Monday, January 19, 2015

Pēdējās nakts sapnis 2014 gadā

"But I'm not crazy, I'm just a little unwell
I know right now you can't tell
But stay awhile and maybe then you'll see
A different side of me"
Matchbox 20 - Unwell

Pie operas satiekas sapņotāji
Jau trešo gadu 30. decembrī (nevis 31. decembrī) iepretīm LNO ēkai lielajā 40 vietīgajā autobusā sakāpj bariņš skriešanas entuziastu, lai dotos uz Igauniju, kur pēdējās gada 12h pirms jaunā gada iestāšanās pavadītu darot, to, kas viņiem vislabāk patīk. Tā nu ir iegājies, ka šim pasākumam ir sava "klases audzinātāja" un brauciens tiek dēvēts par klases ekskursiju uz "Rēzekni makšķerēt". Atgriežoties no ekskursijas, visi dalībnieki parasti ir izturējuši gala eksāmenus un tiek pārcelti nākamajā klasē. Šogad jau visi tiks pārcelti uz ceturto klasi. Klases ekskursijas ir bijušas vairākas, bet pirmā bija pirms diviem gadiem uz jau pieminēto pasākumu un arī tajā, man sanāca būt klāt. Iepazīties ar notikumu gaitu toreiz var šeit, bet par 2014. gada izskaņu var uzzināt turpinot lasīt.

30. decembra pēcpusdiena paiet ar zināmu kņudoņu pēdās. Jau pēc 24h riņķošu Igaunijas mežā pie jūras pretīm Kazas gadam, kurš pēc Ķīniešu kalendāra sāksies gan tikai 2015. gada 19. februārī. Ir sagatavoti plāni D, C, B un A. Galvenais kā vienmēr nav uzvarēt, bet noskriet. Kopš pusdienas ārā snieg sniegs. Palēnām sāk krēslot. Soma tika ilgi (līdz pavēlai nakts stundai) krāmēta un nekas būtisks, līdzi ņemams netika aizmirsts. Klases ekskursija aizbraukusi galā, apmetīsies jau ierastā viesnīcā netālu no Tallinas vecpilsētas. Līdz ar to šim jaunā gada svinēšanas variantam viss ir komplektā - dalības maksa skrējienā ar klātu galdu, transports un divu nakšu nakšņošana. Nedrīkst tik aizmirst skriešanas apavus mājās.

Laika prognoze izpētīta un arī Igauņi steidz informēt Facebook notikumā par trases stāvokli, gan vizuāli, gan ar laika ziņu prognozi. "Viss kārtībā, brauciet tik un skrieniet!", var lasīt "caur ziediem". Būs kaut kāds sniegs, lai gan 31. decembrī sola atkusni. Šogad atkal iespēja skriet pa 1km garo apli, nevis pa vienu taisni turp un atpakaļ. Tāpēc novertējot informāciju, tiek izvēlēti ziemcieīgi apavi ar Gore-Tex, bet ne ar radzēm, par kuru nepieciešamību gan būs viedoklis stundu pirms sacensībām, jo nepilna puse trases pa apledojušu ceļu, kas kaisīts ar smiltīm, bet otra daļa, kad izskriets caur 100 metrus garo meža posmu, pa taisnu stigu, kur vasaras versijā notiek skriešana Laulasmā pusmaratonu garajā cilpā turp un atpakaļ. Šī otrā apļa daļa ir tāda 450 metrus gara taisne, kas ar tumsas iestāšanos un sveču parādīšanos trases malā atgadinās skrejceļu, kur ieskrieties un pacelties spārnos finišā.
Juglas kvartets (3 vīri un tur sakautrējusies labajā pusē ir Vineta)
Atgriežoties pie stāsta par 30. decembri, tad autobuss uzņem arī daļu ekskursantu vēl pa ceļam sākot no VEF, līdz pat Baltezeram. Es ar bariņu citu noskrieniešu gaidu autobusu Teikas pieturā. Krīt lielas pārslas. Nekur nesteidzamies un izbrauksim 1h pēc plānotā grafika. Nav arī nekur jāsteidzas, tik vien kā uz izslavēto pankūku ēstuvi. Jau krietni nosniguši un pasveicinājuši pa Brīvības gatves otro pusi skrienošo Lindu tiekam busā. Visi ekskursanti izskatās priecīgi. Pa ceļam uz Juglu vēl mēģināsim ievilināt Lindu autobusā un ja vien šoferis būtu atvēris durvis, tad ticu, ka tas būtu arī izdevies. Varbūt! Juglā uzņemami teju pēdējie ekskursanti, bet noslēdzošā būs Dace Baltezerā, kura dodas uz Igauniju, lai noslēgtu sezonu Igauņu trīs ultru seriālā un saņemtu par to skaistu godalgu. Šis ir Daces gads un ne tikai viņas.

Kad esam sakāpuši šoferis Dzintars rāmu garu un piesardzīgi ripina autobusu Tallinas virienā. Pa ceļam redzēsim 3 avārijas, kurās spēkrati sastapušies ar neatbilstošiem ceļa apstākļiem, bet ne viens ar otru par laimi. Tikmēr autobusā notiek iepazīšanās. Katrs stāsta, kura tā ir viņam klases ekskursija, kādi plāni rītdienai. Pa laikam Čingons izdala kādu dāvanu. Matīss visus cienā ar lielo kefīra somu no Smiltenes. Raselam nav līdzi lodāmura un, pēkšņi sabojājušos mikrafonu, salabot nevaram. Visi ekskursanti arī tika pie neliela testa ar 25 jautājumiem. Mazāk par 23 punktiem neieguva neviena komanda un spraigā cīņā divas komandas triumfēja ar maksimālo rezultātu, bet dažas nespēja rast vienotu atbildi uz kefīra jautājumu. Sekoja apbalvošana. Papildus tika veikta aptauja par latviešu kopīgi pieveiktajiem kilometriem un arī Broku kopā noskrietajiem kilometriem. Bija arī dziedamdziesmu aptauja, kurā vairākkārt parādījās - Cielaviņa, Skrienu skrienu vēl (igauniski), Tere, tere traktors, Kalniem pāri u.c. latviešu estrādes gaismotās pērles. Tad sākās diskusijas par pankūkotavas apmeklēšanu, bet igauņi bija nepielūdzami un pat necēla vairs Pētera telefona zvanus. Tā nu palikuši bez izslavētajām pankūkam pirms starta (droši vien Igauņu sazvērestības :) ) norunājām ar šoferi vismaz piestāt lielveikalā nedaudz pēc 22:00. Tikmēr noskrien.lv biedru skaits papildinājies par 2, bet šoferim arvien rezervēta vieta un segvārds - Šoferis. Kā jau īsts ultramaratonists, viņš ir pacietīgs un nesteidzas. :) Ir radusies arī doma rītdienas komandu nosaukumus mainīt uz igauņu skrējēju vārdiem, kas arī tiks realizēts un no igauņu puses tiks uztverts ar humoru un sapratni, jo Mari Boikov uzvarēs dubultā. Tikuši viesnīcā, garumā nevilkām un ātri vien devāmies pie miera saskaņojot modinātāja uzlikšanas laikus, jo 9:15 jau izbraucam uz Keilu un Mēremoisu drusku pavingrot.


Tradicionāli no rīta sarunas virtuvē jau sporta tērpā. Kam griķi, kam putra un tēja, kam vēl citi gardumi. Man no vakardienas karbo-loadings tika veikts ar vafelēm, tāpēc no rīta izvēlējos putru. Diezgan precīzi pēc pulksteņa sakāpām busā un ap 10:00 bijām pie Keilas ūdenskrituma. Te viss kā pasakā par Kaju ledus karalienes zemē. Slidot būtu vieglāk. Pēc tradicionālā kopfoto ieejam veikalā un jau dodoties projām pamājam sveicienus ekipāžai, kas tik tikko kā ieradusies no Rīgas - Aivars, Maikijs un Lauma. Viņi vēl uz ūdenskritumu dosies selfiju taisīt.
Tradicionālais kopfoto. Šoreiz ūdenskritums atkal sastindzis laikā.
Jau braucot lejup pa kalnu atceramies, kā pirms diviem gadiem šoferis autobusam lika virsū ķēdes, lai tiktu nelielajā pampaciņā augšā, kad devāmies mājup no garās fizkultūras nodarbības jau 2013. gada 1. janvārī. Šogad viss būs citādāk, bet par to pēc 14h. Šajā vietā akurāt nav būts kopš vasaras, bet atmiņas vēl pavisam svaigas kā jūras gaiss, kas līcī glaužas gar nelielajām priedītēm. Igauņi jau kaisa trases apļa slidenāko daļu. Mēs tikmēr reģistrējamies, tiekam pie jauniem džemperiem un veicam goda izpētes apli. Tiek atvērta bufete un tiek iemalkota arī rīta kafija un uzēstas otrās brokastis, kas tagad populāri tiek sauktas par branču.

12:00, Helēnas uzrunāti, dodamies uz startu. Pērn uzvareja drūpijs, pieveicot 132 km. Kā būs šogad to mēs vēl nezinām, bet pirmo pusi apļa priekšgalā VSK Noskrien pats šefs - Siiiiiiiiigniiiis Vāverēēē (iedomājieties, ka to paziņo kāds profesionāls boksa spēlēs komentētājs, iepazīstinot ar cīkstoņiem ringā). Signim treniņplāns tikt līdz puskliņķim un līdz ar to debitēt ultra distancē. Vai izdosies? Paliec nomodā un turpini lasīt! Kopā ar daiļām dāmām kompānijā var ne to vien izdarīt.

Matīsam šogad vispār debija ziemas versijā. Katram ir savs plāns cik ilgi ballēt pa trasi un kad atvērt šampanieti. Savus divus plānus jau izpaudu autobusā. Laiks arī ar tiem iepazīstināt jūs - lasītājus. D plāns ir noskiet 73km, tādējādi gada laikā tiekot pie 3000 km reģistrētiem kilometriem un virtuālās nozīmītes. Decembra laikā tika ielikti labi pamati, lai šo plānu realizētu, jo jāsaskrien bija ap 300 km mēnesī. C plāns ir noskriet tikpat cik pirmo reizi - 85,2 km. Tad sekoja nekonkrēts blāns B, kas paredzēja kaut ko vairāk par 85 un visticamāk, ka 100 km sasniegšanu, bet A plānu neizpaudu līdz pēdējai stundiņai. Tā bija doma par kliņķa sasniegšanu 12 h laikā, bet ar šo domu es uz startu neizgāju. Lai sasniegtu katru no šiem mērķiem izvēlējos īsākus nogriežņus - pusmaratons, maratons, sacensību numura kilometru skaits (53). Līdz ar to bija daudz mazo uzvaru ceļā uz jaunā gada sagaidīšanu. Neierasti man, jau pašā startā biju nobruņojies ar mp3 atskaņotāju, ko vienā austiņā klausījos gandrīz visu laiku un laiku pa laikam ieliku arī otru un tad nedzirdot līdzskrējējus izbaudīju tuneļa efektu. Jāteic, ka mūzikas skaņas ir novērtējamas, jo pie ātrākām dziesmām arī temps bija ātrāks un tā pirmos kilometrus skrēju vidēji ap 5:20 min/km, līdz tiku līdz tempam 6:00 min/km jau tuvu pie maratona distances sasniegšanas. Skrienas viegli, tikai divi trīs ātrākie skrējēji mani apdzen jau pa vairakiem apļiem un Miķelim pat turos līdzi. Kādu laiku paskrienu kopā arī ar Uldi, bet dziedāšanai nesaņemamies. Patiesībā pat negribas, kad ausī skan jau kāda laba dziesma. Mans mīļākais trases posms ir meža taciņa no ceļa līdz stigai, kas arī ir sava veida ceļš. Trasē šad tad redzama Marta, bet Čingons vizina ragaviņās smiltis un kaisa ne tikai trasi, bet arī pampaciņu, kurā būs jāuzbrauc autobusam naktī. Stigā top skrējējsniegavīrs ar kuru paspēju nofotogrāfēties, kad to kadrā iemūžināja Soldža.
Ar ar lojālo noskrienieti.
Trasē visu laiku kādam aizskrienu garām. Ar dažiem jau bija regulārās tikšanās vietas sarunātas. Līdz pusmaratonam tiku gada TT ātrumā ap 1 h:50 min. Pa laikam apjautājos kā sokas maniem komandas biedriem - diviem Edgariem un Andulim, kas arī raiti pārvietojās pa trasi. Super, visi skrienam.  Komandas biedriem skandēju rīmi - "Skrien cik, var, skrien cik var, zirdziņam ir jāuzvar!" Tas saistībā ar to, ka sākotnējais komandas nosaukums bija - Melnais zirdziņš. Daina trasē visiem parāda, kā ir jāsoļo. Viens igauņu vecītis sparīgi nūjo. Mūsu nūjotājas bez nūjām tapat soļo pa trasi. Ar to es domāju LauruX. Kaut kur trasē zied Vizbulīte, trasē no vasaras iepazītais baltais ultrasuns, kuru uz laiku nomainīs melnis, kurš acīm redzot nav tāds ultra, jo pēc kāda laika atkal trasē atgriezīsies baltais ultrasuns. Varbūt viņi viņu vienkārši krāsoja. Čingons tikmēr bija paspējis arī pabūt jūrā. Bet es savu maratonu finišējot ieskrēju aptuveni laikā 3:45 un, apdzenot motivāciju zaudējušo Voļdu, ierakstījos kā trešais maratona finišētājs. Būt priekšā Voļdam maratonā ne katrās sacensībās izdodas. Pēc maratona gan nolēmu nedaudz atpūtināt kaulus. Paņemu gan citu mp3 atskaņotāju ar citu dziesmu kolekciju, gan pāris apļus pariņķoju soļodams, Tad kaut kad pienāca mazās mājiņas apmeklējums vieglākam solim. Trasē jau zaigoja sveces un skriets bija pāri par 4h. Nolēmu ilgāk neslinkot un līdz 53 km tiku atkal samēra raiti un pat arvien ar tempu, kas videji ap 6:00 min/km. Nosvinēju ar piparkūku un arvien domāju par plānu D un C izpildi. 

Biežāk gan atļāvos pa kādam pastaigas aplim, bet centos lielāko daļu skriet un tā pat nemanot pienāca arī 73 km, kad apdzenot Kristapu aicināju pievienoties uz manu 3000 km gadā finišu. Pēdējos 3 apļus biju noskrējis ar diezgan ātru tempu un jutos nopelnījis nelielu atpūtu, jo priekšā jau vairs tik 12km līdz nākamajam plānam, kad būs sasniegti divi maratoni. Kādā brīdi tika arī sarunāts ar Andri un Gunu kopīgi doties uz Istras ultru aprīļa vidū Horvātijā. Arvien biežāk "iegāju tunelī". Ieskrēju, gan būtu kā naglai uz galvas teikts. Tomēr tunelis paliek tunelis vai nu tu tanī ieej vai ieskrien. Fiziski grūti šķiet ka nebija ne mirkli. Morāli? Iespējams. Dažādos kilometru desmitos mani piemeklēja nelielu diskomfortu radošas sāpes, kas ātri vien pazuda. Jūtu arī ka labā kāja ir mitra, bet neko no apģērba nemainīju, tikvien ka uzģērbu vakarā vēl pa virsu TT kreklu. Turpināju skriet, atbalstīt un motivēt Voļdu kurš mani laist garām sev nebija apņēmies. Voļdam starp citu tāpat kā Matīsam ir kaķa acis, jo viņus manīju skrienam bez luktura. Bija jau arī patīkams mēness un nebija apmācies uz nakti. No jūras gan vējš pieņēmās spēkā. Bija arī viens aplis, kad sacensību centrā bija izdzisušas visas gaismas izņemot ugunskuru. Skrējiena sākumā bieži uzmundirnāju arī igauņu Helēnu un vēl igauņu Pēteri, kuru satiku arī Grieķijā, kad viņš ar latviešu Pēteri dzīvoja vienā numuriņā.
Sacensība ar Voļdu
Nez par kādiem nopelniem, bet pēc 11 h skriešanas Garmin nobeidzās. Tas bija zināms pārsteigums zinot, ka maksimālais laiks jaunam pulkstenim ir 20 h, bet palietotam varētu būt ap 17-18 h. Zināju vien to, ka esmu noskrējis 92 km un atlikusi nepilna stunda, lai tiktu līdz 100 km. Centos arī neslinkot un rezultātā uz savu 100 apli finišā biju 9 minūtes pirms kotrollaika beigām, kas neatstāja nekadu variantu, kā vien doties vēl vienā aplī, kura izskaņu gan finišēju mierīgi, kompānijā. Tas arī statisktikā mani pabīdīja par vietu zemāk, bet ne par to stāsts, jo neviens jau tāpat nezina, cik kuram ir apļi. Man pašam bija pārsteigums, ka esmu pat noskrējis par apli vairāk nekā pats skaitīju. Dēļ tā, ka ēšanas pauzēs nepauzēju pulksteni, Garmin savā aprēķinā tika pie liekas kilometru astes, ko vienā aplī matemātikas vienkāršošanai izlīdzināju izskrienot apli ar nopauzētu pulksteni. Tādu variantu izstāstīju arī vienā aplī Maikijam.
Finiša paklājs. Laiks šampanietiem.
Pēc finiša sekoja salūts jūras krastā un tad, pēc pārģērbšanās, apbalvošana šī skrējiena ietvaros un katrs tika pie diploma un piemiņas medaļas. Tāpat tik apbalvotas labāko trijnieks un uzvarētājkomandas katrā komandu grupā. Šoreiz 7 no 9 medaļām vedam uz Latviju. Apbalvoti tiek arī Igaunijas 3 ultru kopvertējuma uzvarētāji, kur mūsu dāmas tiek pie balvām. Visu cieņu šīm dāmām. Atliek vien secināt, ka kaimiņu piedāvātie pasākumi mums šķiet varen gardi, jo braucam ciemos skriet gan maratonus, gan ko garāku, vairākas reizes gadā. Izaicinājumu netrūkst un arī es nākamgad plānoju paviesoties pasākumā, kurā vēl neesmu bijis - Haanja 100 km skrējienā, kas norisinās rudenī.

Pēc kārtīgas apbalvošanas atvadāmies un turam īkšķus, ka buss tiks augšā Laimoņa smilšu pampakā, kas arī notiek un jau nedaudz pēc 2:00 esam viesnīcā, kur gan dušas apmeklējums, gan pēcpasākums ar sarunām par jaunā gada mērķiem un plāniem. Ap 5:00 gaismas izdziest un visi dodas pie miera. Ap 9:00 lielākā daļa dodas uz tradicionālo treniņu - "Lēni un bez želastības". Atsaucība ir liela. 10:00 tiekam izrakstīti no viesnīcas un dodamies aplūkot Tallinas vecpilsētu un 11:47 piestāt slavenajā pankūku ēstuvē, kur aizpildām lielāko pusi telpas. Bijām pirmie, tāpēc igauņiem nācās uzgaidīt, bet neskatoties uz to, tikām ļoti ātri apkalpoti. Šodien lielākai daļai tāds gurdens tas solis un kā zināms Tallinas vecpilsēta arī nav nekādā līdzenumā.
Lēni un bez žēlastības
Atceļā uz Rīgu autobusā tiek apkopota statistika par skriešanu un noskaidrots prognožu konkursa uzvarētājs - Andris, ka kļūdījies vien par 1,8 kilometriem. Varēja jau gan uzminēt.

Nedaudz statistikas:
Finālā man 10 vieta kopvērtējumā. 100 km robežu pieveica 13 skrējēji un 7 no tiem klases ekskursanti. Tāpat no drošiem avotiem zināms, ka uz startu izgāja 38 igauņi un 39 latvieši, kas vidēji spēja katrs noskriet 78,25 km. Par igauņiem datu nav. No latviešiem startēja 13 dāmas un 26 kungi. 19 skrējēji noskrēja vairāk nekā pirms gada, bet 16 piedalījās pirmo reizi. Signis sasniedza puskliņķi.

Man pašam vēl tika viena miniatūra tulzna. Neizbēgami iesnas un papildus neliels klepus, kas katrā ziņā ir labāk nekā situācija pirms diviem gadiem, kad janvāra sākums tika pavadīts stipri vārgākā stāvoklī.

Svinību rezultāts
Tikpat eksistenciāls jautājums kāds ir par to vai vēl kur kosmosā rodama dzīvība un saprātīgas būtnes, ir jautājums vai vēl kaut kur pasaulē mīt skrējēji, kuri vecā gada izskaņā un nedēļu pirms saulgriežiem brauc pie kaimiņiem skriet ultras un sapņot lielus sapņus. Bet tas nav tik būtiski, jo es zinu vismaz vairākus desmitus normālu cilvēku, kuri to dara.
Salūta vietā
Skaitītājs ar 1. janvāri noskrien.lv ir nonullēts. Jāsāk atkal viss no jauna! Lai piedzīvojumiem bagāts un skaistiem mirkļiem piepilīts šis gads! Neaizmirstiet skaistos mirkļus iemūžināt arī kādā stopkadrā, lai ir uz ko atskatīties un par ko pasmaidīt, kad ar savu jaunības dienu fotoalbumu mēģināsiet nomocīt kādu no mazbērniem, kurus jums vēlīgi pieskatīšanai būs atstājuši jūsu bērni. ;)