"Neaizver acis, nenodzēs smaidu,
Skauj mani ciešāk – virši zied.
Putni slīd viegli kā tavi skati,
Neaizver acis – virši zied."
Somija (austrumi), Karēlija, Koli ciematiņš - Koli nacionālais parks.
Agrs rīts. 7:00, 5 oktobris, 2013. gads
 |
| Treniņā noķēru skatu pār ezeru zemi |
Kā es līdz tam nonācu?
Atkal jau jāatceras 2012. gads un kāds vasaras vakars, kad lasīju "Dzimuši lai skrietu". Biju tik iedvesmots un garā gatavs, ka uzreiz nolēmu aplūkot vai nav kāda ultra manā mīļajā Somu zemē, kur jau biju pavasarī noskrējis pusmaratonu. Un ātri vien atradu vienu, pētot UTMB mājas lapas sadaļu, kurā parādās kvalifikācijas skrējieni. Toreiz vēl kaut ne cik domāju, ka nepieciešami tie punkti, lai skrietu apkārt Baltajam kalnam. Tagad tas man nav tik svarīgi. 2012. gadā par šo pasākumu interesi izrādīja vēl Matīss un Artūro, bet vilkām garumā ar pieteikšanos, līdz reģistrācija septembra sākumā tika slēgta. Nācās vien atlikt pasākumu uz gadu. Tas nāca tikai par labu, jo 2012, gadā īsti tam nebijām nedz gatavi, nedz tam bija laiks. Vismaz ne man. Un kā izrādās labi izreklamējot pasākumu 2013. gadā uz turieni aizbrauca vesels velna ducis letiņu un vēl 2 individuāli. Tā arī īsti netapa skaidrs, bet škiet ka somu takās skrien vien somi un latvieši.
2013. gadā reģistrācija notika caur interneta vietni MyNextRun.com un dažu dienu laikā pēc reģistrācijas izsludināšanas visas vietas jau bija izķertas. Ap 130 dalībnieku garajā 86 km distancē, bet pārejās 590 vietas īsajām 43 km un 15 km distancēm. Dažs vēl rakstīja individuālu e-pastu organizatoriem, lai tomēr tiktu sarakstos un tas arī izdevās. Somi latviešus tur gaida. Atlika vien vienoties par aizkļūšanu un rezervēt dzīves vietu, busiņu un prāmi. Tas viss ar zināmu operativitāti arī tika izdarīts.
Turp ...
Ceturtdienas pēcpusdienā Imanta vadītais taksometrs uzņēma pasažierus. Dienas pirmajā pusē es vēl lielveikalā iegādājos visu nepieciešamo kopgaldam un sapakoju savas somas. Neilgi pirms došanās ceļā vēl sazinos ar mājiņas izīretājiem un noskaidroju vai varēsim saņemt atslēgas no rīta nevis tikai 16:00. Sarunāju, ka 9:00 tiksim pie atslēgām.
 |
| Mana iedzīve un uzdzīve |
Nedaudz pēc 16:00 bijām cēļā uz Tallinu, kur 22:30 ar prami dodamies pari Somu līcim. Ceļš protams nav garlaicīgs. Jau pirma pietura Ādažos, kur Marta iegādājas papildus ekipējumu. Nākamā pietura uz LV/EE robežas, kur Artūro ar Evitu šķērso robežu skrienot savus dienišķos kilometrus. Tallinā esam laicīgi un varam pat pie termināļa pēc dažiem orientēšanās apļiem ieiet vieteja lielveikalā un uztankoties ar kolu un izpētīt vietējā Sportland veikala piedāvājumu.
Uz pramaja lielākoties laiku īsinājām septiņvietīgajā luksusnumuriņā atpūtinot kājas. Pēc ierašanās Helsinkos Imants šofera pienākumus nodod man. Sākas naksnīgais ap 500 km garais ceļš Koli virzienā. Tomtoms rāda, ka ieradīsimies 6:40. Līdz Lahti pilsētai un nedaudz aiz tās vēl braucam pa autobāni. Atļautais ātrums 120 un reti gadās kāds smagais kuru apsteigt. Diezgan vienmuļi tā teikt. Busā jau sākusies snauduļošana. No Lahti ceļš ved uz Mikkeli un tad jau arī autobānis ir beidzies un sākas intensīva radaru zona par ko navigācija arī nemitīgi ziņo. Škiet ka ik pēc 5-6 km radari salikti. Ap 4:20 piestājam diennakts benzīna tankā, kur nedaudz izkustamies un atkal nomainām šoferi. Imants iegādājās somu mūzikas klasiku, ko tad uzlikām busiņa atskaņotājā un klausījāmies turpmākās divas dienas. Evitai atlicis aizstūrēt pa mazajiem ceļiem uz Koli. Viss vienā miglā tīts. Ezeri ir pacēlušies gaisā. Ar nelielu maršruta pārrēķinu galamērķi arī izdodas sasniegt. Šajā laikā arī izdodas nedaudz pagulēt. Ap 7 esam klāt un lieki minēt, ka nekas vēl nav atvērts. Līdz 9:00 katrs izmantojam laiku kā nu protam. Daži jau dodas sacensību centra virzienā izlocīt kājas, citi tikmēr turpina gulēt. Miegs gan diži nenāk, jo arā jau gaišs. Īstais mirklis kad var novērtēt vai startā būs nepieciešamas lukturis. Secinām, ka ap 7:00 ir gana gaišs un lukturis nav nepieciešams.
 |
| Ciemata centrā krustojums un 3 mājas. |
9:00 piektdienas rītā saņemu atslēgas un dodamies uz namiņu kur iekārtojamies un katrs laiku līdz vakaram izmantojam pa savam. Daži dodas paskriet, citi ieturas un mēģina nosnausties. Man uz kadu stundu izdevās pagulēt, bet tad sagurumu devos izskriet. Rezultātā noskrēju 10% nākamās dienas garuma un augstuma metrus un nofilmēju kā izskatās skrējiens augšup pa takām. Iekaroju divus Gaiziņa cienīgus pampakus.
17:00 devāmies uz sacensību centru, lai izņemu numurus, čipus un GPS iekārtas, kas bus jāstaipa līdzi skrējienā, lai mūs mežā var vieglāk atrast. Te arī mūsu kompānijai pievienojas vēl 4 latvieši no otras ekipāžas. Pavērojam saulrietu un dodamies uz namiņu atpakaļ spodrināt apavus, pakot somas, ēst makaronus un morāli nobriest nākamās dienas sacensībām. Jāceļas ir agri. Sākot no 4:00, jo 6:00 paredzēta izbraukšana, tāpēc komendanta stunda iestājas jau ap 21:00. Līdz tam nokopām veselu katlu ar makaroniem un citiem labumiem. Spriedām par iespējamajiem finiša laikiem un jokojam, ka jāfinišē pēc numura laika to attiecīgi transformējot uz pulkstena laiku. Man numurs 1608, tātad būtu jāfinišē pēc 9h un 8 minūtēm. Matīsam cik atminu bija ar roku rakstīts numurs. Kā noprotat, tad pieeja ir visai individuāla ar numuriem. Evita nopēta, kā katrs gatavojas un ko somā krāmē iekšā. Viņai jau gan tikai maratons jānoskrien.
 |
| Numuri un GPS iekārtas ir saņemtas |
Vaarojen maraton
Pamošanās nenāca tik grūti, kā varētu domāt. Daži jau augšā no 4 kā nopratu. Tiek ēstas brokastis arī es atrodu savas rīsu galetes, kuras sasmērētas ar šokolādes krēmu. Tās gan biju plānojis ēst pa ceļam uz Somiju. Pēc brokastīm nedaudz pāri 6:00 dodamies uz sacensību centru. Izkāpjot jūtams pastiprs pūtiens sejā, tā kā frizūra zem cepures kopā neturās. Citiem saku, ka meža takās un zemakajos punktos vēja nebūs, tas tik te virsotnē jūtams. Visi paņemam mantas un dodamies augšup salikt tās pieškirtajas kastēs kuras ir atbilstoši numurētas. Tiek ieslēgta GPS iekārta un ielikta somas virspusē. Uz pirmo apli tomēr izlemu ņemt līdzi nūjas, atceroties iepriekšējā dienā veikto testa skrejienu un slidīgas takas. Nūjas gan traucēs, gan noderēs, jo brīžos, kad tikai dēļ nūjām paliku stabilā stāvoklī arvien domāju, ka tas tomēr nevajadzētu atdot, tomēr vēlāk izvērtējot visus apstākļus nūjas atstāšu Laimonim pie pirmās mūsu tikšanās reizes. Kad starpfinišā atstājamais ielikts kastē, dodamies uz starta placi nedaudz zemāk pie vienas no autostāvvietām. Tur jau krietns bariņš skrējēju nolasījies. Mums top kopfoto, tiek no kadra izdzenāti somi. Ar vērīgu aci norādu, kurš no tuvāk stāvošaiem skrējējiem pēc ekipējuma sastāva izskatās pēc tiešām nopietnas un ambiciozas ultras. Vēlāk trasē arī šo somu dāmu redzēšu aizskrienam man garām.
 |
| Pirms starta |
7:00 startējām.
Pirmie trases kilometri ved pa grantētu taciņu, kura gana plata lai skrietu blakus divatā. Nūjojis neesmu kopš 2012. gada 7. decembra Prāgas "pārgājiena". Bet iemanas nav zudušas. Kādu brīdi skrienam ar Artūro kopā, bet pārejie škiet kaut kur turpat aiz muguras izņemot Mārtiņu, kursšjau traucas finiša virzienā, kā pirmais. Profils trasei ved uz leju un sanāk diezgan daudz apdzenamo. Kad jau Artūro aizskrien savā tempa un es vienā no noskrējieniem gandrīz atstāju nūju starp akmeņiem un sāku jau prātot vai tik nujas nebūs traucēklis. Un tā pirmie 5 km bez īpašiem līkumiem izveduši uz ceļa pie dzeršanas punkta. Kur no meža iznāk trase no lielā apļa gan nemanu, bet man pa ceļu ir jāskrien. Tā arī raitiem soļiem apdzenu vairākus dalībniekus un sastopu Matīsu, kurš piebremzējis, jo pec viņa teiktā viņš skrienot par ātru. Taktika nesaprotama, jo ko gan var gribēt, ja taka ved uz leju un vēl pa skrienamu ceļu. Kāpumos vidējais temps izlīdzināsies, tā kā nav ko vilkt gumiju un jāskrien, kamēr vien tas iespējams. Grants ceļš ir ar loti minimāliem kapumiem un kritumiem. Skrienot gar vietu, kur jāgriežas pa kreisi uz finiša pusi, nekādas norādes neredzu un tiesnešu tur ar vēl nav. Cerams, ka pēc laicina tomēr būs un nepaskriesu garām. Pēc neilga laika ceļa malā klajāks lauks un taka no ceļa ved pa labi augšup mežā. Te vairs apdzīt nevienu tik raiti nepadodas. Nodomāju, ka esmu beidzot panācis to grupu, kura skrien tikpat ātri kā es. Tā ap 5-6 somiem gan pa priekšu, gan aizmugurē. Nūjas sāk traucēt arvien vairāk, jo lejas gali ķeras mētrās. Tā tuvojamies 10 km atzīmei un pirmajai virsotnei pie 213 m. Manu, ka mūs noķēruši kāda somu dāma un vēl daži ātrāki skrējēji. Takas šauras un kadu brīdi viņiem nav variantu, kā vien skriet ar mums, bet tiklīdz parādas iespēja apdzīt, tā garam šie jau ir. Trases labajā puse pēc kartes zinu, ka ir Herajärvi ezers, bet redzams tas nav, tātad neesam vēl pietuvojušies ezeram. Pirmās laipas 100-200 m garumā un trase sāk tuvotis ezeram. Arien domāju par nūju vajadzību. Izdomāju, ka atdošu tās pirmajā dzeršanas punktā, lai stāv uz otro apli vai pie pirmas izdevības atdošu atbalstītajiem trases malā. Beidzot arī ezers sasniegts un skatam paveras rudenīgs rīts. Skriets nedaudz vairāk par stundu. Gar ezeru trase ved kādu gabalu uz leju un šis posms iedod tādu kā grūdienu un sakas lidojums. Somu bariņam tomēr jātiek garām. Sakumā mūs apdzen Matīss un tad arī es aizskrienu. Somi kaut ko par to nosaka, bet saprast ko nevar. Noķeru Matīsu. Sākam runāties un es saku, ka neesmu drošs par to vai tas ka skrienu aiz viņa ir labi man vai nē, jo Matīsam vajadzētu skriet ātrāk par mani. Ceļš un trase ved gar mājām, kur atzīme 15 km. Vēl kādi 2 km un būs gan pārceltuve, gan dzeršanas punkts. Pirms dzeršanas puntka kādu brīdi skrienam kopā ar vienu somu. Tad arī Laimonis, kurš informē par pārceltuvi un dzeršanas punktu. Laivā iesēžamies - es, Matīs un soms Tuomas. Pēc pārceltuves Matīss uzņem tempu, bet kamēr mēs ceļamies pāri jau pieskrien Imants un Marta. Pirms dzeršanas punkta arī atrodaspirmā laika ņemšanas vieta uz sarkanā paklāja. Padzeros vienu glāzi ko siltu. Laikam jau ūdens. Un skrienu tālāk nedaudz mimstinoties un gaidot Imantu un Martu, kas jau runājas ar iepriekš pieminēto somu.
 |
| Karte. Visu laiku kabatā arī bija. |
Grantēts ceļš ved augšup. Imants ieskrējies, Marta sāk iepalikt no Imanta, es turpat vēl, bet soms atpaliek, jo vispār startejot ar vēl ne līdz galam saārstētu potītes samežģījumu, cik man sarunā viņš pirms tam pastāstīja. Ap pulksten 10:00 esam 185 m augstajā Kolinvaara. Skats brīnīšķīgs. Jāskrien cauri izcirtumam, pēc tam neliels kāpums un lejupskrējiens kurā Marta aizskrien savu ātro soli. Es mierīgi turpinu. Sastapti pirmie tūristi, kas pastaigājas pa taku un novēl labu ceļu somu mēlē. Tik es saprotu. Būs arī tādi, kas klusējot laidīs garām, bet lielākoties tomēr visi tādi atvērti un atbalstoši.
Trase izved uz ceļa, bet jutams kāpums. Pagrieziens gar mājam un ceļs ved mežā un tad gar nožogotu žogu jākāp augšup. Atkal virsotnē redzu Martu, bet tad nu pēdējo reizi pirms starpfiniša. Sasniedzot šī kāpuma virsotni taka sadalās un aiziet taisni (vairāk pa labi) un pa kreisi. Ilgi nedomāju, ka jāiet ir pa labi. (Atkāpei - trase marķēta ar zili krāsotiem punktiem uz kokiem un šad tad ir norādes, bet pagrieziens ir zīmes ar "VM" un bultiņu, kurā virzienā trase maina virzienu.) Marķējums ved uz leju, bet izrādas, ka pareizi, jo tiklīdz tā ved augšup mani noķēruši ir divi somi un arī redzams, ka taka svaigi izmīdīta šeit šodien. Turpinājumā samēra taisns posms pa lielo akmens plātni. Skatam pa laikam iznirst rudenīgā ainava ar ezeru un skatu uz otro ezera pusi, kur arī ir daļa trases. Uz mirkli piestāju un pabaudu skatu. Biežāk kāds mani apdzen, bet arvien ir skrējeji ar kuriem skriet kopā. Nedaudz gan ir sajūta, ka temps ir pierimis. Pie 25 km trase ved lejup, šķērso mazas upītes. Tad tā ved uz vienu no augstākajiem punktiem trasē, bet to kāpumu tā īsti nejūtu, jo apkārt ir mežs un kad apkart koki, tad kalns arī paslēpjas. Pie kāda no mazajiem piebraucamajiem ceļiem pamanu atstātu velo un ķiveri, Te laikam duatlonisti mainās. Vēl rīta mitruma nenožuvušas, tiek sasniegtas purva laipas. patīkami paskriet pa kaut ko līdzenu pēc tām sasknēm un akmeņiem, kas kājas pēdu izmasejuši ne pa jokam. Mani apdzen atkal laiku pa laikam kāds skrējējs un arī soms Tuomas mani apdzen, tātad esmu kļuvis jūtami lenāks. Kādu brīdi ne priekšā ne aiz muguras neviena nav un tad nu vienā taku krustojuma nomaldos pirmo un venīgo reizi trasē. Pa kreisi aizved laipa uz ap 150 m attālo avotiņu par kuru takas sākumā bija rakstīts, ka ūdens neesot domāts dzeršanai. Tad nu palūkojos uz šo meža aku, izvilku pirmo reizi karti, lai palūkotu, kur tad es varetu būt pēc noskrietajiem kilometriem un devos atpakaļ uz nepaanīto ziloņtaku. Aiz manis atkal kāds skrējējs. Tagad atkal traseprofils iet uz leju un kopā izskrienam uz grants ceļa (arī otrā laika ņemšanas vieta sasniegta). Te soms mani uzrunā somiski un kad paskaidroju, ka runāju angliski, sākam sarunāties. Priekšā daži kolometri līdz dzeršanas punktam. Stāstu ka esmu no Latvijas, ka esam te krietns bariņš un ka pirmajā vietā arī skrien viens no mūsu pulka. Šis meža posms paiet tik nemanami, ka nākamājā aplī brīnīšos par to cik maz esmu iegaumējis gan takas, gan laipas. Runājamies ar somu. Tad viņam ēšanas pauze un es ar uzēdu pie viena. Izskrienam uz cela un nepamanot, ka trase turpinas uzreiz pāri ceļam mežā, skrienam uzreiz pa kreisi un laimīgā kārta vien turpat esošais bariņš somu onku mums liek griezties atpakaļ. Nieka 10 m novirze no trases.
Dzeršanas punktā tiesāju graudu batoniņu, kas nemaz nav ātri un uzdzeru paris glāzes ūdens. Soms uzpilda sistēmu un šķiet gaidot mani lēnām dodas pa ceļu projām. Tagad priekšā vieglākais posms. Viss ir skrienams izņemot kāpumu, kad trase ved pāri slēpošanas trasem un grand final kāpumu uz starpfinišu. Srienam kopā un runājamies, gan par TDS, kurā soms šogad piedalījies, gan par skriešanas klubu kurā viņš ir iestājies un ka no kluba ir daudz skrējēju šeit. Apdzenam pa kādam īsāko distanču skrējējam. Beidzot trases malā ir norāde un arī trases tiesneši. Neliels kāpums, bet pa zemes-grants ceļu. Tad lejā pie Pielinen lielā ezera, kur jāskrien krietns gabals pa grants ceļu. Te soms teic, lai es skrienu. Tā arī sanāca, ka aizskrēju. Tad trase ved atkal pa taku kalnā, kur sākumā kāpumā, kas aizvijās pa kreisi vēl paskrienu, bet tad pāreju soļos. Lejup gan centos paskriet, bet segums bija tikpat sakņains un akmeņains, ka tīkama jušana kājam nebija. Priekšā arī kāda somiete no īsākas distances, kura neatlaidīgi skrien man pa priekšu. Neizdevās man viņu panāk pa īso posmu, kas bija kādu brīdi pa ceļu līdz laika ņemšanas vietai, kur arī atzīme, ka noskrieti 40 km un sākas 3 km kāpums uz starpfinišu. Tūrisma taku norādes gan vēstīja, ka ir ap 2 km, bet tas tikai pa taisno. Interesanti, ka skatoties GPSā aktuālo augstumu brīdī, kad vēl jāturpina kāpt trase ar dažiem taisnajiem posmiem vēl pamanās iet nedaudz uz leju. Ir vēl kādu puskilometru skrienams gabals un tad jau klāt diezgan stāvais finiša kāpums, kas pa dienu izskatas gana iespaidīgs un nogurdinošs.
Starpfinišā
Ar laiku 5h un 20 kaut cik tur minūtes esmu ieskrējis starpfinišā, kur arī cetutrais pīkstulis, kas fiksē manu čipa laiku. Tur Marta pūtina kājas un mani sagaida Laimonis. Uzzinu trases jaunumus. Laimonis paslavē, ka esmu saņēmies, jo sekojot līdzi sacensību centrā mans jūtami lēnais temps bija pamanīts, Tā arī bija jo 5km pieveicu aptuveni 1h, bet aptuveno 10 km garo cilpu no dzeršanas punkta pa ceļiem un finiša kāpumu pieveicu apmēram pusotrā stundā, jo skrienamajos gabalos neslinkoju. Arī kāpuma 3km pieveikti pa 23 minūtēm. Starpfinišā Laimonis palīdz ar ekipējuma papildināšanu. Līdzpaņemto maizi atstāju, ielieku papildus želejas un batoniņs, kā arī novelku slapjo jaku un kreklu un uzvelku sausu termokrerklu un biezāko jaku, jo jau ir aizdomas, ka trasē būs pagarāka pastaiga otrajā aplī ap vidusdaļu. Ātri uzēdu biezzupu. Sistēma ar uzpildīta ar ūdeni, kurā tiek iemesta vēl papildus viena ZERO tablete. Starpfinišā pavadu ap 20 minūtēm.
Marta ar Solveigu jau devušās trasē, bet man šoreiz līdzi Laimonis. Izskrējām kopā līdz dzeršanas punktam un līdz brīdim, kad Laimonis atkal pa trasi skrien uz finišu. Atdevu viņam cimdus un cepuri, jo biju atkal iesilis un biezajā jakā pat likās, ka ir karsti, bet tas tikai tagad, kad bija skrienams posms. Uz atvadām top foto, kurā esmu redzams, kad dodos uz nākamo apli. Foto gan uz doto mirkli kaut kur pazudis no arhīva un nav šeit pievienots.
Kaut kur netālu man seko duatlonistu tandēms. Vēlāk skrējējs mani panāks un apdzīs. Viņam gan nav plecu somas, bet tāda krietni liela jostas soma, kas neizskatījās ērta, kad pa granteni ar Laimoni viņus apdzinām. Līdz pārceltuvei un pirmajam dzirdināšaas punktam esmu apņemies lielākoties tomēr skriet, jo te takas un akmeņi nav tik traumējoši kājām. Šajā posmā mani apdzen 5 vai 6 somi. Arī kāda somiete. Atradu trasē vienu neizlietotu želeju ar zemeņu garšu, kas kādā no ēdienreizēm lieti noderēja. Biežām nācas dzert, jo vienkārši prasījās. Visu laiku it kā panāku vienu somu, bet tā arī netieku viņam garām un tā tas turpināsies vēl arī gabaliņu aiz dzeršanas punkta, kad redzams viņš būs, bet noķert nevarēšu. Pie tiltiņa, kas ir pirms pārceltuves satieku vienu bariņu ar atpūtniekiem un tad citu, kurus jau satiku pirmajā aplī takas sākuma, ja skaita no sacensību centra puses. Vientulīgi pieskrienu pie dzeršanas punkta, kur tā krietni padzeros. Tur tikai viens cilvēks šobrīd uz vietas. Apjautājās vai man viss kārtība. Teicu, ka viss labi. Piedāvaja man uzpildīt sistemu, bet es tā rēkināju, ka tomēr pārāk daudz neesmu dzēris iepriekšējos 13 km un līdz nākamajam punktam vajadzētu pietikt. Tiesa dzeršanas intensitate tikai palielinājāms un mana 3h pastaigas laikā pat likas, ka vai tik nevajadzēja paņemt un uzpildīt to sistēmu, bet tomēr pietika tik nezinu ar cik lielu rezervi tiku lidz pēdējam dzirdināšanas punktam. Tā arī 3 h staigāju pa trases ne visai mīļāko daļu manām kājām. Kāds apdzina, mēģināju turēt pat vienu brīdi līdzi vienai trijotnei un tad pat secināju, ka varu paskriet, tomēr viņu tempu neizdevas uzņemt. Skatījos ainavas, pētīju, kā trases segumā esošos akmeņus noskrapējuši apavi ar radzēm. Dažu vietu trasē aplūkoju tā kārtīgi, jo pirmajā aplī nebiju nemaz pamanījis to. Nebija ātri, bet tomēr ar dziesmu var no jebkura meža tikt laukā un vēl ar gaismiņu biju ārā no grūtākā posma. Purva laipās sastapu kādu somieti, kura pajautāja vai viss labi. Viņai tas solis likās tāds raits un izskatījās, ka viņa uz nakts melnumu kā reiz tikai dodas pargājienā taku izstaigāt. Tika sastapts arī kads balts suns. Blakus arī saimnieki bija un suns miermilīgs.
 |
| Trases norādes. |
Atkal laika ņemšanas vieta un lukturim vēl uz pieres nespīdot apdzinu kādu kurš mani nesen bija apdzinis un ar jaunu skubu devos uz pēdējo dzeršanas punktu. Te tad arī pabrīnījos par to trases daļu, kuru runājot ar somu biju var teikt ka palaidis garām jeb nebiju iegaumējis. Jau pustumsā izskrēju pie ūdens punkta, kur neviens vairs neko glāzēs nelēja. Kamēr pildīju sistēmā nedaudz ūdeni pie manis pienāca trases tiesnesis un apjautājās vai man viss labi un vai neesmu redzējis kādu, kam nepieciešama palīdzība. No somas izvilku lukturi un kā jau pēc pastaigas, kad diezgan mērķtiecīgi biju ēdis un krājis spēkus devos raitā skriešanas soli uz finišu. Lukturi nez kapēc vēl ieslēdzu pusgaišā režīmā, ko tikai attapu pārslēgt jau pie finiša pēdējo 3km kāpumā. Jau likās, ka par tumšu tas lukturis. Apdzinu vēl vienu somu, kura atstarojošo vesti mans lukturis labi izgaismoja un tad jau ceļš veda uz ezera piekrasti. Tur atskatoties tik vienā vietā pamaniju tāluma vienu lampiņu aiz sevis. Tā es cēlā vientulībā tuvojos finišam. Kad sāku kāpt pēc pīkstuļa pēdējos 3 km pamanīju, ka lampiņa diezgan manāmi ir pietuvojusies un pat liek nenatlaidīgāk doties uz finišu, kā svaiga elpa pakausī. Tumsā nekādas nojausmas nebija par to, cik gan vēl tālu. Skrienamais posms, atskatīšanās un tad priekšā redzu vairākas lampas un saprotu, ka taka ved stāvus augšup. Skaidrs, lampiņa mani vairs nenoķers un neatlaidīgu soli kāpju augšup. Finišā ieskrienot tur sadegtas sveces un dzirdu biedru saucienies. Burtiski uzsprintoju un ar palēcienu pārlecu pāri finiša līnijai. Ir padarīta darba sajūta!
Tieku uz brīdi ietīts segā un tieku pie silta dzēriena. Ļauju noņemt čipu no kajas, kas paslēpts aiz bahilas. Arī laikus norādu, ka neko griest ar šķērēm nevajag, jo čips ir iešņorēts nevis piestiprināts ar līdzi iedoto savilci. Atdodu GPS iekārtu. Mantas man atnesa kāds no finišējušajiem biedriem, bet es tikmēr devos iekšā, kur ballīte noritēja pilnā sparā. Apbalvošana jau bija notikusi, bet izlozes laimētāji tika laiku pa laikam izsaukti uz pjedestāla. Saunu tā arī loterejā nevinnējam par ko nedaudz žēl. Jābrauc būs atkal citu gadu uz loteriju. Uz brīdi apsēdos un atguvu elpu, pārrunāju kā visiem gājis un tad devos pie zviedru galda sākt atgut zaudētas kalorijas.
Marta stāsta kā 5km skrejsui pa ceļu un tikai tetis piezvanījsi lai pateitku, ka viņa ir kādu kilometru paralēli no trases. Uzzinu ka Mārtiņš ir izskrējis trasi zem 9 stundam aiz sevis atstājot somu, kurš arī ir izskrējis trasi zem 9 stundam.
Visi latvieši finišējuši un neviens nav izstājies. Artūrs un Imants parādījuši lielisku sniegumu. Lauma finišējusi gandrīz par visu naudu, kā pieņemts skrējēju aprindās teikt par garajām distancēm.
Visi iet ārā uzgavilēt noslēdzošajam dalībniekam, kurs ierodas līdz ar kontrollaika beigām. Un tad jau dodamies arī pelnītā atpūtā nedaudz pasildīties savas mājiņas pirtī un tad arī gulēt.
 |
| Pirms došanās projām. |
... un atpakaļ.
Svētdienas rīts iesakās ar iekustēšanos. "Lazeretē" jau valdīja rosība. Evita jau veikusi rīta rosmi ar dažiem noskrietiem kilometriem. Tā kā ilgi vilkt garumā nav laiks, tad jaucam mīklu, lai galvenais pavars - Laimonis var ķerties pie lidojošo pankūku cepšanas. Kad visi paēduši, tad sākas īstā jautrība, jo nu jau nav kur sprukt un ja līdz tam neviens vēl nebija izrādījis cik daiļi šodien liekas solis, tad tagad bija pienācis tas brīdis. Gadījās arī tā, ka slīpumā atstāto busu nācas iestumt un ciematā arī uzpildīt, lai būtu droši, ka nepaliksim ceļa mala ar tukšu bāku. Atceļā tiek uzliktas lieliskas dziesmas no Edgara Liepiņa repertuāra un mājumceļš var sākties. Sākumā stūrē Artūrs, tad es. Atkal piestājam nu jau zināmajā diennakts pieturas punktā un ieturam pusdienas Hesburgerā. Vēl viena pieturvieta kādā benzīntankā aiz Lahti, lai nomainītu šoferi. Ar jau pēdējiem saules stariem iebraucam Helsinkos. Daudz laika nav, bet gaidot prāmi dažiem vēl izdodas noskriet dienišķo kilometru un nu ir redzams, ka Artūrs laikam vakar nemaz nav skrējis. Marta vispār zeķēs iznākusi paskatīties kas notiek.
Secinājumi un atklāsmes
Skrējienu biju sagatavojies baudīt klausoties mūziku, ko pirms laika biju jau salādējsi telefona atmiņā, tik skade sanāca, ka telefona atskaņotājs raustīgi veica atskaņošanu un sapratu, ka būs vien atkal jāskrien bez mūzikas. Telefons nesen iegādāts bija un atskaņošanas funkcija nebija notestēta vēl. Tā nu arvien nezinu kā ir skriet ar mūziku - vai no tā ir vai nav kāds labums. Mums paveicās ar laika apstākļiem sacensību dienā un dabūjam baudīt patiešām skaistu un rudenīgi saulainu dienu. Pats piedzīvojums varētu būt, ka izmaksāja ap kādiem 150 latiem, ka sietver sevī dalības maksu, prāmja biļetes, busa īrī un degvielu un mājiņas īri.
Somu takas ir gana akmeņainas un sakņainas. Pēdām nepieciešams treniņš un iespējams labāki apavi. Es skrēju ar Asis Lahar 4. Kājas nekur mērcēt nevajadzēja, kas varbūt neraksturīgi tādiem mežu treiliem. Somijā Laimonis atklāja ka dinozauri arvien dzīvi.
 |
| Mājiņas |
Šis bija jautrs brauciens ar ļoti skaistu dabas baudīšanu pastaigājoties un paskrienot apkārt vienam no Somijas ezeriem, divos piegājienos, pieveicot pa maratonam ar astīti. Iesaku savākties labā kompānijā un izbaudīt!
 |
Ir jau skaisti,
Vajag tik dzīvot un baudīt!
Līdz nākamajam piedzīvojumam! |
* Ja ir kādi jautājumi vai velies ko konkrētā uzzināt par šo skrējienu dod zinu komentāros.
** Vaarojen tulkojumā nozīmē, gan briesmas, gan pakalnus, bet gūgles tulks e-pastā to laipni bija uz angļu mēli pārtulkojis kā "Marathon of Hazzard"
