#rtj24 (road to Jukola 2024)
# Priekšvārds
Par šo slaveno pasākumu ir gana dzirdēts, bet maz zināms patiesībā. Tomēr, tas ir tāds orientieristu gada "must have" pasākums. Gluži vai kā salidojums, bet vairāk festivāla formātā un galvenais hedlaineris ir tavs starts. Tad nu es pērn metu kaunu pie malas un nolēmu, ka man tur vajadzētu beidzot pabūt. Bet nu tāpat vien jau nebrauks. Jāiestājas ir kādā klubā, kura papārnē var startēt. Vietējās skriešanas diasporā ir ietekmeļi, kuri jau ir šajā sportā un, protams, arī klubā. Līdz ar ko OK Ziemeļkurzeme bija diezgan nepārprotama izvēle. Varēju beidzot pie treniņseriāla apmeklējumu ierakstiem sākt likt arī mirkļabirku #okzk. Tā kā Latvijas piesātinatajā orientēšanās kalendārā ir, manuprāt, pārlieku daudz pasākumu, tad no īstajiem mačiem, izvēlējos pamēģināt vien LČ garajā distancē un Cēsu Rudenī izmēģināt stafetes formātu. Ja skriešanas sacensībās gandrīz vai nolikumu var nelasīt (ej tik un skrien), tad šeit noteikti ir jāzin nianses. Piemēram, ko un kur drīkst un vajag bāzt (es par identu, protams). Tā nu 2023. gadu aizvadīju tādā labi zināmā seriālā kā Magnēts, bet izmēģināju arī Ogres Reljefu un Siguldas Kompasu, kas vienmēr sniedz diametrāli pretēju pieredzi lpriežu parkveida meža skrējējam Magnētā, lai gan arī Magnēta ceturtdienas mēdz būt neaizmirstama pieredze, kur atliek ticēt vien azimutam, jo nekas cits tevi no meža neizvedīs.
 |
| Kluba zvaigzne ar modelī atrasto ragu. |
# EMITa drāma un obligātā proza
Tuvojoties pasākumam arī kaut kad jāsāk domāt par to, kā nokļut, ko līdzi ņemt un galu galā kādas zeķes uzvilkt, lai silti un varbūt arī skaisti. Atradu ērtu kombināciju ar avio un vilcienu trasportu, bet daļu mantu uzņemās aizvest kluba biedrs, kuram lielais paldies par to. Protams, ka visādi interesējošie jautājumi jau bija pajautāti, bet arvien radās jauni. Izrādās, ka Jukolā atzīmēšanas nenotiek ar pierasto Sportident SIACu, bet gan kaut kādu jocīgu zvēru, ko visi sauc par EMITu. Te tad arī no obligātās literatūras sāk rasties šaubas vai vispār tādu uzparikti spēšu apgūt lietošanā. Bet veiksmīgi atradu pašu bāliņu sagatavotu lietošanas video Jūķūbā un sirdī iegūlās miers. Obligāto literatūru izstudēju vilcienā. No tās tad atkal jautājumi, kas atkal radīja zināmas šaubas, jo bez rogainingiem, kur viss notiek lēnām, nekādas nakts orientēšanās pieredzes man nav un solītais klinšu segums man arī nav bijis nekad kartē. Šie divi punkti arī būs manas vienīgās bažas pirms starta, jo fiziski esmu virs kluba vidējā (nevaru paskriet, sāp kāja, pēc operācijas) un arī esmu nedaudz patrenējies ar želeju ēšanu un tās ir līdzi, lai patērētu, kā man liekas vien aptuveni 2h garā skrējienā. Vēl kārtīgi noskaidroju kā notiek stafetes nodošanas process (1x šo izdarot arī tas vairs nav nekāds bubulis).
# Ceļā uz lidlauku
Sestdienas rītā pēc nepilnu 6h miega agri ceļos, lai nokļūtu līdz lidostai un dotos ceļā ar diezgan kompaktu ceļasomu. Pie "geita" pārsteigums - ir vēl kāds kas dodas šādi uz Jukolu. Zināms kadrs no ZVOC (beidzot uzzinu arī ko šis akronīms nozīmē). Izrādās arī lidmašīnā mums ir iedalītas blakus vietas. Nedaudz parunājam, bet tomēr izmantojam agro rīta stundu vēl dažām miega minūtēm. Lidostā pamošanās rituāls ar kafiju un dodos uz vilcienu, kur atkal satieku ZVOC pārstāvi. Neticama sagadīšanās. Tad 3h brauciens līdz Seinajoki, kur būs jāpakavē 4h. Vilcienā izpētu kādu pernā gada 1. etapa veicēja videoierakstu no kura gūstu dažas atziņas, atbildes uz jautājumiem un ieskatu reljefā. Runā viņš gan somiski, tāpēc jāuztver vizuālais materiāls. Seinajoki jau pa laikam uzlīst, bet es esmu erti iekārtojies craft alus vietā un sāku sekot līdzi Venlai ērtajā Jukolas aplikacijā. Arī pa brīdim kluba čatā pavīd kāda ziņa. Daži beidri ziņo, ka esot nedaudz saplīsuši un varbūt jāveic kādas korekcijas etapu sastāvā, bet šī krīze tiek veiksmīgi pārvarēta atverot mobilo auto remonta darbnīcu somijas ceļmalā. Pēc burgernīcas dods vēl nedaudz piesēst kafejnīcā un atkal satieku ZVOC pārstāvi. Tad jau seko 20 min. brauciens uz Kauhavu un redzot garās rindas pie Jukolas autobusiem, mierīgi dodos 4 km garā pārgājienaā, izkustināt kājas sacensību centra virzienā. Ir jau klāt vakars.
Pusceļā pie pašas lidostas noķēru kādu somu, kurš man izstāsta savu stāstu un es uzzinu ko vairāk par Jukolu. Arī viņš skries 2. etapu, kas esot viņa mīļākais etaps no visiem, ko ir izmēģīnājis. Nu un tā es esmu beidzo nonācis līdz kluba lielajai zvaigznei - teltij. Sasveicinos un kaut kā palēnām un organiski cenšos arī salikt kopā vārdus ar īstām sejām. Tiek vēl noskaidroti neskaidrie jautājumi. Biedri dalās ar pieredzes stāstiem no modeļa kartes un Venlas. Mana nepārliecība par atbilstību Šiltes komandai pieaug, bet ko tad nu tur vairs. Arī drusku bažas pa to, ka būs auksti. Izmetu loku līdz starta finiša zonai, apskatos kāds ir piedavājums ar ēdināšanu un ekipējumu un velkos atpakaļ gar armijas teltīm un karāvanu busiņiem. Esam kādu 1km no starta. Šogad aviācijas šovs ir nevis startā, bet krietnu laiku iepriekš un ilgt vismaz 15 minūtes. Tas traucē gulēšanu.
Tad nu galvā ātri izskrienu cauri lietām, kuras man vajadzēs startam un ielienu teltī drusku mēgīnāt pasnaust. Sanāk gan tikai atrasties guļus stāvoklī. Tad jau 1. etapa veicēji gatavojas startam (kā Mārtiņš vēlāk teiks, skatoties uz kādu video - 3 Ziemļkurzemes iznīcīnātāji Jukolas lidlaukā). Dodamies skatīties startu, kas, protams, ir iespaidīgs. Ir gaišs un pēc starta vēl nedaudz pakavējos pie lielā ekrana, lai redzētu pirmos starprezultātus un tad nosalis dodos uz telti ģērbties un taisīties tālāk savam startam, kas nu jau būs drīz. Ričards iedod želejām jostu, bet Jānis rezerves lukturi, kuru arī izdevās uzvilkt ap vidukli kā jostu. Ar Mārtiņu, kuram arī 2. etaps vēl nosmejamies, ka būu forši, ka mums būtu vienādi farsti. Varētu draudzīgi pieveikt distanci kā treniņā. Ejam iečekoties. Izskatās, ka jāstartē būs vienlaicīgi, jo Francis rāda brīnumus. Pie sava karšu saņemšanas aploka satieku citu ZVOC pārstāvi. Novēlu veiksmi uz ko saņemu komentāru, ka esot jāiegaumē mana mugura. Viņš gan aizskrien pirms manis.
 |
| Tipisks vilciens uz Jukolu |
# 2. etaps
Un tur jau Jānis tuvojs ar pareizo karti (kas izrādās ir ļoti neērts un paliels palags ar kuru būs jācīnās laiku pa laikam to salokot vajadzīgajā izmērā ar vajadzīgo apvidu. Un dodos sprintā līdz K punktam. Drusku gan pa ceļam paskatos kartē, kas mani tur sagaida. Un tad jau pēc K punkta esmu mežā un takās. Nopētu cik gan droši varētu no ceļa pa visīsāko meža posmu ņemt punktu, bet ļaujos savam pirmajam vilcienām pa azimuta taku, kas mani noved pie nepareizā kontrolpunkta. Pirmā doma - nekas no kartē uzzīmētā man neko neizsaka un vienīgais glābiņš ir doties ceļa virzienā. To arī daru, bet izdodas vienu lielāku klints bluķi atpazīt un varu pēc azimuta atrast tupat esošo kontrolpunktu. Tālāk jau biežāk ieskatos kompasā un pie otrā kp nonāku veiksmīgi.
Uz trešo pa taciņu uz kuras varēju drusku ātrāk uzskriet. Te gan arī turpinās farsti un satieku vienu citu punktu izcirtumā arī te. Vispār jau arī otro ņemot satiku starppunktu. Tad seko netālu esošais 4 punkts, kas visiem 2. etapa veicējiem ir kopīgs. Tad seko izvēlē ņemt pēc azimuta (kas būtu bijusi pareiza izvēlē) vai pieskriet tuvāk pa ceļu. Ieskrējis takā nolemju tomēr skriet drošo ceļa versiju.
Beigas uz punktu nepārliecinoši, bet punkts rokā. Tad turpinu pa vienu no nu jau kādām 3 takām un satieku farsta punktu. Tas atkal sēj neparliecinātību, jo nu jādomā vai esmu pa tuvu vai jau aiz sava kontrolpunkta. Izrādījās, ka sajūta pareiza un paskrienot uz priekšu punkts ir tur. Tad jau pēc 7. punkta, kurš vispār bija nesapratnē, jo nenokontrolēju virzienu un izskrēju uz ceļa, ko uzreiz nespēju sazīmēt ceļu tīklā. Nepārliecinoši sekoju baram un tiku pie punkta, bet te padauz orientieristu man tika garām.
Tad visi pāri purvam skrienam tālāk. Te viss korekti un lai gan uzmetu aci 5m no takas malā esošajam kp, kurš nav mans, tepat entālu arī tieku pie īstā punkta. Un tepat jau nākamais un tad tesiņš pa ceļu. Noskrejienā labi ielieku ātrumā. Paņemu punktu un klāt jau otrā dzertuve. Apēdu želeju, padzeros un kāpjam nākamajā kāpumā. Te TV punkts. Tad sākas interesantākā daļa.
Ejot uz punktu, protams, atkal viens farsts ātrāk, bet saprotu arī, kur mans punkts meklējams. Tālāk uz vienas līnijas 3 nāķamie punkti. Bet te sākas problēma, jo es izlienu pa zaļo daļu paralēli vilciena takai (te purvs mani mēģina ievlkt savās sūnu lāmās) un te arī krustojas ceļi ar talāko distanci un šis brīdis, kad visi skrien visur man un kā izrādās vēl dažiem nojauc prātu. Paskraidu turpu šurpu. Atrodu kaut kādu pilnīgi nevajdzīgu punktu un tad skrienu atpakaļ uz iepriekš paņemto kp, lai norestartētu virzienu.
Tas nostrādā un tieku tālāk. Arī te pa ceļam extra kontrolpunkti, bet atgūta sajūta, ka viss notiek. Skatos pulkstenī, ka skrienu vien pusotru stundu, lai gan liekas, ka mežā esmu ilgāk. Lukturis noder tumšakajās vietās, bet tā pa īstam tumšs nav, jo debesis ir skaidras. Ņemot 107. punktu, protams nodomāju, par RV. Tad pārskrējiens caur mazu purviņu uz 19. kp pēc kura seko kārtējā dzertuve. Te tad želeja un tad tesiņs gar aizliegto teritoriju. Kaut kas aiz muguras kaut ko nobļauj un pēc brīža mani apdzen līderu 3. atapa veicējs. Tad seko arī citi. Te atkal ekskursijā, kurā apskatos 2 ekstra punktus. Nedaudz arī izdedzis te mežs.
Tad mājina, TV punkts un laižu maldīties talāk. Te ar kādu somu parunāju par meklejamā punkta numuru un kopīgiem spēkiem saprotam, kur esam un tad jau punktu atrast vieglāk. Un tā kā nu jau zināju par netālu blakus esošo celiņu, tad metos uz to atpakaļ, jo priekšā pagarš pārskrējiens un kartes daļu, kas nu nebūt neiedvesmo doties tur iekšā.
Te gan par pārsteigumu kaut kāda mikropauguru paradīze, bet abi punkti ātri atrodas un priekšējie 2 censoņi ir mana bāka turpmākajam kontrolpunktam, bet tad viņi nolažo. Es jūtu, ka nav parezi un ejam par daudz pa kreisi. Es jau biju nolēmis, ka te jau tad laukmale palīdzēs atrasties kartē un tad punktu paņems no celiņa. Šie nu tur paliek un es realizēju savu plānu. Te vēl vilciens, kas nupat iznesies no meža, iesēžas astē. Pēc kp vilcienu palaižu, lai neesmu lokomatīve un bliežam uz punktu.
Punkts paņemts un bliežam tālāk. Kas pa dubļu taku te jau. Izskrienam uz ceļa un vilciens aiziet pa kreisi. Priekšā gan taka un daži skrien tur. Es sekoju, bet eh - atkal nepareizie farsti. Tomēr neesmu te tads vienīgais bijis un ir arī bebru taciņa uz manu kp. Nu un no šejienes jau tik jātiek ārā no meža un jānodod stafete Aigaram, kurš droši vien jau būs nosalis, jo no meža tieku āra ar, manupārt, divdesmit minūšu kavēšanos, priekš manis.
Bet nu te tad sprints, cik vien jaudas, karti atrodu, atdodu un var spiest uz punksteņa pauzi. Tiesneši saka - OKa. Tātad viss ir darbojies un Emita lapiņa nav jāizskata. Esmu gan iekļuvvis citā simtniekā. Pat vairākos. Zaudētas vien nieka 200 vietas. Nu tā, lai Aigaram ir azartiskāks skrējiens un izaugsmes iespējas. Posma rezultāts gan man ir - 1087. Slikti.
 |
| Visi iespējamie kontrolpunkti |
# Pirts, miegs un atvadas
Dodos skriešus uz telti, lai nesaltu. Tur jau Jānis ar Mārtiņu priekšā pako dvieli iešanai uz pirti. Šie abi iznākuši krietni pirms manis. Pamodinu 4. etapa veicēju savā komandā un meklēju arī savas mantas, lai ietu uz pirti. Pirts ir viens no Jukolas standartiem un par nieka 5 eiro tiekam saunā ar 3 krāsnīm. Te gan ir opcija - stāvēt rindā vai mest garu tik krietni līdz kāds atbrīvo lāviņu. Drusku pasēdējām arī uz lāviņas. Tad atpakaļ uz telti pasekot līdzi latviešu komandu sniegumiem un savējiem, bet 6:00 nolēmu būt saprātīgs un pēc dažiem nopelnītā alus malkiem ļaut pārgremot emocijas par piedzīvoto dažās miega stundās.
Pamostos un turpinās sekošana līdzi. Tikko palaisti pēdējie etapi. Dalāmies iespaidos un kļūdu stāstos. Daļa festivāla apmēklētāju jau pako teltis un doas projām. Arī daļa kluba biedru. Līdz beidzot ap 12:00 teju visi ir sapakojušies un ātri vēl izskrienam uz veikalu tūri, kur noperku sev kaut kādas specializētas bikses mežam un apavus ar radzēm, jo kaut kad jau esošie apavi izbeigsies. Tad es steidzīgi dodos pa citu maršrutu uz vilciena staciju, kur, sasēduši kā putni uz vadiem, cits citam blakus, ir daudzi tādi kā es - atpūtnieki ar guļammaisiem un lielam somām. Vilciens arī druksu kavējas. Es braucu tikai līdz Seinajoki. Aizeju pēc kafijas un tad ar lētāku vilcienu uz Tamperi pie somu draugiem drusku paciemoties, kur beidozt labi pagulēšu un nākamajā dienā turpnāšu savu mājupceļu.
Stipri kā etiķis!
# Iespaidi, atziņas, analīze, ...
Pirms biju aizbraucis man draugs jautāja - ka var zināt, ka braukšu vēl - vēl neaizbraucot. Nezinu kāpēc, bet teicu, ka ir tā diezgan droši, ka braukšu. Tiesa uz brīdi šaubas bija, ieraugot to telšu pasākumu, bet tas tāpēc, ka sen neesmu telšojis. Un mirkļa sajūta ātri vien pagaisa. Tā īsi raksturojot - azarts sekojot līdzi ir fantastisks. Arī mežā jau vairāk jutos kā taku skrējējs. Tagad arī tā EMITu un stafetes nodošanas padarīšana ir skaidra lieta. Ceļš uz nākamā gada Jukolu ir sācies tik cerams, ka ņems kādā komandā. Biedri teica gan ka tik labi apstākļi pasākuma centrā neesot sen bijuši, jo varot jau būt dubļi, celmi, lietus. Somi pa laikam sauca tādus kp numurus, kas vispār nebija pa tēmu un ne man vien šāda pieredze. Uz nākamo reizi tad jāpamācās labāk skaitļi un to kombinācijas. Varbūt tomēr somi zin ko viņi runā.
Kluba biedri forši, izpalīdzīgi, intelektuāli.
#Jukolas vēsture un pieraksti
8 gadu sagatavošanas cikls ir noslēdzies. Apbrīnojami cik ilgi šādam pasākumam notiek sagtavošanās. Kartes nodrukā rudenī īsi pirms ziemas.
Ar Jukolas priekšvēsturi var iepazīties te: https://jukola.com/en/history-of-jukola/
Ar manu izpildījumu šeit (karte, bet vēl jāatrod mans GPX): https://routegadget.jukola.com/cgi-bin/reitti.cgi?act=map&id=72#
Stāsts tapis kādā Helsinku alus darbnīcā baudot dārgu IPU ar atbilstošu nosaukumu - Meridiāns.
Lieta slēgta.
 |
| Aleksis Kivi (Helsinkos netāļu no vilciena stacijas) - autors novelei par Jukolas 7 brāļiem. |
