2. Liepājas pusmaratons

"Telefonisti stabos sēž ..." Pilsētā kurā piedzimst vējš

Pusmaratonista ikdiena. Svētdiena. Pulkstens ir jau teju pusnakts. Pēc 8 stundām jāseko modinātāja vokālam un jadodas uz darbu. Istabā izkrāmēju somu. Izlieku žāvēties skrienamās drēbes un slapjās peldbikses. Soma tiek iztīrīta līdz absolūtajam minimumam. Tiek apskatīti vēl oficiālie rezultāti un var doties gulēt. Aivadītas divas lieliskas brīvdienas. Lai to visu saprastu ir jāaizbrauc uz Liepāju un jānoskrien pusmaratons. Tātad sāksim tomēr no piektdienas vakara.

VSK Noskrien - Skriendieviņš

Piektdiena.

Soma sakravāta. Špikeris ar tempa laikiem sagatavots un nodrošināts pret lietus iespējamību. Tiek noprecizēts par trasportu, jo rezerves variantā ir gandrīz četru stundu brauciens autobusā. Noskaidrojas, ka tomēr braucam ar mašīnu un būsim trijatā - kā trīs musketieri. Uzlādēju pozitīvas emocijas ar vairākiem 80-to gadu roka klasikas gabaliem un uz šīs poziīvā nots arī dodos gulēt. Ja neksaita, ka jau otro nakti sapņoju par skriešanu un sacensībam, tad miegs ir gana labs.

Sestdiena.

Ballīte var sākties. Kad atrisinātas komunikācijas problēmas un visi esam satikušies varam doties projām no Rīgas, kur laiks ir nomācies un krīt retas lietus lāses. Kā reiz, lai paskrietu. Līdz Liepājai nedaudz vairāk par 200 km, kas paiet nemanot sarunās par un ap skriešanu. Pa ceļam aiz Skrundas redzam austrieti, kurš skrien no Liepajas uz Api. Domās viņu atbalstam un vēlam veiksmīgi noskriet. Iebraucot Liepājā ir manāmas skaidras debesis. Un pirmā pieturvieta ir Doka Pica, kur tiekamies ar Liepājas noskrieniešiem un pārējiem, kas arī jau atbraukuši no citām pilsētām. Katrs pieveicam pa picas gabalam. Pēc tam dodamies rokkafejnīcu pēc numuriem un čipiem. Tālāk seko ekskursija pa Liepāju. Sākumā uzkāpām Svētās Trīsvienības baznīcas tornī un palūkojamies uz Liepāju no augšas. No rietumiem pilsetu ieskauj Baltijas jūra, bet no austrumiem Liepajas ezers. Tad dodamies uz Karaostu uz katedrāli, un uz ziemeļu molu. Tā, kā nebijām atbilstoši ģērbusies, tad katredrālē tiek piesaukts pats augstākais. "O gospaģi" - šo mēs atcerēsimies vēl kādu labu laiciņu. Tālāk 1.8 km garā mola iekarošana un foto sesija tā galā un pa vidu. Mols tāds, kuru pat rūdīts baskājis nelabprāt mēro basām pēdām.

Uz mola starp kaijām, enkuriem un amebām ...

Stundas lido vēja spārniem un kā gan ne. Pilsētā tomēr piedzimst vējš, kā tas tiek vestīts dziesmā. Ap 19:00 šturmējam RIMI un sagatavojamies "pasta party". Noskrieniešu Liepājas HQ vietas pietiek visiem un katrs pieliek roku, lai darbi rit uz priekšu un pat iztikām bez sērkociņu vilkšanas. Tiek apzīmēti baloni, sagriezts tempa turēšanas laiku maisiņš, virtuvē tiek griets, vārīts, un cepts. Party for everybody. Skaļākie biedri apmainās ar viedokļiem ļoti piezemētās diskusijās.

Mēs jautrie pavāri

Ap 22:00 es un komandas biedrene dodamies un naktsmājām. Saorganizējam guļamplačus. Man uz miegu prāts vēl nenesās, tāpēc nolēmu vēl aiziet līdz jūrai, pabradāt pa pludmales smiltīm un izbaudīt silto ūdeni, kas skalojās uz kājām. Ap pusnakti piesaucu arī pērkona dievus un lietusgāzi pilnā godībā. Kad jau pavisam izlijis raitā solī dodos vieglā skrējiena garām trases starta punktam, par rītdienas notikumu liecina vien divi mikroautobusi, kuros šoferi, glābdamies no lietus, īsina laiku kaut ko cītīgi spaidot telefonā. Nedaudz pirms vieniem arī es jau esmu satinies guļammaisā un kā par skādi atkal sapņoju par sacensībām. Trešo nakti, cik tad var?

Svētdiena.

Pamostamies ap 8. Līdz startam vēl piecas stundas. Rīta cēlienu iesākam ar brokastīm un inventāra sagatavošanu. Piestiprināju šipu pie kreisās kajas "kedas". Numuru arī piespraužu, bet saprotu vēlāk, ka nebija vērts, jo uzvelkot kreklu ir skaidrs, ka kārtējo reizi numurs ir pielikts šķībi un tas ir jāpārsprauž. Mamma atsūta sms ar jautājumu vai dēļ iepriekšējās nakts vētras pasākums vēl ir spēkā. Atbildu, ka noteikti viss notiks. lai tik brauc lūkot manas ātrās kājas. Brokastīs apēdu divus banānus un trīs AXA paciņas ar melleņu gabaliņiem. Možumam tiek izdzerta liela tējas krūze. Tā, kā šodien plāns skriet mierīgi un pēc finiša uzskriet vēl kādus 5-7 km, tad gatavojos garam treniņam un taisu "iskiati" - čia sēklu želeju ar laimu. Šoreiz pievienoju klāt arī godži ogas un dažus marmelādes gabaliņus. Papildus tam vēl 460 ml sporta dzēriens.

Tālāk nav skaidrs, ko lai dara. Laika gana. Uz startu dosimies tikai ap pusdivpadsmitiem, tāpēc tiek nolemts, ka jāpalasa kāda literatūra. Man iekrita acīs Ziedoņa "Krāsainās pasakas", kuras tad arī visas izlasīju. Vēlreiz notiek ātrs "reality check" vai nekas nav aizmirsts un raitā solī vēja pavadīti dodamies uz trasi. Pa ceļam pielabojam kādu diezgan naglainu žogu, kas droši vien cietis nakts negaisā. Starta zonā, protams, viss notiek. 

Šampanieti studijā! Un kādus 10 litrus.

Tiek iemūžināts foto pie Gagarina kausa. (Uz jautājumu - Vai var arī pieskarties? tika saņemta momentāla atbilde - "Rokas nost!") Komandas beidrene dodas pēc draudzenes numura, kura nepilnu stundu pirms starta ir 90km attalumā vēl, bet es jau skatos, kur mūsu virtuāla skrējēju komanda nobāzējusies. Stunda aizrit nemanāmi. WC, kopbilde, balonu un citu aksesuāru pieāķēšana pie krekla, apsveicināšanās ar komandas biedriem un plānu pārrunāšana. Vēl tiek uz ātru roku sakonfigurēts pulsometrs, atkal WC un jau stāvu starta koridorā līdzās ar savu tempa turešanas partneri. Patiesība esam trīs TT, bet ar atpazīšanas aksesuāriem esam divatā. Šodien plāns ir pavisam vienkāršs  (Nē, šoreiz tas nav saistīts ar mēness nozagšanu, kā tas bija multenītē "Nejaukais es"). Noskriet pusmaratonu pa 3. apļus garo trasi ar sarkaniem baloniem uz kuriem virsū rakstīts "2:00" stundas. Pauls Timrots, protams auto un moto sacīkstēs nevienu braucam ar baloniem un turam tempu nav redzējis, tāpēc pārjautā vai tiešām tie cilvēki skries ar tiem baloniem. Šoreiz VSK Noskrien brīvprātīgie tempu nodrošina uz laiku 1:50, 2:00 un 2:15. Man tempa turēšanas (jeb TT) amatā debija. Vēl tik jānobildējas ar mammu un varam doties uz startu.

Kopfoto ar mammu.

Starta šāviens, sākam laika atskaiti un es personīgi uzsāku savu desmito pusmaratonu. Laika apstākļi ir ideāli. Skrienu pagajušā gada seriāla kreklā un drošibai esmu uzlicis cepurīti. Ja nu tomēr sāk karsēt saule, kas tiešām, šad tad izlīdīs no mākoņiem. Pirmie divi kilometri aiziet pieregulējot tempu. Skrienas viegli. Ap mūsu TT veidojas dažu cilvēku grupiņa. Baloni uz 1:50 pazūd ar aci netveramās tālēs. Tiekamies vien trases "apndicītā", kur sanāk aptuveni 0,5 km skriet pretīm. Pēc nakts lietiem trasē var veiklā trīssoli doties garam peļķēm. Saņēmam uzmundrinājumus no trases malas. Apļa beigās mani uzmundrina mamma un citi radi. Pēc pirmā apļa arī no mums aiztraucas tie, kuri finišēt vēlas ātrāk par 2h. ik pa laikam ar Laumu salīdzinām tempu. Skrienam ar nelielu rezervi. Jūrmalas pusē kur pieejama duša, karstgalvīgakie skrējēji atveldzējas. Pie 10 km mūs arī apdzen līderi. Tagad jābut uzmanīgam un bieži jāskatās atpakaļ, lai savlaicīgi saorganizetu skrējējus līderu garampalaišanai. Pēc otrā apļa pieveikšanas šāda nodarbe jau vairs nav aktuāla. Esam jau palikuši krieti mazākā bariņā un trasē skrējēji ir ļoti izretojušies. Arvien vēl skrienam ar rezervi. Pēc "apendicīta" vējš uzpūš tik stipri, ka trasi norobežojošās metāla barjeras dodas pretīm mūsu bariņam un apturēt tās steidz zemessargi. Paldies Jums puiši par to, vēlreiz! Labi, ka arī medpunkts turpat uz vietas. Par laimi tā ampelēšanās gāja secen. Tuvojamies jau finišam. Man jau Garmi samērījis 20 km distanci. Pēc šiem datiem ejam pēc laika, bet trasē 20 km atzīme vēl tikai tuvojas. Te nu arī ir skaidrs, ka nekādu sprintu taisit uz finišu nav verts un ieradīsiemies ar kādu minutes vai divu nokavēšanos, kas arī notika. Bet tomēr prieks par paveikto. Uzreiz pēc finiša dodos vēl vienā 5km aplī. Ežu komanda trenējas ne pa jokam. Mierīgi noskrējām vienu aplīti un pārliecinājāmies, ka trasē neviens vairs nav palicis. Pēdējais finišētajs ātrāko TT pavadībā finišēja jau pirms 10 minūtēm.

Aprunājos vēl nedaudz ar mammu, draugiem, kas atnākuši atbalstīt. Noskatījos apbalvošanu un zvanīju Gunai, kura tobrīd ķēra vēju pludmalē, lai tak nāk uz apbalvošanu, jo viņai 3. vieta savā vecuma grupā (arī izskrieta 3. sporta klase). Tikmēr, pēdu siltu putriņu un devāmies jau posties atpakaļceļam.

Jūra ir tur, ka es jums saku!

Afterpārtijs un ceļš atpakaļ.

Atceļā uz Rīgu vēl nedaudz jāpaviesojas Edgara lauku mājā, kur sapulcējies ne mazums skrējēju. Visi iekārtojušies pie galdiem ar savu groziņu, tiek dārzā cepta gaļa un notiek kārtējās sarunas par skriešanu, pusmaratona iespaidiem. Ir iespēja arī ievingrināt roku šaujot pa finiera ruksi. Ilgi gan mūsu kompānija neuzkavējas, jo svētdienas vakarā jādodas tālāk. Ceļš līdz Rīgai paiet mierīgi. Vēl iebraucot Rīgā sekoja pelde Pinķos. Aizvedām mājās Gunu, tad Matīss izsēdināja mani un sekoja rakstā iesākumā minētas darbības. Ar to arī Skrien Latvija seriālam viducis ir klāt. Nākamais posms - Kuldīgas pusmaratons. Paldies visiem, kuri piedalījās, viss bija lieliski!

Tā finišē tempa turētāji

P.S. Īss atskats uz sacīksti no skrējēja skatu punkta.

TT perspektīvā tas viss izskatās citādi. Pulss -155. Ātrums - 5:41 min/km. Dzirdināšana divos punktos izvietota vienmērīgi - trešajā un septītajā apļa kilometrā. Padzēros gan tikai dažreiz, jo tā ļoti neprasījās. Trasē vienīgais troksnis ir vēja skaņas, "apendicītā" pretīm skrienošie komandas biedru uzmundrinājumi, savstarpējās sarunas, trases peļķu reklāma, kāda aizgājušo laiku meldija parkā un troksnis starta/finiša zonā. Klusi, klusi esam visu noskrējuši. Divu stundu zonā un aiz tās finišējošie ir izretojušies savstarpēji pa vairākām sekundēm. Finišējot redzamas jau brūnas lapas pa ielu. Rudens laikam arī klāt.

Lai skrietu gan garam, gan prātam ir jāsaglabā tā šaurā robeža starp skaitļiem un izjūtam. Citi brauc makšķerēt (un es viņus lieliski saprotu), es dodos skriet. Aizbraukt, sacensties, noskriet ... Ir labi tur kur tu cilvēks esi.

From Liepaja with love!

Izdzīvošana pie 26 kilometru garas distances.

Dzīvē nav nejaušību un ir veselais saprāts.

Viena no lietām, kuru gribu izdarīt tuvākā gada laikā, ir basām kājām (Varētu arī ne basām, bet ar basam foršāk.) noskriet Latvijas pludmales robežu. Ne vienā diena, ne vienā piegajienā skrienot n-tas dienas pēc kārtas, bet vienkārši noskriet. Vienu, divus, četrdesmit kilometrus.  Sākotnējais plāns bija 11. augusta (sestdienas) dienā agri (6-7) no rīta aizbraukt ar vilcienu līdz Jūrmalai (Lielupes stacijai) un mierīgā treniņa tempa pievarēt attālumu līdz Engurei un tad vēl kādus 12 km jau pa dažāda seguma ceļiem līdz atpūtas vietai pie Mecenieku ezera (pēc Googles kartes tas ir Brizules ezers, kas arī visu nojauca.). Kopā šajā skrējienā (un iespējams arī soļojumā) būtu pieveikti aptuveni 60 km

Sanāca tā, ka uz Mucenieku bija jādodas vēlā piektdienas vakarā, kad sapratu arī, ka Rīgā man jābūt tā vai tā atpakaļ sestdienā. Nekas jau steidzams nav jādara, bet meditatīvos nolūkos, intuīcija saka, ka jābūt atpakaļ. Tad nu pēc nesenā Valmieras varoņdarba prātā ātri tapa plāns - starts pusnaktī no ezera pa nezināmu lauku ceļu maršrutu ar aptuvenu cerību izskriet uz Enguri. Draugi, protams, tādu lietu (skriet naktī) nepieļāva un kārtīgi nodūmūjies pie ugunskura startēju 4:40 ar jau svīstošu gaismiņu pie apvāršņa un draudīgiem mākoņiem pamalēs. Lieki piebilst, ka šonakt nav gulēts. Tā nu ar galvas lukturīti, vienā termo kreklā un pa virsu tam uzvilktā skriešanas kreklā, šortos, kedās un uz pleca 2l soma ar izotonisko dzerienu, 12 Nestle 40g batoniņiem un 1,5l tīra ūdens devos meklēt ceļu. 

Jau pirmajos krūmos spīdēja kaut kādas zaļas acis un nākama mirkli cēlu šķersoja aitu bars. Sākot skriet uzreiz paliek silti, jo atšķirībā no divu nedēļu senas pagātnes naktī vairs tikai +9 grādi (7:40 Apšu ciemā rādīs +13). Starp citu šo kļūdu aprēķinos par temperatūras svārstībām, sapratu baucot vilcienā uz Tukumu, kad jau vairs atpakaļceļa nebija. Līdzi arī kompass un pēc tā redzu ka pirmie 7 km mani ved vairāk uz ziemeļrietumiem nekā ziemeļiem. Pie 7 km mans lauku ceļs sastopas ar kādu pēc nozīmes nozīmīgāku ceļu. Esmu Rideļos. Pēc nepilna kilometra esmu uz Jūrmalas - Talsu šosejas un zīme rāda, ka līdz Jūrmalai 39 km. Tas man nemaz nepatīk. Mierīgi skrienu gar ceļa malu. Pabrauc garām dažas mašīnas, pirmais autobuss un sētmalēs ierejās suņi. 

Pie 16 km beidzot esmu pie pagrieziena uz Enguri. Līdz Engurei 7km. Nē, paldies! Šodien nē, jo tas ir ne pa ceļam, bet jau tā kā atpakaļ skrienot, nevis uz Jūrmalas pusi. Līdz jūrai gribu jau kādus 5km, jo gribas skriet basām kājam, bet zinu, ka ceļš pietuvosies jūrai un tad arī kādā brīdī piekļūšu līcim, tāpēc Engrurei saku šoreiz paldies. Uz doto brīdi skrienas labi, apēdu batoniņu un tik skrienu. Silti arī ir. Dehidrāciaj tiek monitorēta ik pec 10 km. Un rau Plieņciema (bija man versijas arī Ploņciems un Plakanciems) teju pusmaratons jau pieveikt un tieku līdz jūrai pie Plieņciema kāpas. Skats neiepriecina. Viļņi bango, jūrā vairākās vietās līst un uz krastu tieši virsū stūrē liels mākonis. Ja skrien tad vēl ir silti, bet stāvet nedrīkst.

Aizsūtu dažus sms par savu statusu un sāku skriet gar pludmali vēl kedās. Uzreiz pie pirmās mazās tērcītes kedas novelku un aiziet baskājis. Neesmu noskrējis pat puskilometru, kad sak līņāt. Uz brīdi apstajos un uzvelku Drogās pirkto lietus "maisiņu". Esmu pie kaut kādas kempinga vietas un te atstāju arī savas rokās nesamās dzērienu pudeles, kuras jau tukšas. Apēdu vēl vienu batoniņu un saprotu, ka kedas jāaun atpakal, jo paliek arvien vēsaks un gar jūru šodien nav piemērota diena un apģerbs, lai skrietu. 

Dodos šosejas virziena cauri kempingam. Atsāku laika un kilometru atskaiti. Izskrienu cauri Apšu ciemam, bet lietus sāk kļūt arvien uzmācīgāks un lai nenonāktu pilnīgi izmurkušas žurkas stadijā (jo rezerves apgerba nav), tad savā maisiņā tinos, ka nu varu un pēc 5 km atkal pauzēju un nolienu mežā, kur pastaigas solī eju pa taku, domādams par mitrajām kedam, nepadošanos, nesagatavotību, liekajiem kilometriem pirms Engures pagrieziena, to, kā vispār taku skrējiena garajās distances var izdzīvot un to, ka mājas gribu vannu un siltu tēju. Vispār tas viss tobrīd ap kadiem pulksten 8 no rīta likās nožēlojami. Jau kuro reizi apjautu koptreniņu spēku, kad kopā iespējams gāzt kalnus.

Un tā pa taciņu, kurai vienā puse ir Lāčupīte aiz kuras bargi šņāca jūra, bet otrā netālu atrodas šoseja nogāju kādu kilometru, līdz taka izveda uz šosejas Klapkalnciemā pie autobusa pieturas. Līst arvien. Un piegājis apskatīties cikos un uz kurieni mani kāds gribēs tik skaistu rīta agrumā aizvest, redzu, ka pēc 4 minūtem būs klat autobuss uz Rīgu. Ar to kosmoss bija runājis. Savīstīju savu lietus maisiņu, iekodu batoniņu un iekāpu busā. Pusi ceļa nocīnījos ar vieglu miega komu, līdz pie Salu tilta sāku rosīties, lai možums atgriežas. Arvien ožu pēc kūpinājuma. Izsoļot cauri Rīgai līdz mājām, bija nedaudz auksti un arī grūti, jo pēc aktivitātes, kuru pabeidzu negaidīti nedabūju izstaipīties. Šitas bumerangs atgriezīsies. Un lieki piebilst, ka dažus kilometrus pēc Klapkalnciema lietus nebija lijis ne lāsītes līdz pat Rīgai. Tatad nebūtu tie liekie kilometri, nebutu lietus ... miega gan tapat trūktu, bet ar sausām kājām un domām labāk skrienas.

Kaut arī dzimuši lai skrietu. Jāskrien ir savam priekam vai pēc sava medījuma. Un lai pasākums butu priecīgs ir kārtīgi jāizguļas, jāizpēta laika apstākļi un attiecīgi jāsagatavojas. Un jāpaķer līdzi kāds skriešanas entuziasts.

Dzīvē nav nejaušību un ir veselais saprāts.

Koptreniņš. Rīga - Valmiera 2012

"I'm a cowboy, on a steel horse I ride ..." (John Bon Jovi - Wanted dead or alive)

Skriešana ir piedzīvojums! Tā būtu īsa atbilde uz jautājumu, kuru es uzdevu pie 90. kilometra atzīmes pitstopā Arvim un pārējiem. Jautājums - Kam tas ir vajadzīgs?

Īsa vēsture.

Šādu skrējienu 1988. gadā esot skrējuši daudzi skrējēji un tas noticis piecus gadus pēc kārtas. Šogad kopš pēdējā skrējiena aprit 20 gadi. Prieks piedalīties un atdzīvināt pasākumu.

Vēl īsāka (ne tik sena) vēsture.

Pirms kāda laika, kāds puisis pievarēja šo distanci ar ļoti interesantu stāstu. Un tad forumā parādījās ideja par koptreniņu šajā distancē ar iespēju veidot komandu un piedalīties stafetē. Likās interesanti, bet pēdējo reizi tā nenopietni no manas puse par to tika runāts Liepājas pusmaratona pēcballītē un šādam pasākumam pats nebiju nobriedis. Zīmīgajam datumam tuvojoties nolēmu, ka uz startu noteikti jāaizbrauc un jānovēl jautri kilometri. Pēcāk jau radas doma paskriet sākumā līdzi. Vairs tikai nedēļu pirms pasākuma izlasīju, ka Arvis meklē komandas biedru. Ātri piemetu galva dažus ciparus un uzrakstīju vēstuli. Divas dienas klusums. Jau sliecos, ka būs vien jāpaskrien sākumā, bet ... Māra lēma citādi un tika apzināts, kas tādā distancē, nepieciešams (tas arī tika sagādāts), tika nedaudz izrunāta stratēģija un noskaidroju kaut ko vairāk arī par organizēšanos. Uz šīs nots dienu pirms skrējiena nācas Skrien Latvija Ežu komandas koptreniņu veikt uz velo.

Ekipējums un 'degviela'

Vispār jau varēja nopirkt kādu kilogramu cukura, piecus litrus ūdens un doties trasē. Būtu lētāk. Es gan tā vietā no RIMI izstiepu attelā redzamo. Kopsummā uz 14 Ls un vēl papildus pāņēmu līdzi citus krājumus. Turpinot par attēlā redzamo saldumu kalnu (pārsvara ir nepieciešami ogļhidrāti, jo tā ir galvenā degviela), tad kaloritāte tika rēķināta un aptuveni (jo banāniem tā īsti neatcerējos un meklēt nelikās aktuāli) sanāca ap 8000 kkal (ieskaitot vēl enerģijas želeju rezerves). Pēc man vien kaut kur zināmās un izlasītas matemātikas centos arī saprast, cik tad uz tādu 107 km distanci varētu iztērēt. Pēc vispārējas statistikas organisms no partikas stundas laikā spēj paņemt līdz 300 kkal. Uz paredzēto distanci un laiku (virs 10 h), tas ir aptuveni 3000 kkal. Sanāca, ka ap 4000 kkal būs nepieciešamas, ko arī Garmin bija samērījis skrejiena beigās. Bet neskatoties uz to paņēmu līdzi pilnīgi visu izņemot tās tilpumietilpīgās rīsu galetes. Ja jautāsies, kur tad trūkstošās 1000 kkal? Tās jau manī iekšā. Uz startu var ieziet ar 2000 kkal rezervi, kuru organisms sevī uzkrājis.

Tā izskatās 8000 kkal

Bez pārtikas, līdzi ņēmu 2x pa 460 ml (Piena spēka pudelītes) linsēklu želeju un 2x pa 460 ml Čia sēklu želeju ar laimu un izšķidinātu 200g paciņu marmlādes. Tā tā saucamā Iskiate. Tad jau pieminētie 3l Darida ūdens. 2l SIS izotonisko elektrolīta dzerienu, kas arī uz Darida bāzes sajaukts. 0,6 l Darida ūdens Solomon jostas pudelē. Savu 4x 170ml jostu uzpildīju ar High5 IsoGel, kas jau ir uz ūdens bāzes ar apelsīnu garšu. Sanāca 170 ml tīras želajas un divas pudelītes, kur katrā pa vienai želejai ar ūdeni vēl. Ceturto pudelīti pielēju ar to pašu SIS izotonisko elektrolītu dzērienu. Rezervē vēl paņēmu SIS ko atjaukt uz 2l ūdens.

No citam lietām, līdzi - galvas lukturītis, atstarotāji, atstarojošā veste, velo(to man laipni aizlienēja dzīvokļa kaimiņiene Jolanta), kurš aprīkots ar atstarotājiem kā arī priekšas un aizmugures lampiņu, oglīti, kaut kādas zāles, ja nu veders sadumpojas, ūdeņraža pārskābi, līmlentu pret tulznām (tā arī neuzlīmēju, bet rezultatā tikai viena liela tulzna bija), četrus skrienamos kreklus (varēja iztikt ar diviem), u.c. sīkumus. Tas vedrgraižu zāles atbraucot tomēr atradu atstājis mājas. Labi vien ir ka neievajadzējās.

No partikas rezultātā sanāca tā, ka

Izlietoju:

• 2 marcipānus
• 6 Nestle musli batoniņus
• Izdzēru visu izņemot vienu 1,5l Darida.
• Neapēsti palika tikai 3 banāni.
• 1 linsēklu želeju.
• 1 Iskiati.

Neizlietoju:

• šerbertu
• Rimi batoniņus
• Milka šokolādi
• 2 marcipānus
• 1 Nestle musli batoniņus
• Abus sāļos CLUBS krekerus, kas sevī vien slēpj teju jau 2000 kkal. Tas ir vairāk nekā pusmaratons
• 4 hematogen batoniņus
• Un 1,5l Darida, ko gardi dzēru pēc finiša

Rīga

Piektdien pamodos dažas minutes pēc astoņiem, kas jau ierasta lieta. Plānots, ka uzreiz pēc darba jādodas mājās un kādas 4h jānosnaužas. Rezultatā nācās vēl aizbraukt pec dzirdināšanas sistēmas un pagulēju tikai kādu pusotru stundu. Sāku visu pakot, vēl uzēdu "brokastis" un tā tik vien bija, lai 23:20 dotos āra no mājas apkrāvies ar divām somām, divām jostam un vēl maisiņu plecā, nemaz nerunājot par kedam, kuras uzsviedu uz velo ragiem. Sazvanījos ar Arvi, jo telefona numuru man citu no organizatoriem nebija. Pie Brīvības pieminekļa pieripo Laumiic. Aizbraucu sasveicināties. Pēc brīža parādās Artūro un Aivars. Dodamies uz mašīnu atstat liekas mantas. Šajā brīdī manā prātā valda neliels apjukums, jo jāpārgrupē nepieciešamās lietas. Tas tāpēc ka lielos smagumus var sakraut mašinā un uz velo līdzi somu nevajadzēs ņemt. To tad raiti izdaram. Kopīgs foto un dodamies uz pieminekļa pusi. Tur vēl piebiedrojas skrējēji un pulksten 0:04 tiek uzņemts kopfoto. Ar to arī tiek dots starts. Es vēl meklēju pie Bastejkalna tikmēr miskasti, kur atstāt banānu mizas. Arvim atļāvu skriet pirmos 10 km āra no Rīgas. Es tikmēr uz velo.

Starta fotomirklis

Rīga-Valmiera

Kopumā japieveic 107 km distance. Pirmos 40 km veiksim uz maiņām ik pa 10 km mainoties. Arvis aizskrien līdz Juglai un maināmies gāzes uzpildes stacijā pirms Brīvdabas muzeja. Tur arī beidzas apgaismotie trotuāra posmi. Kādā brīdī arī beidzās trotuārs un tipināju gar šosejas malu pa iemītu taciņu. Apdzen Arvis, satieku maiņas punktā Aivaru. Vel nav pats vēsums uznācis, bet dzestrums jutams. Skrienas labi. temps nedaudz pāri 6 min/km. Vēl mani panāca Artūro un tad jau savu posmu biju veicis. 20 km jau aiz muguras. Pie mašinās paņēmu dzeramsomu, kur arī salikti graudu batoniņi. Jau otro reizi jāieskrien zaļaja pieturā. Vismaz ir skaidrs, ka dehidrācija nav iestajusies un ūdens tiek uzņemts pietiekami. Nākamos 10 km noripinu sastādot kompāniju Laumai un skrējējai, kas noslēdz skrējienu un drīz dosies atpakaļ uz Rīgu. Saprotu arī, ka uz velo tomēr prasās līdzi vējjaka, jo ir tāds pavēss. Pie 30 km ierados diezgan laicīgi. Apmeklējot kārtējo zaļo pieturu saslapināju grāvja pārvarēšanā labo kedu. Būs papildus svaigums (attiecīgi nākamaja maiņas punktā pie 40 km atzīmes mainīšu ne tikai krekliņu, bet arī zeķes). Guncha, kurš arī līdz šim skrējis līdzi griežas atpakal uz Rīgu. Paliekam vien divas velo-skrējēju komandas un auto komanda. Esmu vēl otrajā pozīcijā, bet Artūro mani panāk. Pedējos tumsas mirkļus aizvadīju kedu atstarotjājos tverot Aivara lukturīša gaismu, ik pa brīdim savu lukturīti jau izslēgdams, lai lieki netērētu baterijas. Mums arī ar Aivaru pagrieziens uz Valmieru no šosejas un pirmais kāpums pie Murjāņiem. Otrais desmits skrējās jau kaut kā grūtak. Ātrumu nemainīju, bet pulss uzlēca uz 170 sitieniem. Iespējams tas dēļ tā, ka bija kļuvis manāmi vēsāks. Te pie mašinās ātri iekožu. Izdzeru arī linseklu želeju, apēdu laikam arī banānu un kedas pārmetis pār ragiem, minu kalnā. Sak jau svīst gaismiņa, pa ceļam ir remonti un uzmanīgi jāizvelās braucamā puse. Pa retai mašīnai arī aiztraucas rīta miglājos un pie 45 km Arvis jau rosina pāriet uz maiņu ik pēc 6km. Pie 48 km nomainos, kad arī Artūro un Aivara maiņa notiek. Sanāca tā, ka turpmāk maiņas notiks kopīgā punkta un pa pariem sadalījāmies es un Aivars, Artūro un Arvis. Auto komandas skrējēji ieguvuši krietnu handikapu.

Šādi mūs sveica no Valmieras puses austošā saule netālu pirms 60 km. Pulkstens bija aptuveni 5:30 no rīta.

48-54 km noskrēju atkal viegli. Pulss atgriezās (un tā ari paliks) normas robežās pie 155. Cik vien iespējams skrienu pa neasfaltēto ceļa daļu. Tad nododu stafeti Arvim. Atkal zaļā pietura un pa zirgiem (tas ir velo). Pie 60 km esmu aizrāvies ar kārtīgu brokastošanu, bet Aivars jau ir atkritis auto bagažas nodalījumā uz snaudienu. Arvis pārsteidz nesagatavotu (esmu nočammajies) un pirmos 400 m sprintoju pakaļ Aivaram. Šoreiz vēl izdodas iedzīt.

Kaut kur aiz 60 km robežas.

Tā nu esam jau vairāk kā pusi distances noskrējuši un Valmierieši jau sak uztraukties, ka nemaz nepaspēs mums pievienoties pēdejos kilometros, jo mēs skrienot pārāk ātri. Tā gan nenotika. Starp 60 un 80 kilometru notika komunikācija, lai papildinātu skrējēju rindas. 66-72 kilometrs uz velo ar pieturpunktu pie auto. Ik pa brīdim notiek dzirdināšanas trauku uzpilde un tiek ēsti krājumi. Skriešanas somu pēc 60 km arī atstāju mašinā, lai skriešana vieglāka. Tiek ieskandēts pa kādai dziesmai. Populārākās ir Queen - Riteņbraukšanas dziesma un mūsu pašu Laika dziesmiņa, kura Aivaram atgādināja atsakt laika uzskaiti. 72-78 kilometrs atkal jāskrien man. Tā jau 5 maiņa skrienot. Plācī pasveicinājām vietējo kungu, lai viņam rīts priecīgāks. Par to, kas priekšā nevienā mirklī netiek domāts. Jāskrien tik, jo noguruma nav un miegs arī nelauž nost.

Straupē piestāju uz piena glāzi, bet vēl nebija izslaukta gotiņa

Pie pagrieziena uz Cesim uz ceļa redzu ezīti (nav veiksmīgi šķersojis ceļu, diemžēl, mazais adatainis).Un te man kaut kas arī sāk jukt ar to kā bija tālāk. 78-84 kilometrs uz velo. 84-90 skrienot. Šķiet ka šajā posmā arī noskrēju ātrāk par Aivaru un pie mašīnas uzdevu savu retorisko jautājumu, kuru pieminēju raksta sākumā. Kārtējais pitstops. Pļavā netālu ganās govis, cepina arvien vairāk. Škiet ka šis bija arī tas mirklis, kad izdzēru savus pēdējos enerģijas želejas krājumus un nesmādeju arī Iskiati. Aptuveni pie 95 km pievienojās arī slavenais valmierietis Didzis. Tā, kā atskrēju ātrak, tad Arvis trasē devās viens, bet Artūro viņu panāca, jo saule sāk kausēt skrējējus un palika grūti. Pie 96 km atzīmes krietnu brīdi ar Aivaru sēdējām uz soliņa un nācās jau atkauties no miega, līdz ieradās mūsu maiņa uz velo. Pie tam vēl sapratu, ka cepurīti esmu aizmirsis Laumas velo groziņā. Nu nekas, 4 km vēl noskries un pie 100 km jau būs pieturas punkts (tad arī izķeksēju no groziņa savu cepurīti), kaut vēl pēc tam jāveic 2 km. No 100 km skrejēju bariņš jau tapis kuplāks skaitā un Valmiera plānots ieskriet kopīgi. Man kaut kāda čakra atverās un tos 2 km līdz maiņas punktam aiznesos visiem pa priekšu.

Valmiera

Sanāk, ka pēdejais posms atkal uz Arvja kedām. Aivars jau ir pilsetā ar velo, jo viņa komandai pēdējais "lāpas" posms pieder Artūro. Taču pēc dažiem kilometriem Stasiks piesakās uz manu velo un man tas gods ieskriet Valmiera tomēr iekrīt. Smuki nofinišējam pie Sīmaņa baznīcas, kur uzreiz sniedzām interviju vietējam laikrakstam. Finiša laiks nav minūte minūtē precīzs, bet pēc mana Garmin tas bija zem 10h un 30 minūtēm. Skrienot pieveiktā distance - 51.75 km. Uz velo 57.36. Kopa Garmin samērījis vairāk par tiem 107 km.

Jau finišējuši un gatavi atpūtai

Pēc finiša visi devāmies pie Certas uz sarūpēto pirtiņu, alu un gardu zupu. Didzis piegādāja picas. Kārtīgi iestiprinājāmies un veldzējāmies ēnā, jo šajā sestdienā ne viens vien karstuma rekords Latvija kritīs. Sarunas norisinās par skriešanu, par senākiem laikiem, par olimpiādi. Nogurušie prāti arīdzan domā ka uz Rīgu tikt atpakaļ. Un te es savu plānu pastāstīju Arvim un Artūro. Artūro izrādījās ieinteresēts. Tatad nedaudz pagulēt, pagaidīt, lai karstums norimstas un doties ar velo atpakaļ maršrutā Valmiera-Cēsis-Rīga. Tiek sapakotas mantas. Daļa tiek iedota tiem, kas uz Rīgu dosies ar autobusu. Tiek uzpildīta dzeramsoma un kad jau Aivars un Lauma (Laumai vēl cik zinams svetdien startēšana Cēsīs velomaratonā.) 17:00 dodas ar autobusu uz Rīgu, tad es un Artūro startējam no RIMI nezināmajā. Nezināmais vismaz man.

Valmiera-Cēsis

Šajā pusē esmu pirmo reizi un drīz vien Arvja teiktais izrādas balta patiesība. Kalni un lejas, un pretvējš. Pēc nobrauktiem 18 km iepauzējam Lodē. Neiet tik raiti, kā Valmierā uz vispārējā pacēluma viļņa likās. Arvja prognozētā 8h distance varētu būt tīra patiesība. Man sāk parādīties sāpes labaja celī, kas nav jūtamas minot pedāļus, bet pēc apstāšanās liek sevi manīt. Artūro jau laicīgi brīdinu, ka Cesīs novērtējam situāciju. Netālu pirms Cēsīm 6% kāpums. Artūro vēl uzminās. Es paļaujos uz savām kājām un dabūju uzstumties. Pēc pusotras stundas esam Cēsīs un dodamies uz vilciena staciju. Trāpījām kā reiz uz to pašu vilcienu ar kuru no Valmieras būtu braukuši. Kompānijā iekāpā arī vecpuišu ballīte, kurai tika VSK Noskrien nozīmīte un vecmeitu ballīte, no kuras mums ar Artūro pa končai. Nedaudz pēc pulksten deviņiem bijām Rīgā. Vel bija jāaizmin pie Aivara atdot velo un jāpaņem mantas. Pēc tam jau viss tā relaksēti un mierīgi. Nokāvos vēl stundu pie datora ar miegu lasot komentārus forumā, līdz ap pusnakti devos pie miera, jo ar Artūro tika runāts par LSC kārtu Mežaparkā svētdien.

Rezumē

Ļoti labi pavadīta sestdiena.

Kilokaloriju izlietojums: (tiek aprēķināts)

Kuldīgas pusmaratons 2012

"Cik dīvainas ir tās paralēles, kas ved mūs pa takām kalnā" (Prāta vētra - Īssavienojums)

Jau piektdienas pēcpusdienā devos ar autobusu uz Ventspili, kur gan pilsētas svētki, gan grupas Prāta Vētra koncerts, jaunā albuma "Vēl viena klusā daba" tūres ietvaros. Ierados un uzreiz arī var teikt arī devos uz koncertu, tik vien kā remdēju savu izsalkumu. Ierados diezgan savlaicīgi un izdevās satikt dažus sen neredzētus cilvēkus un noklausītes iesildošo grupu The Sound Poets. Viņi man nav sveši un dzīvo koncertu baudu, tikmēr ar vienu aci arī meklēdams pazīstamas sejas.
Uz pašu prātenieku uzstāšanos jau esmu atradis kompāniju un pievienojies lielajām masām, bet uz koncerta beigu daļu pat iejukām vēl dziļāk pūlī, kas uzreiz piešķīra koncerta uztveršanā daudz lielāku klātesamības efektu un apjausmu, ka nemaz tik nesasniedzmi viņu "tur" uz skatuves nav. No arēnas (2010. gads) un Mežaparka koncerta (2008. gads) tāds iespaids bija radies. Nospēlēja viņi tiešām forši un pat nedaudz ilgāk kā plānots. Kopumā 2h un 30 min koncertā starp jau mīļajām un zināmajām dziesmām, iestarpinot arī kompozīcijas no jaunā albuma. Nedaudz bija pavēsi vienā t-kreklā, taču kustoties no tā varēja izvairīties un pat nelielais lietutiņš uz pašām beigām negatīvu noskaņu koncertam nepiešķīra. Nedaudz gan manai gaumei negāja pie sirds tie eksperimenti ar mūziku "kosmonautu" daļā, bet koumā ļoti baudāmi. Pēc koncerta vēl parunājos ar draugiem un tad jau devos gulēt. Sestdien pusmaratons Kuldīgā.

Pamodos 20 minūtes pirms modinātaja no kaiju klaigām. Tas saucās sveicināts mājās (kaut gan runā, ka mājas tur kur sirds). Pulkstens ir 7:10. Apēdu brokastīs auzu pārslu biezputru, noprognozēju noskrietos kilometrus un devos uz pieturu, kur mani savāks Guna, lai mēs kopīgi ar auto dotos Kuldīgas vizienā. Centrālajā laukumā notiek intensīva gatavošanas Ventspils pilsētas svētku svinēšanai un no jūras tuvojas lietus mākoņi. Kuldīgā esam nedaudz pirms pulksten 10, jo kompanijā ir arī mazie skējēji. Izņēmu numuru. Šoreiz 321, pirms gada bija 325. Noskatamies kā mazie ķipari kopā ar vecākiem finišē un tad jau jāsasveicinās un jāparunājas ar lielo VSK noskrien saimi. Top ierastā kopbilde. Tiek nodziedāta dziesma par godu dzimšanas dienai vienam no komandas.

Foto: Precīzi nezinu, kurš no VSK Nskrien biedriem.

Pēc tam seko pārģērbšanās skriešanas formā un aiziet uz startu 12:00. Mērķis ir tikai finišēt. Starts nedaudz aizkavējas. Un ... Starts! Vēl pirms tilta panāku savu kolēģi no darba un turamies kopā (kā izrādas līdz pat finišam). Tiltu jāšķērso 8 reizes un tikšanās trasē sanāk diezgan bieža. Dažkārt tikos ar biedriem tos apdzenot, bet līdzi nevienu neizdevas pavilkt. Trase nevienā mirklī nešķita garlaicīga, jo pārventā uzmundrināja uz sētas sasēdināti bērni, tad sekojā dzirdināšanas punkts un meitene, kura ar šļūteni laistīja uzkarsušos skrējējus. Tad jau ir neliels lēzenums lejup uz tiltu un aiz tilta galā jau kāpums ar uzmundrinošu mūziku. Tālāk seko sacensību epicentrs, kur arī ir dzirdināšanas punkts. Tad seko divas taisnes, no kurām viena ir jau uz finišu. Un apļa sākumā pirms tilta kur no kalna uz leju iet, ir vēl viens veldzēšanās punkts. Trases malā ik uz soli satopams pa kādam fotogrāfam, kas tik vien kā gaida, kad viņam uzsmaidīs. Tas tad to pasākumu kopumā padara ļoti baudāmu. Temps vidēji uz 4:45 min/km. Kāpumos temps mazinās, no kalniņa atkal pieaug un tā visu sacensību noskrienu ar domu, ka varbut kritīs personīgais rekords, kas arī piepildījās. Čipa laiks 1h:40m:06s. Kolēģis škiet par minūti pat PB (personal best) uzlaboja. Kaklā tiek uzkārta medaļa, kas atšķirīga no pagājušā gada, bet acij škiet tīkamāka. Tā lūk ir jāfinišē.

Foto: Sandris Kuzmickis (http://lat-athletics.lv/)

Pēc sacensībām diskusijas par skrējienu, tāda vāja atsildīšanās, top daži foto, sarūpētā balvu maisiņa izešana un gājiens uz rumbu uz ne tik siltu "džakuzī". Pēc tam atpakaļ uz apbalvošanu, putras ēšanu, kliņgera nobaudīšanu, kuru VSK noskrien ātrākie skrējēji sarūpē ik sacīksti, kāpjot komandu vērtējumā uz pirmā goda pjedestāla pakāpiena. Pēcāk vēl nedaudz sarunu un tad ir, kas jau uz majām tiek vesti un ir, kas uz pēcballīti paliek. Es tieku nodeleģēts aizvizināt līdz Rīgai auto ar divām dāmām un jauno skrējēju. Tas arī veiksmīgi tika izpildīts.

Galenais ir finišēt! ;)