Vēlreiz, nekad vairs, vēlreiz ...

"Ar mugursomu mugurā un maizes šķēli kabatā, ar laimes zvīņu maciņā es dodos prom." Fēlikss Ķiģelis - Ceļš uz mājām

Ir tāds stāsts (neuzrakstīts, nepasacīts, bet ir), kurā es stāstu par to kāpēc es neskrienu maratonus, bet tikai pusmaratonus. Atbilde uz šo jautajumu bija gaužām vienkārša - un ko pēc tam? Domāju, ka tad skriet jau vairs nebus vēlmes, jo kur gan vēl tālāk. Un tad manās rokās nonāca grāmata (tā vel tiks piemineta ne vienu reizi vien) "Dzimuši lai skrietu". Grāmata ne tikai mani sagatavoja maratonam, bet aizbīdīja "Kas tālāk?" robežas tur, kur tikai nedaudzie kāju spēruši, tāpēc šogad es elpoju ar pilnu krūti. Vismaz no malas tā var šķist. Es atkal skatos no malas uz citiem, kuriem vēl vairāk gaisa krūtīs. 42,195 km pret 50 km, 100 km, vai 24h skrējienu, kad var noskriet pat 200 km ir īpaši tikai Tev pašam un tikai tad, ja Tu to izdari pirmo reizi. Tu beidzot nonāc slavas Olimpā, kurā jau citi sen kā uzņemti, bet uzņem tur tomēr visus.

Mans ceļš uz Tallinas maratonu sakās 7.septembrī, plkst.10:00, kad tikai intuīcijas vadīts nenokavēju autobusu uz Tallinu. Sēdviena nav tas pats, kas pieturas numurs, bet laikam jau inteliģences līkne bija sava inversajā zenītā, ka šādu aplamu pieņēmumu uzskaīju par patiesu.

Īstais ceļa sākums uz maratonu gan sākās galvā, kad skaidri sapratu, ka pirmo maratonu noskriešu, kad ārā būs pavasaris vai rudens nevis +30 grādi tuksneša saules. Un savs nopelns šī ceļojuma sākumam ir koptreniņam, kuru aizvadīju 2012. gada 2. jūnijā. Toreiz kompanijā ar Aivaru un Māri Tērvetes mežos un laukos noskrējām 35 km treniņa režīmā. Aivars jau pa cēļam ieminējās, ka es maratonu noteikti varu noskriet. Tā šī pārliecība manā prātā kopš tās dienas tikai nostiprinājās un tika lolota. Varu teikt, ka pat mērķtiecīgi piedalījos dažādos koptreniņos, kuros varēju pārbaudīt savus spēkus garāku vai vismaz tikpat garu distanču pieveikšanā un palielināju savu kilometru bagāžu, kas tāpat man pašam šķiet pavisam niecīga, tomēr irādijās pietiekama.

Izteiktie mērķi.

25. augustā noskrietā LSC 30 km distance un tur noturētais temps liek domāt par rezultātu 3h:40m. Škiet Edgars no Ežu komandas ieminējās par formulu, ka otra maratona puse ir laika izteiksmē par 10% ilgāka nekā pirmā. 3h:40m nu nekādi vairs man nesanāk, ja ieturu vienmerīgu tempu un uznāk tas +10% lūziens. Iedomājos, ka varētu pirmo pusi noskriet cienīgā pusmaratona tempā un tad otro pusi jau mierīgi tipināt. Tātad 1h:40m uz pilnu jaudu un tad 2h:00m pa mierīgo, bet atcerēsimies, ka tie nav divi pusmaratoni, kurus skrienat ar nedēļu lielu atstarpi. Tāda nu ir skriešanas matemātika, loģikas nekādas. Sacensību priešvakarā nospraudu mērķi turēties kopā ar 3h:30m tempa turetājiem cik vien ilgi to spēšu. Didzis no rīta, gan ieteica nepārķert tempu.

8. septembra vakars.

Pēc saturīgām sarunām hosteļa virtuvītē es pēc plkst. 23:00 devos uz iztabiņu, kur sakārtoju visu, lai no rīta piecēlies varētu jau saģērbties un doties uz virtuvi ēst auzu pārslu biezputru. Igaunijā paņinu putras pieejamas 45 gr. iepakojumā (Latvijā pagaidām zinu tikai 35 gr.) Apēdu 3 paciņas un divus banānus. Pārskatu vēl vai neka snav aizmirsies numuriņā un ap 8:00 dodos uz startu, pa ceļam izdzerdams magnēzija ampulu. Vienīgais, kas man pietrūkst ir iedvesmojošo dziesmu izlase, kuru neesmu sagatavojis un ielicis pleijerī. Būs jācīnās līdz galam tāpat.

Tikai maratonisti

Starts.

Iedzeru pirmo želeju. Vēl īsu brīdi pirms tam esam kopā ar Aivaru un Didzi, bet tad jau jāstājas starta koridoros. Līdz startam minūte un koridorus atdalošās lentas tiek nolaistas. Visi vieglā skrējiena tuvojas starta līnijai. Igauniski dzirdu vien atskaiti līdz startam. Burzmas nav, solis nerimstas un mēs visi dodamies trasē jau no viegla skrejiena pozīcijām. Tādu startu lielajās masās vēl nebiju piedzīvojis. Izcili. Kaut kur blakus ir tempa turētāji uz 3h:45m, bet 3h:30m ir priekšā. Es domāju tikai par to, kā krastmalā būt lielajā grupā un tureties aizvejā. Lielo grupu nācās nedaudz iedzīt, bet temps izrāījās saudzīgs un ņemams.

• 5-6 km.
  Liels bija mans izbrīns, kas pēc krasta zonas un grupā izturēta azvēja ieejot meža zonā es apdzenu 3h:30m tempa turētājus un dodos tālāk. Jā jau varu, tad tikai jāskrien.
• 10 km.
  Šis ir kilometrs, kas griezāmie apkārt. Uzsaucu Aivaram, kurš kādus 150 metrus man priekšā. Didzis, kurš kādus 250-300 metrus aiz manis savukārt uzmundrina mani. Te par tempa turētājiem izvēlos divus somus, kas iet ar pieņemamu ātrumu. Ar mums kopā vēl kads polis. Kopā izturam atceļu uz vecpilsētu, kur atkal sānvējš no līča līdz "Nāriņai".
• 18-21 km
  Somi atpaliek un es ar poli aizejam uz priekšu. Trases profilā sākās kāpums. Esam pie vecpilsētas un es neiepazinies ar saturu pirms dzeršanas punkta apēdu trasē pie tilta saņemto želeju. Vecpilsētas bruģis, parks, kāpums, noskrējiens atpakaļ uz starta vietu.
• 21-23 km
  Esmu ieskrējies lejupceļā un janoķer vēl priekšā esošais polis. Ātrākie kilometri visā distancē. Krastmalā šoreiz izskatas, ka nebūs aiz kā aizvējā turēties.
• 24-26 km - Es sapratu kāpēc es to daru un ko tas man nozīmē.
  Polis atpaliek un lai arī biju nosolījies atpakaļ neskatīties, jūtu, ka tuvojas ... Jā, viņi pēc apļa mani ir noķēruši - 3h:30h. Dzirdu, kā TT uzmundrina pretīm skrienošo 3.vietas ieguvēju, kas arī igaunis. Bariņā gandrīz tieku cauri krastmalas vējiem, kad saprotu, ka puiši uzņēmuši ātrāku tempu nekā varu turēt. Jūtami atpalieku, bet kamēr skrēju barā es kaut ko sapratu par maratonu. Prāts ir tada viltīga padarīšana. Viņam piemit pašsaglabāšanas instinkts. Mazs velniņš uz kreisā pleca. Ko mēs saucam par veselo saprātu. Un tā nu es sapratu, ka ,aratosn tā nav cīņa ar laiku, kaut gan laiks ir viena no balvām finišā, kuru saņem ikviens. Maratons - pirmo, otro, trešo, simto reizi man vienmēr būs finiša sasniegšana nesaktoties uz to cik daudz laika tas prasīs. Ar šādu domu es turpinu skriet lēnākā tempā, jo galvenais jau ir noskriet.
• 30-31 km - Lūzuma punkts
  Jau pusotru kilometru kā cīnos a vēlmi piestāt malā uz īso pauzi WC. Liktens nebija vēlīgs un vienīgajā būdiņā pie dzeršanas punkta mani kāds apsteidza. Gaidīt es nebiju gatavs. Skrienu, turos un gaidu līdz mežiņam, kurš ir atceļā no pagrieziena. Kreisās kajas ahileja cīpsla tā kā sāp, bet labajai kājai augšstilbs it ka uz krapi taisās, it kā nē. Vēl pretīm skrienot uzmundrinu Aivaru un neilgi pirms 31 km pāreju soļos. Skatos, kā mani apsteidz mani līdz tam izvēlētie tempa turētāji - somi. Drošibai iedzeru magnēzija ampulu. Uz WC ar nez kapēc ejot negribās vairs. Nogāju kādas 3 min līdz dzeršanas punktam. Apņēmos vairs tikai pastaigāties dzeršanas punktos, ja sāpes nepieņemsies spēkā. Īsti jau nesāp, bet skriet nav komfortabli.
• 31-41 km - Psiholoģiska cīņa ar fiziku
  Domās pavīd vien skaitļi - 55 km, 50km, 100km un laika rezerve, kas palikusi līdz 4h atzīmei. Bet līdz dzeršanas punktam jāiztur. Pie tilta saņemu vēl vienu želeju, kuru nolemju pataupīt, jo man savas līdzi arī pietiekoši un tas jau krietni patukšotas. Iekšēji spēka pietiek, tikai skriet nav viegli del tam migrenam kājās. Krastmalā šoreiz mērenā tempā esmu es viens un vējš. Mierīgi. Sīkums. Pirmspēdējais dzeršanas punkts, kad pareju soļos pārak ātri dēļ maldīgi pārprastās atzīmes, ka tulīt pēc 100 m bus dzirdināšanas punkts. Ta tik vien kā SEB reklāma. Atsāku skriet atkal un kāds Igaunis trases malā uzmundrina man saprotama mēlē. Iet šobrīd ir grūtāk nekā skriet. Labi, kas tur vairs tikai 5 km, kā to vēsta atzīmes trases malā. Skrienam. Pēdējais dzeršanas punkts, kad atkal soļoju tos savus nepilnos 100 m. Pie pagrieziena, kas ved vecpilsētā, kāda latviete uzsauc - "Tu esi malacis!". Skrienam, jāskrien! Pulkstenī vairs neskatos. Zinu jau aptuveni kadā laikā finišēšu. Pirms 41 km mani apdzen pusmaratona uzvarētājs. Nepazinu nemaz, ka mūsējais letiņš. Paņēmu piedavāto Snikers batoniņu un dodos uz finišu. Kad ieraudzīju pirmspēdējo pagriezienu līdz finišam bija palikuši vairs tikai kādi 500 m.

Finišs.

Tu sāc iekšēji smaidīt, jo Tu jau saproti, ka esi to izdarījis. Skrienot no kalna lejā vēl taupos līdz pagriezienam uz finišu, bet tad gan - finiša sprints ar rokam gaisā. Viss. Tev uzliek kaklā medaļu, ietin lielā plēve, lai saglabātu siltumu un pa sportisku ielu dodos talāk. Saņemu ūdeni. Vēl viens Snikers batoniņš. Uz startu gatavojas nūjotaji un 10 km skrējēji, bet es piestāju malā nedaudz izstaipīties un nosūtīt sms par paveikto. Te nu mirklis, kad asaras acīs sariešas par to emocionālo pacēlumu.

Tikai maratonistiem ir speciāla finiša zona, kurā var est pēc sirds patikas (dietologa murgs) un izbaudīt kāju masāžu, ko arī neatteicos izmantot. Pēc tam mantu savākšana un laiska gozēšanās kopā ar pārējiem letiņiem uz kāpnnēm. Šodien visi ir uzvarējuši. 3 debitanti maratonā finišējuši. Citi vienkārši noskrējuši. Kādam PB. Un tā dodamies vēl uz pirti, kur arī baseins. Tur Arle ieminējās par trešo sporta klasi (3h:40m). Iespējams, ka šo atceroties trasē es tomēr būtu kādu iešanas pauzi izlaidis, bet tikai iespējams. Skatīt 24-26 km atklāsmi.

Mirkļi.

Atceros ka pirmajā aplī krastmalā prom no vecpilsētas ejot satiku kādu onkulīti, kurš visiem māja. Pie 30 km, kad biju tiko apgriezies un atceļu uzsāci, vinš bija ticis līdz šim punktam un vēljoprojām māja.

Kad tiko pirmo reizi biju pārgājis soļos, kāds uzsauca Noskrien un aizskrēja tālāk. Izrādījās, ka tas mans komandas biedrs "Apkart pasaulei" komandā.
Pirms 21 kilometra trases malā kāda latviete uzmundrina.

Mirkļi pirms starta un vispār ...
Tallinā es ierados jau piektdienas pēcpusdienā. Tā kā neviena no noskrieniešiem nebija tad Tallinu baudiju viens pats, kas arī bija atvaļinājuma noslēguma mērķis. Saņēmis numurinu izstaigāju dalu vecpilsētas. Pabiju skatu punktos, safočeju daudz bilžu un devos uz RIMI pēc vakariņām. Paliku es tonakt 16Eur hostelī vienā istabiņā kopā ar vēl 5 cilvēkiem. Visi ārzemnieki. Vakarā vēl aizgāju uz krastmalu līdz "Nāriņai", kur pludmales smiltīs izbaudīju ziemeļu vējus un pavēroju kā ostā ienāca prāmis. Skaists skats, kad pilseta tērpusies gaismiņās.
Otrajā dienā devos uz Brīvdabas muzeju Tallinā. Maratonistiem pilsētas trasports šajās divās dienās ir bez maksas. Tur tad izstaigājos no sirds patikas un ieēdu kārtīgu zirņu zupu. Vecpilsēta pirms satikt noskrieniešus satiku vēl savu kursa biedru ar kuru pasēdējām un parunājāmies. Kamēr es tur tā baudīju visu to sajūtu kolāžu pa brīdim te vienā, te otrā kājā iemetās pa kādai nesaprotamai sāpei. Iespējams tie bija zemapziņas stresa signāli. Maratona priekšvakarā jau devāmies ar komandas biedriem baudīt īpašo pastas piedāvājumu Vapiano restorānā, kur čum un mudž no skrējējiem. Viss iepriekš pieminētais ļāva sajust īstu atvaļinājuma garšu. Arī kāpiens baznīcas tornī pēc maratona bija daļa no tā visa. Un tā atkal viens lielisks 2012. gada vīkends ir aizvadīts.

Tornī, kurš, mākoņiem skrienot, rada optisko ilūziju, ka tas gāžas

Kāpēc ir vērts noskriet Maratonu?

Man tie bija pēdējie 500 metri līdz finišam. Nekas vairs nespēj apturēt, kad Tu saproti, ka esi to izdarījis, lai gan vēl tie nieka pārsimt metri jāveic. Noteikti ir vērts pamēgināt! ;)

Cita Atziņa/Viedoklis:

Ja kāds ir finišējis maratonā ar konkrētu laiku, tad tas ir tikai viņa sasniegums. Viņu nevar pārspēt. Sevi nevar pārspēt. Un tomēr tagadne ikreiz trasē sacenšas ar pagatni. Citreiz tā uzvar, citreiz padodas. Tāpēc ikvienā startā - te un tagad esat vienīgi jūs un hronomerts, kurš gaida finišā ... gaida, kad jūs atkal finišēsiet. Noskrien!

Sausais atlikums