Saturday, December 13, 2014

Rīgas rogainings

"Ko gaida Eža kažociņš
Kad rogainingam smaida viņš
Es biju, tāds es mazliet biju

Man punktus meklēt ir liels prieks
Es biju meža pavēlnieks
Ik mirkli, katru mīļu mirkli


Ar seju kartē
Ar seju kartē-ēēē-ēēē-ēēē"
Kristaps - Sāk pāriet bailes no rogaininga


Gads jau nebūtu noslēdzies, ja uz šogad pēdējo pieejamo rogainingu nebūtu pieteikta dalība. Sākumā pat pretendējām uz vienu no kuplākajām komandām, bet biedram nr.5 citas sportiskas darīšanas gadījās, atrādot mūžgudrajiem vīriem savas prasmes. Tā nu Eža kažociņš startēja 3 adataiņu un 1 kažoka sastāvā. Kažoks jāteic pie -6 grādiem tieši laikā. Sagaidām no kažoka karstus apskāvienus un citas sildošas aktivitātes. Jau ierasts, ka elektroniskās sarakstes rezultātā gatavojāmies pargājienam, bet dzīvē viss ir savādāk, nekas nav mainījies un pa trasi jožam raitu soli.

Uz rogainingu ar tramvaju vēl nebija gadījies doties, tāpēc nelaidu garām šo iespēju un tā pat kaimiņš Kristaps. Tā kā kartes izsniedz 11:30, tad sarunājām visi kopā tikties 11:00 akurāt pie numuru izdales. Neiztika arī bez brīvdienu trillera. Savlaicīgi izdrukāto pieteikuma anketu aizmirsu darbā, tāpēc paļāvāmies (ar 50% balsojumu tika pieņemts vakara sapulcē Ģertrūdes namā) uz sacensību centra resursiem. Kristaps stājas garajā rindā uz starta pakas izņemšanu, bet es īsajā uz pieteikuma izdruku. Bet tiklīdz tiku līdz savai rindas kārtai Laimonis ar čaiņiku "izsita korķus". Elektrības nav un meitene kas par izdruku bija atbildīga, pozitīvi visiem solīja drīzu elektronu plūsmas atgriešanos vara stieplēs. Tikmēr Kristaps un komandas daiļā daļa jau bija dažu cilvēku attālumā no starta pakas izņemšanas. Tiku pie citai komandai sagatavotas formas, kurā vajadzēja ātri svītrot visu, kas jau sadrukāts un rakstīt iekšā mūsu komandas datus. Iesniedzām un tikām atzīti par gana normāliem, lai mums izsniegtu starta paku.
Pirmā versija un par 85% arī galīgā.
Kaujas rati minūtes gājienā no sacensību centra. Tur vēl dažas aktivitātes un tulīt arī jau tiek dalītas kartes. Paņemu rullīti un dodos uz ratu pusi. Tā kā līdz startam jau mazāk par pusstundu un mērot lieki ceļu, lai plānošanu veiktu siltās telpās, lemjam par nejēdzīgu padarīšanu, visu paveicam uz mašīnas kapota. Saspraužam KP, nelielās kopīgās pārdomās iztinam kamolu pa trasi, izlemjam, ka tālākos un iespējami slapjākos nostūrus neapmeklēsim un apstirpinām 5h maršrutu ar nezināmu izskaņu. Šoreiz kartes malas ar skoču nelīmējam, jo ne lietu sola, ne arī meži gaidāmi kur karti varētu nodriskāt. Karti šoreiz katrs sazīmē pats. Gunai tradicionāli dzeramais pats izzadzies ārā no trauka. Iemesls tam gan ātri tiek noskaidrots - tējas maisiņa diegs, kas atstāts ārpusē. :) Tad nu droši tomēr atlikumu varam ņemt līdzi.

Pirms starta ieskrienam uz brīdi apsildīt nosalušos degunus Alfā. Top versijas par jauniem komandas nosaukumiem - "Eži kažokā", "Vieglā ceļa gājēji". Bet tad jau 12:00 draudzīgā bariņā startējam un dodamies Biķernieku mežā iekšā uzreiz aiz t/c Alfa. Pirmais punkts elektrolīnijas malā. Bet otrs netālu no Biķernieku "kamieļa" virsotnes - malā. Te satiekam Mārtiņu ar mammu. Tikmēr paši dodamies uz Biķernieku trasi, kur pieveicot augstuma metrus rāpjoties pāri žogam tuvojamies punktam vienā no trases ieskautajiem meža ielokiem. Un tad tāds pagarāks pārskrējiens uz Ēbreju memoriālu otrā Biķernieku ielas pusē. Te es esmu pirmo reizi. Pirmo reizi arī situācija, ka KP stacija nedarbojas, bet organizatori jau to paredzējuši un ir iespēja komandai kontrolpunktā atzīmēties ar īssziņas palīdzību. Tālāk pilsētvide. Punkts Teikā. Tad skrienam garām vienai no manām Rīgas bijušajām dzīves vietām. Teju vai katram no komandas bija kādā no trases posmiem stāstāms par kādu vietu, kur netālu ir dzīvots. Tad 66 KP pie Garmin veikala t/c Domina. Raitā solī arī izskrienam cauri Dominai un esam ceļā uz "Saulkrastiem", jeb esam uz Latvijas kontūrskrējiena trases. Tad viesojamies Lindas rajonā. Tiekam izvadāti pa vietējām promenentajām vietām un tad ceļš ved Mežaparka virzienā. Pirmā nelielā pusdienu pauze ar tēju un līdzpaņemtajiem gardumiem. Pēc 40 KP apmeklēšanas ceļs ved gar jauno VID ēku un pa nezināmu mums laukumu, kur kādreiz bijusi industriālā apbūve. Mežapārkā mūs gaida četri KP ar kuru atrašu viss vedas raiti. Uz mirkli piestājam pusdienu pauzē pie Jaunlaulāto kalniņa. Tēja un uzkodas. Apēdu arī vienu želeju mundrumam. Sajūtas šodien kā skrietu uz maksimumu. Komandas biedrenei atkal kāja dod par sevi ziņu, bet kustēties uz priekšu varam. Dažos posmos izveidojas pat jūtama attālumu starpība starp ātrākajiem (vai salīgākajiem) un ne tik steidzīgajiem komandas biedriem. Beidzot esam pie Kābo un domājam, ka varētu jau te arī palikt, bet nu vēl KP japaņem un tad komandas kopbilde jāuzņem, kamēr vēl ir gaišs. Pīles arī ļoti rosīgi ņemas pa ezeru. Esam arī priekšā plānotajiem laikiem. Ilgi gan pauzēt nevar, jo tad aukstums arī piezogas
Aizsedzam citām komandām skatu uz KP
Tālāk uz Bābelīša pusi uz bunkuru, kur atrodas viens KP un tad uz Juglu, kur viens no KP gaida Juglas ezera un Ķīšezera savienojošā kanāla malā. Te pauze un lukturu izvikšana. Arī neliela lakstošanās ar draudzīgo runci. Tikuši Juglā arī sākam domāt ko no atlikušajiem punktiem nepilnā pusotrā stundā vēl varam paņemt. 68 KP Juglas ezera krastā jau bija plānā un ar intuitīvu aci to nepalaidām garām, jo lukturim tik spožī tas nesmaidīja pretīm ar atstarojošo elementu. Tad uz Velnezeru un KP, kas atrodas pašā Stikla kalna pakājē pie Gaiļezera. Līdz finišam aptuveni stunda un drusku par ātru iemaldījušies Gaiļezera piekrastē tiekam pie slapjām kājām, jo ledus pietiekoši stiprs te nav. Guna vienīgā izspruka cauri sveikā. Tad dodamies uz Šmerļa mežu, kur jau pretīm spīd lukturi un nāk suņu staidzinātāji. Nolemjam neņemt meža vidū pie Smerļa "krusta" esošo punktu, bet izmanot laiku un maksimāli daudz pārvietoties pa skrienamākiem ceļiem. Tā pa veloceliņu dodamies uz Brīvības ielas pusi. Pa ceļam vēl iebrienot mežā pēc KP grāvju krstojumā. Te uz punktu laužas rogaineru armādas. No puses no kuras piegājām ledus vēl stiprs un arī uz grāvja tā biezums ir lielāks. Te kājas vairs nemērcējam. Tad paliek vien trīs 2 punktus vērti KP. Ar visiem tiekam galā un finišā ierodamies ar cienījamu rezervi. Tad ātri pārgērbšanās, zupa teltī un nozaudēto kaloriju atgūšana Chilli pica ar komandas biedriem.
Ar B vitamīna dzērienu jo īpaši baudama šī 4 sieru pica.
Pilsetvidē viss pavisam citādi. 6h laikā tikām galā ar vairākiem litriem tējas, aptuveni 46 kilometriem un mieŗīgā garā iepauzējām vismaz 3 reizes. No 158 punktiem savācām 129 jeb 32 no 39 KP. Šīs dienas fiziskā forma neko vairāk nepiedāvāja, bet vispār pie vēl labākas plānošanas ticu, ka komandas biedri ir spējīgi tikt galā ar lielāku distanci un uzlabot rezultātu. Bet tāpat no visiem rogainingiem, šis pēc statistikas ir viens no labākajiem. 22 vieta kopvērtējumā un 6 vieta Xo grupā. Kas jauzlabo? Tieši tā spēja kartes novērtēšanai ir jāuztrenē. Un kamola iztīšana pa punktiem ar. Viss parējais ir baudāms un vēlreiz baudāms.

Kamēr godalgoto vietu ieguvēji vēl tuvojas finišam, mēs pozējam fotogrāfam.

Monday, November 10, 2014

Ko saka lapsa 2014. gadā? Vaidavas rogainings 12h

"Bez sarunām ar sevi pašu
Ir rāmāk, bet nav dzīvot vērts."

Dons - Pēdējā vēstule


Eža kažociņa piedzīvojumi Vaidavā. Uz oktobra  izskaņu sāku domāt par to, kādā tad sastavā šogad startēt Vaidavas rogainingā 12h pastaigā pa mežu. Kristaps jau komandā ir pēc noklusējuma, tāpēc kompānijai vēl piemeklējām daiļo dzimumu un Guna ilgi netielējās. Tāds nu šogad sastāvs, kas jau sevi pārbaudījis Oravas mežos EČ ietvaros. Atminu, ka komandas biedrus uzrunāju ar dzejas rindām:

"Kad azimuts ved taisni purvā,
Un Vaidava vien šķiet kā urga,
Tad kontrolpunkts mūs mežā sauc
Un eži pāri sūnām mauc."
(te gan jāpiemin ka Vaidavas upei ar Vadavas ciema atrašanās vietu ir kilometrus 80 attāla radniecība.)

Piektdienas vakars māc lielāko daļu komandas biedru ar savu nenovēršamo galu un domām par nākāmā rīta agro celšanos. Es sakārtoju somu (salieku iekšā visu, ko plānots ēst ar rezervīti, lukturus, plānošanai paredzētās lietas) un vēl sazinos ar Gunu un pēc tam ar Kristapu. E-pastā Guna ziņo, ka no rīta ieradīsies ugunīgos kaujas ratos. Pēc 6h caura miega (kā pirms gada) ar Kristapu stāvam pie namdurvīm, gaidīdami žilbinošo ierašanās skatu, ar ko Guna nepieviļ. Liesmas gan jau pa ceļam rimušas un atripo līdz mums vien sarkanīgā tonī Gunas vadīts auto. Pa ceļam laiku īsinām ar Dona Varanasi un fonda Viegli makslinieku izpildītās Ziedoņa dzejas - Vakars. Pietura. Jasmīns. Nekautrējamies iedziedāties kopkorī tā ievingrinot balsis gaidāmajai 12h pastaigai.

Vaidavā tikuši, sekojot satiksmes organizatora instruktāžai, tiekam norīkoti uz stāvvietu futbola laukumā. Līdz karšu izsniegšanai vēl 30 minūtes. Satiekam dažus labi zināmus un rūdītus rogainerus, kā arī jaunpienācējus. Saņemam numurus un citu aprīkojumu un 9:00 bez stresa sporta zālē paņemu 503. komandai domātās kartes. Viena plānošanai, kuru nekavējoties ar saspraudem caurduram pie kartona loksnītes, lai nedomā kur bēgt un atzīstas, kur labākais marsruts. Tikmēr tiek apstrādātas līdzņemamo karšu malas ar caurspīdīgu līmelentu, bet es domīgi raugos uz karti un cenšos saprast vai mana plānojamā diega mērogs ir atbilstošs, kā arī nevaru nemaz saprast, kur tad īsti doties. Ar komandas biedriem pieņemam lēmumu izstaigāt kartes apakšdaļu un nedaudz galvā piemetam arī iespējamos finiša plānus gan sliktāko, gan labāko variantu. Es uz aci salieku aptuveno laiku, kad un kur kartē plānojam būt. Vēlreiz pārliecinos, ka ar komandas biedriem modes ziņā solidarizēties nevaru, jo man Inov8 X-talon arvien spiež papēžus un izvēlos tā vietā doties ar jau pārbaudītiem Asics Gel Torana, kas man kalpojušas godam jau vairāk kā 3 gadus. Gunai skāde ka viss dzeramais ūdens izlijis pa somu un samitrinājis līdzņemamās sausās drēbes. Tiek nolemts, ka pie vainas ir bijis sistēmas korķis, kurš varētu būt bijis ne līdz galam aizskrūvets, un sistēma tiek uzpildīta no jauna ar tēju un Darida mineralūdeni.

Pūļa aimugurē 10:00 startējam plānotā kontrolpunkta virzienā. Nepaiet ne 10 metri, kā jau laižam vaļā pirmo dziesmu. Tā arī nevar saprast, kas tur tanī Gunas rīta tējā ar kuru viņa mūs tik labprātīgi cienāja bija, bet optimisms smeļas pāri ka prieks. Jau apmeklejot pirmos KP (kontrolpunkts) mijamie sar citām komandām, kurās zināmi cilvēki. Arī solis ir gana raits un pat iesildīšanās nolūkos lēnā solīti skrienam, ko arī turpināsim darīt, kur vien reljafs un segums atļaus. Jau pēc 3 KP kad saprotam, ka esam ietaupījuši uz laiku nolemjam mainīt vienu KP un vērtību summai pieplusojām +1. Laiks ir nomācies, bet kaut kur pamalē redzami saules apspīdēti pakalni. Pretīm skrien komanda, kuras sastāvā mūsu šoferis no vasaras piedzīvojuma Liepājā, tāpēc sapņodami par alu finišā gandrīz vai pierunājam uz atkārtotu mūsu šoferēšanu. Tomēr tas viss paliek tikai tā pus pa jokam, Viss norit pēc plāna un runājam par mazo pusdienu pauzi ap otro stundu pie viena no KP, kurā es notiesāju vienu no siermaizēm.

Foto: Jānis Līgats Un no labās viens Resnā susura biedrs iemaldījies kadrā.
Kontrolpunktu atskaite (lasāma kā papildinājums stāstam)
  1. KP 22 - Uz šo punktu dodas vairums. Punkts sasniedzams pa ceļu un atrodas ēkas ziemeļu pusē.
  2. KP 25 - Uz šo punktu dodamies pāri laukam pa taisnāko un nemaz ne tik lēnāko ceļu. Te pi e punkta šķērsojam tiltiņu un jau pirmais fotomirklis, kurā arī drosmīgi pozējam un smkaidām.
  3. KP 45 - Tālāk pa meža celiņu kopā ar citām komandam. Pirmā iespēja saslapināt kājas. Neliels bridiens pa slapjāku vietu un punkts arī sastapts.
  4. KP 52 - Tā kā esam priekšā laikam, tad nolemjam šo punktu ņemt viena četrpunktīgā vietā. Resnais susurs (komanda kuru bieži sastapsim) gan beidzot ar mums šķir ceļus un dodas citā virzienā. Šo punktu atrodam karjera rietumu augšpusē.
  5. KP 37 - Kādu gabaliņu atpakaļ pa ceļu pa kuru atskrējām un tad pa laukmali. Lauks nesen uzarts. Tad pa mēslojumam paredzētu kāļa vai redīsveidīga auga lauku un atkal esam pie punkta. Te jau ar dziesmu ņemam punktu.
  6. KP 67 - Uz šo punktu pēc azimuta un arī vadoties no tā, ka pretīm jau dodas citi "sēņotāji". Un mums jau ar beidzot tā kā laiks griezties Burtnieku novada virzienā un doties pēc Valmiermuižas produkcijas. :) Tas gan kaut ka azartā izslīd no prāta.
  7. KP 56 - Ripojam no kalna lejā. Pa ceļam apspriežot, ka komandu varētu pārsaukt par "Nīkuļi". Tāpēc jo vairāk pieliekam raito soli un skrienam. Te sasnieguši punktu, kas pēc apraksta ir karjera un stigas krustojums, bet realitātē ir bedre stigas malā, ieturam pirmo maltīti.
  8. KP 49 - Šis punkts nāk viegli. Jāiet tik taisni pa stigu. Beidzot izvelku kameru un filmēju kā mēs rāpjamies pāri upītei. Šķērsojam to pa to pašu koku, kur pirms gada un šoreiz uz Gauju dodas Gunas karte. Laicīgi paspēju to glābt no pērnā gada likteņa, kad palikām bez Kristapa kartes.
  9. KP 53 - Ceļā uz šo punktu viss pazīstams un izejam ļoti ekonomiski nevis, kā pērn, metot lieku līkumu. Punkts gan škiet nolikts ne gluži, kur kartē iezīmēts.
  10. KP 58 - Tad diskutējam par vienu 2 puntkus vērta KP ņemšanu. Taujāju arī vai ņemsim to vienu citu plānoto divpunktnieku, bet kad jau esot maršrutā ieplānots, tad esot jāņem. Tā līdz šīm punktam aizstaigājām, bet atpakaļ jau izdevās biedrus pierunāt uz nelielu riksi. Te kolorīta mazmājiņa ar ainavisku skatu. Guna teic, ka puišiem skats izpaliekot.
  11. KP 60 - Pa meža celiņiem lieliski un laicīgi saorientejamies. Pie punkta priekšā Resnais susurs. Man top mīkla - Tek pa mežu Avotiņš. Uzmini nu kas tas ir. Atbilde - Resnais susurs Vaidavas rogainingā. Apmaināmies laipnībām un ceram atkal drīz tikties.
  12. KP 29 - Uz šo punktu dodamies uzēzdami kādu našķi un plānojam arī kārtīgas pusdienas pie punkta. Punkts pēc leģendas - bedre bedru laukā. Viss pēc plāna un ļoti raiti. Atkal dziesmas. Plānojam pasūtīt picu uz punktu no Valmieras vai Cēsīm. Kārtējā nerealizetā ideja.
  13. KP 59 - Šis punkts lauka vidū pie medību torņa kas sašķiebies un drīzu nogāšanos.
  14. KP 64 - Uz šo jau pēc azimuta. Pēc apbūves, ko sastopam klajumā, esmu nedaudz apmulsis, tāpēc izejot pa taisnāko ceļu nedaudz iebremzējam pret gravu. Tad par agru dodos vecupes virzienā un dažas minūtes sekojām vadātājam. Pa ceļu kreisajā pusē redzamas komandas, kuras dodas uz šo punktu. Arī mēs to sasniedzam un esam ātrāk par visiem ceļa jozējiem. Pirmie velo-rogaineri sastapti.
  15. KP 32 - Pēc azimuta kāpjam kalniņā, līdz izejam uz "šosejas" pa kuru nopakāļ diebj Resnais susurs. Nākamo slapjo puntku ņemsim kopā. Izdevās viņus pat apdzīt. Varbūt tomēr viņi mūs palaida. Katrā ziņā veselīga konkurence. Guna tikmēr klāstīja savus novērojumus par rogaineriem, kuri smaržo te pēc Perwoll, te pēc želejas. Laikam esot tāds nerakstīts likums iesmaržoties. Aiz punkta mūs sagaida draudzīgs pelēks šunelis un dzeršanas punkts.
  16. KP 51 - Šo punktu tad sasniedzam skriešus. Pamalē daiļš, jo daiļš skats ziemelu virzienā. Uzņemu nelielu video un skrienam tālāk.
  17. KP 21 - Šo punktu ar nelielu līkumu sasniedzam un sastopam atkal mūsu jau ierasto draudzīgo Resno susuru. Kopā tiksim arī līdz nākamajam punktam.
  18. KP 38 - Šo punktu sasnieguši atkal tuvojamies Gaujai un šajā punktā slēdzam iekšā tuvās un tālās gaismas.
  19. KP 65 - Sietiņiezis. Fotogrāfs un tēja pēc visu trepju beigām. Te pasmejam par to, ka varētu aizņemties uguni lāpai.
  20. KP 26 - Šis punkts netālu pie paliela akmens.
  21. KP 44 - Tālāk ejam un skrejam pa ceļiem. Nogriežoties uz stigas pa labi to stigu neredzu. Gandrīz aizejam kartē uz leju. Te arī iešana pēc azimuta kā paraugstunda. Tik perfekti un paralēli kādus 20 metrus skrienamai stigai nebiju vēl nogājis, jo beigās pie grāvja jau tieši pie punkta arī izgājām. Starp citu esmu iemanījies vadīties pareizajā virzienā kompasā, kas uz rokas kā pulkstenis aplikts, vien ielūkojoties nevis grozot virzienu pret ziemeļu līnijām.
  22. KP 66 - Šajā punktā arvien esam ar stundas rezervi. Punktā ierodamies pa stigām un kopā ar vienu velo komandu, Punkts protams paugura virsotnē.
  23. KP 30 - Ceļā uz šo palīdzēja lukturi tuvu punktam, jo uz brīdi pazaudējām precīzu atrašanās vietu un stigu sazarojums dzīvē nebija pamanāms. Arī jaunie ceļi un meža tīrīšanas darbos iebrauktās meža traktora rises rada maldīgu priekšstatu par apkārtni. Pie šī punkta mums plānojums griežas uz mājām, bet tā kā tuvumā ir vel 4 un 6 punktus vērti KP, kurus varam paspēt apmeklēt dēl laika rezerves, tur tad arī dodamies.
  24. KP 46 - Punktu atrodam daļēji sekojot iepriekš satiktajiem lukturīšiem. Viņi gan kā nojaušam dodas uz finiša pusi šo punktu paņēmuši, bet mēs tālāk uz ziemeļiem. 
  25. KP 62 - Nedaudz pamaldāmies pa nogāzi, bet tad atrodam meklēto un pa ceļiem diebjam uz punktu gravas lejā. Tur iedzeram tēju. Iekožam želejkončas. Es vēl parēķinu vai nevaram vēl ko paņemt ar uzviju, tomēr biedri teic, ka viņiem tā neesot. Iesim tālāk uz finiša pusi.
  26. KP 42 - Ar dziesmu izdziedajušies no meža biezokņa, pa celiņiem sasniedzam šo punktu netālu no lielās elektrolīnijas.
  27. KP 57 - Šo punktu bija interesanti meklēt, jo ceļš elektrolīnijai vienā pusē, bet pirmā stiga otrā pusē naktī nepamanāma un trāpam tik uz otro stigu vēlamo. Punktā jau viesojas citi lukturi. Esmu uzņēmis raitu soli.
  28. KP 47 - Šis punkts arī ārpus plāna. Pa ceļam uz šo beidzot iespēja nomazgāt apavus, kurus vēlāk jau atkal nāksies sasmēret dubļaino ceļu brienot.
  29. KP 34 - Pārskrējiens, kura laikā visa komanda sasparojās. Skrējiens mēness gaismā. Gunai rosinu pēdējo želeju netaupīt, jo gan jau noderēs vēl finiša sprintam, kurš neizpaliks. Arī pats apēdu batoniņu. Matemātiski izdomājām šo punktu, krustcelēs nonākuši, tomēr paņemt. Un tad no punkta devāmies uz līkumu ap ezeru, kur vēl vadoties no pieejamā laika mēģinājām paņemt 31 KP, bet diemžēl čujs nedaudz aizveda tālāk un nācās pieņemt lēmumu skriet tik uz finišu to izvēršot par vēl nebijušu trilleri. Beigas ar to tad man arī patika, ka komanda parādīja ļoti labu sagatavotību un spējas izrēķināt precīzi, ko varam paveikt. Finišējām kontrollaikā.

(atpakaļ pie stāsta vulgaris)

Laiks iet nemanot un nonākam vietā, kur šķērsojām Stŗīķupīti arī pirms gada Cēsu rogaininga pasākumā. Mērojam kādu kilometru pa jau zināmu stigu. Jokojam par tur atrodamajiem pampakiem. Guna cer, ka tiešām jokojam, kad skatam ieraugāms patiesais reljefs viņas cerības sagrauj. Šoreiz šeit esam nevis ap krēslas laiku, bet vēl dienvidū. Nedaudz vairāk laika atrašanai prasa pie Gaujas izvietotais KP, kas pēc kartes skatoties neatradās gluži kur tam paredzēts būt. Tomēr arī tas tiek atrasts. Tā nu raitu soli arvien turpinam uz priekšu, gan soļojot, gan pamīšus paskrienot. Sarunās un dziesmās laiks iet nemanot. Arvien satiekam komandu Resnais Susurs. Kamēr gaišs iemūžinu mūsu gaitas dažos video.

Pēc 4h mums pusdienu pauze pie KP, kas pēc leģendas nosaukts, kā bedre bedru laukā. Uz kartes var ērti piesēst. Arvien ēdu savas siermaizes. Vēl kaut kad iestiprinos ar  hematogenu vai isostar enerģijas batoniņu, bet tas notiek pa ceļam. Un te pie šī punta pienāk tikai viens no komandas Resnais Susurs dalībniekiem. Sasmejamies, ka abi biedri uz brīdi pašķirušies. Taču veiksmīgi nodibinājuši mobilos sakarus un vienojušies par kopīgo tikšanas punktu viņi satiksies, bet mēs nu gan dodamies tālāk. Resno susuru vēl gan kādas 3h arvien sastapsim trasē mijot takas un meža ceļus kopā. 

Ir vairākkārt jāiet pēc azimuta, jo nav tuvumā pieejamu un ērtu meža celiņu. Sastopam arī pirmos velo orientieristus. Apmeklējam dzeršanas punktu, kurā Guna no jauna uzpilda sisēmu. Es notiesāju pēdējo siermaizi un arī papildinu savus ūdens krājumus kaut gan dzert daudz negribās un izdzēru kopumā vienu 750 ml isostar dzēriena un tikpat (750 ml) ūdeni. Kristaps norāda, ka līdz āakamajma punktam nevarot būt jāmēro 1h kā manas laika atzīmes norāda un tā būs tiesa, jo 2,5 km veiksim raitā skriešanas solī aptuveni 15 minūtēs un rezultātā no plānotā iegūsim rezervē vienu stundu. Tā tā stunda pagāja. :) Arvien ir gaišs. Vēl priekšā divi KP un tad bruņojamies ar lukturiem. Punkts paugura virsotnē, kur tad arī izvelkam gaismekļus. Tad šķērsojam nelielu upīti un dodamies uz Sietiņieža KP. 

Pie šī punkta arī sastopams fotogrāfs, bet nedaudz tālāk Gaujas malā atpūtas vietā kuras ugunskurs un pieejams vesels lielais grāpis ar tēu, kuru baudām. Cukura gan vairs nav, bet tēja silta. Te notiesājam pie tejas Kristapa šokolādi. Smejamies, ka varētu paņem no ugunskura kādu degošu pagali un kontrolpunktus ar dzīvu uguni meklēt. Un tad dodamies tālāk un nākamo punktu pie akmens, Te ar pēdējā reize, kad pirms finiša redzam Resno susuru. Arvien ir vēl 5h laika un pa ceļiem skrienam. Ir jau piķa melna nakts un nav vēl noskriets 10 pāru kedu. Taciņas mazas gan ved gar Gauju. Nenomaldīties dažkart palīdz kaut kur mežā spīdošie lukturīši un ticība kompasam, jo stigas aprises dažviet nemaz nav pamanāmas. Saprotot, ka mums arvien ir laika rezerve ieskatāmies kartē un nolemjam paņem ārpus plāna vēl trīs KP. Pie tālākā punkta vēl novērtējam vai varam mainīt maršruta beigu plānojumu, bet tomēr nolemjam, ka labāk lieki neriskēt, jo nav vēlmes pēc lielas skriešanas un Kristaps sūdzas pa jocīgu sajūtu vienā no kājām. Pie punkta vēl iemalkojam manis līzpaņemto pirpamētru (kumelīšu) tēju gardo. Izvelku gumijlāčus un tad no meža tiekam ārā ar teju vai dziesmusvētku cienīgu repertuāru.

Tālāk seko elektrolīnija un vairākas stigas no kuram pie pēdējās stundas iestāšanās saslapinām kājas pie viena grāvja šķersošanas. Novērtējot karti ierosinu uz finišu doties pa ceļu paņemot vienu cietu KP kas pēc vērības ir tāds pats, kā neceļos ieplānotais. Menesgaismas apspīdeti skrienm pa dubļainu lauku ceļu. Es uz laiku izslēdzu savu lukturi. Izdodas skubināt komandu uz skrienošu soli, lai tikuši tuvāk finišam spētu lemt ko darīt ar tur tuvumā esošajiem diviem KP. It kā riskēt negribas, bet rīcībā esošais laiks un atlikusī kilometrāža ļauj saņemties uz abu KP apmeklēšanu. Ar pirmo viss vedas raiti, bet ar pēdējo nē. Es uzskrienu virsotnē to meklēt 10 metrus tālāk kā nepieciešams un laiks tiek zaudēts. Nedomājot daudz ar komandu skrienošā solī dzenam trilleri līdz pat finišam. Līdz kontrollaika beigām atlika vien nepilnas 3 minūtes. 

Pēc finiša tiku uzteikts par raitu rogaininga soli, kuru īsti nezinu, kur būtu uztrenējis. Bet patiesi izdevās ātrs soļojums pa stigām, kamēr komandas biedri tipinājam no mugurpuses. Par to man pašam liels prieks.

Dārzeņu zupa finišā un saldais. Gaidot apbalvišanu izdzeram visas pieejamas tējas un notiesājam cepumus, kurus visu ceļu izstaipīju līdzi. Ap pusnakti dodamies mājup jau zināmo mākslinieku dziesmu izkalaidēti. Stāstam pasacinu viens otram, kamēr braucam, lai neaizmigtu. Ap pusdiviem esmu ticis līdz savai gultai. Diena aizvadīta lieliski.

Rezultāts ir šāds: Finišējām pēc 11:57:16 stundām, savācot summā 120 punktus (no 200) 29. kontrolpunktos (no 50), kas kopvērtējumā ir 22. vieta, bet XO12 grupā esam 9. vietā.  Gaisa līnijā 48.7 km, bet realitātē 67.46 km. Šajā reizē esam tikuši pie ~39% distances uzcenojuma, kas, manuprāt, arvien ir daudz par daudz un ir jāsamazina, bet tas katrā ziņā nemazina prieku par 12h skrējienpastaigu mežā. Tiekamies jau citā Eža kažociņa piedzīvojumā, kas jau pavisam drīz, šī mēneša beigās tiks piedzīvots Rīgas 6h rogainingā. Varu vien teikt, ka rogainings ir mana stihija (pēc uguns). Tā ir iespēja pabūt pie dabas vairāku stundu garumā, apskatot skaistas vietas. Un nav nekādu sportisko ambīciju. Vērojot apbalvošanas ir skaidrs, ka vēl gadus 10 šo ambīciju arī nebūs.

Statistikas daļa:
Paņemto KP sadalījums
5/10 - 2 punktu vērtībā = 10 punkti
5/10 - 3 punktu vērtībā = 15 punkti
6/10 - 4 punktu vērtībā = 24 punkti
7/10 - 5 punktu vērtībā = 35 punkti
6/10 - 6 punktu vērtībā = 36 punkti

Punkti un maršruts tos apmeklējot.

Jaunās mācības:
Var nesprast plānošanas kartē mazvērtīgos punktus. Ar šādu taktiku dalījās Ivars no Valmieras. Alus jāiegādā savlaicīgi šajā rudens izskaņas rogainingā, lai finišā ir ar ko apdzēst "ogles". Tā kā šoreiz maz fotomirkļu, tad jāapņemas vairāk veikt momentuzņēmumus. Šoreiz aŗi nedaudz veliju laiku un sasmēreju iepriekšējā vakara un sacensību rītā kājas ar bebīšiem paredzetu smēri, kas rada mitrumu aizturošo kartiņu. Izvelējos arī SealSkinz zeķes, kas protams ar laiku uzņēma sevī ūdeni. To mitrumituriba ir pārvērtēta via arī nav rogainingam tās zeķes paredzētas. Bet tulznu tomer nebija un kājas dzīvas.

Sunday, October 12, 2014

4. Siguldas pusmaratons

Kaist smaržās gaiss kā liesma telpā,
Šķiet seno teiksmu balsis san.
Pie tevis, Gauja, tavā elpā
Man sirdī tāla, man sirdī tāla,
Tāla atbalss skan.

"Zied ievas Siguldā"

Tā nu vakar noslēdzās skriešanas sezona seriāla Skrien Latvija ietvaros. Tā noslēdzās ar jauniem personīgajiem rekordiem, jauniem skrienamkrekliem, pirmajiem pusmaratoniem un skaisti rudenīgu laiku un Siguldas ierasto rudenīgo ainavu, kas nebūt vēl nav sasniegusi savu zelta pilnbriedu. Man tas bija devītais pusmaratons un šajā sezonā ceturtais, kurā līdz finišam nogādāju dažus balonus un dažu labu uzcītīgu skrējēju. Ar kompanjonu Edgaru šoreiz no 6 baloniem, gan finišā nogādājām tikai 3, jo katrs pa kādam uzšāvām gaisā trases posmā, kur sanāca skriet gar eglēm. 
Ja iepriekšējos divus gadus esmu skrējis uzvalkā savam priekam, tad šogad noskrien šefs atļāva pa zolīdo paturēt arī tempu un izdevās man pierunāt atbilstoši saģērbties arī manu nemainīgo partneri sezonas garumā tempa turēšanā Edgaru. Kā Uldis trasē teica - Noskrien eleganti. Un kāpēc gan ne.

Kārļa Pakārkļa foto
Ievas siguldā ne tikai zied, dzied, bet arī skrien.
Neesmu vēl pētījis citu pusmaratonu splitu laikus, bet Sigudlā pilnīgi noteikti sanāca negatīvie spliti un lielākā atšķirība starp apļiem, manuprāt. Sakums gan ļoti saulains un mums kompānijā jau drīz vien piebiedrojās daudz daiļā dzimuma pārstāves, kuras pat lielākoties skrēja mums nedaudz pa priekšu. Trase no pagajušā gada atšķiras vien ar to, ka mainīts skriešanas virziens un pēdējais kilometrs arī novadīts pa divam citām ielām, tādējādi atslogojot vienu no galvenajām ielām, kas ved uz Gaujas tiltu. Pirms starta ierastā TT kopbilde. Savu numuru ieliku kabatā, jo neies jau bildi bojāt. Edgars pēdējā brīdī ielec starta koridorā un aiziet.
Lai gan startā zaudējām vien 30 sekundes, tad pēc pirmā apļa vēl nebijām ieskrējušies un negatīvā bilance bija pat izaugusi līdz teju minūtei. Tā kā Edgaram nebiaj šoreiz pulksteņa un arī čipu viņš pamanījās ielikt kabatā, kā dēl aŗī rezultātos viņs neparādās kā finišējis, tad visa matemātika bija uz mana pulksteņa "pleciem". Ar katru nākamo apli izdevās jau atgūt iekavētās sekundes īpaši strauji nepalielinot tempu. Skriešanai ideāls laiks, jo saule aizslēpusies aiz mākoņiem līdz pat finišam.

Pa apļiem Siguldas pusmaratona tempa turēšana izskatās šādi:
  1. 0:28:24
  2. 0:27:27
  3. 0:27:09
  4. 0:26:35
Aplis vidēji ir jāskrien uz 27min:30sek. Siguldā nez kāpēc pagriezienu iespaidā pulkstenis nerādīja ļoti bieži aktuālo tempu un nācās vien vadīties pēc vidējā. Distancē ar garumu 21km un 97 metri temps, lai finišētu 1h:50min ir 5:12 min/km, bet līdzšinējā pieredze rāda, ka pulksenis samēra ar uzviju, līdz ar ko videjais temps jāskatās, lai būtu par 2-3 sekundēm ātrāks, kā arī papildus jāņem nost vēl dažas sekundes atkarībā no tā cik daudz laika paiet, līdz beidzot burzma izzudusi un var sākt skriet. Parasti tas notiek, kad tiek šķērsota starta līnija. Kopumā, manuprāt, sezonas nevienmērīgākā tempa turēšana sanāca, lai gan finišā mērķis sasniegts. Trase, lai gan ne tik sarežģīta kā Rēzeknē, tomēr viesa savas korekcijas, jo skaidrs, ka skrienot lejup no kalniņa pie bobsleja trases temps ir ātrāks par vidējo nepieciešamo un augšupskrienot tas ir neduadz lenāks, bet rezultātā tas izlīdzinās.

Finišētāja komplekts.(mazais)
Pēc finiša putras vietā atsildijāmies kopā ar Kristapu SKM A aplī un finišējām uz pusdienām kopā ar Ežu kolektīvu Re:Restaurant, kur nočūkstēja Valmiermuižas pusīte un grūbu/sēņu risoto. Un tika pieņemts lēmums nākamgad dibināt VSK Noskrien Rieksti komandu, lai ir kas skrien pakaļ Vāverēm. Kopumā saulains un pozitīvs sezonas noslēgums. Prieks par starta pakā atrastajiem Dobeles dzirnavnieka pilngraudu makaroniem. Tā ir īstā manta. Uz SL balli tā ar nepaliku.

Sezonas īsais atskats
Deviņi pusmaratoni:
  1. LSC pusmaratons Mežaparkā
  2. Rēzeknes pusmaratons (TT 1h:50min)
  3. Biķernieku pusmaratons 
  4. Liepājas pusmaratons 
  5. Jelgavas pusmaratons (TT 1h:50min)
  6. Kuldīgas pusmaratons (TT 1h:50min)
  7. Valmieras pusmaratons 
  8. Tartu pusmaratons 
  9. Siguldas pusmaratons (TT 1h:50min) Mans 30. pusmaratons skriešanas karjerā.
Pusmaratonā šogad jauna personīgā rezultātā nebūs. Ozolnieki netiks skrieti un nav arī sajūtas, ka šogad var ko izmocīt. Mērķis paliks citam gadam.

Divi maratoni:
  1. Nordea Rīgas maratons (TT 4h:15min)
  2. Danske Bank Viļņa maratons (uzlabots personīgais rezultāts)
Ārpus konkurences pasākumi:
  1. Rīga-Valmiera
  2. Popes rogainings 12h
  3. EČ roginingā 24h
  4. Laulasmā ultra
  5. Cēsu EKO trail
  6. Baso pēdu ultramaratona vidējā distance
  7. xRace Ādažu un Ērgļu tautas klases posmi.
Par daļu kaut kas uzrakstīts, par daļu nekas rakstīts arī netiks, bet par daļu melnraksti jāpabeidz.Vēl bijuši daudzi koptreniņi, kas ļāva sagatavoties sezonai, kā arī tikties un paskriet kopā pelcu pie pleca starp sacensībām. Protams, bija arī neliels traumu periods, kad kreisā kāja septembrī pēc VIļņas maratona pietieca streiku. Aizvedu kāju uz Grieķiju 10 dienas bez skriešanas paārstēties. Ir atguvusies, jo jau tagad oktobra kilometrāža ir lielākā nekā pa visu septembri kopā.

Vai ar to sezona šogad noslēgusies?
Nebūt, nē. Vēl ir plānā viena pastaiga pa kalniem ārpus Latvijas robežām, kas akurāt iekrīt vienā datumā ar SKM. Tāpēc arī uz Grand Fināle balli šogad netieku. Tad viena mežu un purvu inspekcijas pastaiga Viadavas 12h rogainingā un skrējiens Patriots Cenas tīrelī pie Mangaļu muzeja. Un tad vien tik kā 12h pirms jaunā gada atzīmēties atkal Laulasmā. Ar to tad 2014. gads būs izskriets un kalendārs varēs doties atpūtā dodot vietu jaunajam 2015. gada kalendāram, kurā vēl tikai dažas skices ieliktas.

Tuesday, September 2, 2014

Skrienamdziesmas nr.1

Ja nu kādreiz skrienot sacensībās jau viss no Prāta Vētras dziesmas Īssavienojums ir nodziedāts un nodziedāts ir arī dziesmas trešais pants un tomēr gribas nedaudz padungot vēl šo skaisto melodiju, tad ir iespēja paturpināt un uzdziedāt skriešanai adaptētu versiju. Par pamatu ņemtas idejas un dažbrīd arī atskaņas no orģināldziesmas.

Skrējien-soļojums

Un dzīve viens vienīgs maratons man
No starta līdz finišu skrienot
Man aipodā mīļākā dziesma skan
Tā iedvesmu var man iedot

Tad stāvēšu podesta malā
Ar apbrīnu līderus vērot
Ir medaļa kaklā arī man
Tāpēc nav par ko sērot.

Piedz.
Ja noskrietu es, kaut piecus kilometrus no 100
Tad tie pirmie par Tevi, otrie par mums
Trešie, ceturtie, piektie vien kāpinājums
Tālāk skaitīt nav vērts vien neparcensties
Lai tie zina, ka mums skrējien-soļojums!

Jau stundu kā kontrollaiks beidzies
Es zinu man nav vairs kur steigties
Ja es vairs nevaru iekļauties.
Tad skrējiens var arī beigties.

Un atmetot plānus par jaunu PēBē
Es izvēlos finišu sasniegt
Jo galvenais nav uzvarēt,
Galvenais ir noskriet!

Piedz. x2

Zemgales dziesma kurzemnieka izpildījumā

24. jūnijā pie Jāņa viss ir forši (kā reiz kādā LNT humoršovā mēdza teikt). 2014. gada 28. jūnijā pie Valtera Tērvetē viss ir vēl foršāk. Zemgales līdzenumi Tērvetē sastop pakalnus un skrējējus.

Kopbilde
Jau trešo gadu pēc kārtas Kalna klinģeru saimnieks aicina skriet gribētajus izskrieties par Tērvetes dabas parku, daļu pasaku meža un aplūkot un sasmaržot gan rapsi, gan citus graudaugus (tikai ne rudzus) un nebeidzamu ziedu un zālīšu kori, kas rātni izkārtojušies laukmalēs un ceļmalās. Ceļš uz Kroņauci un Kalna Klinģeriem katram ir savs. Pirms gada (2013.gadā) rakstīju - "... Ir gan vēl tādi, kuri ar velo atbrauc, ir tādi, kuri ar auto ierodas. Atskriet neviens šogad neatskrēja gan. ...". Tad šogad atskrēja gan un skriet uz Tērvetes pusi skrien gan no tuvās Jelgavas, gan no tālākās Rīgas. Arī ar velo brauc. Var teikt, ka vasaras sākums Tērvetē ar šo pasākumu ir "Valtera marka". Un ko tik šeit nevar izbaudīt - 5 dažādas distances, gardas zupas, gan gaļas cienītājiem, gan atturībniekiem. Katra paša līdzpanemtus gardumus. Lielā telts zem sevis pēc skrejiena pulcē kuplu skaitu. Dīķis pie pirtiņas, kurā iečurkstēt pēc karsēšanās uz lāvas, kur tiek relaksētt pēc skrējiena. Visapkārt zeme zied.


Kenijas vāveres
Jau nedēļas sākumā dalībnieki tiek ik dienas informēti par pasākuma norises vietas notikumiem un pieejamo inventāru (daļu mātes dabas gādātu un saimnieka rūpīgi koptu). Tiek pļauts mauriņš, gādāts aliņš, celta lielā telts. Droši vien pats saimnieks intervijā varētu pastāstīt vislabāk.


Pašiņš ar velokomandu no Jelgavas uz Kroņauci.
Ja vēl neesi bijis - tad šis ir pasākums, kurš iespēju robežās jāpakārto jebkam citam un jāliek nākamā gada kalendārā. Pats sõgad ar velo devos turp no Jelgavas sestdienā un atgriezos lietus pavadīts svetdien no Tervetes uz Rīgu. Varianti ir. Iespējams, ka jūsu auto pat savāks kāds noskrieniešu autoevakuators. Te visur ir stāsti. :)

Papildus informācija un atsauksmes: Noskrien.lv
Trases:

Nedēļas laikā no Kalna kliņģeriem uz Bērzpurviem.

Tā nu sanācis, ka pēc atpūtas zemajā galā jau pēc nedēļas Liepājā notiek pusmaratons, kurš šogad nav Skrien Latvija posms. Pusmaratona mērķi ir nekonkrēti. Laiks ir karsts un noskriets tiek mierīgā tempā paskrienot te ar vienu, te otru noskrienieti. Iepazīstot kādu jaunu, paturot tempu tempa turētājiem. Cimds tiek mests skrējienam minimālajos apavos un tas tiek veikts godam. Pirmais oficiālais pusmaratons Vibramos pieveikts. Kājas jūtas labi. Pēc pasakuma jādodas ar velo uz Bērzpurviem, kur notiek pēcballīte. Noskrieniešī kuplā pulkā bauda dažādus gardumus, dodas ekskursijā pa vietējo apkārtni, kuru izrāda Edgars un pats galvenais - uzlādējas svētdienas lielajam izaicinājumam. Ir radies tāds izaicinājums apskriet 10 lielākos Latvijas ezerus. Manā kontā ĶĪšezers jau ir un parcik vienu reizi gadā kāds Liepājas ezeru apskrien un vismaz viens no pērnā gada kompānijas piedalās arī nākamajā gadā, tad šogad iniciatīvu uzņēmos es un 3 velo pavadībā svētdienas rītā 5 skrējēji devās aptuveni 50 km garā ceļojumā. Es, Guna, Imants, Kristaps un Chingons un uz velo: Inese, Edgars & Edgars.

Pirms starta ap 10:00 no rīta. 2014 gada komanda.
Lielākā daļa būs jāskrien pa grants cēļiem ar atsevišķiem alfalta posmiem. Edgars uzņēmās fotogrāfa un videooperatora pienākumus. Vītiņu pļavas, Otaņķi, Rude ir daļēji manas saknes, bet bērnībā tur dažu reizi braucot ar velo nebūt nevarēju iedomaties, ka reiz tur skriešu.
Ieskrējušies. Pa ceļam arī pāris čūskiņas ceļa malā.
Pretīm brauc velosipēdisti ar intervālu treneriem (suņiem).
Ap pusmaratonu gaidāma Bārtas upe pie Nīcas un ilgi gaidītā veldze.
Manam aicinājumam izskriet aplīti pa Rudes skolas stadionu neviens neatsaucas. Asfaltētais posms ved uz Nīcu. Kā lieli marķieri ezera krastos ir divi vēju ģeneratori.
Tiek mainīti skrējēji un velosipēdi. Pievienojas arī Dace. Gunu būšot jānes :0
Vēl pat nav pusceļš.
Tālāk lauku ceļš gar dambi ved uz Liepāju. Cīngons uztankojas no veloeskorta. Parādās pirmās vļēmes par uzkodam Liepājas RIMI, bet pa ceļam vēl ekskursija pa Liepājas Svētās Trīsvienības katedrāli un skats uz jauno koncertzāli. 
Lauki un siena ruļļi.
Ar taku elementiem.
Kārtējais starpfinišs.
Liepājas teātris.
Chingons vēlas aizlidot līdz visam lielām lidmašīnām.
Finišā jau esam nedaudz izretojušies, bet pārak liela attāļumā. Dace finišē vēl pirms lidostas. Cīngons ar Edgaru izmet loku. Es ar Kristapu dodamies uz finišu pa taisnāko ceļu. 5h apskriets aypkārt ezeram. Mēs tur bijām un to izdarījām. trīs gadus pēc kārtas kads to ir izdarījis. Kāda būs 2015, gada komanda un kad?
2014. gada versija
Atceļā šoferis ļāva uzņemt dažnedažādus B vitamīnu saturošos dzerienus, kā rezultātā nemaz nepamanījām kā pienāca Rīgā. Katrā ziņā ļoti saturīga nedēļas nogale.
Rapšos un rudzupuķēs.


Sunday, August 31, 2014

2. Baltijas baso pēdu ultramaratons - 34 km distance

"Neprasiet, kā man iet
Vēl es dzīvs, jo brīvs
Neprasiet, kā man iet
Cik tu brīvs, tik dzīvs"
I. Ulmanis - Cik brīvs, tik dzīvs

Rīta kakao kūrze 
Kur es būtu ja skriešana nebūtu mans hobijs un vai Tu vispār lasītu? Vai es būtu bijis pie Dzintara? Vai es būtu redzējis kaut daļu Rojas? Retoriski jautājumi. Daudz jēdzīgāks jau ir jautājums kāpēc es biju Rojā?

Pēc Nordea maratona, ja mana atmiņa neviļ, tiku pie bezmaksas dalības pasākumā, kas augusta beigās notiek ziemeļkurzemes jūrmalā - Baltijas baso pēdu ultramaratons. Distances 54, 34 un 11 km garas. Kalendāru plānoju savlaicīgi un šo pasākumu nācās iestarpināt, tāpēc prātīgu apsverumu dēļ izvēlējos 34 garo distanci ar mērķi noskriet apavos kā garo treniņu, jo jau pēc 2 nedēļām paredzēts mans otrais apzināti ātrais maratons Viļņā. Domāts, bet ne darīts.

Pasākums pienāca, daudz dalībieku nav un galvā raisās doma par iespējamu pjedestālu vīru konkurencē. Ogles piemeta vēl kaimiņš Kristaps. Doma bija vienkārša - jāņem pjedestāls tagad vai arī tas jādara Viļņā. Ar domu apradu, bet nolēmu darīt vienkārši - startā skrienu ar sev iespējamu tempu, kas ir vēl ciešāms un skatos vai ir līderi, kuri manāmi izvirzās vadībā vai tomēr nē.

34 km distance.
Starts Kolkā. Tiek saņemts numurs, aizsteidz garām kāds garās distances veicējs, gan basām, gan nebasām kājām. Garajai distancei starts bija Mazirbē. Arī es esmu pieteicies startēt basam kajām kāda neprāta vadīts. Te arī slēpjas mans pjedestāla potenciāls - but starp trīs ātrākajiem baskājiem. Treniņos šogad noskrieti apali 5 km basām pēdām Ziedoņdārzā. Neko jau vairs sasmelt nevar. 
14:01 vietā, kur satiekas "divas" jūras, tiek dots starts. Pirmais kilometrs pludmalē ir kā barjerskrejiens, jo pludmali klāj no meža sagāzušies koki. Domā tik kā pāri tikt. Pēcāk jau nedaudz nākas paskriet pa taku paralēli pludmalei un tad jau pludmale ir skrienama. Skrienu un esmu priekšā. Līdzās skrien viens baskājis. Esam divi. Pēc kādiem 3 km esam 4, bet tas arī viss. Trīs latviešu kompanijā ir arī pārstāvis no Igaunijas, bet viņš skrien ar minimālajiem apaviem. Tātad plāns ir reāls. Temps ir turams un jadodas tik uz priekšu. Pa laikam pārmijam kādu vārdu, bet tomēr jāskrien un jadomā kā noturēt pozīcijas. Pirmais pitstops ir Melnsilā. Esam ar kompanjonu divatā atrāvušies. Ātri tiek iedzerts ūdens, kola un apēsts apelsīna gabaliņš (iespējams ka nevajadzīgi). Tālāk uzreiz upīte, kuras sķērsošana tiek iemūžināta no sacensību organizatoru puses. Arvien turpinās garās distances skējēju apsteigšana tos arī pasveicinot. Pēdas arvien vairāk sak sūdzēties. Tālāk no jūras smiltis salijušas un izveidojies nebadāms graudains reljefs. Bet tuvāk ūdenim atkal slīpums. Ar kaut ko jāsadzīvo, lai baudītu kaut kādu komfotu. Šī ir psiholoģiski sarežģīta daļa skriešanā ar basam pēdām pa šādu pludmali. Tā nav nekāda saulainas pludmales baudīšana svētdienas pēcpusdienā Vecāķos. Tuvojoties pusceļam jūtu, ka vēders netur slodzi. Šoreiz gan izturējis ilgāk kā parasti un sāku atpalikt. Vēl viena diezgan aukstas upes šķērsošas. Pēdas gan gavilē aiz laimes par šo atvēsināšanos. Vēl 2-3 km līdz mani panāks igaunis un tad arī 4 vietas īpašnieks ar kuru mainīsim pozīcijas.

Apbalvošana
Tuvojoties otrajam atsvaidzināšanās punktam pat nākas uz mirkli apstāties, lai turpinātu. Kola un siers un tempa samazinājums teju par minūti dod atslodzi. Puls ir atslābis. Bet tāpat škiet par grūtu, lai tempu kāpinātu. Arvien kā bāku redzu oranžo kreklu, kas nozīmē 3. pozīciju skrejienā. Bet esmu apņēmības pilns finišēt kā ceturtais un kāpt uz baskāju podesta. Vēl panākts viens garās distances veicējs - Dainis. Parādās neliels rags un jau kādu astoņu kilometru garumā redzamais Rojas ziemeļu mols. Jau pāri 30 km noskrieti. Niedres un finišs ir redzams. Zilā cūciņa Roja pludmalē. Skrienu garām uguns nakts rituālajam objektam un tad finišs. 2h un 45 minūtes. Nedaudz sliktāk kā biju cerējis, bet gluži loģiski pie aprakstīto notikumu pavērsieniem. Dažas reizes gadā var tā uzskriet, bet secinājums ir viens - jo īsāka distance, jo grūtāk. Sacensības un rezultāts deva vielu pārdomām, analīzei un noteikti palīdzēs sasniegt baudāmākus rezultātus nākotnē. Tik ļoti sevi pierunājis sacensību laikā sen nebju. Un skriet līderu grupā - tā man bija jauna pieredze, kuru tik bieži nemaz nevar piedzīvot.

Rezultāts
Finišā maisiņš ar finišētāja krūzīti. Tālāk jau ātra duša jahtklubā un atpakaļ uz finišu sagaidīt pārējos finišētājus. Tad laša zupiņa, alus, un baspēdu kūka, sarunas, apbalvošana. Šīs dienas izskaņa ar Ingusa Ulmaņa un Aigara Voitišķa koncertu juras krastā stundas garumā. Meitenes (kuras vēl pasakām tic) saratīs kāda tur romantika. Mākoņi virs jūras veido dažnedažādas figūras. 21:00 tiek aizdegts rituālais ugunsveidojums - "Četri vēji". Dienai var likt punktu. Atcēļš vēl gana garš vairrākkārt apmeklējot jūru, apskatot bākas, citus ugunskurus un zvaigznes. Mājās tiek apzinātas gūtās tulznas, kuru ir patiesi daudz. Kājas dažas dienas būs pilnīgas "lupatās".

Ir viens tāds.
Atkāpei
Šādu attālāku no Rīgas pasākumu apmeklēšanas burvība ir faktā, ka ir iespējams izvērst ekskursiju pa tuvējo apkārtni un apskatīt ko jaunu vai sen neredzētu. Tā apskatīju Jaunmoku pili, biju vietā kuru sauc Dzintars, pastaigāju pa Talsu diviem no deviņiem pakalniem un izstaigāju Laumu dabas parka Sporta, Putnu, Bišu un Augu takas. Tā ir tada vieta pie Valdemārpils. Arī Elku Liepu papsēju aplūkot un tad gan ceļš veda uz Roju. Ziemeļkurzemē vēl ir ko redzēt.
Naktī zvaigznes neredzētas
Pasākuma mājas lapa: http://www.bbultramarathon.com/

Sunday, August 3, 2014

Hagberg Cēsis ECO Trail

"Tik pie Gaujas, tik pie Gaujas
Tik pie Gaujas vēlos būt,
Tur uz augstās klinšu kraujas
Sevim līgaviņu gūt."


Šoreiz patiešām īsi ... Līdz šim garākais kalnu skrējiens Latvijā notika Siguldā 55 km garā distancē un to pieveicot bija iespēja iegūt 1 punktu kvalifikācijai kādai no Monblāna UTMB sacensību distancēm. Minimums bija 2, bet no 2015. gada jau nepieciešami 3, lai tiktu vienā skrējienā pie 2 punktiem uzreiz, ir bijis jādodas tālāk pat par visu 3 Baltijas valstu robežu. Arī pats esmu medījis un nomedījis 2 punktus pērn Karēlijas mežos. Tikai Latvija no visam Baltijas valstīm piedāvā skrējienus UTMB kvalifikācijas punktu ieguvei. Un tad 2013 gada rudenī beidzot Vilmārs (cilvēks ar trail pieredzi, kas gūta gan iepriekš minētajā Monblānā, gan citos skrējienos Vācijā) nolēma, savā dzimtajā pusē Cēsīs, kur dabas skati un pauguri tālu nav jāmeklē, dot iespēju kalnu skrējēju tautai latviešiem, kuri jau Monblānā parādījuši, ka nekādi Zemgales līdzenumi neatturēs no cienīga rezultāta un pat pjedestāla Eiropas vienā no elitārākajām sacensībām (kurš gan nevēlas finišētāja vestīti savā garderobē), nopelnīt 2 punktus tepat Latvijā. Un tā - gandrīz gada darba augļus beidzot ieraudzījām 2014. gada 2. augustā startējot gan 5:00 no rīta 80 km garā distancē un 11:00 jau ar cepīgiem saules stariem 15 km un 30 km distancēs. Katram savs stāsts atradīsies, tāpēc tos, lai katrs stāsta pats, bet īsi savai atmiņu kladei pēc šī ievada atzīmēšu savus pieturpunktus.
Tā lentas gan labāk ritinājās, gan nebija aizņemta roka.
Skrējējs skrējējam
Kad asfaltu nomaina sūnas un takas, tad arī tur bez pašiem skrējējiem neiztikt, lai izpētītu apkārtni un taptu viens no ainaviskākajiem skrējieniem Cēsu apkārtnē. Skrējēju apvienība Ņergas pielika roku un kāju, lai palīdzētu Vilmāram ar trases maršruta izpēti. Arī es tiku pie iespējas 2013. gada 3. novembrī izskriet nelielu posmu 80 km garās distances beigu daļā pie Amatas un Kārļiem. Bija arī man tā iespēja arī nedēļu pirms sacensībām marķēt 30 km garo cilpu no Rakšiem gar Amatu. Tā ir gan pieredze, gan mana iespēja palīdzēt notikt šim skrējienam. Tā jau ir nesena vēsture, bet vēsture ko vērts neaizmirst.
Marķējums trasē. Kā redzams neliels misēklis ar nosaukumu aisūtīts apdrukai,
 bet kurš gan to vispār pamanīja skrienot. :) CET vietā CUT, ja nepamanīji.

Uz Cēsīm devos piektdienas vakarā ar vilcienu. Sacensību centrā izņēmu numuru, parunājos ar Artūro un izmantoju iespēju ar 20% atlaidi iegadāties Innov apavus, jo ir laiks tikt pie jauniem trail apaviem ar kuriem doties bezceļos. Sacensībās vēl gan tos nākamajā dienā neizmantošu uz tik garu distanci. Tad seko veikala apmeklējums, satikts noskrienietis un naktsmītne Internātskolā un hobita gultiņa. Nakts silta, bet segu vajag. Iemigt lāgā neizdodas, bet dažas stundas noguļu. Rīta junda 4:00 un 4:20 jau autobuss vizina uz 2km attālo starta vietu pilsētas centrā - Vienības laukumā. Te jau katra seja kā skolas salidojumā - zināma. Garā distancē startē 149 dalībnieki. Nemaz nav slikti priekš pirmā gada un vēl internacionālais dalībnieku sastāvs. Gan jau piesaistīja arī absolūta kopvērtējuma top 3 vietu apbalvošana ar naudas balvām abu dzimumu konkurencē. Uzvarētājiem tika 600, 400 un 200 naudiņas. Šķiet līdz šim kalnu skrējienos neredzēta prakse, bet kādam tas ledus ir jākausē. :)

Dalībvastu karogi.
5:00 - (varēja gan 3-4 min ārāk) Vienības laukumu pieskandina The Sound Poets dziesma - Kalniem pāri, kas droši vien ārvalstu dalībniekiem neko neizteica, bet cerams, kāds viņiem izskaidroja cik gan nozīmīga šī dziesma ir mums latviešiem. Un tad ar vieglu soli - starts un dodamies pretīm gan zināmajam, gan nezināmajam. Jau zināma pieredze ir veicot Siguldas kalnu maratonu un vēl citas kopīgas aktivitētes, tāpēc nolemām ar Gunu turēties kopā cik vien ilgi iespējams. Starts un taka ved cauri pļavai virs kuras vēl migla vālo. Artūro teica, ka skats esot bijis fantastisks, kā skrējēju čuska ievijas miglā. Sākumā jāizskrien 30 km cilpa Cēsu pilsetas pievārtes ziemeļu daļā un tad uz Amatu pēc 50-nieka, bet tā kā te arī 30 un 15 km distanču trases, tad gadās īsts prāta mežģis un sekojot kolektīvam saskrienam liekus 10 km līdz attopamies arī mēs un atgriežoties uz trases otrā kilometrs atkal medījām rokā vietu, kur pareizi nogriezties. Nebūt nebija tā, ka pareizais pagrieziens nebiija pamanāms, tikai jāskatās. Lieka bultiņa noteitki tur būtu noderējusi un vēl radās idejas, gan par distancēm atsevišķo trases marķējuma lentu krāsu (arī balto jānomaina uz košāku un pamanāmāku), kā arī jālieto prakse par plāksnītēm ar trases kilometru atzīmēm, kas lieti noder skrējējiem, kuri ar savām mērierīcem seko līdzi noskrieto km daudzumam. Mēs nesaskumām un 3km vietā saskrietie 13 km tika uztverti kā viegla iesildīšanās un tad devāmies trasē ar jaunu sparu beidzot baudīt pilno distanci.
Zudušās un atrastās krustceles, kas aizdomas vairs nerada. Uz Niniera ezeru.

Lūk kur ir tās Rāmatu klintis.
Priekā.
Pirmais dzeršanas punkts pie 16 km (mums pie 26 km)  netālu no Ērgļu klintīm.
Atbalstītājs trases malā. :)
Tālāk jau retu reiz pieci metri paskrieti garām krustojumam. Igaunis atgriezts trasē, citādi būtu nogriezis kādu kilometriņu uz līkuma rēķinu gar Gauju. Pašiem neliels misēklis jau sākotnēji izskrietajā trases daļā, kad gadās sarumas karstumā nepamanīt pagriezienu un aizdomīgi atkal sastapām skrējējus, kas jau sastapti līdz tam un aizskrēja pa priekšu mums. Savu bilanci ar šo no +10 km samazinām uz +8 km (secinājumi no GArmin GPX faila). Bet tā kā godrpātīgi esam izskŗējuši sākumu un reiz jau šo cilpu skrējuši tad nolēmām, ka kopainu ar to neietekmēsim sev par labu (un aī nezinājām vai tur ir 2 km vai tikai kādi pārsimt metri - atmiņa), tāpēc dodamies uz otro edināšanas punktu Žagarkalnā, kur pakājē Inese uzmundrina ar "Jūs tik te velkās", no kā noprotam, ka citi laikam jau skrien kādu sprinta distanci. Kalna galā minētais punkts un Alma ar tipat labi klātu galdu, ka pirmais, kuru kūrēja Linda. Saēdos saujām olīvas un citus gardumus. Uzpildu sistēmu ar ūdeni, jo priekšā 30 km bez pitstopiem un paņemu līdzi dažus banānu gabaliņus. Gandrīz noēdu Almas broakstu sviestmaizi. :)
Žagarkalniem pāri. Tepat ēdināšanas punkts. Bilencē vairs tikai +6km, bet kopumā secināju, ka trase oriģināli uzmerīta par pāris km īsāka nekā no rādītie 80 km, tāpēc matemātiski kļūda ir izskaidrojama.
Ozolkalnā augšup, kur sastopu atkal Aināru ar brāli un runājam par to,
ka atkal tās viņu muguras man jāredz.
Tālāk Rakšupe, kurā Guna ar sparu metas veldzēt botas. Es arī noskalojos un tad dodamies uz Amatu. Pa laikam apsteidzam kādu ne tik steidzīgu dalībnieku, kas atšķirībā no mums liekus kilometrus nav sakrājis. Gadīsies redzēt cilvēkus Amatā peldamies, un no strautiņiem dzeram. Zvārtes iezis, Dzilnas iezis. Gar Amatu ar 60 pieveiktiem kilometriem sevi apbalvojam ar pāris iešanas kilometriem, kad tiek dzerta rezerves kola un ar "raķešdegvielu" (želejkonfektes) uzpildīta lidmašīna nākamajam lidojumam. Tuvojas Ainavu krauja un viens no stāvākajiem un garākajiem kāpumiem. Tad jau ēdināšanas punkts numur 3, kur sastapsim InguK, Maikiju, Bataru, Reini un protams vēl citus. Lapsenes pie saldajiem galdiem kā biezs. Pie 70 km ar Gunu šķiramies, jo viņai prātā atlikušos 16 km veikt pastaigas solī, bet man vēl duka ir skriet. Tā apdzenot vēl daļu skrējēju (kādu redzēju, pie priedes pieķērušos, veicot uzlādi no dabas) es lidoju uz finišu. Vēl problēmas ar marķējumu Rakšos pie Gaujas, kur sastopu Almu, kas atņēmusi meitenēm lentas steidz atjaunot marķējumu 40 km garā posma. Inese ļoti sparīgi uzmundrināja pie Žagarkalna pakājes. Paldies viņai par to. Tas tiešām noderēja. Fināla 3 km sastopu atkal Aināru ar kompāniju. Izdodas šos cilvēkus uzkurināt finiša spurtam un nepadoties. Viņi saņēmās. Varam tuvu 11 h finišēt. Man tas izdevās ar 11h un 4 minūtēm, kas dod 66 vietu kopvērtējumā. Plāns A bija 10:00, kas izrēķinot kļūdu arī būtu izdevies. Tātad spēki novērtēti adekvāti. Fantastiskas sacensības par spīti karstajiem laika apstākļiem. Cēsu EKO trail ir skrienams gabals ar kāpumiem, kas rezultāta dod 1390 augstuma metrus garajā distancē. Un tiem, kas savlaicīgi pieteicās - dāvanā skriešanas krekls baltā krāsā ar gaumīgu logo un atbilstošo distanci.
Pūciņš. Lamu bērnelis Rakšu zoo otrajā vietnē.
Izberam lieko nešļavu. Arī es tā pa laikam darīju - skujas, akmentiņi ... 
Pelde pie Zvārtes ieža. Guna gandrīz pārsala, kamēr ekspozīciju uztaisīju.
Tur lejā ir laime. Tur lejā ir 3. ēdināšanas punkts. Skats no Ainavu kraujas.
Ap 60 km trases konfigurācijā.
That's it. Paldies un tiekamies citreiz.
Rezumē
Izdzerti kādi 3l ūdens, 1l kolas un vēl 1l izotoniskie dzērieni. Bez somas tik karstā laikā tomēr neriskētu skriet, kad nav līdzi pietiekoši daudz ūdens. Tika arī pasmelts ūdens ar kuru ik pa laikam veldzēju sakarsušo galvu un kaklu. Dienu vēlāk - sām pēdas "virsdelna", kas cieta no apava spiešanas (ko uz vietas trase nevareju līdz galam novērst) un jūtu augštilbus. Tas liecina par labu fizisko formu. Pasākuma laikā iztiku bez želeju patērēšanas, kas arī priecē. Prieks par šo labi noorganzēto pasākumu, kuram jau ar pirmo gadu latiņa pacelta tik augstu, ka atliek to vien noturēt.