Un pirmā pieturvieta ir Doka Pica, kur tiekamies ar Liepājas noskrieniešiem un pārējiem, kas arī jau atbraukuši no citām pilsētām. Katrs pieveicam pa picas gabalam. Pēc tam dodamies rokkafejnīcu pēc numuriem un čipiem. Tālāk seko ekskursija pa Liepāju. Sākumā uzkāpām Svētās Trīsvienības baznīcas tornī un palūkojamies uz Liepāju no augšas. No rietumiem pilsetu ieskauj Baltijas jūra, bet no austrumiem Liepajas ezers. Tad dodamies uz Karaostu uz katedrāli, un uz ziemeļu molu. Tā, kā nebijām atbilstoši ģērbusies, tad katredrālē tiek piesaukts pats augstākais. "O gospaģi" - šo mēs atcerēsimies vēl kādu labu laiciņu. Tālāk 1.8 km garā mola iekarošana un foto sesija tā galā un pa vidu. Mols tāds, kuru pat rūdīts baskājis nelabprāt mēro basām pēdām.

Uz mola starp kaijām, enkuriem un amebām ...

Stundas lido vēja spārniem un kā gan ne. Pilsētā tomēr piedzimst vējš, kā tas tiek vestīts dziesmā. Ap 19:00 šturmējam RIMI un sagatavojamies "pasta party". Noskrieniešu Liepājas HQ vietas pietiek visiem un katrs pieliek roku, lai darbi rit uz priekšu un pat iztikām bez sērkociņu vilkšanas. Tiek apzīmēti baloni, sagriezts tempa turēšanas laiku maisiņš, virtuvē tiek griets, vārīts, un cepts. Party for everybody. Skaļākie biedri apmainās ar viedokļiem ļoti piezemētās diskusijās.

Mēs jautrie pavāri
Ap 22:00 es un komandas biedrene dodamies un naktsmājām. Saorganizējam guļamplačus. Man uz miegu prāts vēl nenesās, tāpēc nolēmu vēl aiziet līdz jūrai, pabradāt pa pludmales smiltīm un izbaudīt silto ūdeni, kas skalojās uz kājām. Ap pusnakti piesaucu arī pērkona dievus un lietusgāzi pilnā godībā. Kad jau pavisam izlijis raitā solī dodos vieglā skrējiena garām trases starta punktam, par rītdienas notikumu liecina vien divi mikroautobusi, kuros šoferi, glābdamies no lietus, īsina laiku kaut ko cītīgi spaidot telefonā. Nedaudz pirms vieniem arī es jau esmu satinies guļammaisā un kā par skādi atkal sapņoju par sacensībām. Trešo nakti, cik tad var?

Svētdiena.
Pamostamies ap 8. Līdz startam vēl piecas stundas. Rīta cēlienu iesākam ar brokastīm un inventāra sagatavošanu. Piestiprināju šipu pie kreisās kajas "kedas". Numuru arī piespraužu, bet saprotu vēlāk, ka nebija vērts, jo uzvelkot kreklu ir skaidrs, ka kārtējo reizi numurs ir pielikts šķībi un tas ir jāpārsprauž. Mamma atsūta sms ar jautājumu vai dēļ iepriekšējās nakts vētras pasākums vēl ir spēkā. Atbildu, ka noteikti viss notiks. lai tik brauc lūkot manas ātrās kājas. Brokastīs apēdu divus banānus un trīs AXA paciņas ar melleņu gabaliņiem. Možumam tiek izdzerta liela tējas krūze. Tā, kā šodien plāns skriet mierīgi un pēc finiša uzskriet vēl kādus 5-7 km, tad gatavojos garam treniņam un taisu "iskiati" - čia sēklu želeju ar laimu. Šoreiz pievienoju klāt arī godži ogas un dažus marmelādes gabaliņus. Papildus tam vēl 460 ml sporta dzēriens.
Tālāk nav skaidrs, ko lai dara. Laika gana. Uz startu dosimies tikai ap pusdivpadsmitiem, tāpēc tiek nolemts, ka jāpalasa kāda literatūra. Man iekrita acīs Ziedoņa "Krāsainās pasakas", kuras tad arī visas izlasīju. Vēlreiz notiek ātrs "reality check" vai nekas nav aizmirsts un raitā solī vēja pavadīti dodamies uz trasi. Pa ceļam pielabojam kādu diezgan naglainu žogu, kas droši vien cietis nakts negaisā. Starta zonā, protams, viss notiek. 

Šampanieti studijā! Un kādus 10 litrus.

Tiek iemūžināts foto pie Gagarina kausa. (Uz jautājumu - Vai var arī pieskarties? tika saņemta momentāla atbilde - "Rokas nost!") Komandas beidrene dodas pēc draudzenes numura, kura nepilnu stundu pirms starta ir 90km attalumā vēl, bet es jau skatos, kur mūsu virtuāla skrējēju komanda nobāzējusies. Stunda aizrit nemanāmi. WC, kopbilde, balonu un citu aksesuāru pieāķēšana pie krekla, apsveicināšanās ar komandas biedriem un plānu pārrunāšana. Vēl tiek uz ātru roku sakonfigurēts pulsometrs, atkal WC un jau stāvu starta koridorā līdzās ar savu tempa turešanas partneri. Patiesība esam trīs TT, bet ar atpazīšanas aksesuāriem esam divatā. Šodien plāns ir pavisam vienkāršs  (Nē, šoreiz tas nav saistīts ar mēness nozagšanu, kā tas bija multenītē "Nejaukais es"). Noskriet pusmaratonu pa 3. apļus garo trasi ar sarkaniem baloniem uz kuriem virsū rakstīts "2:00" stundas. Pauls Timrots, protams auto un moto sacīkstēs nevienu braucam ar baloniem un turam tempu nav redzējis, tāpēc pārjautā vai tiešām tie cilvēki skries ar tiem baloniem. Šoreiz VSK Noskrien brīvprātīgie tempu nodrošina uz laiku 1:50, 2:00 un 2:15. Man tempa turēšanas (jeb TT) amatā debija. Vēl tik jānobildējas ar mammu un varam doties uz startu.

Kopfoto ar mammu.


Starta šāviens, sākam laika atskaiti un es personīgi uzsāku savu desmito pusmaratonu. Laika apstākļi ir ideāli. Skrienu pagajušā gada seriāla kreklā un drošibai esmu uzlicis cepurīti. Ja nu tomēr sāk karsēt saule, kas tiešām, šad tad izlīdīs no mākoņiem. Pirmie divi kilometri aiziet pieregulējot tempu. Skrienas viegli. Ap mūsu TT veidojas dažu cilvēku grupiņa. Baloni uz 1:50 pazūd ar aci netveramās tālēs. Tiekamies vien trases "apndicītā", kur sanāk aptuveni 0,5 km skriet pretīm. Pēc nakts lietiem trasē var veiklā trīssoli doties garam peļķēm. Saņēmam uzmundrinājumus no trases malas. Apļa beigās mani uzmundrina mamma un citi radi. Pēc pirmā apļa arī no mums aiztraucas tie, kuri finišēt vēlas ātrāk par 2h. ik pa laikam ar Laumu salīdzinām tempu. Skrienam ar nelielu rezervi. Jūrmalas pusē kur pieejama duša, karstgalvīgakie skrējēji atveldzējas. Pie 10 km mūs arī apdzen līderi. Tagad jābut uzmanīgam un bieži jāskatās atpakaļ, lai savlaicīgi saorganizetu skrējējus līderu garampalaišanai. Pēc otrā apļa pieveikšanas šāda nodarbe jau vairs nav aktuāla. Esam jau palikuši krieti mazākā bariņā un trasē skrējēji ir ļoti izretojušies. Arvien vēl skrienam ar rezervi. Pēc "apendicīta" vējš uzpūš tik stipri, ka trasi norobežojošās metāla barjeras dodas pretīm mūsu bariņam un apturēt tās steidz zemessargi. Paldies Jums puiši par to, vēlreiz! Labi, ka arī medpunkts turpat uz vietas. Par laimi tā ampelēšanās gāja secen. Tuvojamies jau finišam. Man jau Garmi samērījis 20 km distanci. Pēc šiem datiem ejam pēc laika, bet trasē 20 km atzīme vēl tikai tuvojas. Te nu arī ir skaidrs, ka nekādu sprintu taisit uz finišu nav verts un ieradīsiemies ar kādu minutes vai divu nokavēšanos, kas arī notika. Bet tomēr prieks par paveikto. Uzreiz pēc finiša dodos vēl vienā 5km aplī. Ežu komanda trenējas ne pa jokam. Mierīgi noskrējām vienu aplīti un pārliecinājāmies, ka trasē neviens vairs nav palicis. Pēdējais finišētajs ātrāko TT pavadībā finišēja jau pirms 10 minūtēm.
Aprunājos vēl nedaudz ar mammu, draugiem, kas atnākuši atbalstīt. Noskatījos apbalvošanu un zvanīju Gunai, kura tobrīd ķēra vēju pludmalē, lai tak nāk uz apbalvošanu, jo viņai 3. vieta savā vecuma grupā (arī izskrieta 3. sporta klase). Tikmēr, pēdu siltu putriņu un devāmies jau posties atpakaļceļam.

Jūra ir tur, ka es jums saku!

Afterpārtijs un ceļš atpakaļ.
Atceļā uz Rīgu vēl nedaudz jāpaviesojas Edgara lauku mājā, kur sapulcējies ne mazums skrējēju. Visi iekārtojušies pie galdiem ar savu groziņu, tiek dārzā cepta gaļa un notiek kārtējās sarunas par skriešanu, pusmaratona iespaidiem. Ir iespēja arī ievingrināt roku šaujot pa finiera ruksi. Ilgi gan mūsu kompānija neuzkavējas, jo svētdienas vakarā jādodas tālāk. Ceļš līdz Rīgai paiet mierīgi. Vēl iebraucot Rīgā sekoja pelde Pinķos. Aizvedām mājās Gunu, tad Matīss izsēdināja mani un sekoja rakstā iesākumā minētas darbības. Ar to arī Skrien Latvija seriālam viducis ir klāt. Nākamais posms - Kuldīgas pusmaratons. Paldies visiem, kuri piedalījās, viss bija lieliski!

Tā finišē tempa turētāji

P.S. Īss atskats uz sacīksti no skrējēja skatu punkta.
TT perspektīvā tas viss izskatās citādi. Pulss -155. Ātrums - 5:41 min/km. Dzirdināšana divos punktos izvietota vienmērīgi - trešajā un septītajā apļa kilometrā. Padzēros gan tikai dažreiz, jo tā ļoti neprasījās. Trasē vienīgais troksnis ir vēja skaņas, "apendicītā" pretīm skrienošie komandas biedru uzmundrinājumi, savstarpējās sarunas, trases peļķu reklāma, kāda aizgājušo laiku meldija parkā un troksnis starta/finiša zonā. Klusi, klusi esam visu noskrējuši. Divu stundu zonā un aiz tās finišējošie ir izretojušies savstarpēji pa vairākām sekundēm. Finišējot redzamas jau brūnas lapas pa ielu. Rudens laikam arī klāt.
Lai skrietu gan garam, gan prātam ir jāsaglabā tā šaurā robeža starp skaitļiem un izjūtam. Citi brauc makšķerēt (un es viņus lieliski saprotu), es dodos skriet. Aizbraukt, sacensties, noskriet ... Ir labi tur kur tu cilvēks esi.
From Liepaja with love!