Distanču slēpošana. Pirmās sacensības 10 km klasikā.

Smaile Mailēs

Mana slēpošanas vesture

It visam dzīvē ir nepieciešams impulss. Pamudinājums, pareizais zvaigžņu stāvoklis, lai uzsāktu kādu sen izsapņotu vēlmi vai lietu. Ja attiecība uz skriešanu šāda sapņa īsti nebija un tas notika pats par sevi, tad distanču slēpošanai jau nu pirmām kārtām atšķirībā no skriešanas ir nepieciešams sniegs, slēpes, nūjas un modernā pasaulē dzīvojot arī speciāli slēpju zābaki. Aptuveni divus gadus par šo sporta disciplīnu domāju, bet tā arī netiku realizējis. Bija vien nojauta, ka man tā lieta patiks. Sestdien, 26. janvārī nofinišēju savās pirmajās sacensībās 10 km slēpojumā klasiskajā solī.

Pirmo reizi uz slēpēm, kuras pie tam vēl domātas slidsolim (vajadzēja sākt ar klasiskā soļa slēpēm) uzkāpu 2012. gada 16.decembra vakarā Biķernieku trasē. Nepilnas stundas laikā pieveicu 4 km. Sestdienas sacensības Mailēs bija septītā slēpošanas reize. Un kopējais kontaktstundu skaits ir pielīdzināms ~8h. Kritienu skaitu es varu pateikti tikai pēc katra individuālā slēpojuma, bet skaidri zinu, ka vēl neesmu iemācījies krist pareizi.

Slēpošanu līdz šim esmu apguvis pārsvarā pašmacības ceļā, klausoties pieredzējušāku slēpotāju norādījumos un vērojot citus slēpotājus trasē un dodoties gan uz Biķernieku trasi, gan Uzvaras parku, kur nomā ikreiz turpmāk prasīju tieši klasiskajam solim domātas slēpes. Uzvaras parkā atškirībā no Biķerniekiem slēpes ar rievoto struktūru atspēriena zonai jūs neatradīsiet. Vismaz es neesmu pamanījies saņemt tādas. Biķerniekos gan tādas ir un kāpumos ar šādu slēpi doties augšā ir tīrā bauda. Arī nobraucieni izdodas salīdzinoši ātri. Kaut gan veikala MySport speciālists stāstīja gadījumu no dzīves, kad tieši šī rievotā struktūra, kura neļauj slēpei atsperoties izslīdēt uz aizmuguri, bremzē slēpotāju nobraucienā. Es gan to neesmu sajutis, jo slēpēm visticamāk esmu par vieglu, lai radītu tādu spiedienu uz atspēriena zonu nobrauciena laikā.

Ļoti daudz arī ieguvu dodoties vienu otrdienas vakaru uz slēpošanas treniņu Biķerniekos. Jau pēc pirmajiem iemācītajiem 4 soļu veidiem sapratu, ka nu jau ir pavisam cita slēpošana. Tāpēc paldies treneriem. Tā laikam ejot arī nāca iespēja piedalīties Virši-A slēpojumā Vietalvā, Mailēs. 10 km nelikās nekas nepieveicams. Atlika vien vēl dažas reizes uzslēpot un atrast slēpes. Slēpošanas treniņus izdevas ieplānot un izpildīt, bet slēpes piektdienas vakarā nolēmu tomēr iegādāties. Pēc aprēķiniem tas ir izdevīgāk nekā turpināt tās iznomāt. Tāpēc devos uz jau pieminēto veikalu MySport un iegādājos slēpju komplektu. Neko izcili dārgu, bet tādas, kādas man kā svētdienas slēpotājam klasiskajā solī noderēs vēl vairākus gadus.

Sacensības.

Uz sacensībām devāmies ar auto četru cilvēku kompānijā agrā sestdienas rītā. Mašīnā piekrauta ar slēpēm un nūjām, bet kur ērti apsēsties vēl arī ir. Ja skriešanas sezonā tiek runāts par skriešanu, tad slēpošanas sezonā, protams, tiek runāts par slēpošanas lietām. Turpceļā tiek apspriestas tuvākās sacensības.

Ieradāmies sacensību norises vietā ap 11:00. Uz numuru izņemšanu ir diezgan paliela rinda. Dažiem vēl ir jāiesmērē slēpes. Bet tas viss atrisinās un neilgi pirms starta sagērbušies dodamies starta virzienā. Man kā vienmēr viss jauns. 12:00 ir starts 20 km distancē, bet tā, kā nezināju cikos tad īsti ir starts 10 km distancei, tad biju gatavs startēt tulīt pat, bet par laimi uzreiz pēc starta, komentētājs paziņoja, ka 10 km distancē starts ir pēc 15 minūtēm. Tajā brīdi nekur nemanīju Artūru, kurš bija piedzīvojis varen jautru momentu ar drāmu 3 minūtes pirms starta, kurā bija iesaistīti nepareizie stiprinājumi un dēļ kuriem viņš bija palicis bez slēpēm, jo tās nācās atdot Laumai. Nācās startēt viņam pat vēl pēc 10 km starta. Es tikmēr gaidīju savu startu un iesildījos.

Kā var redzēt, tad es "saku" - viss ir forši, laidiet tik trasē.

Un tā 12:15 tika dots starts. Bez īpaša stresa un spriedzes, kā tas ir skriešanas sacensībās, es devos trasē un jau pirmajos 100 metros nopētīju vai mani apdzen visi vai arī kāds paliks aiz manis. Lēnākais no visiem neesmu. Ar šādu mierīgu sajūtu arī sastopos ar pirmo nelielo kāpumu, kurā saprotu, ka slēpes slīd uz aizmuguri, jo manām slēpēm atspēriena zonā nav struktūras, bet tā vietā, lai iegūtu neslīdēšanu, tiek smērēta smēre. Nu neko. Seko neliels nobrauciens un priekšā jau redzu nopietnāku kāpumu, kura pieveikšana prasa izkārtu mēli un ļoti daudz darba tiek rokām, lai noturētos un nenoslīdētu lējā atmuguriski. Tad jau seko pagarāks nobrauciens. Špūru skaits, kas startā bija 6 nu jau vairs tikai 3 vai 4. Seko asāks pagrieziens pa kreisi un atkal nobrauciens. Tad kādu laiku jāslēpo pa līdzenu ceļu. Paslēpoju garam vietai, kur dalās trase. Man taisni, bet 20 km veicējiem bija papildus loks jāizmet un trase tur aizgāja pa labi. Noķēru dažus lēnākos, jo taisnēs spēju paslēpot atrāk. Pēc laukmales esam atkal mežā, kur kāpumā man atkal iet grūti un mani apsteidz tiko noķertie slēpotāji. Sākas principiāla cīņā ar kādu sencīti un viņa atvasi, kurus turu degungalā, bet dēļ kāpumiem nevaru apdzīt. 

Trases shēma, Vietalva, Mailes

Man Garmin jau rāda 3.5 km un pēc asa pagrieziena pa kreisi trases saiet kopā. Redzu, ka līdz 10 un 20 km distanču finišam ir atlikuši 8 km. Tā vesta informatīvā plāksnīte trases kreisajā malā. Trasē arī redzu ātrākos 20 km slēpotājus. Te arī tējas punkts, kur padzeros nedaudz siltas tējas. Apdzenošie tik uzsauc "Hop-hop" un spēju tik pabīdīties laicīgi malā. Kādā no nākošajiem kāpumiem jau daudzmaz esmu apguvis kāpšanu skujiņā, jo citādi nu nekādi nevar un tad jau arī izdodas sencīti & co apdzīt, bet ar to nekas vēl nav galā. Kad līdz finišam palikuši aptuveni 5 km sāku just ka īsti vairs neslīd. Sajūtas, ka būtu saforsējis kādu posmu nav, tāpēc domāju, ka vajadzēs pēc iespējas ātrāk sasmērēt jaunās slēpes pēc šīm sacensībām. Piedzīvoju arī pirmo kritienu. Te jau sencītis & co mani apdzen un ir nepāredzamā gabalā un sākas arī kārtējais meža posms. Trases malā kādā kokā karājas naktskrekls. Nodomāju, ka sanāktu labs foto, bet jāslēpo tālāk. Kārtējais līkums un atkal kritiens. Apdzenošais tik uzsauc kaut ko, ko var iztulkot, kā - "Nu redz kā tev sanāca." Seko nobrauciens un tad diezgan labi pārredzams ceļš ar taisnu gabalu priekšā. It kā ir neliels kritums uz leju, bet jūtu ka slēpes pilnīgi neslīd. Vēlāk gan pētot Garmin kilometru laikus nemaz tik lēni nav un arī trasē ik kilometra atskaite izskatās labi. Pēc brītiņa pamanu, ka tuvojos sencītim & co. Priekšā vēl gana daudz taisnā posma bez kapumiem, kur tad viegli tiku garām viņiem. Līdz finišam 2 km un pēc 90 grādu pagrieziena pa kreisi seko arī garš nobrauciens, kurā sasniegts tiek atrums ap 36 km/h. Un tad uzreiz ne pārāk garš kāpums un pagrieziens pa labi. Paskatos aiz muguras un turpat jau mani principiālie konkurenti. Vēlreiz neliels kāpums un nobrauciens. Līkumā atkal nokrītu un pazaudēju ātrumu, bet ātri pieceļos un turpinu. Neviens mani nav apdzinis izņemot 20 km slēpotājus, kuri to darīja diezgan bieži. Tad seko vēl viens lēzens un pagarš nobrauciens, kurā noturos un redzu jau finiša zonu, bet vēl jāpieveic kāpums, kurā man neiet tik atri un sekojošajā nobraucienā ar līkumu, kad pazuda špūres es atkal pamanījos vēl ceturto reizi no sirds nogāzties. Te nu ģimenes jaunākā atvase mani apsteidza, bet sencītis turpat deguna galā vien bija un kad ieraudzīju, ka viņš uz finišu tik naski nedodas, tad liku ārā visu ko vien varēju. Sencīti tad izdevās apsteigt. Jāteic viņiem paldies par tempa turēšanu, citādi droši vien būtu ātrāk atslābis. Finišēju ar laiku 1h:12m:12s. 

10 m līdz finišam,

Pēc finiša uzreiz silta tēja, zupa un tad vēl tēja reizes četras. Pēc laiciņa finišēja arī Lauma un vēl vēlāk arī Andris un Artūrs. Tad sekoja pārrunas par piedzīvoto trasē, par to cik labi slīdēja vai neslīdēja slēpes un uzzināju jau pieminēto starta spriedzes momentu.

Par pašu trasi varu teikt tik vien, ka tā atrodas patālu no Rīgas, bet ir ļoti interesanta ar kāpumiem un gariem nobraucieniem, jo pats apvidus ir paugurains.

Rezultātā paliku 42 no 57 kopvērtējumā un 15 no 20 Kungu grupā.

Pēc Garmin un vēl atseviški Google pārmērītās kartes arī apstiprinājās, ka noslēpojis esmu 11.6 km nevis 10 km. Par to liels prieks, jo vidējais temps ir ļoti labs un liecina par izaugsmi slēpošanā. Taču arvien skrienu ātrāk nekā slēpoju. Mērķis tagad slēošanā klasiskajā solī būtu ieslēpot 10 km vienā stundā.

Mans pirmais slēpošanas sacensību numurs.

Par inventāru jeb piezīmes priekšdienām.

Gaisa temperatūra bija ap -12 grādiem.

Uzģērbu vienu silto zeķu pāri, kuru lietoju arī skriešanas treniņos un sacensībās. Kājās plānā Campri termokārta un pari pabiezas slēpšanas bikses. Augšā jau ierastās divas termokārtas, velokrekliņš un paplāna jaka. Pāri galvai baklava, ausu sildošā puscepure un ap kaklu bufs-cepure. Kopumā aukst nebija un pat bija vairak nekā silti, tašu finiša zonā jaku nebiju atstājis, tāpēc pēc finiša slapjās kārtas ar laiku sāk saldēt un to visu ir jāpārģērbj.

Ja uz sacīkstem dodaties ar aizlienētu inventāru, tad pats svarīgākais ir pārliecināties, ka slēpju zabakiem un slēpēm ar kuram jāslēpo ir viena un tā pati stiprinājumu sistēma. Un to izdariet savlaicīgi nevis dažas minūtes pirms starta. Plašāk izplatīta ir NNN, bet paralēli eksistē arī SNS. Droši vien ir vēl citas, bet par to es šoreiz nestāstīšu.

Slidsolis un klasiskais solis

Pēc saviem novērojumiem, tā vien radies iespaids, ka Latvijā lielākoties tiek pielietots slidsolis, jo tas ir salīdzinošī ātrāks nekā klasiskais solis, bet tas protams atkarīgs no trases. Ja pārvietošanās paredzēta pa neapdzīvotam vietām, tad viennozīmīgi uz priekšu tiksiet veiksmīgāk klasikā, bet ja tā ir speciali sagatavota sacensību trase, tad visticamāk slidoslī jūs kāds apdzīs vien tad, ja būsiet augstas klases iesācējs, kāds esmu arī es. Klasiskā soļa slēpes tiek rekomendetas līdz +30 cm garākas nekā slēpotaju augums, taču nujam jābūt tikai līdz plecam. Slidsoļa slēpes atal ir tikai līdz +15 cm garākas nekā slēpotaja augums, bet nuju garums tiek aptuveni mērīts līdz ausīm. Tādus dažus faktus ir izdevies jau noskaidrot. Tāpat klasiskais solis ir ar ļoti lielu slodzi uz rokām, tāpēc tas sanāk ļoti komplekss treniņš visam ķermenim savukārt slidsolī vairak darba tomēr esot kājām, jo pārvietošanās notiek ar svara pārnesi no vienas kājas uz otru. Uzvaras parkā esmu noverojis, ka slidsoli mācas ar vienu kāju slīdot pa špūri, bet ar otru atsperoties.

Liriska atkāpe

Salīdzinoši ar kalnu slēpošanu un sniega dēļošanu, distanču slēpošana ir samērā drošs sporta veids. Iepriekš minētie, manuprāt, ir daudz traumatiskāki. Tāpēc pieturēšos pie distanču slēpošanas un šoziem apgūšu klasisko soli. Tā kā slidsolim nepieciešamas arī citas slēpes, tad to vēl šogad neesmu nolēmis apgūt. Un jātrenē līdzsvara izjūta, lai iztiktu bez kritieniem.

*Rakstā izmantoti Lindas Māteres foto.