Kā es braucu ziemeļzemes lūkoties

Ir 2013. gada 5. janvāris. Ir iesācies pavisam jauns gads, aiz-aiz-aiz-aizvakardienas nedarbi vēl jūtami bija 2. janvārī, kad pastaigas solī mēroju ceļu no istabas uz virtuvi pēc tējas, bet pēdējās divās vecgada dienās es bieži dzirdēju frāzi - "pilnīgi traki cilvēki". Un lai arī ir vēls vakars un atskats uz 2012. gadu kopumā gustams tikai caur sociālo portalu, formuma komentāru un publisko fotogaleriju kolāžisko prizmu, kā arī dažām statistikas ailēm, tad tomēr atgriezīsimies nedaudz vēl 2012. gadā, kad 31. decembrī līdz pusnaktij atlikušas vien 12h, jo pastāstāms man ir kāds stāsts, kas dēļ gadu mijas  palicis 2012. gada grāmatā, kurā, starp citu,  ne viens vien aizraujošs stāsts (dažus no tiem esmu centies jums izstāstīt, cik nu labi to pieprotu) lasāms par uzdrīkstēšanos un raktura cīņām.

Tātad, "Каждый год 31 декабря мы с друзьями ..." Un es tā patiešam 1. janvārī arī nodomāju, ka formātā, kādā bija iespēja šo pasākumu izbaudīt, to varētu atkārtot (lai gan ir arī doma par šāda veida pasākumu Latvijā).

Sākās jau tas pavisam nevainīgi, kā to autobusā arī izstastīja Marta, kurai pasākumu igauņu ultra garo distanču skrējēji bija izreklamējuši 24 stundu skrējiena laikā Polijā, Katovicē. Kaut kādas ziņas par to pavīdēja noskrien.lv forumā un atlika vien to visu apkopot vienā foruma tematā, lai uz Igauniju aizbrauktu 40+ cilvēku liela skrējēju un atbalstītāju grupa. Trasē tika palaisti 23 igauņi un 36 latvieši no kuriem pēdējo ambīcijas un sīkstums izrādījas vislielākais. No 9 nominācijām VSK Noskrien komanda atgriezās ar 8. Marta bija izveidojusi no visiem interesentiem 8 superkomandas (kā arī musm piebiedrojāms ironman.lv meitenes uz savu ziemas treniņu, ka pašas teica) un vienā no tām man bija tas gods startēt. Ilgi gan nācās domāt komandai nosaukumu, kas 30. decembra vēlā vakarā tika nosūtīts sacensību organizatoriem - "Marathon P.S." Jo mēs taču varam noskriet daudz vairāk par maratonu, tāpēc arī šāds nosaukums likās piemērots un sevi pilnībā attaisnoja.

Keilas ūdenskritums sastindzis laikā

Turp ...

Uzdevums pavisam vienkāršs - "Šogad aizbraucam un nākamgad braucam atpakaļ." Tā mēs 30. decembrī sakāpām visi autobusā ar savām lielajām (arvien nesaprotu, kā var paņemt līdzi visu to, ko var paņemt) un ne tik lielajām somām, maisiņiem, čemokoferiem un devāmies uz Igauniju. Viesnīca rezervēta, dalības maksa jau samaksāta. Pa ceļam Juglā mūs visus vēl sagaidīja pēdējais parsteigums - aktīvākais līdzjutējs, Matīss, kā tas vēlāk noskaidrojās. Un tā dažādās ekspresintervijās uzzinājām daudz ko jaunu un iepazīstot  savus līdzatkarīgos likteņbiedrus īsinājām garo ceļu līdz Tallinai. Kādā no "zaļajām" pieturām jau kaimiņu zemē visiem tiek atgādināts, ka Igaunijā lāču ir vairāk nekā Latvijā. Tāpēc esiet piesardzīgi un dariet lietas ātrāk, jo lācis var nākt.

Tallinā ieradāmies ap 14:30 un tam sekoja ierakstīšanās nelielā viesnīcā nepilna kilometra attālumā no vecpilsētas, kuras apskate tika veikta arī neilgi pēc tam. Protams, neizpalika nedz pasta party, nedz pankūku party. Pašā novakarē pēc nelielas paskriešanas, kuram jau tas likās aktuāli un vajadzīgi, sekoja arī neliela pasēdēšana un cerība, ka izdosies iemigt, kas gan man personīgi neattaisnojās, jo istabiņā, kurā bijām 10 cilvēki bija tik karsts, kā Havaju salās. Bet pēc plkst. 1 un divam sudoku mīklām, kuras veiksmīgi atrisināju, izdevās iemigt un necerēti jau arī ap 7:00 pamosties (modinātājs uz 9:00). Visi cītīgi brokastoja un galvas kasīdami gan prezentēja savas jaunās kedas (es arī biju dienu pirms brauciena uz atlaidēm nopircis jaunus trail apavus ar ko tad arī riskēju doties trasē (rezultātā nekādu problēmu nebija), kaut arī bija līdzi rezervē vēl citi apavi.), gan domāja, ko nu vilkt mugurā. Tieka runāts vēl par dažādām skriešanas un iešanas stratēģijām un tempa turēšanu uz 1h 40 min. pusmaratonam. Tā varētu mierīgi 10 stundās kādus 120 km noskriet. Tie ir tikai 6 pusmaratoni. Bet kā tas viss būs trasē to mēs vēl nezinājām.

10:00 startējām Keilas udenskrituma virzienā, kas ir pa ceļam uz sacensību norises vietu. Pie ūdenskrituma top kopbilde. Norit sniega kaujas un viss ir baigi forši.

Vasarā te pa baso būtu jābrien. Zem mūsu pedām upe plūst.

Ieradāmies notikuma vietā ap 11:30. Autobusam ļoti šaurs un grūti izbraucams ceļš, kas ved lejup un liek bažīties vai tik nebūs jāstumj vēl autobuss atceļā pēc sacensībām. Bet mums jau pieredzejis šoferis, kuru gan zem segvarda "šoferis" savā virtuālajā pulciņā šoreiz vēl nedabūjām. Paķērām mantas un devāmies izņemt numurus. Dāvanā sāņēmām arī nelielu termosu, kuru var ērti ielikt dzeršanas jostā, ierastās pudeles vietā un ziemīgaja laikā padzerties ko siltāku garajos treniņos. Noteikti noderēs. Un tad jau atlika vien ātri uzvilkt vēl pēdējās drēbju kārtas, piestiprināt numuru, draugam 10 minūtes pirms starta izskaidrot pa telefonu, kā grasos sagaidīt 2013. gadu un diebt uz 5 m attālo startu. Nelielai informācijai par apģērbu. Uz startu izgāju ar īsrocīgo termokreklu, tam pāri pārvilktu garo  termokreklu, garo riteņbraucēju (nekāds jēdzīgais man viņš nav) kreklu un VSK Noskrien kreklu, kuram piestiprināts numurs. Un protams cimdi, zeķes, zābaziņi, tālu, tālu noskrien viņi.

Tiešām skriesim?

Par pašu skrējienu.

Helēna (igauniete, garo distanču skrējēja) īsumā izstāstīja, ka vienreiz jānoskrien 200 m un tad visu laiku jāskrien pa 1,050 km garo apli, kas patiesībā ir viens un tas pats ceļš ar nelielu cilpu vienā galā un vēl mazāku cilpu ap koku pie sacensību galvenās telts otrā galā. 12:00 devāmies pretīm jaunajam gadam ar vieglu soli. Jau no pirmā soļa letiņu ātrākie skrējēji (Valdis un Uldis) ir priekšā un tā tas (letiņi priekšā igauņiem) nemainīgi palika līdz pat finišam.

Gatavi paskriet

Pirmie 10 km pagāja baudot jūras svaigo gaisu un šalkoņu, jo līdz pludmalei ir kādi 100 m, kā arī iepazīstot gan trasi, gan dalībniekus. Un tad jau tiek secināts, ka skriets ir stundu. Redzu pretī man skrienam Martu, kura kā uzvarētāja vicina kārtējo drēbju gabalu, kas tiek vilkts nost, jo ir silts. Es jau šajā brīdī sapratu, ka igaunietēm nav lielu cerību. Gaisa temperatūra bija plusos un trase arī lēnām kusa. Laiku pa laikam brīvprātīgie notīrīja no trases sniegu un pakaisīja smiltis, lai neslīd. Vismaz pieci skrējeji skrien VSK noskrien krekliņos un es esmu viens no viņiem. Lai ar kādu no skrējējiem atkal satiktos pretkustībā pietiek noskriet vien 500 metrus. Laiks trasē tiek pavadīts jautri, jo tiek izdomāti dažādi uzmundrināšanas veidi. Pat anekdote, pie kuras gan vēl jāpiestrādā, jo tūlītēju locīšanos smieklu lēkmēs tā neizraisa. Gaidot pusmaratona distances sasniegšanu sākas ēšanas un dzeršanas process, kurš cikliski tiek atkārtots ik pēc 3-5 km. Vēlāk jau pēc mazāk km pieveikšanas. Pēc Aivara ieteikuma diezgan laicīgi jau uzvilku zeķes ar gariem stulmiem, lai nenosaldētu ahilejus. Tās pirms starta nebiju uzvilcis, jo nezināju vēl, kā jaunajās skriešanas kedās jutīsies kāja un cik silti būs. Tā mēs tur riņkojām jokodami, ēzdami un dzerdami, un ļoti individuāli apmeklēdami 3 trases malā izvietotas labierīcības (ar visu nolaizamo vāku, kā jau Eiropā), kurās iestājoties tumšākam laikam valdīja īpaši romantiska un svečota gaisotne. Bet pie ēšanas telts, kurai pieslēgts bija ģenerators, vienmēr vārījās, tautā sauktais, "čaiņiks", valdīja rosība, trases tiesneši skaitīja pieveiktos "apļus" un Matīss rūpējās par dalībnieku vēlmju izpildi, kā arī dzina atpakaļ trasē.

No 20 līdz 45 kilometram.

Tiek arvien biežāk ēsts un dzerts un skriets kopā ar Martu, jo ir pavisam skaidri kļuvuši komands biedrenes mērķi (bija arī uzdevums no Čingona - turēt tempu), tāpēc ir jātur temps, kurš no 5:20-5:40 min/km sākumā man ir jau nokrities uz 6:00-6:15 min/km. Martai maratons pienāk ātrāk, jo acīm redzot esmu kaut kur noslinkojis vai pārak ilgi ēdis pusdienas. Pēc jau sava maratona sasniegšanas ņemu tehnisko pauzi, lai arī putra un zupa ir beigusies, tad jūtos nopelnījis kārtīgi iekost, iedzeru drošībai magnija ampulu arī un pēc kārtīgas ēšanas arī nepieciešams paieties, lai veders aprod ar to, ka ticis pabarots. Pagājušas jau vairāk kā 5 stundas. Kamēr pastaigas solī staigāju pa trasi, tikmēr esmu biedros ar tiem, kuri vai nu soļo vai arī nūjo. Kādā brīdī uzvelku vēl vienu kārtu - Skrien Latvija 2011 kreklu - lai siltāk, jo viss tāpat ir slapjš.

Pēc tam izdodas beidzot noķert kopsolī Artūro ar kuru tiek aizvadīti vairāki kilometri un pat dziedāts, kas kā izrādījās iedeva pozitīvu tempa pieaugumu, ko varēja just arī dziesmā, jo bija grūti noturēt meldiju. Jāpiemin, ka jau sen kā satumsis un gar trases malu saliktas svecītes un skrējēji lielākoties ir apbruņojušies ar lukturīšiem un pazīt kādu pretim skrienošo ir palicis arvien grūtāk. Ir jau pieveikti kādi 50 km, kad atkal paturu tempu Martai uz 4 apļiem. Ar Martu jokojam, ka viņas pieci pusmaratoni ir kā "Krēslas" 5 filmas. Katram savs nosaukums. Kad līdz finišam palikušas vien 4h, tad pirmo reizi man iestājas tāds kā morālais sagurums un nākas meklēt motivāciju, gan garās tējas un ēšanas pauzēs, gan sarunās ar citiem biedriem. Šo laiku līdz 21:00 īsināju ar pastas nobaudīšanu, kā arī iedams, jo tā tas kilometrs bija jāveic ilgāk un bija arī iespēja atpūsties un parunāties ar "sen" trasē neredzētiem skrējējiem, apvaicāties par jau noskrieto un sajūtām, kā arī vēl plānoto.

Valdis skrien garām un prezentē jauno dziesmu "Mums ir jānoskrien, mums ir jānoskrien, mums ir janoskrien, mēs noskriesim." (orģ."Tā ir jānotiek"). Pēdējās 3h jau atkal var nedaudz paskriet. Un tā pārmaiņus dzerot tēju, turpinot gastronomisko baudījumu un mainoties ar kopbiedriem tiek pieveikti neskaitami kilometri. Kādu laiku skrienam kopā ar Artūro, tad kādu brīdi jau vēlāk turos līdzi Ingai (tai, kura zied), kura komandas vārdā pieveic kilometru aiz kilometra, lai izcīnītu sieviešu komandu vertejuma komandai pirmo vietu. Otrai komandas "I.L.G.I. skrien" Ingai raitā soli līdzi soļo Andris un uztur tempu. Pārējās divas jau pieminētas komandas dalībnieces bija tas gods pavadīt pēdējā kilometrā pirms diploma saņemšanas. Te vienā brīdī pa trasi atkal maisās Matīss ar skaļruni, ko viņam konfiscēju un divus apļus ir ar ko nodarboties. Pa to laiku trases malā tapis arī ugunīgs Skrējējdieviņš. Par to parūpējās Lauma. Jau pēc 23:00 ar Artūro veicam nepieciešamos kilometrus, lai būtu finišējuši ar divu maratonu cienīgu kilometrāžu, bet neskatoties uz to vēl pieveicām katrs pa vismaz diviem kilometriem. Beidzot pie dzērieniem parādījies arī alus par ko Aivars un Mareks ir tik lielā sajūsmā, ka pat velta tam dziesmu (Alutiņi veco brāl' ...). Pēdējo apli izdomāju izstaigāt ar skaļruni ziņojot par to, ka 5 min pirms pusnakts nevienu trasē vairs nelaidīs. Trasē neviena gandŗīz vairs nav. Nav arī igauņu, kuri pa pliko skrēja mazo cilpu, kad kūpoši iznāca no pirts. Te sastapu Martu un Edmundu un nācas vien skriet līdzi uzturot možu garu Martas pēdējā - 105 aplī.
Tad jau finišā paziņoju tiesnešiem, ka esmu finišējis un vairāk neskriešu. Tiek uzgavilēts tiem, kuri vēl finišē un protams, ka 6-5 minūtes pirms pusnakts vēl savā pēdējā lidojošajā aplī dodas Valdis un Laimonis. Valdis finišē minūti pirms pusnakts, bet Laimonis patiešām ieskrēja Jaunajā gadā.

Tulīt pat seko salūts. Dodamies uz pludmali, lai pavērotu salūtu tuvējās pilsētās, kā arī vēlāk pludmalē ar nelielu kavēšanos tiek organizēts vietējais salūts. Seko pārģērbšanās un tad arī apbalvošana. Visiem dalībniekiem tiek pasniegts diploms ar tur ierakstīto pieveikto kilometrāžu un piemiņas medaļa. Medaļa ir roku darbs un idejas autors ir viens no skrējējiem. Pēc tam visi sakāpām autobusā un ar ceŗību, ka apķēžotais autobuss tik kalnā bez starpgadījumiem, kā arī notika, izbaudījām pelnīto atpūtu.

Tā aizskrien 2012. gads

... un atpakaļ

Pēc veiksmīgas atgriešanās viesnīcā sekoja ilgi gaidītā duša, vakariņas un kā izrādās aŗī jaunā gada ballīte. Es gan savlaicīgi tomēr devos baudīt pelnīto miegu, kuru pirms plkst. 9:00 (modinātājs uz 10:30) patraucēja Marta, kura rosināja visus uz koptreniņu. Parādīju, ka varu nokāpt pa trepēm un lejā visus safočēju. tad devos atpakaļ dzert rīta tēju. Un patiešām bija 17 drosmīgie un kustēt spējīgie, kuri devās 2 km garā izaicinājumā. No atsauksmēm dzirdēju, ka dažam koptreniņš bijis īsāks. Viesnīcā izskatās, kā pansionātā. 12:00 jau pēc brokastīm un vēl nelielas sērfošanas ne visai stabilajā bezvadu internetā lūkojam kā ar busu izbraukt no šaurās ieliņas. Viens šķērslis tika pārbīdīts bez starpgadījumiem, bet lai pārbīdītu otro devām iespēju kādam nīgram igaunim, kurš angliski nerunāja arī ar mums aprunāties. Mareks "pārmeta krustu" un ar to arī lieta tika atrisināta.
Atceļā sekoja vēl divas ekspresintervijas ar pjedestāla ieguvējām dāmam un kungiem. Uldis vēl nodziedājā Queen čempionu dziesmu, kas ļoti iederējās. Un jau ap 17:00 bijām sasnieguši Rīgas robežu, kur katrs izklīdam pa mājam, līdz mūs atkal vienos kopīgi sacensību vai treniņu kilometri, tejas un piparkūkas.
Paldies visiem, kas piedalījās!

Pasākuma fakti:

• Pasākuma norises vieta: Igaunija, Keila (Harjumaa), Meremõisa
• Piedāvājumā no dzērieniem un pārtikas: kola, vivasport, sula, tējas, kakao, silts sporta dzēriens, alus ... cepumi, piparkūkas, krekeri, salmiņi, gumijkonfektes, šokolāde, tomāti, gurķīši, siers, maize, putra, kapostu zupa, makaroni. Ēdamā nepietrūka, kola gan ātri izbeidzās.
• Kā tiek skaitīti apļi? Apļus skaita uz liela kartona loksnes velkot par katru apli pa svītriņai un 4 svītriņas pārsvītrojot. Skaitītāji bija divi un katram bija savi numuri, kurus viņš skaitīja. Ar visu to dažs bija apdalīts, dažam tika vairak apļu. Arī es par vienu tiku apdalīts. Un lai uzzinātu savu aplu skaitu nācās iet parunāties ar šiem vīriem.

Secinājumi:

• Ir laiks iegādaties Latviešu populārāko dziedamdziesmu grāmatu, lai brīžos, kad dziesma dziedama, nebūtu jākrīt kaunā, jo zināmas tik dažas rindas.
• Šādās sacensībās jāskrien bez lieka sloga. Nevajag nedz dzeršanas sistēmu, nedz līdzi pudeli. Jāskrien maksimāli komfortablā ekipējumā.
• 12 h no vietas skriet/iet ir iespējams.

Piezīmes:

Sacensību karstumā kārtējo reizi ar Artūro pārspriedām, ka Latvijā tomēr tik garu pasākumu nevajadzētu rīkot, jo tas varetu atbaidīt tos, kuri ar skriešanu ir uz lielo Jūs. Doma ir par to, ka var atļaut startēt 1 h pirms pusnakts, varbūt 3 h. Tomēr šodien skatoties pasākuma bildes, skrējēju smaidus es saprotu, ka vajag priekš tiem, kuri to grib arī tās 12 h. Te cilvēki svinēt un izklaidēties bija atbraukuši nevis sevi mocīt. Un dažu dienu laikā jau ir nosaidrojies, ka pirmais 6 h skrējiens šosejā Latvijā notiks jau jūnijā. Vajadzētu vēl tādu pat skrejienu krosā vasaras laikā, jo ar Siguldas kalnu maratonu izrādās ir tāpat kā ar bitēm - kādi būs laika apstākļi nevar zināt.

Rezultāts, medaļa, piemiņa, numurs

P.S. Pasākumā piedalījās 4 no 2012. gada nominētajiem mēneša skrējējiem. Nominācija decembrim vēl nav skaļi izpausta, bet ir aizdomas, ka patiesībā bija viņu mums 5.