... aiz saprāta robežas. Pirmais dublis.
Siguldas kalnu maratonā ir iespēja piedalīties 3 dažāda garuma distancēs. Katru gadu trase nedaudz tiek mainīta, tādējādi neļaujot ieslīgt ikgadējā rutinā. Siguldas kalnu maratona garās didstances finišētājiem, kuri iekļaujas 10 stundu kontrollaikā tiek arī 1 punkts UTMB sacensību kvalifikācijai. Bet ar to nepietiek. Lai piedalītos izloze uz kādu no "starterīša" distancēm nepieciešami vismaz 2 punkti ...
Piektdiena - Diena pirms rītdienas.
Pamodos un palūkojoties pa logu top skaidrs ka ziema ir pilsētā. Prognozes piepildījušās par visiem 100%. Gaudo arī vējš, bet uz darbu dodos ar velo satinies kādā papildus kārtā nekā parasti. Pa dienu snieg uzspīd saule un snieg atkal. Škiet Latvijā ir rekordliels avariju skaits. Forumā visi spriedelē par ziemas "riepām" jeb skrienamajiem apaviem ar labu saķeri un cik daudz no skriešanas ekipējuma maz atstāt mājās skapī. Tiem, kas vēl nav ar stāžu un attiecīgi ar nelieliem ekipējuma krājumiem, kas vairāk domāti vasarīgiem skrējieniem ļaujas "masu psihozei" un dodas pirkt jaunas lietas. Arī es nedaudz iztērējos, bet ir tak zelta likums - "Galvenais lai kājas būtu siltas." Zeķes nopirku veikalā uz Brīvības ielas, "Viss armijai un civilajiem". Vakarā vēl seko afterpārtija kopgalda sarūpēšana ar sponsoru atbalstu, noskaņošanās pasākumam, somas sakrāmēšana un silto dzerienu recepšu izvēle.
Gunai pēc tam trasē teicu, ka lasot forumu dienu iepriekš manā pratā pazibēja doma, ka mēs te visi sestdien dodamies mirt nevis jauki pastaigāties pa kalniem.
 |
| 2012. gada trases karte |
Klasiski esmu apkrāvies kā kamielis. Šķiet ka izvācos no mājām uz mēnesi vai vairāk. 8:30 šoferis jau ir klāt un pa ceļam lasam vēl citus līdzbraucējus. Ekipāžā neviens uz īsaku distanci par 53 km nav sataisījies. Nu ko, tad tik laižam. Pa ceļam vēl tiek izrunātas pēdējās detaļas, aplūkota karte, atkārtoti aitiņdziesmas vārdi, iedvesmai noklausīta The Sound Poets - Kalniem pāri. Iebraucot Siguldā viss balts. Gaisa temperatūra labākajā gadījumā ir 0 grādu. Tiešām šodien te kāds skries? Mēs taču uz karuseli atbaucām. Seko ātra numura izņemšana, parakstīšanās, ka trasē dodos uz savu galvu ne kāda spiests un jāsāk jau domāt ko ģērbt vai neģērbt. Seko lēmums uzvilkt garās termo bikses un tad pāri garās skriešanas ūziņas. Apakšā jau garajam termokreklam uzvilku vēl vienu īsroku ter,okreklu, pāri tam riteņbraukšanas garroku kreklu un pāri visam vēl jaku. Nekustoties jūtos komfortabli (no pieredzes jau vajadzētu saprast, ka kustoties būs karsti). Uz muguras dzirdināšanas sistēma 2l ūdens ar dažiem nasķiem, ibumetīns, tualetes papīrs. Ap jostu vēl 0,6 ml makten koncentrēts izotoniskais. Kājās Solomon XR Crossmax. Jātiek vien lejā pa starta kalnu uz startu kalna pakājē. Ar Gunu esam vienojušies, ka jāturas kopā, lai ir kopanija. Dodu vēl pēdējos norādījumus par nūju izmantošanas tehniku. Pats arī skrienu ar nūjam, kuras nekad neesmu pirms tam izmantojis, ka vien youtube video skatījies pamacības. Šo to jau uzzināju arī trasē no Laumas un pats skrienot, mēģinot. Bet nu labi ir jau gandrīz 11:00 un laiks startam.
Šis ir stāsts par saprašanu, pārliecību un sajūtām
Pirmais aplis.
Pirmais aplis ir tīrais nieks. 20 km visa kā jauna. Takas, kāpumi un kritumi. Pirmie kilometri skrienot vēl lielā bariņā un ar aizrādījumiem par nekaunīgu apdzīšanu no pieredzējušākiem skriešanas kolēģiem. Neko daudz no gleznainajiem skatiem vēl nebaudīju, jo prātā zīmējās trase, bet paradoties saulītei sajutu arī ka karstums mani sāk nobeigt. Guna bija veikusi nelielu sprinta izrāvienu un tikai pēc bebru takām un parcilpošanas pāri pļavai, kad jau pieņēmu lēmumu novilkt gan jaku, gan cimdus es Gunu panācu. tad sekoja komandas darbs, kad iedevu Gunai savas nūjas un tikmēr skrienot ģērbos nost veikdams akrobātiskus trikus ar dzeršanas somu un jostu. Rezultatā pie serpentīna atstāju jaku, un dzeršanas jostu ar elektrolītu, kā arī cimdus. Turpmāk vajadzēja aktīvāk nūjot, lai rokas būtu siltas, kas arī izdevās. Uzreiz atspirgu un turpmākie kilometri jau gaja ka pa notīm. Serpentīna lejas daļā 2 dzirdināšanas punkts, kura dod arī iestiprināties bananus, melones, vafeles, sieriņus, cukuru, siltu tēju, kas bija pats galvenais. Pēc uztankošanās turpinājam jau ceļu, kas veda pāri Gaujai. 6km cilpā netālu no Gleznotājkalna kāpuma virsotnē, mūs sagaida mini sniegavīriņš. Un vispār šajā posmā jāskrien tikai divas reizes, tāpēc jau pirmajā sākam dziedāt dažādas diesmas. Pa laikam arī skaitījam cik nu kurš aizšļucis līdzi rudens lapām, kuras Siguldā aizrauj. Līdz finišam Guna būs vadība ar 5:3 šļūcieniem. Pēc 2h un 30 minūtēm bijam starta kalna pakājē un uzsākām augšupceļu. Galā ēdināšanas punkts. Atkal ātri uztankojamies, jo 5 minūšu laikā bez slodzes var diezgan ātri atdzist. Un dodamies otrajā aplī. Vēl pajokoju, ja mums jāuzskrien pilsētas trases uzkalniņā.
Otrais aplis.
Nu jau skrējēji krietni izretojušies, kā arī daudzi jau finišejuši īsajā distancē, tāpēc līdz pirmajam skrējējam tālumā ir krietns gabals. Plaknē musm temps ir diezgan labs un daudzus arī panācām. Kapienus sacam par atpūtu un otro reizi forsējot Kaķīškalnu atkal pārliecināmies, ka ar nūjam krieti ieliekam citiem skrējējiem. Tālāk jau Ķeizara skats un sakās diezgan dubļains un bīstams noskrējiens. Viss ir daudz vairāk izmīdīts un jācilpo no vienas takas malu uz otru kā tādam zaķim, lai skrietu pa stabilāko un mazāk slīdošo virsmu, kas izrādas ir sniegotā. Šoreiz jau ik pa laikam novērtējam kādu gleznainu ainavu. Bebru takās tiekm pie titula "šosejas skējēji" par ko pielikām soli un prom bijām. Sāk jau palikt vesīgi un šajā aplī paņemu atstātās mantas. Pēc izskriešanas cauri Krimuldas lokam, kurā sastapām komandas biedru no VSK Noskrien, kuram 33km jāpieveic un viņš jau tuvu finišam, pārliecinājāmies, ka makaroni trases tiesnesim vēl gana daudz un zem koka izlīduši cauri dubļu peļkei devamies jau atkal iestiprināties. Izstrādāju stratēgiju par mantām un pirms 6km cilpas daļu atkal atstāju pie trases tiesneses. Jaka tagad jau nekarsē, bet uztur nepieciešamo siltumu un to pašu dara arī cimdi, kas gan šķiet ir nedaudz mitri. Kopumā aplis ir jūtami lēnāks, bet tas, ka skrienam 6km cilpu pēdējo reizi iedvesmu un man pašam jau šķiet ka esam tuvu finišam, jo, kas gan vairs pēc 40 km pieveikšanas būs noskriet vēl nieka 13 km. Šoreiz pēc 3h esam starta kalna pakājē. Guna krietni priekšā, bet šoreiz paredzēts garāks pitstops. Jāpaņem lukturītis, jāatdod auto atslēgas, jaieskrien "zaļajā" un tad vēl kārtīgi jaiestumj kuņģī kaut kas ēdams. Šoreiz nesmādēju vafeles. Guna šķiet ir nedaudz atdzisusi, bet pec 10-15 minūtēm startējam. No Artūra, ieskrienot, vēl uzzināju ka 5 min priekšā mums Marta. Tātad pēc pitstopa jau kādas 20 minūtes. Tas gan neko nemainīja mūsu planos un mērkis noķert Martu nebija. Ar kaujas saucienu devāmies pēdējā aplī.
Pēdējais aplis un Monblāna gars.
Temps jūtams, ka nav krities un jau vienā no noskrējieniem aiz slimnīcas atraujamies no sekotājiem un līdz Kaķīškalnam esam vēl iedzinuši un apdzinuši vismas divus. Kalnā kāpjot neiet raiti. Tie kalni, kuri nav pilnība pārredzi līdz augšai padodas vieglāk. Uzskrējuši augšā pa diezgan pagaru un stāvu sakņu trepjtaku sastopam vien trases tiesnesi un kādu skrējēju, kurš šķiet tā vien gaidīja mūs. Tā arī pajautāju vai viņš gaidījis mūs. Vēl viņam atvadoties no sarunu biedrenes dzirdēju viņa vārdu - Mārtiņš. Nebija nekādu šaubu, ka tas ir tas pats Mārtiņš, kurš šogad (2012. gadā) skrēja Monblāna TDS distanci, kas bija viena no visgrūtākajām šogad. Sākām runāties un kilometri pazuda kā nebijuši. Tikām ar Gunu uzslavēti par tempu un Bebru takas dubļus izskrējām ātrāk kā pirmajos apļos. Sajutām, ka ar Mārtiņu līdzas ir Monblāna gars un pēc dažu kilometru kopīgas skriešanas tikām svetīti turpināt distanci ar uzņemto tempu. Un tulīt par pārsteigumu es identificēju priekšā skrienošos - Uldis un Marta. Tikam palaisti priekšā. Gunai tas vēl iedeva papildus motivāciju un pāri pļaviņai vicojām loti iedvesmoti, kur tad pie kāpuma Guna pārņēma stafeti. Apdzinām vēl kādu skrējēju un tad jau mūsu ceļš veda serpentīna virzienā. Tikmēr Guna runājās pa telefonu. Krimuldas mežā pie laukmales ieskriento uzliekām likturīšus, jo bez tiem redzēt jau ir krietni grūtāk. Šaja trases daļā vien gaidām dubļu posmu, kas nozīmētu, ka esam jau serpentīna augšpusē un līdz finišam atliktu vien 2-3 km. Ik pa laikam komentējot sev priekšā redzamo virzamies un tad kā gaismas nesēji mūsu priekšā paradījās šodien jau trasē finišējušie vai vienkārši atbalstīt atbraukusie Ežu komandas biedri ar draugiem. Ideāls eskorts līdz finišam. Ēšanas punktā vien padzeramies ko siltu un, nečammājoties, bliezām uz finišu. Starta kalnā Guna atkal krietni atrāvusies un man aiz muguras viens vai divi skrējēji, kuri ļoti naski kāpj augšā. Tikai pēdējos 30 metros izdevas uztaisīt finiša spurtu un panākt Gunu kopīgam finišam.
Ja neskaita tos parskrējienus, tad visu laiku bija interesanti, jo vajadzēja ik pa laikam saprast, kāds ceļš ir vislabākais un visdrošākais un tas tad man arī likās visinteresantākais, kā arī izdevās sagaidīt sacensību daļu, kad varēja ieslēgt lukturīti. Piedzīvojums par visiem 100%. Domas 8h laikā starp sarunām ir par visu ko. Lielākoties šoreiz es domāju par Monblānu par to kādas būs nākamās 42 lietas, kuras darīt un vēl kas vits mazāk nozīmīgs.
Sacensību zonā pēc finiša un ...
Pēc finiša ar laiku 7h un 45 minūtes (trešo īsako apli bijām veikuši tieši 2h) un medaļas saņemšanas sekoja kārtīga izēšanās un tad došanās uz mašīnu, kur sildījāmies, dzērām upeņu sulu ar balzamu un kaut kā arī pārģērbāmies. Pa to laiku finišēja arī Evita. Mums vēl bija jāsagaida mūsu izturīgākais ekipāžas biedrs, kurš noslēdza sacensības, tāpēc gan organizējām trasportu uz pirtsvietu, gan atbalstījām finišētājus, lai īsinātu laiku. Daži patiešām nofinišēja dažas sekundes pirms kontrollaika beigām. Jau krietni pēc 21:00 finišēja arī Artūrs. Tad arī devāmies uz pirti.
 |
| Uzmanību, gatavību, ... 300m garš un~80-90m augsts ... starts! |
Pirmais aplis ir tīrais nieks. 20 km visa kā jauna. Takas, kāpumi un kritumi. Pirmie kilometri skrienot vēl lielā bariņā un ar aizrādījumiem par nekaunīgu apdzīšanu no pieredzējušākiem skriešanas kolēģiem. Neko daudz no gleznainajiem skatiem vēl nebaudīju, jo prātā zīmējās trase, bet paradoties saulītei sajutu arī ka karstums mani sāk nobeigt. Guna bija veikusi nelielu sprinta izrāvienu un tikai pēc bebru takām un parcilpošanas pāri pļavai, kad jau pieņēmu lēmumu novilkt gan jaku, gan cimdus es Gunu panācu. tad sekoja komandas darbs, kad iedevu Gunai savas nūjas un tikmēr skrienot ģērbos nost veikdams akrobātiskus trikus ar dzeršanas somu un jostu. Rezultatā pie serpentīna atstāju jaku, un dzeršanas jostu ar elektrolītu, kā arī cimdus. Turpmāk vajadzēja aktīvāk nūjot, lai rokas būtu siltas, kas arī izdevās. Uzreiz atspirgu un turpmākie kilometri jau gaja ka pa notīm. Serpentīna lejas daļā 2 dzirdināšanas punkts, kura dod arī iestiprināties bananus, melones, vafeles, sieriņus, cukuru, siltu tēju, kas bija pats galvenais. Pēc uztankošanās turpinājam jau ceļu, kas veda pāri Gaujai. 6km cilpā netālu no Gleznotājkalna kāpuma virsotnē, mūs sagaida mini sniegavīriņš. Un vispār šajā posmā jāskrien tikai divas reizes, tāpēc jau pirmajā sākam dziedāt dažādas diesmas. Pa laikam arī skaitījam cik nu kurš aizšļucis līdzi rudens lapām, kuras Siguldā aizrauj. Līdz finišam Guna būs vadība ar 5:3 šļūcieniem. Pēc 2h un 30 minūtēm bijam starta kalna pakājē un uzsākām augšupceļu. Galā ēdināšanas punkts. Atkal ātri uztankojamies, jo 5 minūšu laikā bez slodzes var diezgan ātri atdzist. Un dodamies otrajā aplī. Vēl pajokoju, ja mums jāuzskrien pilsētas trases uzkalniņā.
 |
| Down the hill |
Nu jau skrējēji krietni izretojušies, kā arī daudzi jau finišejuši īsajā distancē, tāpēc līdz pirmajam skrējējam tālumā ir krietns gabals. Plaknē musm temps ir diezgan labs un daudzus arī panācām. Kapienus sacam par atpūtu un otro reizi forsējot Kaķīškalnu atkal pārliecināmies, ka ar nūjam krieti ieliekam citiem skrējējiem. Tālāk jau Ķeizara skats un sakās diezgan dubļains un bīstams noskrējiens. Viss ir daudz vairāk izmīdīts un jācilpo no vienas takas malu uz otru kā tādam zaķim, lai skrietu pa stabilāko un mazāk slīdošo virsmu, kas izrādas ir sniegotā. Šoreiz jau ik pa laikam novērtējam kādu gleznainu ainavu. Bebru takās tiekm pie titula "šosejas skējēji" par ko pielikām soli un prom bijām. Sāk jau palikt vesīgi un šajā aplī paņemu atstātās mantas. Pēc izskriešanas cauri Krimuldas lokam, kurā sastapām komandas biedru no VSK Noskrien, kuram 33km jāpieveic un viņš jau tuvu finišam, pārliecinājāmies, ka makaroni trases tiesnesim vēl gana daudz un zem koka izlīduši cauri dubļu peļkei devamies jau atkal iestiprināties. Izstrādāju stratēgiju par mantām un pirms 6km cilpas daļu atkal atstāju pie trases tiesneses. Jaka tagad jau nekarsē, bet uztur nepieciešamo siltumu un to pašu dara arī cimdi, kas gan šķiet ir nedaudz mitri. Kopumā aplis ir jūtami lēnāks, bet tas, ka skrienam 6km cilpu pēdējo reizi iedvesmu un man pašam jau šķiet ka esam tuvu finišam, jo, kas gan vairs pēc 40 km pieveikšanas būs noskriet vēl nieka 13 km. Šoreiz pēc 3h esam starta kalna pakājē. Guna krietni priekšā, bet šoreiz paredzēts garāks pitstops. Jāpaņem lukturītis, jāatdod auto atslēgas, jaieskrien "zaļajā" un tad vēl kārtīgi jaiestumj kuņģī kaut kas ēdams. Šoreiz nesmādēju vafeles. Guna šķiet ir nedaudz atdzisusi, bet pec 10-15 minūtēm startējam. No Artūra, ieskrienot, vēl uzzināju ka 5 min priekšā mums Marta. Tātad pēc pitstopa jau kādas 20 minūtes. Tas gan neko nemainīja mūsu planos un mērkis noķert Martu nebija. Ar kaujas saucienu devāmies pēdējā aplī.
 |
| Katra gaumei |
Temps jūtams, ka nav krities un jau vienā no noskrējieniem aiz slimnīcas atraujamies no sekotājiem un līdz Kaķīškalnam esam vēl iedzinuši un apdzinuši vismas divus. Kalnā kāpjot neiet raiti. Tie kalni, kuri nav pilnība pārredzi līdz augšai padodas vieglāk. Uzskrējuši augšā pa diezgan pagaru un stāvu sakņu trepjtaku sastopam vien trases tiesnesi un kādu skrējēju, kurš šķiet tā vien gaidīja mūs. Tā arī pajautāju vai viņš gaidījis mūs. Vēl viņam atvadoties no sarunu biedrenes dzirdēju viņa vārdu - Mārtiņš. Nebija nekādu šaubu, ka tas ir tas pats Mārtiņš, kurš šogad (2012. gadā) skrēja Monblāna TDS distanci, kas bija viena no visgrūtākajām šogad. Sākām runāties un kilometri pazuda kā nebijuši. Tikām ar Gunu uzslavēti par tempu un Bebru takas dubļus izskrējām ātrāk kā pirmajos apļos. Sajutām, ka ar Mārtiņu līdzas ir Monblāna gars un pēc dažu kilometru kopīgas skriešanas tikām svetīti turpināt distanci ar uzņemto tempu. Un tulīt par pārsteigumu es identificēju priekšā skrienošos - Uldis un Marta. Tikam palaisti priekšā. Gunai tas vēl iedeva papildus motivāciju un pāri pļaviņai vicojām loti iedvesmoti, kur tad pie kāpuma Guna pārņēma stafeti. Apdzinām vēl kādu skrējēju un tad jau mūsu ceļš veda serpentīna virzienā. Tikmēr Guna runājās pa telefonu. Krimuldas mežā pie laukmales ieskriento uzliekām likturīšus, jo bez tiem redzēt jau ir krietni grūtāk. Šaja trases daļā vien gaidām dubļu posmu, kas nozīmētu, ka esam jau serpentīna augšpusē un līdz finišam atliktu vien 2-3 km. Ik pa laikam komentējot sev priekšā redzamo virzamies un tad kā gaismas nesēji mūsu priekšā paradījās šodien jau trasē finišējušie vai vienkārši atbalstīt atbraukusie Ežu komandas biedri ar draugiem. Ideāls eskorts līdz finišam. Ēšanas punktā vien padzeramies ko siltu un, nečammājoties, bliezām uz finišu. Starta kalnā Guna atkal krietni atrāvusies un man aiz muguras viens vai divi skrējēji, kuri ļoti naski kāpj augšā. Tikai pēdējos 30 metros izdevas uztaisīt finiša spurtu un panākt Gunu kopīgam finišam.
Ja neskaita tos parskrējienus, tad visu laiku bija interesanti, jo vajadzēja ik pa laikam saprast, kāds ceļš ir vislabākais un visdrošākais un tas tad man arī likās visinteresantākais, kā arī izdevās sagaidīt sacensību daļu, kad varēja ieslēgt lukturīti. Piedzīvojums par visiem 100%. Domas 8h laikā starp sarunām ir par visu ko. Lielākoties šoreiz es domāju par Monblānu par to kādas būs nākamās 42 lietas, kuras darīt un vēl kas vits mazāk nozīmīgs.
 |
| Fotogrāfs atgādina - Smaidiet! |
Pēc finiša ar laiku 7h un 45 minūtes (trešo īsako apli bijām veikuši tieši 2h) un medaļas saņemšanas sekoja kārtīga izēšanās un tad došanās uz mašīnu, kur sildījāmies, dzērām upeņu sulu ar balzamu un kaut kā arī pārģērbāmies. Pa to laiku finišēja arī Evita. Mums vēl bija jāsagaida mūsu izturīgākais ekipāžas biedrs, kurš noslēdza sacensības, tāpēc gan organizējām trasportu uz pirtsvietu, gan atbalstījām finišētājus, lai īsinātu laiku. Daži patiešām nofinišēja dažas sekundes pirms kontrollaika beigām. Jau krietni pēc 21:00 finišēja arī Artūrs. Tad arī devāmies uz pirti.
... afterpārtijā
Tādas pasēdēšanas viennozīmīgi ir nepieciešamas un ja vēl tur ir pirtiņa, kurā ļaut nogurušajiem muskuļiem ieelpot. Sanāca diezgan lielā noskrieniešu bariņā pabūt un par visu ko parunāt. Arī ne par skriešanu, bet galvenokārt jau par to, jo kad tad vēl ja ne tagad. Pirti atradām caur sludinājumu. Vieta ļoti jauka un patīkama. Izradās, ka tai nosaukumā "Mošķu pirts". Mošķis (tas kurš Juris) noteikti par to sajūsminās. Tiesa gan nokļūšana bez dzipa bija visai skarba zemiem auto un nācas pa lauku ceļu pilnmēnessnīcā izbaudīt pastaigu svaigā gaisā. Jau ap 4 pēc vecā un 3 pēc jaunā laika bijam Rīgā miega un garo kilometru saguruma mocīti, bet dzīvi sajutuši jau kuro reizi to vien sev katram saprotamu garšu.
Post Scriptum (pārdomas caur mirkļiem)
Faktiski: Siguldas kalnu maratons notika jau 9 gadu. Nākamgad apaļi 10. Interesanti, ka oficiālajos rezultātos Mārtiņš Zvīdriņš nav atrodams. Tas tikai piešķir mītiskuma dvašu pēdējā apļa lidojumam. Dienas citāts (pārfrāzēts) pēc Siguldas kalnu maratona: "Arā iet baidos, jo aiz duvim mani sagaida trepes." Darja, būs jau labi!
Filozofiski: Ko tad es devos
saprast? Ne jau to vai es varu vai nevaru un vai man veiksies
neaizķerties aiz saknēm un neizmežģīt kāju. Devos es saprast to, kas
motivē piedalīties un izturēt līdz galam. Es pagaidam varu vien
lepoties, ka finišējis esmu tikpat reizes cik startējis. Un tas ko esmu
sapratis, ka robežas neeksiste, jo ja tās eksistētu, mēs tās sasniegtu
un apstātos, bet mēs jau nekad neapstājamies.
Manā 2012 gada sacensību kalnedarā vairs nav nevienu sacensību. Prāts ir aprimis un uz šodienu svītrojis vēl iespējamās sacensības ārzemēs, jo tas nozīmētu dzīties pakaļ neiztulkotam sapnim. Tāpēc uz laiku šo grāmatu varam nolikt mala un ielūkoties kāda citā stāstā, bet kādā brīnišķā dienā, kad nebūs vairāk neviena no mums, mēs grāmatu atkal atvērsim ...
"Kalniem pāri citi kalni būs ar vienu soli pāri tiem, ar vienu soli"
Over and out! |
| Jāņa Saulītes foto |
