Saturday, August 24, 2013

Pludmales skrējiens Nr2.

"Var izklausīties mazliet jocīgi vai nepatiesi, bet skrienot, skrienot un skrienot tu visu tāpat nesasniegsi." (Prāta Vētra - Viss ir tieši tā kā Tu vēlies)

Viena no nedēļas nogalēm, kad esmu izvēlējies nepiedalīties sacensībās. Ir plāns doties Kurzemes jūrmalas apmeklējumā un tad paciemoties kādā no vējainajām pilsētām. Bet nedēļai skrienot savu gaitu sapratu, ka plāns nerealizēsies. Sapratu, ka palikšu Rīgā, tāpēc nācās domāt ko citu garajam treniņam. Uz brīdi apsvēru 50 km sacensības Daugavpilī, bet tā braukšana uz Daugavpili un apļošana, un asfalts tomēr neargumentēja šogad gana pietiekami. Otra ideja vienkāršāka - aizbraukt līdz Engurei un gar pludmali noskriet līdz Lielupei. Kopā 56 km.
Piektdienas vakarā sacepu kaudzi ar kartupeļu pankūkam, kuras tad bija man "pasta party" vietā. Nolēmu, ka jāizguļas un izbraukšana nevis 7:00, bet 9:20 no Rīgas. Soma un mantas sakrāmētas jau vakarā atbilstoši laika prognozei un iespējām trases malā, kādā no Jūrmalas ciemiem, uztankoties. Kaut gan tāpat paņēmu ar rezervīti. No rīta vēl brokastīs apēdu tās pašas pankūkas un daļu atstāju vakariņās, kad pēc finiša apetīte būs pavisam citos debesu augstumos. 9:20 biju jau autobusā, kurš veda uz starta vietu. Pa ceļam paklausījos radio SWH un guvu papildus iedvesmu skrējienam (Eminem jauno dziesmu Survival, par kuru uzreiz nodomāju, ka tā ir CrossFit sacensību dziesma, kuru spēlē stadionos, kuros notiek sacensības, cik nu par šo sportisko nodarbi dzirdēts), jo godīgi sakot nebija sajūtas, ka šodien būtu jāpieveic paredzētā distance. Bet diena saulaina tā kā nekādu šķēršļu, lai dotos ceļā. Pie Engures robežas izlecu vienu pieturu ātrāk, tāpēc nācās paieties kādu gabaliņu līdz startam. Engurē esmu pirmo reizi. Pretī nāk tūrisma informācijas stabs ar kuru apsveicinos un izlasu īsu Engures, jeb zušu ciema vēsturi. Starp citu esmu pavisam netālu no Latvijas trešā lielākā ezera - Engures ezera, kuram var apskriet apkārt, kādu citu reizi labā kompānijā.
Nonācis līdz molam uzņemu papildus foto, apēdu banānu, novelku vienu no liekajām kreklu kārtām, paziņoju sociālajos tīklos par piedzīvojuma sākumu un dodos ceļā.
Informācija par Enguri
Starta līnija. Pilns ar aļģēm no jūras.
Engures viens no diviem moliem.
Ceļš ved pretīm saulei - tieši uz dienvidiem (kā kanādiešu seriālā, ko reiz rādīja pa LNT). Pirmie 500 metri cauri niedrājam pa taku. Izskatās, ka cauri netikt, bet taku var atrast. Tad skatam paveras kādas 7 laivas, kuras noenkurotas turpat netālu no krasta. Laiku pa laikam krasta malā arī būs kāda laiva, kurai būs jāgriež ceļš. Pie 4 km pirmā urga, kura trauc savus ūdeņus uz jūru. Te arī nedaudz neskrienams, bet pārsvarā pamatne diezgan cieta un viļņi šodien tik bieži neskrien pie kājām apsveicināties. Pie 5km pamanu sauļojamies trīs meitenes. Pēc laiciņa nonāku pie ūdens torņa un kādas attālāk no juras esošas antenas. Pa kreisi kur paveras skats vien redzams Rīgas jūras līcis un līcīša beigas pie Ragciema bākas. Tur kaut kur būs pusmaratons, bet tagad tik jāturpina. 
Mazais jūras pūķis
Tur mežā ir liels pūķis.
Jau ap kādu 7 km izdodas arvien biežāk sastapt cilvēkus un krasts kļūst gan lēzenāks, gan platāks un nav jaskrien pa slīpo daļu, bet gan pa līdzenu un plakanu virsmu. Jau pie 10 km esmu Plieņciemā pie kāpas. Šajā vietā pirms gada nonācu, kad pirmo reizi mēģināju iekarot šo jūrmalas distanci dodoties ceļā vēl rīta melnumā pēc negulētas nakts. Par to arī var atrast stāstu manā emuārā. Nākamā urga kurai tieku pari vienā solī. Ceļš iegriežas vairāk uz austrumiem un no ziemeļu puses, no jūras var sākt just vēju, kurš visu laiku bija no mugurpuses. Nez kāpēc temps ir pieaudzis līdz 5:10-5:15 min/km. Tā aizskrien nākamie 5-6 km, kad jau sāku domāt par Lāčupītes šķēsošanu Klapkalnciemā. Šķiet pie Apšu ciema jūras krastā redzu lielisku vietu kur nonākt uz rīta kafiju vai nopelnītu alus kausu, kad no Lielupes pretējā virzienā varētu būt pieveikta maratona distance.
Pie Lāčupītes apstājos, jo šaurākā vieta ir 2m plata un kedas slapināt vēl negribu. Arī nost tās vilkt negribu. Bet to tak var pārlekt. Ar 30 metru ieskrējienu pietiek un esmu pāri, kaut gan piezemēšanas kājas papēdis nav sajūsmā. un tad pamanu trepes jūras krastā. Krasts lielākoties ir dažus metrus augsts un laiku pa laikam šādas kāpnes līdz Ragciemam vēl redzēšu daudz. Nolēmu, ka jāuzkāp un jāizlasa informatīvais dēlis. Noskrieti jau 17.68 km. Un tad Tavu pārsteigumu - esmu nonācis pirātu un laupītāju nostūrī un uz "gausās jūdzes". Te būs jāatgriežas ar ciskudrilli un jāizpēta rūpīgāk apkārtne. Starp citu pa augšu izskatījās, ka iet labi iemīta taciņa gan treila skrējienam, gan velo mīļotājiem.
Pirātu un laupītāju rajončikas - "Gausā jūdze"
Šo tik pamanīju lejup kāpjot.
Iekodis banānu un nedaudz pasocializējies dodos tālāk. Cilvēki sastopami ik pēc pus kilometra. Bet pludmale nav īpaši apdzīvota. Un jau pēc 23 km esmu sasniedzis Ragciema raga bāku. Skatam paveras Jūrmalas līcis, laivas Ragciemā un rodas sagurums. Tas laikam no ātrā tempa. Pa priekšu aizbrauc divi riteņbraucēji. Un tā nolemju nedaudz iepauzēt un atvēsināt kājas jūrā. Ideali - arī soliņš juras krastā uz kura piesēst. Apēdu graudu batoniņu - dažas mīkstās iguņu končas Drako. Manu mierīgo sēdēšanu patraucē pensionāru kvartets. Esmu kaut kur pretīm Ragciemam. Nolemju turpmākos x kilometrus veikt pa baso. Pludmale gan kā reiz kļuvusi tam nepiemērota. Atkal aļģes un sīki šķautņaini akmeņi. Kaut gan secinu, ka laikus noāvu kedas. Priekšā urga, kas savieno Kaņiera ezeru ar jūru. Dabūju brist pāri. Pārliecinos, ka savai somai varu piekabināt kedas tā kā tās netraucē skriešanu. Temps ir samazinājies un skriet ir vieglāk. Kādu nepilnu kilometru ložņāju gar jūras malu pa aļģem. Sajūtas ir neaprakstamas, bet cita ceļa nav. Sastopu savā ceļā kaiteri. Skrienu par tādu nelielu līcīti un kaut kur pie Lapmežciema sastopu krāšņu kāzu pāri, kas nolēmis iemūžnāt skaisto mirkli juras krastā. Es ar viņus iemužīnāju mirkli vēlāk.
Kāzu mirklis ar viesiem un molu.
Pieveikti jau ap 30 km. Skrienas labi un domāju par kadu pauzi drīzumā. Sasniedzu pirmo labiekārtoto pludmali, kura arī tāda kā nelielā mazā līcītī. Pēc 36.37 km kad esmu apdzinis kādu nūjotāju, nesteidzīgu skrējēju es atkal atvēsinu kājas. Esmu nonācis civilizācijā. Jūras krastā pirmā telts, kurā dodos iekšā pēc provianta. Pieveikti arī basie 10 km. Kādu brīdi atpūšos un atkal socializējos. Skatam cik vien tālu  var redzēt paveras vienveidīgs skats. Ielocīts juras krasts ar baltām būdiņām, kur pārģērbties un zilas miskastes. Cilvēku jau sen ir daudz. Daudzi brauc ar velo, citi satinušies dvieļos, kā uz ziemu.
Nolēmu papildināt ūdens krājumus.
Kedas uz vadžā
 Pēc pauzes dodos tālāk. Galvā divi nogriežņi. Vispirms 5km līdz maratona distancei un tad varbūt vēl 6 km līdz basajam pusmaratonam. Nezinu kā bet vienveidībā maratona distanci sasniedzu diezgan ātri. Bet jau neilgi pirms finiša sāku prātot, ka jāatvesina kā balva ir kājas un laikam basie kilometri šodien jābeidz. Tulznas un uzberzumus nejmanu, bet sāk kļūt nekomfortabli. Tā arī finišēju starp divām miskastēm. Noskatīju veldzēdamies mazu zāļainu cinīti uz kura piesēst un apcerēt savas gaitas nākamajām stundām. Saguruma nav, nekas nesāp. Bet ir sācies morālais treniņš. Vēlreiz paraugos uz to vienveidīgo krasta līniju. Vēl 14 km? Bez kompānijas? Nē, paldies man pietiks ar maratonu. Kārtīgi atpūtos, secināju ka esmu tieši Mellužos un vielciens nav tālu, kā tas būtu sasniedzot Lielupi, kur līdz Lielupes dzelzsceļa stacijai ir krietns gabals atpakaļ veicams. Uzzīmēju smiltīs finiša līniju, uzvilku sausu kreklu un devos mājup, atstājot nepieveiktos kilometrus kādai citai "Pludmales patruļas" sērijai.
Vilciens pēc 15 minūtēm. Nopirku biļeti un 18:00 jau biju Rīgā ar labi padarīta darba sajūtu, apziņu, ka lai arī ir sagurums, tad viss ir savās vietās un potenciālu vēlmi aizbraukt svētdien uz LSC sacensībam atbalstīt pazīstamos vai pat noskriet 5 km distanci. Vilcienā vēl nodomāju, ka trasei kļūstot vienveidīgai ātri vien var nonākt pie vēlmes neturpināt, ja esi viens pats ar kilometriem. Maratona distance ir labs ceļa gals pie kura apstāties - līdz nākamai reizei. Maratons pieveikts ar 26 km ar apaviem un finišēts ar 16 basajiem kilometriem.
Finiša līnija
Ekipējums: 2l ūdens dzeršanas sistēmā un elektrolīta "koncentrāts" 0.6l jostā. Divi banāni, dažas končas, viens graudu batoniņš un 3 proteīna/ogļhidrātu batoniņi (divi palika pāri). Pa ceļam uzpildījos ar saldējumu un papildus 1l ūdens. Pāri palika elektrolītu dzēriens, ko pitstopā pašķaidīju ar ūdeni, jo doma bija, ka ir man tīrs ūdens dzeršanas sistēmā līdzi un elektrolīts mazajā pudelē, bet sanāca tik salds, ka bija ātri vien jāuzdzer no sistēmas, lai nešķebinātu. Kājās skrienamūzas pieguļošās, kas pāri celim un 2011 gada Skrien Latvija krekls, cepurīte un Asics kedas. Datēju trasi ar Garmin.






Monday, August 19, 2013

Par Nike Riga Run 2013? ...

... ok, bet īsi. Kāpēc īsi? Lai Tev mans draugs mazāk jālasa šoreiz.


Tātad pieteicos kaut kad vasaras vidū. Šogad diezgan cītīgi nolēmu savākt nepieciešamas uzlīmes (15 gab ) koptreniņos, kas notika gan Mežaparkā otrdienas un cetrutdienās, gan Uzvaras parkā pirmdienās, un piepildīt vienu no sapņiem - aizbraukt apskatīt Stokholmu (vēlams bez skriešanas). Lai arī patīkams hobijs, tad tomēr ar mēru. Un atkal citējot Imantu, šogad jau otro reizi - "Skriešana jau tikai tāds iemesls, lai kopā savāktos." Doma uztverama. Un atliek vien noskriet, lai saņemtu iespēju aizbraukt uz Zviedrijas galvaspilsētu kaut kad rudenī.
Bet atgriešoties pie NRR 2013 skrējiena un treniņiem. Kā jau teicu, tad treninus apmeklēju diezgan regulāri sākot no jūnija beigām. Otrdienās intervali, bet cetrutdienās spēka treniņi. Labuma tas pilnīgi noteitki gāja un cerēju jau rezultātu ieraudzīt Kuldīgas pusmaratonā, bet tur cita kaite patrauceja saprast vai pusmaratonā šogad esmu pietuvojies 1h:30min robežai. Svētdienas skrējiens lika saprast, ka neesmu gan, ja nu vienīgi bez saules un pie plus padsmit grādiem. Kopumā jāteic, ka treniņi man patikaun ari labi motiveja, kaut gan dažkārt likās, ka slinkojam un varētu vēl, bet par to nevar gausties, jo katram spējas individuālas un prieks, ka treneri savu darbu darīja cītīgi. Pēdējās reizes, kad apmeklēju treniņus jau iekļāvu krosa skrējienu pa Mežaparka takām kamēr visi pie ZOO ieejas iesildījās.

Pats skrējiens izvērtās par diezgan lielu sacensību man pašam ar sevi. Diena kartsa lai stādītu personīgos rekordus, bet starta koridors ļoti izdevīgs. Stāšanas pēc numuriem un man 215 numurs. Dienu iepriekš vēl biju pabijis Siguldas pampakos un treniņā noskrējis 33 km. Pirms gada noskrēju 30 km LSC šosejā. Tradīcijas jāturpina un zināju, ka gadījumā, ja pēc sestdienas nebūs iekšā vienmēr var piebremzēt un tempu nomest. Pēc starta ik pa laikam pie domas par tempa nomešanas atgriezos, bet zināju, ka varu izturēt. Šodien ne visi ātri skriet sataisījušies, jo ar nelielu izbrīnu apdzinu dažus, ko parasti nekad tā arī neredzu priekšā, jo viņi skrien gana ātri. Centos kādu uzmundrinošu frāzi pateikt un turpināju, kā nu temps bija uzņemts. Finišēju ar laiku 43min:50sek un čipa laiku (jeb tā saukto tīro laiku) 43min:39sek. Pagājušā gada rezultāts uzlabots par teju vai 3 minūtēm. Par to protams prieks un prieks arī par citu veikumu.
Vienīgais šogad man ieplānotais 10 km skrējiens sacensībās. Devos uz startu ar domu, ka skrējiens cēlam mērķim, noskrēju kā jau latvijas čempionatā šosejas skriešanā varēju. Sev no tā vien paliek atziņa, ka labie darbi jādara daudz biežāk un vairāk, kad vien tas ir iespējams un ar hobijiem jānodarbojas, lai nezustu prieks dzīvot.


Baiļu apļi - noslēdzošā slēpotāja stāsts

Baiļu apļi atrodas Valmierā. Slēpojums 2013. gada ziemā 9. februārī notiek jau 10. reizi.

Ir jābūt no Makleodu cilts, lai pārliecinoši startētu un godpilni finišētu. Un ar to es domāju kalnu jebšu pakalnu pieredzi un drošu stāju nobraucienos. Man no visa tā pa druskai pietrūka, bet sacīkstēs mēdzu izstāties objektīvu iemeslu dēļ, tāpēc brīdī kad elite finišēja, es devos izbaudīt trases oto apli vienatnē, jo nevienam citam trakajam nebija ienakusi prātā doma pieteikties uz 14 km distanci ar tādu slēpošanas pieredzi, kada ir man pie tam vēl klasiskajā solī. Es atkal savukārt nodomāju, ka treniņam jau nu 14 km būs kā reiz man nepieciešamā distance, jo ko gan tur ar 7 km ies un mocīsies.

Šoziem biju pavilcies uz slēpošanu un iegādājies klasikas slēpes. Pēc pāris izšļucieniem pa Biķernieku trasi, viena veiksmīga treniņa un vairākam stundām Jūķūbā, un arī sacensībām Vietalvā, likās, ka varu tak aizbraukt arī uz Baiļu apļiem. No rīta sēdāmies busā uz uz Valmieru prom. Pa ceļam vēl pārlasīju grāmatu par slēpošanu un pastudēju kaut ko no slidsoļa tehnikas. No autoostas uz trasi vēl 3km kājām ejami.
Nonākuši sacensību centrā jāraugās pēc draudzīgas sejas, jo pārģerbties var vai nu turpat aukstumā vai tomēr kāda mašīnā. Laumai izdodas atrast kādu vietējo. Saģērbjamies un dodamies aplūkot trasi. Ar diezgan bažīgu skatu uzlūkoju nobraucienu pa kuru jabrauc būs lejā 2 reizes. Tikpat iespaidīgs ir arī kāpums. Nobraucienu jau iemēģinu nekavējoties, jo starts ir kaut kur meža vidū zem elektrolīnijas. Nevienā brīdi prāta neienāk doma - ko es šeit daru. Man ir skaidrs plāns - 14 km treniņs. Diena nav īpaši auksta un kādā brīdi pat uzsniegt. Uzreiz jau sapratu, ka špūres trasē nebūs, vai būs atsevišķās vietās. Tāpēc laikam visi pārējie ne tik ātrie slēpotāji startē tautas klasē, kur distance īsāka.

Nu neko, tiek dots starts un sāku airēt uz priekšu. Pa plakni jau nemaz tik slikti neiet un pats pēdīgais neesmu. Ātri vien jau pirmais uzbrauciens un arī nobrauciens no kuriem man arvien ir bail. Pirmais veiksmīgais kritiens un tad soļojums augšup, lai pēc tam atkal šļūktu lejup pa stāvo nogāzi. Pāris kūleņi un esmu lejā. Tad nu beidzot trase ved pa skaistu meža celiņu un kaut kur arī redzama kāda rises aprise. Mierīgi savā nodaba izbaudu trasi. Trasē kāds no tiesnešiem uzsauc - lai dzīvo klasika. Jūtos kā pionieris un iedvesmots šļukāju tik tālāk. Kaut kad drīz pienāk brīdis, kad mani apdzen līderi. Izslēpojot tuvak starta vietai zem elektrolīnijas pabrīdinu trases tiesnesi, ka es te slēpošu vēl vienu reizi. Viņš jau tā kā bija nolūkojis novākt trasi identificējošo marķējumu vienā no pagriezieniem. Izslēpoju starpfinišu un atkal dodos draudīgo pakalnu un nobraucienu virzienā. Šoreiz par laimi nobrauciens mežonīgā ātrumā ir veiksmīgs. Bīstamais moments ir pagrieziens, kāpēc vispār kaut kāds stress par šo nobraucienu ir. Tiesa pirms tam neiztika bez pāris kūleņiem. Un nu jau mierīgu sirdi dodos otrajā aplī. Bērni jau gatavi saviem startiem, bet visi līderi un pārējie elites grupas slēpotāji jau var teikt ka finišējuši.
Otrajā aplī ar klasikas slēpēm apguvu ko jaunu un nebijušu - klasisko slidsoli. Tas ir ļoti elementārs - ar klasikas slēpēm mēģina slēpot slidsolī. Otraais aplis attiecīgi sanāca nedaudz ātrāks. Finišēju ar laiku 1h 54min. Pieredzēju visas tās šausmas, kad trases marķējums tiek aizvākts un finišēt atlauj atmiņā ierakstītais trases profils no pirmā apļa. Tēju vairs neviens neizsniedz. Desiņas ar kāpostiem neizsniedz un maizi arī ne. Vienīgais kas man kā finišētājam tika, kad man uzreiz noņēma čipu, ir apelsīns.

Pirms došanās mājup vēl papudienojām vienā no Valmieras pagrabiņiem, kuram Valmieras maratona skriešanas aplis ved garām un ar gaismiņu vēl bijam Rīgā.

Par piemiņu visiem tiek nozīmīte. Foto no http://ezi.lv/lv/galerijas-atteli/468

Wednesday, August 14, 2013

Bratislava, Rēzekne, Mežaparks - trīs ziemīgākie pusmaratoni 2013. gadā un vēl nedaudz 1. daļa

Ziema 2013. gadā diezgan smagi ir ievilkusies. Šodien (kaut kad aprīļa vidū) dzirdēju ziņās, ka ledus gan beidzot sācis iet upēs. Tad jau ziema beidzot zaudējusi cīņā ar pavasari. Par pavasari jau arī dzirdēti nostāsti, kāpēc uz robežas aizturēts Lieldienās par olu kontrabandu. Līdz Skrien Latvija otrajam posmam Biķerniekos, kur notiks 3. Rīgas pusmaratons palikušas divas nedēļas un lai tur vai ar fēnu būs jāžāvē trase, bet skriesim beidzot pa asfaltu. Tikmēr ir laiks atkal ļaut pirkstiem liegi pārslīdet pār klaviatūru un pavēstīt par jau paveikto.

Šajā sezonā jau aizvadīti 3. pusmaratoni. Divos no kuriem skrēju, bet pēdējā biju fotoreportieris un pedāļu minējs-tempa turētājs. Par katru no tiem turpinājumā.

Bratislavas pusmaratons (1:40:50)
Karte, lai neapmaldītos.
No Krakovas līdz ...
Krakova. Mājīgākā virtuvīte hosteļos, kadu
 gadījies redzēt un lietot.
Jau 15. reizi izgāju uz oficiāla pusmaratona starta. Lai arī ne visi skrējieni kvalificējas 21.097 km garai distancei, jo ir bijis arī 23.4 km garais skrējiens Igaunijā, kuru organizatori nosaukuši par pusmaratonu, tad tomēr savā klasifikācijā Bratislavas pusmaratonu skaitu kā piecpadsmito. Un ar šo trešo ārzemju pusmaratonu sākas 2013. gada skriešanas sezona. Likās, ka sezonu jau varētu atklāt ar tādu laicīgu pavasara pusmaratonu, kas kā izrādās šogad grūti paveicams. Ziema valda arī Bratislavā, kur vēl divas nedēļas pirms zīmīgas dienas gaisa temperatūra bija virs +10 grādiem dienā. Izejot uz starta ir ap +1 un vairs nesnieg.

Bratislavas pils.
Pēdējā laikā maratontūrisms ir ieguvis zīmīgus apgriezienus un arī es nekautrējos apvienot lietderīgo, kas šaja gadījuma ir kaut kā jauna apskatīšana, ar patīkamo, kas ir skriešana. Gada sākumā painteresējos vai uz jau it kā izpārdoto braucienu, kuram rindas gals rēgojās teju vai uz lidmašīnas trapa, nav pieejama kāda brīva vieta vai vismaz, ja tāda parādītos, es piedalītos. Galu galā tiku sarakstā un atlika vien nomaksāt brauciena dalības maksu, kas sevī ietvēra gan dalību pusmaratonā, gan braucienu ar autobusu, gan palikšanu viesnīcās. Atlika vien trenēties un aizbraukt noskriet, ko arī ļoti labprat darīju.

Izbraucām ceturtdienas vakarā plkst. 20:00 no Rīgas, kur jau puspilno autobusu aizpildīja arī zināmas sejas no VSK noskrien klubiņa. Nokļušana līdz Bratislavai prasīja pacietību un teju diennakti. Ar pieturvietu un nakšņošanu Krakovā. Bratislavā ieradāmies sestdienas pēcpusdienā, kur tad pēc iežurnalēšanās viesnīcā devamies uz EXPO zonu pēc numuriem, paēdam pastu bezmakas pasta party, kā arī devamies nelielā ekskursijā pa pilsētu. Bratislava ir skaista un uz pakalniem veidojusies pilsētā. Ko redzēt tur ir un atrodas tikai stundas brauciena attalumā no Vīnes. Sestdienas vakars pagāja ātri un svētdienas rīts, kad jau +5 grādu vietā, kas bija sestdien, solīja gan -3, gan sniegu, pienāca nemanot. Solītās dabas veltes tiktiešām bija klātesošas. Vienīgais satraukums bija par to vai trase būs slidena vai nē. Pārējais jau nobaudīts iepriekš.

Jau ap 8:30 lielākā daļa bija sapulcējusies pie viesnīcas reģistratūras un kopīgi devamies uz starta zonu. Pasākumu atbalsta ne tikai ČSOB banka, bet arī vietējais lielveikals, kurā tad sildīties bija salīduši vairums skrējēju. Jau sadalījušies mazākos pulciņos gaidām liktenīgo stundu plkst. 11:00. Vēl top daži foto. Apēdu iepriekšējā dienā saņemto enerģijas želeu ar agaves garšu. Uz starta izejot daudzi ir saģērbušies maisos, kurus tad drīz pirms starta vai kādu kilometru pec metīs nost. Ir tikai simbolisks koridors elites skrējējiem, bet pārejie var sastāties kā vien vēlas. Tā nu nemaz tik talu no starta nebijām, kaut gan tipināšana pēc starta šāviena līdz paklājiņam aizņēma teju vai minūti.

Skrējēju vērotājs Bratislavas vecpilsētā.
Jāskrien pusmaratonistiem ir tikai viens aplis. Laika apstākļi labam rezultātam ir pateicīgi. Tiesa pirmais pusmaratons sogad tāpēc pieņemu, ka pēc ziemas tomēr varētu but kāds solis atpakaļ un nevar zināt kad finišēšu. Sakumā pamanu kādu no tautiešiem. Pārmijam pāris vardus un dodos tālāk. Sakumā pirmie 3 km jāskrien pa trīs kvadrāta malām un tad trase aizvijas ar nelielu kāpumu uz tramvaja galapunktu. Šajā posmā sanāk vairakus kilometrus skriet pretkustībā, tiaki abas joslas sadala zaļā zona un sliedes. Skrienu lielā vientulībā. Pie pirmā dzeršanas punkta izdodas atri saprast kur ir silta tēju un to tad arī visur pēc iespējas padzeros, jo aukstu ūdeni negribas. Nelīst un nesnieg arī. Uz kādu brīdi par tempa turētajiem izvēlos kādu puisi un meiteni, kuri skrien un filmē, tomēr vini no manis aizmūk. Tad cītigi skatos trases pretējā pusē, kad skries lideri un kā veicas tautiesu ātrākajām kājām. Atceļa atkal mēģinu sazīmēt tos, kas skrien nedaudz lēnāk par mani. Neizdodas. Jau tuvojoties 16 km mani apdzen kāds latvietis, kas ieradies individuāli. Apdzenot mani vēl uzmundrinaja un projām bija. Tiesa ap 18 km viņu apdzīšu, jo izskatijās, ka krampis nomocījis kāju, kā dēļ nācies pāriet soļos.
Maratonlogo
Pēdējie 5km jau iet pa vecpilsētu ar nelielu kāpumu pirms pilsētas vārtiem-torņa. Tur panācu Lieni, bet viņai škiet izdevās nepadoties un finišēt kādu gabaliņu man priekšā. Pēc vecpilsētas vēl 3km. Jānoskrien gar pili, apkārt kādai biroja ēkai un gar upes krastmalu uz finišu. Te es uz brīdi sajutu, ka pēdējais kilometrs šķitis par grūtu, bet tomēr finišs ir tuvu un var jau arī mieŗīgi noskriet. Pēdēja puskilometrā vēl iemetās sānā kaut kāda sāpe, kā rezultātā finiša sprintu neizdevas paņemt, kaut gan tas būtu bijis skaisti.
Finišā patīkams parsteigums ir metāla kāpnes, kuras ieŗīkotas, lai pamaestu finiša zonu. Ilgi kavēties arī tur nevar jo dalībnieki turpina finišēt.

McDonald's kungu istaba.
Pēc finiša ātri vien sagaidīju Laumu un devamies uz hoteli nodušoties un kamēr vēl gaišs iekarot vakar nsokatīti kalnu, no kura pavērās skaists skats uz pilsētu. Vēl daži foto un suveniri un tad pelnītā atpūta, jo nakamajā rītā jau jāceļas un vēl nedaudz jāpaviesojas Vīnē. Vīnē sabijām 4h un kaut ko jau ari no centra paspējām redzēt, bet tur var braukt vēl.

Kopsaucējs:
Sezonu izdevās iesākt par 2 nedēļām ātrāk nekā tas būtu skrienot "Skrien Latvija" pirmajā pusmaratonā Rēzeknē un saprast sezonas sākuma ātrumu, kas izrādās ir gana labsm bet stipri atpaliek no vēlamā finiša laika pusmaratonā.
Ar maratontūrismu ir visādi. Man patīk apskatīt vietas uz kuram es dodos un pabaudīt tās no pašizpētes skatu punkta, kad pats iepazīsti vietas, ielas, mājas, objektus. Tāds tesiens uz sacensībām un atpakaļ ir pieļaujams tikai paša zemē, kur tomēr var aizbraukt arī ārpus sacensībām pabaudīt kādu pilsetu, kas gan tāpāt izdodas reti. Šis brauciens man patika, jo tiešām redzēju 3 skaistas pilsētas. Tiesa gan ziemīgi tie laika apstākļi bija, bet tomēr es tur biju.
Interesants hosteļa sienu noformējums.
Rēzeknes pusmaratons (1:40:49)
VSK Noskrien Ežu 2013. gada pavasara komplektācija
"Labs asfalts uz ceļa nemētājas." - teica kāds no ežu komandas, kad bijām jau tuvu Rēzeknei. Nedaudz vairāk kā 3h ilgais ceļš no Rīgas agrā 6. aprīļa sestdienas rītā bija beidzies. Sekoja pajūga novietošana pie bijušā SELVER lielveikala un došanās pēc starta numuriem un čipa. Neliela drūzmēšanās rindā. Sasveicināšanās ar skriesanas entuziastiem un jau jādodas uzģērbt ko skriešanai piemērotāku. Līdz startam vien 15 minūtes, kas tiek aizvadītas iesildoties un aplūkojot kāpumu apļa beigās.
Var aplūkot manu muguras profilu
12:00 tiek dots starts. Skrien Latvija seriala pirmais pusmaratons, bet man šogad jau otrais un laik aapstākļi gandrīz identiski. Latvijā gan vairāk saules un sniega trases malā. Tā kā sogad jauna trase un ari pērnā rudens trasi nebiju redzejsi, tad pirmais aplis aizrit izpētot apli. Rēzeknē jāskrien 5 apļi. Tātad arī pirmsfiniša kalniņā piecas reizes. Pasākums patiešām jautrs, bet jūtams pavasara tuvums. Skrienas salīdzinoši labi. Kadus divus apļus paskrienu kopā ar Kuku, tad nedaudz nolūztu. Turpinu savā tempā. Sanāca necik talu aŗi aiz Kuka finišēt ar finiša spurtu, jo sajutu atbalstu finiša taisnē trases mala no saviem kaimiņiem. Finišā visiem pa folija segai, kura ietīties. Seko sarunas, pārģērbšanās, ēšana un apbalvošana un mājupceļs var sākties, tik cik vien vēl novada augstākais punkts jāapmeklē.
Mākoņkalna pakāje.
Atceļš paiet jautrā nosaņojumā. Komanda izrādās ir divas solistes. Vēl tiek piestats Liepkalnu maiznīcā, kur tiek iegādāta gardā maizīte. Vēlu vakarā pēc padsmit stundu prombūtnes esam Rīgā. Diena ir izdevusies.

LSC pusmaratons (labas sajūtas)
LSC pusmaratona starts.
Dienu iepriekš devos nelielā veloizbraucienā uz Vecāķu pludmali skatīties vai ledus arī jūrā sācis iet. Vēl neiet. Pa ceļam izmetu nelielu līkumu pa LSC skriešanas apli un secināju, ka trasē tikai lielākā puse ir afaltēta un ar peļķēm, bet daļa vēl ir sniegota, slidīga, kas arī mazināja apetīti sestdien iziet uz starta. Gaisa temperatūras apstākļi gan bija ļoti teicami, lai ietu uz personīgo rekordu, ko daudzi arī sestdien sacensībās izdarīja.
Mājās sēdēt tomēr nebiju sataisījies un tieši uz startu ierados, lai dokumentētu pasākumu caur fotokameru un braucot līdzi ar velo (pietrūka vien uzraktsta "Līderis") atbalstītu un uzmundrinātu skrējējus. Pāris stundas svaigā gaisā, ar dubļiem nošķiestas bikses. Finišā sagaidīti kluba biedri. Abalvošana. Lai arī nedaudz sadrūmusi un atkušņa noskaņās aizvadīta, tad tomēr skrienoša un pozitīva diena. Un nemazākās nožēlas par pieņemto lēmumu šo pusmaratonu šogad neskriet, lai gan pirmo gadu dalīja arī medaļas.

nobeiguma vietā ...
Ilgi gan šis raksts nevarēja piedzīvot savu nobeigumu, bet tas tad beidot ir noticis, ja jau Tu lasītāj esi ticis līdz šaij rindiņai.
Ceļš līdz laimei. Varbūt lāci vajag? Lāci! Šurp Laimes lāci!

Sunday, August 11, 2013

8. Kuldīgas pusmaratons un 7. Cēsu velo maratons

SEB 8. Kuldīgas pusmaratons

Gada karstākais pusmaratons šogad ieguva pavisam citu noskaņu. Kuldīgā jauna trase un līdz ar to arī skriešanai daudz patīkamāki laika apstākļi. Bet par visu pēc kārtas. Tātad lai paspētu plkst. 12:00 uz startu jau 8:00 komplektējāmies mašīnā. Es vēl izgājis no mājas atceros, kā divus iepriekšējos gadus devos uz Kuldīgas pusmaratonu. 2011. gadā tikpat agrā, tiesa gan saulainākā rītā, devos uz krastmalu, kur gaidīja Evita ar Juri. Pirmais brauciens uz pusmaratonu kopā ar noskrieniešiem. Toreiz aizbraucām, noskrējām (es savu līdz šim pēc laika sliktāko oficiālo pusmaratonu) un drīz vien jau devāmies atceļā. Pirms gada izmetu nelielu līkumu caur Ventspili. Tur uz pilsētas svētkiem gadījās arī Prāta Vētras tūres koncerts. Sacensību rītā Guna paķēra mani mašīnā, kuru pēc pusmaratona dabūju stūret uz lielpilsētu. 2013. gads līdzīgi kā 2011 gadā, jo tuvāk Kuldīgai, jo nomācies un pat uzlīst. Pa ceļam gan runājam, ka skrējiena laikā nelīšot un tas izrādīsies taisnība. Vēl pa ceļam apspriežam kaut ko no jaunā Maratona žurnāla numura un runājam par pārtiku un ēšanu. Kuldīgā ieradāmaies nedaudz pēc desmitiem. Dodamies izņemt starta numurs. Vienā t-kreklā ir gana vēsīgs. Pozitīvais aspekts, ka aploksnē ir tikai viss nepieciešamais - numurs, čips, putras talons un saspraužamās adatas. Nekādu reklāmu. It īpaši jau reklāma par nākamo pusmaratonu uz kuru tāpat jau esmu pieteicies. Seko noskrieniešu savākšanās zem estrādes finiša zonā, bernu starti un kopfoto. Tad tik vien kā laika atlicis, lai aizietu uz mašīnu saģērbties un iesildošā riksī dotos uz startu.
Vēl valsts himna un novēlējumi un tad jau tiek dots starts. Pirmajā aplī uzdevums pavisam vienkāršs - atrast savu komfortablo tempu, izpētīt jaunās trases apli un pieskatīt, lai Artūrs neapdzen. Tas pēdējais jau vairāk tāds pa jokam uzdevums, jo katrs jau pēc savas trenētības arī skrienam. Pašam likās, ka šajā dienā skrienot varētu ieskriet 1h:37min. Saules nav, lietus nelīst un atliek vien pie labas un ļoti lielas gribēšanas uzstādīt personisko rekordu, kam nu ļoti gribas un kas daudziem arī izdosies. Pirmais aplis paiet mierīgi. Paspēju aprunāties ar dažiem skrējējiem un man pievienojas viens no noskrieniešiem. Aprunājāmies par šīs dienas mērķiem un tā arī turpinājām. Laiku pa laikam tiek kāds apdzīts, kāds apdzen mūs. Un tā pirmais aplis pieveikts skrienot uz 4:30 min/km.
Kopā ar "spānieti"
Necik jau metrus pēc starpfiniša otrajā aplī mani apdzen Artūrs, kuru vēl līdz otrā apļa beigam izdodas paturēt redzamā attalumā. Otrais aplis arī nāk komplektā ar sen nesajustām nepatīkamām sajūtām vēderā. Analītiski domājot - pie vainas pirms starta izdzertais VivaSport dzeriens, kas manam kuņģim šodien ne cik labi nepatīk. Atliek vien turpināt skriet un klausīties sevī, vai izdosies tikt līdz finišam. Temps vēl nemazinās un grozās ap 4:36 min/km. Arī trešajā aplī sajūtas vēderā nav mazinājušas, taču skrienam jau par kādām 10 sekundēm uz kilometru lēnāk, bet arvien varam paspēt 1:40 iekļauties, jo ir iekrāta rezerve. Pēc dzeršanas punktiem, kuros dzeru tikai ūdeni, saprotu, ka jauna ūdens pieplūdums situāciju tikai uz brīdi pasliktina. Trešā apļa sākumā mūs sak apdzīt līderi, bet apļa beigās mūs apdzen Jeļena. Usākot ceturto apli pēc 17 km esmu spiests skriet jau uz 5:00-5:10 min/km. Uzsaucu, lai mans līdzskrējējs neizlaiž no acīm priekšā skrienošo Ozons kreklā tērpto pārstāvi un sāku no viņa atpalikt. Apļa vidū pie trases tiesneša painteresējos par iespējamo tualetes atrašanas vietu, bet šādu informāciju viņs nevarēja sniegt. Arī tuvējā publiskā tualete esot maksas un vienīgās būdiņas bija tikai starpfinišā. Tas arī kā viens no mīnusiem, ka nav padomāts par to, ko apļa vidū, kas ved pa pilsētas centru darīt sportistam, kuram nepieciešama tualetes pauze. Neies jau skriet kāda kafejnīcā. Būdiņai ir jabūt. Ātrumu mazinu un mierīgu sirdi skatos, kā mani apdzen tie, kuriem nekāda kaite nav piemeklējusi. Kadu pusotru km pirms finiša mani apdzen Raimonds Soopargs no veiakla maratons. Gaidu arī kad komandas biedrs Ilmārs mani panāks un apdzīs, bet nekā. Apendiksā (vita, kurā ir ari pretīm skrienošā kustība uz vienas ielas) var ļoti labi redzēt cik kurā tālu priekšā vai aiz muguras. Aptuveni 500 m pirms finiša mani apdzen cienījamie kungi - Batars un Regulatus, kuriem kā izskatijās sīva spekošanās bija. Pēdējos 50m gan jutu, ka kritiski nav un uzskrēju ātrāk, lai neļautu vairs nevienam sevi apdzīt. Pēc skrējiena jauna medaļa, jo ierastais Kuldīgas rats jau nedaudz bija apnicis. Jaunā medala ar tiltu - ļoti skaista un nekādu plastmasas detaļu - tīrs metāls. 
Pēc finiša jau likās, ka vēders nomierinās, jo slodzes vairs nav, bet tomēr mazmājiņu nācas apmeklēt un tikai atceļā uz Rīgu manī atrgriezas manāms optimisms pret dzīvi. Tāpēc šogad izpalika putras ēšana. Noskatījos vēl gan apbalvošanu un tad uz mājām. Krīzes momentā pēc finiša uzmācās doma, ka nākamajā rītā jau nu tik agri atkal celties ļoti negribēsies, lai brauktu uz Cēsim uz velo pusmaratonu. Bet pusstundas laikā pirms gulētiešanas samotivēju sevi, salikdams visu nepieciešamo svētdienas startam un devos gulēt.
Secinājumi par Kuldīgu: jaunā trase patiak labak nekā iepriekšējā. Likās pat psihologiski daudz vieglāk skrienama un arī kāpumu zinā šķita saudzīgāka. Bija iespēja apsatīt ko citu no pilsētas. Estrādē, kur bija sacensību centrs vispar nebiju bijis. Vienīgi šogad izpalika Ventas rumbas aplūkošana un apmeklējums.
Vecas dzirnavas stadiona malā Cēsīs
7. Cēsu velomaratons
Apbrīnojamā kārta kādas 10 minūtes pēc izslēgta modinātāja pamodos un vēl nebiju neko nokavējis. Paspēju apēst brokastis un 6:20 jau sēdeju vilcienā, kurš mani un manu velo veda uz Cēsīm. Paspēju gan pagulēt vēl, gan grāmatu palasīt. Pusdeviņos jau biju klāt. Pilsēta īpaši nav zināma, bet sacensību centru izdevās atrast nemeklējot. Tad nedaudz izmetu dažus līkumus pa pilsētas centru, veicu dažus momentfoto un atradu veikalu, kurā tiku pie savām otrajām brokastīm. Bija kļuvis nedaudz siltāks un devos laiku pavadīt sacensību centrā, kur arī paspēju palasīt grāmatu (grāmata startp citu par Māršalu Ulrihu un viņa skrējienu pāri Amerikai no rietumu krasta uz austrumu krastu), noskatīt sev iztrūkstošo velo apģērba ekipējumu. Uz 11;00 jau klāt bija arī komandas biedri un mierīga garā gatavojāmies startam.
Gan maratonam, gan pusmaratonam tiek dots tehniskais starts stadionā. Tehniskais starts nozīmē, ka pirmso 2 km pa priekšu brauc policijas auto un to apdzīt nedrīkst, jo tad var saņemt +5 minūtes pie finiša laika. Atšķiribā no citiem vivus.lv posmiem, kad pusmaratona starts ir 13:30, Cēsīs starts ir 12:30. (Un līdz es finišēju maratona līderi vēl nebija pabraukuši garām) Pirmie divi kilometri pa pilsētu lejā no kalna pa ielu un tad jau mežā iekšā. Lai gan no rīta bija uzlijis un arī vakar iespējams lija, tad trase nebija pārāk dubļaina un arī tehniski ne tik sarežģīta, kā Smiltenes posmā. Samērā ātra trase un visgarakā no visām. Mans Garmin samērīja gandrīz 32 km. Līdz šim Cēsis nebiju braucis un nekāda priekšstata īsti nebija, tik cik nojautu, ka pilsēta atrodas pakalnā. Pilis jau ielejās nebuvē. Pēc sajūtām izdevās nobraukt samēra baudāmas sacensības, bet dažbrīd likās, ka pietrūkst spēka, kurš atkal laiku pa laikam atgriezās. Izdevās arī daudz vairāk kāpumos uzbraukt nevis lekt nost un stumties. Bija diezgan daudz sakņu un apļa pusē varēja nodot sveicienu Gaujai. Finišā ar laiku 1h:32min un 69 vieta no vairāk nekā 200 dalībniekiem.
Pēc finiša sekoja velo mazgāšana, pusdienas (kāposti, desiņa, ola un maize) un apbalvošanas noskatīšanās. Cēsīs izteikti jūtams rudens tuvums. Par to liecināja arī dzeltenās lapas brauktuves malā. Uz prom došanās laiku atkal pār Cēsīm savilkās lietus mākoņi. Atceļā arī piedzīvojām 5 minūšu "balto sienu" lietus veidā, kad mašīnas stajās šosejas malā.
Pēc finiša.
Brīvdienas aizvadītas divos sportiskos pusmaratonos.

Sincerely,
Me - the man who was there and then wrote this ...

Thursday, August 1, 2013

2013 sezonas pusmaratoni un ne tikai - 2. daļa

Blonde hair blowing in the summer wind

A blue eyed girl playing in the sand
 
I've been on a trail for a little while
 ...
(The Killers - Runaways)

Jau otrā gada puse iesākusies, bet nav tā īsti pat punkts uz gada pirmā mēneša i burtiem uzlikts. Tomēr lai nebūtu gari jāraksta, tad par katru notikumu, kurš palicis neaprakstīts neliela retrospekcija vai/un foto. Par dažiem notikumiem varbūt bus tā pasausāk uzrakstīts, bet tas jau bija sen un galvenais ir neaizmirst. Pārējais jau viss ir arvien atmiņās dzīvs. Arī virtuālajos foto albumos šogad sakrajušās gana daudz bildes.
  • Biķernieku pusmaratons
  • 1. maija Sieviešu skrējiens Mežaparkā.
  • Dzo godināšanas 24h stafete.
  • Lielā veloekskursija
  • Tartu 23,4 km
  • NRM 2013
  • MTB Apē
  • Baložu bizons 2013
  • Olaines apļi
  • Zelta keda
  • Krosduatlons
  • MTB Talsos
  • The Killers koptreniņš
  • Dziesmusvētku pusmaratons
  • MTB Smiltenē
Biķernieku pusmaratons.
Var teikt ka sacensības mājās trasē. Nav jāmeklē transports un līdz ar to iztrūkst neliela kopības sajuta turpceļā un dalīšanās iespaidos atceļā. Izpaliek arī daži rituāli. Visi tiekas trasē. Laiks skriešanai piemērots. Jāpieveic 4 apļi un pēc apbalvošanas var doties mājās ēst vakariņas. Pirmie kilometri paiet apsveicinoties ar neredzētajiem un noskaidrojot dienas mērķus. Pirmo apli nofinišēju apdzenot Aivaru tieši uz starpfiniša līnijas. Simbolisks jociņš. Kādu brīdi skrienu kopā ar Martu un Miķeli. Lielāko trases daļu pēcāk turpinu viens, jo sākums šķiet bijis par ātru un nedaudz jūtamas sāpes vēderā. Regulējot elpošanu un nedaudz piebremzējot, ko var redzet arī apļu laikos, izdodas tikt līdz komforta zonai. Finišs ar laiku - 1:38:03
Škiet, ka trešo apli jau riņķoju
1. maija Sieviešu skrējiens Mežaparkā

Beidzot ir iespēja neskriet bez attaisnojumiem. Piedalās tikai dāmas. Nolēmu pabūt un palūkot kas tad notiek trases malā no trases tiesneša puses. Aģitēju arī biedrus skrējējus, bet kā šķiet bez alus nekas nenotiek. Pieteicos uz vienkāršāko darbu - ūdens padošanu. Neilgi pirms 9:00 ierados Mežaparkā, kur pēdējie sagatavošanās darbi rit pilnā sparā. Mani savervē par trases tiesnesi, izsniedz kreklu un rāciju. Izrādās esmu norīkots pie dzeršanas punkta. Dzeršanas komandas organizatorei paskaidroju, ka esmu pārvilināts citā nometnē, tomēr pēc mirkļa atzvanu un saku, ka būšu turpat uz vietas un kā varēšu tā palīdzēšu. Noskatījos daļu bērnu skrējiena un devos uz pļavu. Tur manam skatam paveras 6 gana īsi galdi un daudz dzērienu pakas. Tad nu ķēros pie darba - pakas atvērt un tiklīdz ieradās atbalsta komanda, tā ķēramies pie glāzīšu saliešanas. Daļu glāzīšu salikām arī otra pusē, lai varētu tās grābt un pasniegt  cik vien operatīvi iespējams. Vēl rācijas check-in un gaidam startu. Par līderes paskriešanu garam punktam (man CP-7) japaziņo rācijā. Uz vietas ir arī mediķi, kuriem šodien darba nebus, lai gan diena gana karsta. Tā nu aptuveni stundu pastrādāju gan par trases tiesnesi, gan arī atbalstu trases malā. Pēc pēdējā dalībnieka došanās tālāk trasē pēc kontrolpunkta trasi jau operatīvi novāca personāls un es devos palīgā pie estrādes, kurs bija nepieciešams nodrošināt koridoru skrējējiem no gājēju plūsmas, kas šaja diena bija gana liela, jo Mežaparkā notika sporta dienas pasākumi.
Lielais karogs.
Secinājumi - brīvpratīgie pasākumos ir vajadzīgi kā ūdens skrējiena laikā. Savdabīgi likās, ka savstarpēji atbildīgie nekautrējas viens otram nocelt brīvprātīgos un katra paša ziņā ir ļauties vai nē. Bet šī bija pieredze, kuru noteitki gribēšu kādu reizi atkārtot, jo skriešana nav tikai kilometri treninos un sacensībās. Bez atbalsta no trases malas nekas no tā tik vienkārši nenotiktu. Tāpēc varu vien pateikt lielu paldies tiem, kuri velta savu laiku, lai būtu tur - trases malā.

Lielā veloekskursija
Bija daži pieturas punkti, kurus gribēju apmeklēt un kāda sestdiena tam kā reiz bija radīta. Izpētiju maršrutu, lai maksimāli pa "granteni" sanāktu braukt, paņēmu līdzi "Edmundu", lai neapmaldītos paķēru nedaudz provianta un devos ceļā. Pēc 30 m brokastoju Cenas purvā. Tad līdz Jaunolainei cauri mežam un purvam. Tālāk uz Baldoni uz Riekstukalnu. Tad sekoja Ķeguma apskate un cīņa ar pretvēju Ogres un vēlāk arī Rīgas virzienā. Finišs Rīgā pēc 10h un nomītiem 170 km.
Brokastu postenis Cenas tīrelī gar kuru iet vecais kara ceļš.
Tartu 23,4 km
Pirms gada tā iepatikās šīs krosa skrējiens, ka šogad nelaidu garām iespēju atgriezties un pie viena apciemot atkal draugus, kuri Tartu gada laika kļuvuši arvien vairāk. Dienu iepriekš izņēmām numurus, nedaudz pastaigājām pa pilsētu, pabraukājāmies ar velo un devāmies kaut cik savlaicīgi gulēt. No rīta ap 7:00 jau cēlāmies un devāmies uz busu, kurš aizvedīs uz Otepes stadionu. Tur tad gaidīšana. Ierodas arī citi skrējēji no Latvijas. Komentētājs teic, ka skaita ziņā latvieši ir trešie pārstāvētākie (vismaz es tā izrēķināju). Priekšā vien Krievijas pārstāvji un, protams, igauņi. Izdevās uzlabot rezultātu par vairāk kā 10 minūtēm. Redzēju skrienošas žirafes un paspeēu vēl maija vidū sniegu redzēt. Atceļā pievienojāmies ekipāžā kluba biedriem. Turpceļs tiak mērots ar autobusu.

NRM 2013
Gada pasākums Rīgā Nr.1 Man kā pusmaratonistam galvenais saprast tempu pie attiecīgajiem laika apstākļiem un attiecīgi veikt priekšdarbus. Dienu iepriekš jāizņem numurs un jāapmeklē arī kaimiņos notiekošā - piparkūku ballīte, kas šoreiz ietver pastas ēšanu. Uz šīs mierīgās nots arī samērā laicīga gulēt iešana un agrs rīts, kas iesākās ar ko netipisku. Putras vietā kā atceros apēdu vien divus banānus. Rīts ir samēra silts. Ir jāpaspēj uz lielo kopbildi un tad jau jādodas ieņemt starta koridorā vieta. Šogad jau kuro reizi izeju uz starta bez konkrēta finiša laika padomā. Doma par kopsoli ar TT uz 1:45:00 un maratonam 3:30:00 škiet piemērota dienas tempam.
Pēc starta pirmajos 2-3km TT vēl ir jānoķer un tad jau kopsolī nogaršojam trases kilometru pēc kilometra. Tā arī finišēju uz 1:45:00. Nebiju īpaši pārcenties un pārcepies saulē. Finišā pāris vārdi tika pārmīti ar Martu, kura pusmaratonā tureja tempu. Atdevu viņai finiša maisinu, medaļu, numuru un devos uz Vanšu tilta apakšu gaidīt Laumu. Garām paskrien TT uz 4:15 maratonā un turpat skrien arī Lauma. Tā nu beidzot izbaudīju kāda ir NRM pilnā trase. Temps ar kārtu lēnāks nekā pirmajos 21 km. Uzturu sarunu, nobaudo ko no galda. Staipu līdzi rezerves ūdens pudeli. Gadījās arī nomazgāt seju ar izotonisko dzerienu, kas nebut nebija patīkams moments. Baudīju arī visas iespējamās strūklakas trases malā. Pēc 4h un 30 minūtem beidzot tika finišēts. Pirmais maratons Laumai pieveikts. Man tāds pagaraks treniņš izvērtās. Finišā uzņemam atpakaļ kalorijas, fotogrāfējamies, fotogrāfējam citus. Kad jau dodos uz mājām redzu kā finišē noslēdzošais dalībnieks - kāds onka no Vācijas. Patiesi saviļņojoš brīdīs.

MTB posms Apē
Pārsteigumu pasākums. Visu man izstāstīja, tik ne to, ka upei pāri jābrien līdz celim būs. Gaisa temperatūra ap 14 un diena diezgan sadrūmusi. Lijis jau vairākas dienas, tāpēc trasē varētu iet smagi. Pusmaratonistus arī nepalaiž pa kādu pļavu, kura pēc maratonistu starta vairs neesot bijusi veicama/braucama. Samērā ātra trase tomēr izvērtās. Aptuveni 3km pirms finiša arī Vaidavas šķērsošana. Pēc finiša tomēr izdevās atrast risinājumu sausām kājām, kaut gan rezerves apavu līdzi nebija.

Baložu bizons 2013

Šī gada prasīgākais skriešanas seriāls. Kura seriāla dēļ gan vēl kāds brauc 10 km (citi pat vairāk) turp un tad pēc noskrietiem 4km atkal atpakaļ? Bet ir tā vērts aizbraukt un izlikt tur ne tikai dvēseli, bet arī sirdi vistiešākājā nozīmē. Pulss ap 180. No četriem posmiem esmu piedalījies trijos un izdevies beidzot finišēt zem 20 minūtēm.  Ar 12. augustu atsākas seriāla otrā puse. Vēl četri posmi līdz finišam.
Vairāk informacijas: http://www.balozubizons.lv/

Olaines apļi
Diena bija brīva un pēc skata 10 km distance likās pieņemama skriešanai. Ar vilcienu aizbraucu uz netālo Olaini un uz 700 m attālo startu no stacijas devos skriešus kopa ar vēl kādu sacensību centra meklētāju. Apsveicinājos ar klasesbiedru, kurš startē 5 km distancē (bija vēl arī 7 km distance). Dalībnieku skaits nav liels, bet izdodas satikt arī vēl kādu pazīstamu seju. Sanāca jau kuro reizi skrējiena sākumu uzsākt par ātru. Palēnām priekšā redzamie skrējēji kaut kur aizmuka un apdzīt kādu izdevas vien pirms finiša, kur ja sanāca atkal kopā visas trīs trases. Bet kamēr ar Māri atsildījamies un diskutējām par skrējienu radās nojauta, ka varbuūt vecuma grupā pat kaut kas sanak un sanāca ar.
Pirmais pjedestāls dzīve - 3. vieta. Un krūzīte.
Zelta keda
Ar šo pasākumu viss bija vienārši. Tas sevi pozicionē kā stilīgāko skrējienu Rīgā. Attiecīgi arī saģērbos. Un stilīgs nebiju es viens. Skrēju tāda kā rezerves režīmā. Nakamajā dienā paredzēta dalība krosduatlonā. Un arī diena nekāda vēsā nebija. Finišā, ēnas ieskauti, gaidījām apbalvošanu, jo kā runā, tad noskrieniešu biedriem šodien pjedestāls stratēģiski sadalīts.
"Zelta keda 2013" - stilīgākais skrējiens Rīgā, tāpēc man basketbola šorti,
 Stalones saulenes un noskrien lakat-krekls ap galvu.
Krosduatlons
Siguldā noskatīju vienu no Latvijā reti notiekošajiem duatloniem. Šoreiz ar krosa elementiem. Vēl pērnajā rudenī savā pirmaja duatlonā riņķoju pa Bikernieku trasi un īstenu garšu neguvu par šī skriešanas-braukšanas-skriešanas sporta veidu kombināciju. Izrādās atslēgas vārds slēpjas salikteņa pirmajā pusē - kross. Skriešana gan pirms, gan pēc veloposma bija ar diezgan vienmērīgu tempu. Veloposms bija izšķirošais un tur arī zuda minūtes. Kad devos skriešanas pirmajā apli pēc velo posma, tad līderis skrēja man kādus 200 metrus pa priekšu, bet jau otrajā - finiša aplī. Arī par izbrīnu otrais velo aplis padevās nedaudz lēnāks, kaut gan tas jau bija zināms. Pati diena bija ļoti karsta. Uz un no Siguldas atbraucām ar vilcienu. Finišā izrādās uzradusies arī Daina, kura atbraukusi no Rīgas ar velo un nolēma pafanot ieraugot dalībnieku sarakstā pazīstamus vārdus un uzvārdus.
Kamēr Lauma uz pjedestāla saņem balvu es te pasmaidu.
... sekoja 2 nedēļu pauze starp sacensībām ...

Dzo godināšanas 24h stafete
Pagājis nedaudz kopš PČ 24h skrējienā, kurā krita LV rekords. Lai godinātu Dzo un 24h laikā noskrietu tādu pat distanci tika noorganizēta 24h stafete pa Rīgu. Starts piektdien 18:00 un finišs sestdien 18:00. Pieteicos uz posmu piektdien 22:00. Kopā stafetes ietvaros noskrēju 15 km. Uz finišu neizdevas būt, jo devos uz laukiem, bet pēc bildēm spriežot bijis grandiozs pasākums.
Tāds krietns bariņš skrien.
MTB Talsos
Sanāca tik veiksmīgi, ka ar visu komandu uzkāpām uz goda pjedestāla otrā pakāpiena pusmaratona komandu kopvērtējuma 3. posma ietvaros. Pati trase no līdz šim baudītajām patika vislabāk, kaut gan likās ka pie 10 km gals jau drīz būs klāt. Trase gan 26 km gara vien bija un nacās vien tikt līdz finišam. Otro reizi (pirmā bija startā) kalnā pirms finiša vairs neuzbraucu. Tomēr pēdējos 15 metrus atkal kāpu uz velo un finišēju braucot.
MTB Talsos. Pusmaratonisti jau gaida startu. Man ar tur jādodas.
The Killers koptreniņš
Izdevās uz koncertu sapulcēt vairākus interesentus, kuri labprāt bija gatavi gan paskriet, gan klausīt koncertu no trases. Kad beidzot grupa kāpa uz skatuves bijām jau krietni paskrējuši un pēc pirmajam 6 dziesmām es finišēju ar pusmaratonu. Bija interesanti riņkot pa aptuveni 2 km garo aplīti ap estrādi un skatīties, kā sarūk rindas, kas gaidīja iekļūšanu estrādes teritorijā. Pirmais koncerta apmeklējuma koptreniņs aizvadīts. Gaisā virmo doma par dziesmusvētku koptreniņu, kas pēc 10 dienām. Vai tas būs, to mēs uzzināsim pec 10 dienām.
P.S. Viens no apļiem veikts arī ar basām kājām.

Dziesmusvētku pusmaratons
Svētdien arvien pa galvu pinās doma par pusmaratonu noslēguma koncerta laikā. Dienu iepriekš pie cita kalendāra ieraksta biju izteicies par šo skrējienu un guvu pat apstiprinājumu dalībai. Tatad bija pamats izteikt piedāvājumu. Un atkal trasē tikās jau iepriekšējā koptreniņā redzētas sejas. Skrējeji ir ļoti kulturāli, kā izrādā. Mērķis pavisam skaidrs - noskriet pusmaratonu un doties mājup ar sajūtu, ka ņemta dalība pašā dziesmusvētku gala koncertā. Tā veicot 4 apļus pa Mežaparku, kurš bija cilvēkiem un dziesmotām balsim pilns pusmaratons tika noskriets. Pa ceļam uzēdām meža zemenes, pabarojām dažu labu odu uzdziedājām arī paši.

MTB Smiltenē.
Pirmais kritiens, nedaudz izsists ritms un mierīgs turpinājums pārdomajot, eksperimentējot un atgūstot pasapziņu. Piecus km līdz finišam jau saprotu,ka nav ko taupitie sun apdzenu dazus garam palaistos braucejus. Kad līdz finišam atlikuši vien 3km un pirms nelielas upītes šķeršošanas esmu dabūjis auksta ūdens spaini sānā manāmi palielinās turpat netalu esošo brauceju skaits un norisinās sīva cīņa par jebkuru vietu kolonnā. Un tad jau finišs. Starts 13:20. Diena karsta, bet  precīzu temperatūru nevaru pateikt, bet tuvu tā kā 30 grādiem pēc celsija bija. Pati trase diezgan pasmaga un reljefaina. Vislielaka kāpuma summa šajā trasē esot. Maratonistiem pat ap 1km. Tā kā šoreiz komandu pārstāvējam divatā, tāpēc pjedestāls izpalika. Vēl atlikuši divi posmi.
Pēdējais kilometrs līdz finišam. Vieglāk nemēdz būt.
Sezona ir iesilusi. Atlicis vien pastāstīt vēl dažus garos stāstus un dzīves grāmatai varēs uzšķirt jaunas lappuses. Nākamais pusmaratons - Kuldīgas pusmaratons.