Monday, December 9, 2013

Neesmu orientierists, nemāku teikt! Jeb Pražská Stovka 2012

"Kvēla saule, kvēla saule mežu galos
Apvij tavu, apspīd manu sapņu salu,
Un pa pļavu silta migla, 
Un pa pļavu silta migla balta palo,
Aiziet vasara pa gaišu debess malu."

Starta laiks: 22:00 piektdienas vakarā
Datums: 7.-9. decembris, 2012. gads
Notikuma vieta: Prāga, Prāgas pievārte, Čehija
Pieveicamais attālums: 122 km un 4200 augstuma metri
Laika apstākļi: Līdz mīnuss 10 grādiem pēc celsija. Vēja ātrums ~3m/s. Sasnidzis 2-4 cm sniegs. Bez nokrišņiem. Lielākoties ir tumšs. Cīņa par 3 Monblāna punktiem var sākties.
Skats no viena no kontrolpunktiem. Tur lejā otrā krastā pa nakti skriesim.
... aiz saprāta robežas. Otrais dublis.
Viss ko jūs sakāt sacensību dienā ir laižams gar ausīm. Pēc Siguldas kalnu maratona biju pārliecināts, ka šogad ko līdzīgu piedzīvot es visticamāk negribēšu. Bet tā nenotika. Pēc SKM 2012 jau pēc nedēļas likās, ka vajag atkārtojumu. Latvijā nekas tāds 2012. gadā vairs nav gaidāms, bet Čehijā ir ļoti liberāla attieksme un var pieteikties līdz pat pēdējam brīdim. Bija arī laiks apdomāties un tika pieņemts lēmums doties šajā avantūrā.
Prāgas ultra uzmanības lokā parādījās jau kaut kad vasaras beigu pusē, bet tik izskatīta, kā diezgan nereāls variants. Gribējās uz Somiju, bet tur tika septembrī aizpildītas visas vietas. Pēc tam, kad sapratu, ka UTMB punktus tik ļoti nevajag, jo kalnam apskriet apkārt gribētos, bet ne par katru cenu jau 2013. gadā, arī atslābu. Tomēr runas par Prāgu nerimās un jau pirms Siguldas noskrien.lv forumā Matīss aģitēja šo pasākumu uz velna paraušanu. Dažas nedēļas pēc Suguldas kalnu maratona, kad jau biju dabūjis apstiprinājumu brīvdienām arī es pieteicos. Ja jau visi brauc, tad visi brauc. Kopīgi aizbraukt uz šādām sacensībām ir gan interesantāk, gan izdevīgāk. Mērķis man tikai viens - trasē turēties kopā. Finišēt nebija primārais uzdevums, tāpēc tas varbūt arī palika nepiepildīts.
Sākās brauciena organizēšana, cilvēki arvien vairāk tika saintriģēti un pieteicas braukt līdzi. Kāds laiku pa laikam arī izlēma nebraukt. Beigās uz Prāgu aizbrauca 12 letiņi. Uz ko tad mēs braucām? 122 km  gara distance ar kāpumu summu ~4,2 km.

Turpceļš
Hostelis rezervēts, nauda samainīta, informācija izstudēta, kartes izdrukātas. Noteipota arī kreisā roka, jo pēc SKM 2012 nūjošanas uz divām nedēļām dabūju sastiepumu vai ko līdzīgu, ko jau es kā medicīnas iestādes ne visai mīlošs cilvēks necentos noskaidrot (pamati jau tika ielikti vasara, kad diezgan sparīgā Daugavas loku airējienā samocīju to roku). Negribēju riskēt arī pēc Prāgas saķert šo kaiti, kas arī izdevās. Roka nesāpēja pēc sacensībā. Vēl aizlienēta skrienamsoma, kurā bez sistēmas var salikt tā pavairāk mantu. Un ilgi gaidītais trešdienas vakars bija pienācis un 22:30 es biju pēdējais kurš piebiedrojās ekipāžai. Ceļš ved vienīgi Prāgas virzienā cauri Lietuvai un Polijai. Tas ilgst 18-19 h. Kaut kur priekšā jau startējusi kompānija busiņā. Mūsu kompānija Aigars, Vilmārs, Lauma un es. Arī Latvijā sākas ziema un naktī to pa ceļam izbaudām visā krāšņumā. Kaut kur Lietuvā pie stūres sēžas Vilmārs, bet pārēji cenšamies cik nu iespējams gulēt, jo drīz arī kādam no no mums laiks būs šoferēt. Es pie stūres piesēdos ap 7 neilgi pirms Varšavas. Nostūrēju kādas stundas 6 un netālu no robežas ar Čehiju nodevu šofera pozīciju Laumai. Ap 17 vēl ar gaismiņu iebraucam Prāgā. Jau braucot pa Čehiju apjūsmoju kalniņus šosejas malā. Pa ceļam laiku pa laikam piestājām kāda benzīntankā, kur paņēmām ko siltu dzeramu, bet ēst ēdām visu, kas līdzpaņemts. Prāgā gandrīz nemaz nav sniega, bet auksts gan. Ierakstījāmies viesnīcā. Izrādās bijām ātrāki par otru letiņu kompāniju. Sekoja neliela pastaiga pa pilsētu. Kārļa tilts naktī un Ziemassvētku tirdziņš. Pelnīta atpūta gultā pēc garā ceļa. Gulējām vismaz 8h. Tad devāmies dienas gaismā skatīt vēlreiz pilsētu, baudīt tās piedāvātos skatus un labumus. Nobaudīju kaut kādu baltmaizi, kas cepta uz atklātas uguns uz koka ruļļa. Arī karstus kastaņus nobaudīju. Starts paredzēts 22:00. Diena paiet pastaigā. atgriezušies viesnīcā virtuvīte taisām pusdienas un mēģinām vēl kādu stundiņu nosnausties pirms doties uz sacensību centru, kurš iekārtots kāda skolā. Pagulēt neizdodas, jo hostelī kaut ko diezgan paskaļi runā un staigā kaimiņi.
Maize uz ruļļa
Tūlīt sāksies ...
Ap 20:30 dodamies uz starta vietu. To atrodam diezgan veiksmīgi. Ierodamies un saņemam numurus un leģendu pirmajam 60 km posmam. Te arī pirmais izbrīns. Punktos jāatzīmējas aizpildot punktu anketēšanas lapu. Hmmm, orientēties atbraucām? Nu labi. Vēl kopējās panikas vadīti skrienam uz vietējo veikalu pirkt karti, bet to mums tā arī neizdodas nopirkt, jo vajadzīgās kartes nav pārdošanā. Laumai gan visa trase ir ielādēta GPS iekārtā un baterijas līdzi ir gana, lai pietiktu līdz galam. Sākas gaidīšana. Tiek kaut kas apēsts, tiek ar apkārtējo palīdzību iztulkota leģenda no čehu valodas. Saprotam, ka trases ir marķētas ar krāsām. Kaut kādi tūristu ceļi un takas. Te arī atklāsme, ka ņemot vērā niecīgo dalības maksu un distances garumu, nevar cerēt uz to, ka visa trase bus īpaši marķēta visā tās garumā. Uzzinām, ka būs arī slepenie punkti, kaut kur trasē. Tas lai skrējēji nešmauktos. Neilgi pirms 22:00 dodamies uz nepilnus 2km attālo starta punktu zem ceļa pārvada. Starts pie upes. Uzņemam pirms-starta foto, novēlam izturību un norunājam turēties kopā. Pats Matīss reklamējot pasākumu teicās, ka finišēs aiz pēdējā latvieša. To viņš gan neizdarīja.
Es, Vilmārs un Aigars dažas min. pirms starta.
Sacensības - pirmie 60 km
Karte: Karte 1 Kartes es pirms aizbraukšanas biju papētījis un dažas izdrukājis. detalizāciju gan gribējās lielāku, bet tad nāktos drukāt ļoti daudz lapu. Tāpat jau kādas 10 paņēmu līdzi.
Un tā 22:00 tika dots starts. Pirmie 3 km pa veloceliņu. Iet diezgan raiti, bet tas līdz pirmajam pagriezienam uz kontrolpunktu. Laumai pastāv risks, ka sāks sāpēt potīte un tas nozīmētu vien to, ka labākajā gadījumā distanci veiksim raitā soļošanas solī. Pa laikam pabļaustos vai visi esam kopā, jo kaut ko saprast nakts melnumā nu nevar nemaz. Jau pirmajā pagriezienā uz kontrolpunktu novirzāmies pavisam nedaudz no maršruta. Kontrolpunktu tomēr atrodam un atzīmējām katrs savā leģendā, ka esam to atraduši.
Pie viena no pirmajiem KP
Dodamies tālāk uz nākamo. Esam kaut kur manāmi uzrāpušies, jo pilsētas gaismas palikušas lejā. Gaismas ir tik cik katram lukturītis uz pieres rāda. Man ir aptuvena nojausma kurā posmā esam, bet ejam pēc GPS. Nākamais kontrolpunkts arī atrasts. Te jau letiņi sadalās divās grupās. Mēs skaitāmies nedaudz lēnāki. Pamanāmies nomaldīties no trases, bet arī pēc leģendas un GPS skrienot sanāca, ka gājām pa pareizo ceļu. Ceļš ved augšup un visi pa taku rindiņā kopā ar citiem dalībniekiem dodamies atrast kārtējo kontrolpunktu. Pēc šī kontrolpunkta atkal pietuvojamies upei un seko plakanais posms pirms kāpuma. Te arī pirmais slepenais punkts un ēdināšanas punkts un silta tēja. Tas ir ap 14-15 km trasē. Lieki piebilsts, ka dzeršanas sistēma aizsala pirmajās 30 minūtēs. Aizsala gan tikai caurulīte, jo somā saturs neaizsalst dēl siltuma no muguras. Lai atkausētu caurulīti tā tiek ielikta somā, kur muguras siltums to atkausēs, bet padzerties gan tā nav ērti. Pēc šī viesmīlīga ēšanas punkta tā arī paliek, ka lielāka letiņu grupa dodas raiti uz priekšu. Taka ved diezgan stāvā kalnā augšup. Atskatoties aiz muguras paliek Prāga un vietējā pilsēta. Varētu būt ap 1:00 naktī. Nūjas ļoti palīdz kāpjot kalnā. Pēc šī kalna pieveikšanas turpmāk turpināsim ātri ejot ne vairs skrienot. Man arī ķibele klāt. Vēders kaut kā nelāgi tiek gala ar pārtiku un prasās pēc labierīcībām, bet ko gan var gribēt meža vidū ziemā. Jāciešas līdz kontrolpunktam pilsētiņā, kur būs gan ēšana un cerams labierīcības.
Līkumojam pa pakalnu un dodamies lejup. Šad tad sastopam kādu lukturi, kas nomaldījies meklējot ceļu. Paši čehi kas piedalās, ceļu šķiet zin diezgan labi. Un tā mēs lavierējot pa celiņiem un takām nonākam pie kādas mājas vai vairākām un es sāku justies kā slepenā misijā otrajā pasaules karā ienaidnieka aizmugurē. Šāda doma mani neatstās līdz pat nākamās dienas vidum. Savā ziņā jau misijā mēs esam, tikai mūsu mērķis nav atrast kādu slepenu vietu, bet gan punktus kartē.
Nokļuvusi atkal līdz upei nonākam līdz punktam, kur viena upe ietek otra un mēs virzāmies pa plakanu taku uz nākamo kontrolpunktu. Kad ierodamies, tad siltā tēja vēl ir, bet diezgan maz. Labierīcību nav un jādodas vien patālāk pļavā. Uz laiku tas palīdz, bet kopumā sacensības dēl vēdera graizēm nav īpaši baudāmas, ja neskaita, ka vispār ir sasnidzis sniegs, ir mīnusi, ir nakts.
Pametot kontrolpunktu, kuru sasniedzot pa tādu kā gājēju tiltu bija jāšķērso upe turp un atpakaļ dodamies uz ziemeļiem. Pieveikti ap 27 km. Ciemats uz kuru dodamies ir Petrova. Turos vairāk grupas aizmugurē un cik iespējams pa laikam uzturu sarunas ar grupu. Zinu ka ejam uz vienu no tālākajiem un augstākajiem punktiem pirmajā trases daļā un vēl būs jānāk atpakaļ. Pārsvara ejam pa takām ir kāpumi un tad atkal uz leju. Sastopam pa laikam kādus čehus. Domāju par to, ka nakts vidu ejam pa Prāgas pievārti un ceru, ka vēders saņemsies. Upe ir kaut kur salīdzinoši netālu, pa laikam izlienam zem tiltu apakšām, kas man šķiet bija dzelzceļa tilti, kas būvēti kalnu ieplakās. Atkal viena pilsētiņa. Atkal zaļā pietura eglītēs un dodamies tālāk. Salsti tikai rokas. Ir tā, ka tas uzsilst un tad atkal kaut kad atdziest, līdz atkal sasilst.
Aust rīts. Drīz nākamais kontrolpunkts. 9h trasē.
Jau diezgan ilgi nav bijis kontrolpunkta. Ir rīts un drīz ausīs saule. Ir trase pavadītas jau 9h, pieveikti 44 km. Kādā pilsētiņa meklējam pareizo virzienu, kad pretī skrien kāds pāris, kas saka, ka esot palaiduši garām iepriekšējo kontrolpunktu un nu dodas tam pakaļ. Turp un atpakaļ tie ir vēl 20 km. Izklausās diezgan skarbi. Mēs meklējam ceļu Gryplas nacionālajā parkā, kurā ir kontrolpunkts, kas atrodas stāvas kraujas malā, un viena no augstākajām trases virsotnēm. Kontrolpunktā vērojam saullēktu. Te jau smukas taciņas redzamas un nav īpaši jādomā par navigāciju. Kaut gan Aigars ar GPS iekārtu visu laiku mūs lieliski navigēja cauri naktij un mežu masīviem. Tālāk atkal gājiens caur mežu. Pie 54 km mūs sagaidīs upes šķērsošana un tilta gāja šajā pilsētiņā būs dzeršanas un ēdināšanas punkts. Līdz tam vēl paspēsim izbaudīt lieliskos meža skatus un pavērot tūrisma taku apzīmējumus. Top daži foto. Ar dienas sākumu ir enerģijas pieplūdums. Zinu, ka pēc šīs pilsētas vēl nepilni 10 km veicami līdz starpfinišam. Trase ved pa takām, gar upi un skati ir brīnišķīgi. Vispār to skatu ir tik daudz, ka pasākumu būtu jārīko ap vasaras saulgriežiem, lai spētu izbaudīt krāšņās ainavas vēl dienasgaismā. Vienā vietā piestājam uz nelielu foto pauzi. Daži sāk runāt par rozā bebriem un dzeguzēm. Pats cik zinu, tad neko ārpus kārtas neesmu redzējis un mentāla forma ir laba.
Trase ap 61 km un pēc 13 h kopš starta.
Vēl tikai daži kilometri līdz starpfinišam. Šajā pilsētā jau bijām uz brīdi ap 25 km, bet tad kontrolpunkts bija ārā. Tagad ir iespēja doties iekšā kāda palielā iestādījumā, kurā, tad var atpūsties. Visu ko var pasūtīt pa naudu. No organizatoru puses pieejama tikai tāda pašķidra vistas-nūdeļu zupa ar maizi. Ēdam arī savu pārtiku un uzpildām dzeršanas sistēmas. Priekšā arī ātrākā letinu grupa ar Matīsu un "Gotiņām' kuras viņš dala. Kopumā uzturējāmies šeit kādu stundu. Centos arī izmantot labierīcības un sagrābos pēc iespējas vairāk tualetes papīra turpmākajiem kilometriem.
Aigars jau iedzēra ibumetīnu, cik zināms arī Laumas potīte nebija sportiskā formā, bet man apavos spieda labās kājas papēdi un sāku svaru pārnest uz kreiso kāju, bet tad kaut kad sapratu, kā tā ir vēl grūtāk otrai kājai un vienkārši iemācījos par sāpēm īpaši nedomāt vairs, bet iet normālā gaitā.
Un tā kopējā neprata vadīti ap 13:00 devāmies tālāk. Ja starpfinišā mēs būtu ienākuši naktī tad visticamāk mentālais stāvoklis būtu daudz zemāks un iespēja, ka mēs apsvērtu iespēju neturpināt. būtu lielāka, manuprāt.
Abi posmi.
Sacensības - otrie 62 km
Karte: Karte 2
Mans Garmin vēl nav izlādējies tāpēc Lauma savu vēl neslēdz iekšā. Nedaudz jāpaskrien pa taku pa kuru atnācām un tad diezgan garš kāpums. Dienas posms iet enerģiski. Pa laikam pārdomāju kura trases vietā aptuveni esam un kas mūs vēl sagaida. Pārvietojamies pa asfaltētu ceļu cauri kādam ciematiņam. Andris teic, ka esot kaut ko jāapēd, lai varētu turpināt, bet dēl vēdera neko jau ļoti negribas. Tomēr vienu batoniņu apēdu. Pēc ceļa lejup atkal ceļš augšup un tiek sasniegts kontrolpunkts no kura paveras skaista ainava uz upes loku. Šī ainava redzēta arī mājas lapā. Ir pieveikti 73.5 km. Laiks distancē 17 stundas un 20 minūtes. No šejienes ceļš ved lejup un kaut kad arī būsim kāda pilsētā atkal, kur jāšķērso upe pa lielu dambi vai tiltu. Kaut kur te skrienot mums līdzās aizskrēja buks vai pat divi. Secinājām, ka varēja nedaudz pa taisnāku cēlu iziet, bet ko nu vairs. Un līdz ar satumšanu dodamies lejup gravā. Pagrieziens, atkal eglīšu pieturvieta. Ieslēdzam lukturus un ejam tik tālāk. Viegli jau nav, bet katram sava cīņa iekšā norisinās. Man pat vienu brīdi bija pilnīga pārliecība, ka esam uzņēmuši labu tempu, vēders ar uz brīdi bija mitējies un biju apņēmības pilns posmu pa posmam to pasākumu pieveikt, ko arī teicu pārējiem.
Garam stirnu bukiem uz saulaino tāli. Saule dodas uz rietu.
Ja pamanījāt, tad jau kādu laiku nestāstu par katru kontrolpunkta atrašanu, jo tas viss gluži vienkārši ir piemirsies. Ir jāskatās leģendā un sekojot GPS failā esošajai kartei jāmēģina atcerēties kas tad tur bija vai nebija tik īpašs. Atšķirīgais bija flomāsteru vai zīmuļu krāsas katrā no šiem punktiem.
83 km beidzot šķērsojam upi un ierodamies vienā no kontrolpunktiem, kas iekārtot kādā mazā veikaliņā. Dabūjam zīmodziņu. Jā, dažos kontrolpunktos tomēr bija arī zīmodziņi. Te izskatās, kā kara hospitālī. Vietu nav, skrējēji sildās un atpūšas. Mēs nolemjam nekavēties un 10 minūšu laikā dodamies tālāk. Acīm redzot iedvesmodami visus citus, jo pēc brīža viss bars mums sekoja, kad gājām pa akmeņainām takām gar pašu upes krastu. Dibenu neredz, kur kristu, ja paslīdētu kāja. Ejam visi uzmanīgi. Bet skaidri apzināmies, ka lejā ir upe. Pa vidu pauzējām un čehu grupa dodas tālāk. Ātri vien iestājas klusums un nav ne jausmas kurp viņi palikuši. Andris pa priekšu pēta tūrisma taku zīmes. Ap 90 km jāsāk rāpties atkal stāvumā. tad būs ceļš lejup un kaut kāda pilsēta. Jau kāpjot kalnā rodas viedoklis, ka jāaiziet līdz pilsētai un jāskatās, jo Aigaram ibumetīns beidzies (tā iedarbība) un lejupceļš ir grūts. Es arī jūtu, ka kājas īsti netur. Laumai nobeidzas aizmugurejās ceļa saites, lai gan kāja jau tā bija drošībai noteipota. Tā arī pēc kontrolpunkta un nokļūšanas pilsētiņā ieejam kādā vietā, kurā apsildīties. Izskatās pēc oficiālās vietas, bet dalībnieku gan maz un izskatās, ka vieta tūlīt vērsies ciet. Ir trase pavadītas 23 stundas un 20 minūtes. Es, Lauma un Aigars pieņem lēmumu ka pietiks. Andris un Vilmārs atrod rūķīšu pāri - čehus, kas par cepurēm izvēlējusies rūķīšu cepures. Viņi kopīgiem spēkiem dodas tālāk. Mēs izdzeram pa divām tējām. Pēc mums vēl ienāk čehu četrotne, kas izskatās diezgan nosaluši, bet arī apņēmības gatavi turpināt. Mēs saģērbjamies. Ar angļu valodu ir diezgan švaki un tikai kāds apmeklētājs, kas šķiet pazīst pārdevēju mums palīdz kaut ko saprast par autobusiem. Nav nekādas nojausmas cik liela pilsētā esam, tik ir skaidrs, ak esam kādus 25 km no Prāgas. Apmēram kaut ko saprotam un dodamie sameklēt pieturu, jo atlicis tikai viens autobuss uz Prāgu. Mums ir paveicies, jo pulkstenis ir ap 22:00 vakarā. Ja nebūtu šī autobusa, būtu jāturpina. Jau tuvojoties pilsētai rēķinājām, ka atlikušie it kā 30 km noteikti paņems savas 5-6 h ja ne pat vairāk. Kā vēlāk izrādīsies uz saguruma un nakts fona tas prasīs vēl 9 h Andrim un Vilmāram, kuri tomēr finišēja, jo Andrim bija apņemšanas tikt pie tiem 3 Monblāna punktiem.
Leģendas abām trases daļām
Mēs savukārt iekāpām autobusā un visu ceļu ar mums nopļāpāja kāda čehiete, kura bija manāmi sagatavojusies sestdienas vakaram ar ko tādu, kas sirdi dara jautrāku. Uzzināju dažus vēsturiskus faktus. Viņa arī teica, ka varam diezgan droši riskēt un braukt ar tramvaju tāpat. Noskaidrojām ari ar kuru tramvaju jābrauc, kaut gan to jau ari biju izpētījis vēl Latvija esot. Prāgā jau sagaidījuši tramvaju devāmies ar to uz starta vietu. Labi, ka biju arī papētījis karti un jau pieļāvis iespēju ka jābrauc ar tramvaju. kartes noderēja, lai orientētos dzīvojamo māju masīvā un atrastu starta centu, kur atstats ari auto. Ieejot paziņojām par savu izstāšanos un sastapām Ilmāru, kurš pavisam nesen bija finišējis. Starp citu laiku pa laikam jau sazvanījāmies latviešu grupiņu starpā lai saprastu kā kuram iet un kāda situācija. Tā nu paņēmām Ilmāru un devāmies uz viesnīcu paēst, atsildīties dušā un gulēt. Kad pamodos pa durvīm ienāca Vilmārs. Kāpnēs sastapu Andri, kurš izskatījās īsti zombijiski, kā jau tas divu diennakšu garumā var būt.
Šādu iedeva organizatori, kad pieteicam savu izstāšanos. Vēl tika ari piespraudīte.
Rīta cēlienā. Lielākā daļa nebija gulējusi jau gandrīz 2 diennaktis. Izcepām pankūkas, pārrunājam piedzīvoto un ap pusdienas laiku devāmies atceļā uz Latviju.

Atpakaļceļš
Diena saulaina. Vilmārs uzreiz aizmiga. Līdz mājām atkal 18 h brauciens. Vēl pa gaismu izbraucam no Čehijas. Visa nakts tika pavadīta Polijas autobāņos un Lietuvu šķērsojot. Sanāca arī nedaudz nomaldīties dēļ remonta darbiem, kā arī novērot ka navigatorā karte taisīta priekšdienām, bet reāli dzīvē ceļa tur vēl nemaz nav, bet ir projekts. Vien pirms pusnakts piestājam McDonalda nestiprināties. Patīkama ir iespēja izvēlēties kādā valūtā varēs nerēķināties maksājot ar karti.
Jo tuvāk Latvijai jo vairāk sniega arīdzan. Pirms iebraukšanas Latvijā tiku pie stūrēšanas. Ap pulksten 8:00 bijām jau Rīgā un pēc pusstundu garas atpūtas pauzes devos uz darbu. Bija tāda gausāka darbadiena, bet pavisam negulējis ar nebiju.

Ekipējums
Aizlienēta 20l ietilpības soma. Līdzi 2l ūdens sistēma ar ūdeni. Daudz un dažādi enerģijas un mušļu batoniņi. Bija vēl ibumetīns, folija sega, tualetes papīrs. Par rezerves drēbēm neatceros, bet kājās bija Solomoni (apavi), kas likās nedaudz par cietiem ilgtermiņā, neoprēna zeķes un siltās zeķes, plānā termobikšu kārta un viena kārta ar parastām garajām skrienam-biksēm. Šķiet apakšā bija kādas 2 plānās termokreklu kārta, kaut kāds plāns flīša džemperis un pus-plānā jaka ar kapuci. Protams cepure un lukturītis. No rezerves drēbēm - pret-lietus bikses un vēl viena silta jaka un rezerves sitās zeķes. Jā, bija arī nūjas, kuras noderēja kāpjot kāpumos.

Secinājumi
Pasākums, kur dalības maksa ir simboliska, nebūs ar augstu pievienoto organizatorisko vērtību un skaidri marķētām trasēm. Bez iepriekš GPS iekārta ielādētas kartes, ko piedāvāja organizatori, nezinātājiem trasi pieveikt precīzi nemaz nebūtu iespējams, ja vien neizdodas turēties kopā ar pašiem čehiem.
Ir ļoti rūpīgi jāizlasa kādā līmenī pasākums ir organizēts, jo to, ka tā būs sava veida orientēšanas, neviens no mums neiedomājās un pat lasot 2011. gada sacensību aprakstu no franču dalībniekiem, tāda doma pat prāta neienāca.

Komentāri uz šo pasākumu atskatoties pēc gada.

Šāda te retrospektīva ir ļoti vērtīga un nepieciešama. Citādi nemaz nezini, ko esi izdarījis, ko tas Tev un varbūt arī apkārtējiem ir devis un vai vispār kādreiz vēlies ko tādu darīt vēlreiz.
Prāgas nevainīgais simtnieks līdz šim brīdim ir vienīgās sacensības, kurās ir nācies izstāties un diezgan apdomīgi izstāties. Uz šo brīdi tā ir arī garākā manis pieveiktā distance un garākais trase pavadītais laiks (un vēl 10h kas pirms tam pavadītas pastaigā pa pilsētu). Tā arī līdz šim nav nācies pieveikt 100 km vai piedalīties sacensībās, kur kontrollaiks sasniegtu 24h vai vairāk. Ir gan padomā, ka varētu sākt ar 24h EČ rogainingā nākamgad Igaunijā, ja karta ļjažit un savāksies komanda, jo jāpiesakās līdz 2014. gada sākumam uz šo pasākumu.
Saistībā ar Prāgu nav arī palikusi nepadarīta darba sajūta, jo uz tik skarbu pasākumu otrreiz es brauktu tikai tikpat laba kompānijā ar cerību, ka paveiksies nepiedzīvot arī tik skarbus laik-apstākļus. Lai arī trase katru gadu mainās, tas tomēr nav Monblāns, kur ir pavisam cits organizatoriskais līmenis. Monblāns starp citu vēl nav nogaršots.
Trases marķējums.
2013. gadā trases garums sasniedz jau 145 Km. Pasākums notiek jau 20 reizi. Trase katru gadu mainās. Izskatās pēc starta saraksta, ka šogad Prāgā bijis tikai viens letiņš.

Garmin fails: http://connect.garmin.com/activity/413411216 Tiesa visu distanci pieveica Vilmārs un Andris no mūsu piecotnes, kad trīs no mums pie 95 Km izstājās un atdeva GPS pulksteņus izturīgākajiem.

http://www.dalkovepochody.cz
*Pražská Stovka - tulkojumā no čehu valodas - Prāgas simtnieks. Tiesa kā redzams jau krietni vien garāks par 100 km laika gaitā kļuvis.
Skats dodoties otrajā posmā.

1 comment:

  1. Piedošanu, ka nesanāca finišēt aiz pēdīgā latvieša. Aizbildinos, ka nebiju gatavojies pasākumam bez kartes un tamdēļ nācās turēties ar Resnais Susurs Team, lai nepazustu Bohēmijas takās. Ta;cu Asprūds un Turiburu joprojām manās acīs ir varoņi!

    ReplyDelete