Ir jābūt no Makleodu cilts, lai pārliecinoši startētu un godpilni finišētu. Un ar to es domāju kalnu jebšu pakalnu pieredzi un drošu stāju nobraucienos. Man no visa tā pa druskai pietrūka, bet sacīkstēs mēdzu izstāties objektīvu iemeslu dēļ, tāpēc brīdī kad elite finišēja, es devos izbaudīt trases oto apli vienatnē, jo nevienam citam trakajam nebija ienakusi prātā doma pieteikties uz 14 km distanci ar tādu slēpošanas pieredzi, kada ir man pie tam vēl klasiskajā solī. Es atkal savukārt nodomāju, ka treniņam jau nu 14 km būs kā reiz man nepieciešamā distance, jo ko gan tur ar 7 km ies un mocīsies.
Šoziem biju pavilcies uz slēpošanu un iegādājies klasikas slēpes. Pēc pāris izšļucieniem pa Biķernieku trasi, viena veiksmīga treniņa un vairākam stundām Jūķūbā, un arī sacensībām Vietalvā, likās, ka varu tak aizbraukt arī uz Baiļu apļiem. No rīta sēdāmies busā uz uz Valmieru prom. Pa ceļam vēl pārlasīju grāmatu par slēpošanu un pastudēju kaut ko no slidsoļa tehnikas. No autoostas uz trasi vēl 3km kājām ejami.
Nonākuši sacensību centrā jāraugās pēc draudzīgas sejas, jo pārģerbties var vai nu turpat aukstumā vai tomēr kāda mašīnā. Laumai izdodas atrast kādu vietējo. Saģērbjamies un dodamies aplūkot trasi. Ar diezgan bažīgu skatu uzlūkoju nobraucienu pa kuru jabrauc būs lejā 2 reizes. Tikpat iespaidīgs ir arī kāpums. Nobraucienu jau iemēģinu nekavējoties, jo starts ir kaut kur meža vidū zem elektrolīnijas. Nevienā brīdi prāta neienāk doma - ko es šeit daru. Man ir skaidrs plāns - 14 km treniņs. Diena nav īpaši auksta un kādā brīdi pat uzsniegt. Uzreiz jau sapratu, ka špūres trasē nebūs, vai būs atsevišķās vietās. Tāpēc laikam visi pārējie ne tik ātrie slēpotāji startē tautas klasē, kur distance īsāka.
Nu neko, tiek dots starts un sāku airēt uz priekšu. Pa plakni jau nemaz tik slikti neiet un pats pēdīgais neesmu. Ātri vien jau pirmais uzbrauciens un arī nobrauciens no kuriem man arvien ir bail. Pirmais veiksmīgais kritiens un tad soļojums augšup, lai pēc tam atkal šļūktu lejup pa stāvo nogāzi. Pāris kūleņi un esmu lejā. Tad nu beidzot trase ved pa skaistu meža celiņu un kaut kur arī redzama kāda rises aprise. Mierīgi savā nodaba izbaudu trasi. Trasē kāds no tiesnešiem uzsauc - lai dzīvo klasika. Jūtos kā pionieris un iedvesmots šļukāju tik tālāk. Kaut kad drīz pienāk brīdis, kad mani apdzen līderi. Izslēpojot tuvak starta vietai zem elektrolīnijas pabrīdinu trases tiesnesi, ka es te slēpošu vēl vienu reizi. Viņš jau tā kā bija nolūkojis novākt trasi identificējošo marķējumu vienā no pagriezieniem. Izslēpoju starpfinišu un atkal dodos draudīgo pakalnu un nobraucienu virzienā. Šoreiz par laimi nobrauciens mežonīgā ātrumā ir veiksmīgs. Bīstamais moments ir pagrieziens, kāpēc vispār kaut kāds stress par šo nobraucienu ir. Tiesa pirms tam neiztika bez pāris kūleņiem. Un nu jau mierīgu sirdi dodos otrajā aplī. Bērni jau gatavi saviem startiem, bet visi līderi un pārējie elites grupas slēpotāji jau var teikt ka finišējuši.
Otrajā aplī ar klasikas slēpēm apguvu ko jaunu un nebijušu - klasisko slidsoli. Tas ir ļoti elementārs - ar klasikas slēpēm mēģina slēpot slidsolī. Otraais aplis attiecīgi sanāca nedaudz ātrāks. Finišēju ar laiku 1h 54min. Pieredzēju visas tās šausmas, kad trases marķējums tiek aizvākts un finišēt atlauj atmiņā ierakstītais trases profils no pirmā apļa. Tēju vairs neviens neizsniedz. Desiņas ar kāpostiem neizsniedz un maizi arī ne. Vienīgais kas man kā finišētājam tika, kad man uzreiz noņēma čipu, ir apelsīns.
Pirms došanās mājup vēl papudienojām vienā no Valmieras pagrabiņiem, kuram Valmieras maratona skriešanas aplis ved garām un ar gaismiņu vēl bijam Rīgā.
 |
| Par piemiņu visiem tiek nozīmīte. Foto no http://ezi.lv/lv/galerijas-atteli/468 |
No comments:
Post a Comment