Starp diviem moliem ... Pāvilosta - Liepāja. Amber trail.

Kur Akmensrags no vienas puses aiztur vēju,
Bet Labrags otrā pusē jūru mierina, -
Tur zvejnieksievas vētras laikā vāra tēju,
Kad vīri lēni pietauvojas ostmalā.

Kur mūsu tēvi jūras mezglā sēja jostas,
Kur jūras viļņos mūsu sirdis rūdījās, - 
Tur esam mēs, kas piedzimuši Pāvilostā, 
Nekādi vēji tevi neizputinās!

Ai, Pāvilosta, ai, Pāvilosta,
Tu jūras mezglā sietā jostā!
Ai, Pāvilosta, ai, Pāvilosta,
Nekādi vēji tevi neizputinās!

Tā jūras malā mierīga stāv kuro gadu
Kā vecs un krastā pietauvojies burinieks.
Te svešinieki savu mieru neatrada,
Te asaras un mājās pārnākšanas prieks.

"Te ir mana dzimtene, smilšainais krasts." Ja Dagnijai interesanti kā vēsturniecei, tad man interesanti kā kurzemniekam. Ideja par pludmales maratonu posmā Pāvilosta-Ventspils dzima lasot jau ne vienu reizi vien pieminēto "Dzimuši lai skrietu". Galu galā noskriet Latvijas jūras robežu iekļuva arī izdarāmo lietu sarakstā. Un tieši šis gandrīz maratonu garais posms man likās kā tāds viegls rieksts, kuru uzlikt uz kārā zoba. Taču 2012. gads tam īsti labvēlīgs nebija un nācas ieceri atlikt uz citu laiku. Šogad starp sacensībām ir gadījusies divu nedēļu atpūtas pauze, kas jāizmanto, gan apciemojot radus, gan arī sportiski atpūšoties. Visu kārtīgi saplānoju un sapratu, ka 9. jūnija rīta cēliens tam būs piemērots laiks. Autobusa attiešanas laiki izpētīti jau savlaicīgi atliek vien morāli nobriest.

Cēlos 6:10, lai 6:53 vēljoprojām gaidītu autobusu.

Kā redzams tad ar nelielu kavēšanos esmu ceļā. 

7:50 veikals vēl ir ciet, tāpēc dodos nelielā pastaigā.
Pāvilostas garākā iela - Dzintaru iela.

Uzrāpos, lai palūkotos uz pilsētu un jūru,
kas būs līdzās turpmākās stundas.

Veikalā guvums - vafeles, 2 banāni un Coca-Cola

Nojautu, ka Saulīte noderēs, kad ceļā gadīsies migla.

Pāvilostas mols. Arī pa šo pludmali vajadzēs paskriet.

Kultūras centra dekorācija

Lažam tik jūrā.

Līdz priedei netiku. Tiesa pakonsultējies ar Googles tanti
 noskaidroju atrašanās vietu. Nākamreiz tātad, kaut gan,
 tad tas pavisam nebūs pa ceļam.

Lielākā upe kas šajā maršrutā jāšķērso.

Šādas norādes arī turpmāk novēroju vismaz līdz Ziemupei.

Te es 9:00 startēju Liepājas virzienā. No mola pa kreisi.

Tā ar biju izdomājis, ka starts būs 9:00 un laika limits būs 6h. Domāju jau ka finišā būšu ātrāk, tomēr sagaidītāju pūļus organizēju uz 15:00. Tā pabrīnījies par lielo telšotaju baru Pāvilostas kempingos un nedaudz pacierējis pa pilsētu biju uz mola. Apēdu divas vafeles. Vēlreiz pievilku somām visu, ko vien varēja pievilkt un devos ceļā. Pirmie kilometri paiet prātojot kā uzrakstīt šo stāstu. Pārējie jau vērojot apkārtni un domājot par to, kas apkārt un ka varbūt nemaz nav tik viegli asfalta skrējējam kulties pa pludmales smiltīm.

3km. 5 gulbji. Vēlāk satikšu vēl. Būs arī kaiju bars.

Pēc 4 km skatam pazuda Pāvilostas mols. Gar jūru pastaigājās kāda sieviete un sāku skriet pa jaunu aptuveni 5 km garu pludmales loku.

Sākumā krasts ir lēzens.

Līdz pirmajam atskaites punktam nav tālu. Arī pirmā upīte.

Te arī sanāca nojozt kādus 2,5 km baskājos. Pie bākas gan āvu kājās atkal kedas, jo šogad baskājos nav vēl nekāda rūdījuma. 

Akmensraga bāka. Un vēl cilvēki.

Te man jānosūta bilde un jāiestiprinās ar siermaizēm. Divas jau tikai bija. Aiz kārtējā līkuma paveras taisns krasts un tālumā jaušama migla. Saule sāk zust skatam. Laiku pa laikam krastmalā ir kāds cilvēks, vai ģimene ar bērniem un suni. Arvien biežām jāšķerso mazas upītes. Līdz pat Liepājai nevienas upītes dēļ nevajadzēs noaut kedas, jo platākās var šķērsot pa akmeņiem vai arī atrast netālu no krasta esošu tiltiņu. Krasts kļūst nedaudz stāvāks.

Kārtējās norādes.

Atkal norādes

un vēl ...

... norādes ...

Pusmartons pie "Monumentum sapogum" un
3 vīri pie laivas apspriedās, ja neskaita arī suni, kas
nebija ļoti draudzīgs

Pilnīga migla. Paskriet šeit grūti un
par noskrieto un vēl veicamo distanci
var spriest tikai pēc Garmin rādījumiem.

Tad mani apsteidz kvadracikls. Paksrienu garām kādam tornim, kura mastu nemaz nevar redzēt. Domāju, ka nu jau varētu redzēt Liepāju, bet vai tur ar tāda migla būs? Gribētos saulīti. Sastopu kādu cilvēku krastmalā. Daži šajā miglā arī sauļojas. Un tad miglas zona beidzās. Tā palika aiz muguras un ieraudzīju Ziemeļu fortos esošo vēja ģenerātoru. Prieks bija patiešām liels. Iestiprinājos un ar jaunu sparu devos uz finišu, prātodams vai sanāks pilna maratona distance vai nesanāks. Beigās jau pēc Garmin datiem nesanāca. No mola līdz molam - 41,73 km un manā sniegumā ar fotomirkļiem un pāris simt metriem pastaigas kad beigās jau vajadzēja vairāk uzēst - 5 stundas un 15 minūtes.

Motivējošs skats, jo līdz finišam vairs tikai 5 km.

Pēc fortu sasniegšanas sazinājos ar savu sagaidītāju brigādi un informēju par ierašanās laikiem. Pēdējie kilometri aizritēja pat īsteni taciskā skrējienā, līdz atkal pieskrēju pie jūras jo negribēju izbaidīt visus atpūtniekus, kuri ķēra iedegumu. Atkal satieku kvadraciklistu, kas vizinās pa pludmali.

Finišs.

Kopumā saskaitīju 21 tērcīti/upīti. Skatoties satelītkartē biju saskaitījis tikai 19. Divas no tam nācās šķērsot noaujot kedas. Pirmo un pēdējo. Platuma ziņā pietrūka 2-3 pēdu lai pārlektu, bet akmeņu un tiltiņu tuvumā nebija.

Līdzi biju paņēmis: 2,0l ūdens, 6 graudu batoniņi, 2 banāni, 2 siermaizes, vafeļu paciņa un 0,5l kolas. Drošibai arī 2 magnija ampulas. Pāri palika vēl litrs ūdens. Izdzēru tikai 1,5l ūdens un "Saulīti". Neapēdu arī 3 batoniņus.

Apģērbs un ekipējums: Cepurīte, pavalkātas divas kedas, pusgarās bikses, termokrekls garais, garais velokrekls, kuru nomainīju uz VSK Noskrien kreklu pēc noskrietiem 22 km. Somā rezerves zeķu pāris, buffs un vējjaka.

90% pludmales ir skrienama bez grūtībām. Tomēr slīpums jūtams visā ceļa posmā.

Atjaunojošais dzēriens

Nobeigma vietā ...

Liepājas pludmales kafejnīcu apskate un ...

... 400m aplis "Daugavas" stadionā "minimālajos" apavos.

Secinājumi? Tas bija labs piedzīvojums-ekskursija. Visādi citādi nekādu pētniecisko darbu šajā skrējienā neizbaudīju. Jācer uz nakamo pludmales skrējienu.

Atskrien draugs pretīm man liedagā, 

Tavā un manējā Liepājā!

Siguldas klanu maratons 2012

"Kara laukā Tu un kara laukā es, Brīdis neatļauj vairs spēlēt paslēpēs dzirdi" (The sound Poets - Kalniem pāri)

... aiz saprāta robežas. Pirmais dublis.

Siguldas kalnu maratonā ir iespēja piedalīties 3 dažāda garuma distancēs. Katru gadu trase nedaudz tiek mainīta, tādējādi neļaujot ieslīgt ikgadējā rutinā. Siguldas kalnu maratona garās didstances finišētājiem, kuri iekļaujas 10 stundu kontrollaikā tiek arī 1 punkts UTMB sacensību kvalifikācijai. Bet ar to nepietiek. Lai piedalītos izloze uz kādu no "starterīša" distancēm nepieciešami vismaz 2 punkti ...

Piektdiena - Diena pirms rītdienas.
Pamodos un palūkojoties pa logu top skaidrs ka ziema ir pilsētā. Prognozes piepildījušās par visiem 100%. Gaudo arī vējš, bet uz darbu dodos ar velo satinies kādā papildus kārtā nekā parasti. Pa dienu snieg uzspīd saule un snieg atkal. Škiet Latvijā ir rekordliels avariju skaits. Forumā visi spriedelē par ziemas "riepām" jeb skrienamajiem apaviem ar labu saķeri un cik daudz no skriešanas ekipējuma maz atstāt mājās skapī. Tiem, kas vēl nav ar stāžu un attiecīgi ar nelieliem ekipējuma krājumiem, kas vairāk domāti vasarīgiem skrējieniem ļaujas "masu psihozei" un dodas pirkt jaunas lietas. Arī es nedaudz iztērējos, bet ir tak zelta likums - "Galvenais lai kājas būtu siltas." Zeķes nopirku veikalā uz Brīvības ielas, "Viss armijai un civilajiem". Vakarā vēl seko afterpārtija kopgalda sarūpēšana ar sponsoru atbalstu, noskaņošanās pasākumam, somas sakrāmēšana un silto dzerienu recepšu izvēle.
Gunai pēc tam trasē teicu, ka lasot forumu dienu iepriekš manā pratā pazibēja doma, ka mēs te visi sestdien dodamies mirt nevis jauki pastaigāties pa kalniem. 

2012. gada trases karte

Sestdiena.
Klasiski esmu apkrāvies kā kamielis. Šķiet ka izvācos no mājām uz mēnesi vai vairāk. 8:30 šoferis jau ir klāt un pa ceļam lasam vēl citus līdzbraucējus. Ekipāžā neviens uz īsaku distanci par 53 km nav sataisījies. Nu ko, tad tik laižam. Pa ceļam vēl tiek izrunātas pēdējās detaļas, aplūkota karte, atkārtoti aitiņdziesmas vārdi, iedvesmai noklausīta The Sound Poets - Kalniem pāri. Iebraucot Siguldā viss balts. Gaisa temperatūra labākajā gadījumā ir 0 grādu. Tiešām šodien te kāds skries? Mēs taču uz karuseli atbaucām. Seko ātra numura izņemšana, parakstīšanās, ka trasē dodos uz savu galvu ne kāda spiests un jāsāk jau domāt ko ģērbt vai neģērbt. Seko lēmums uzvilkt  garās termo bikses un tad pāri garās skriešanas ūziņas. Apakšā jau garajam termokreklam uzvilku vēl vienu īsroku ter,okreklu, pāri tam riteņbraukšanas garroku kreklu un pāri visam vēl jaku. Nekustoties jūtos komfortabli (no pieredzes jau vajadzētu saprast, ka kustoties būs karsti). Uz muguras dzirdināšanas sistēma 2l ūdens ar dažiem nasķiem, ibumetīns, tualetes papīrs. Ap jostu vēl 0,6 ml makten koncentrēts izotoniskais. Kājās Solomon XR Crossmax. Jātiek vien lejā pa starta kalnu uz startu kalna pakājē. Ar Gunu esam vienojušies, ka jāturas kopā, lai ir kopanija. Dodu vēl pēdējos norādījumus par nūju izmantošanas tehniku. Pats arī skrienu ar nūjam, kuras nekad neesmu pirms tam izmantojis, ka vien youtube video skatījies pamacības. Šo to jau uzzināju arī trasē no Laumas un pats skrienot, mēģinot. Bet nu labi ir jau gandrīz 11:00 un laiks startam.

Šis ir stāsts par saprašanu, pārliecību un sajūtām

Uzmanību, gatavību, ... 300m garš un~80-90m augsts ... starts!

Pirmais aplis.
Pirmais aplis ir tīrais nieks. 20 km visa kā jauna. Takas, kāpumi un kritumi. Pirmie kilometri skrienot vēl lielā bariņā un ar aizrādījumiem par nekaunīgu apdzīšanu no pieredzējušākiem skriešanas kolēģiem. Neko daudz no gleznainajiem skatiem vēl nebaudīju, jo prātā zīmējās trase, bet paradoties saulītei sajutu arī ka karstums mani sāk nobeigt. Guna bija veikusi nelielu sprinta izrāvienu un tikai pēc bebru takām un parcilpošanas pāri pļavai, kad jau pieņēmu lēmumu novilkt gan jaku, gan cimdus es Gunu panācu. tad sekoja komandas darbs, kad iedevu Gunai savas nūjas un tikmēr skrienot ģērbos nost veikdams akrobātiskus trikus ar dzeršanas somu un jostu. Rezultatā pie serpentīna atstāju jaku, un dzeršanas jostu ar elektrolītu, kā arī cimdus. Turpmāk vajadzēja aktīvāk nūjot, lai rokas būtu siltas, kas arī izdevās. Uzreiz atspirgu un turpmākie kilometri jau gaja ka pa notīm. Serpentīna lejas daļā 2 dzirdināšanas punkts, kura dod arī iestiprināties bananus, melones, vafeles, sieriņus, cukuru, siltu tēju, kas bija pats galvenais. Pēc uztankošanās turpinājam jau ceļu, kas veda pāri Gaujai. 6km cilpā netālu no Gleznotājkalna kāpuma virsotnē, mūs sagaida mini sniegavīriņš. Un vispār šajā posmā jāskrien tikai divas reizes, tāpēc jau pirmajā sākam dziedāt dažādas diesmas. Pa laikam arī skaitījam cik nu kurš aizšļucis līdzi rudens lapām, kuras Siguldā aizrauj. Līdz finišam Guna būs vadība ar 5:3 šļūcieniem. Pēc 2h un 30 minūtēm bijam starta kalna pakājē un uzsākām augšupceļu. Galā ēdināšanas punkts. Atkal ātri uztankojamies, jo 5 minūšu laikā bez slodzes var diezgan ātri atdzist. Un dodamies otrajā aplī. Vēl pajokoju, ja mums jāuzskrien pilsētas trases uzkalniņā.

Down the hill

Otrais aplis.
Nu jau skrējēji krietni izretojušies, kā arī daudzi jau finišejuši īsajā distancē, tāpēc līdz pirmajam skrējējam tālumā ir krietns gabals. Plaknē musm temps ir diezgan labs un daudzus arī panācām. Kapienus sacam par atpūtu un otro reizi forsējot Kaķīškalnu atkal pārliecināmies, ka ar nūjam krieti ieliekam citiem skrējējiem. Tālāk jau Ķeizara skats un sakās diezgan dubļains un bīstams noskrējiens. Viss ir daudz vairāk izmīdīts un jācilpo no vienas takas malu uz otru kā tādam zaķim, lai skrietu pa stabilāko un mazāk slīdošo virsmu, kas izrādas ir sniegotā. Šoreiz jau ik pa laikam novērtējam kādu gleznainu ainavu. Bebru takās tiekm pie titula "šosejas skējēji" par ko pielikām soli un prom bijām. Sāk jau palikt vesīgi un šajā aplī paņemu atstātās mantas. Pēc izskriešanas cauri Krimuldas lokam, kurā sastapām komandas biedru no VSK Noskrien, kuram 33km jāpieveic un viņš jau tuvu finišam, pārliecinājāmies, ka makaroni trases tiesnesim vēl gana daudz un zem koka izlīduši cauri dubļu peļkei devamies jau atkal iestiprināties. Izstrādāju stratēgiju par mantām un pirms 6km cilpas daļu atkal atstāju pie trases tiesneses. Jaka tagad jau nekarsē, bet uztur nepieciešamo siltumu un to pašu dara arī cimdi, kas gan šķiet ir nedaudz mitri. Kopumā aplis ir jūtami lēnāks, bet tas, ka skrienam 6km cilpu pēdējo reizi iedvesmu un man pašam jau šķiet ka esam tuvu finišam, jo, kas gan vairs pēc 40 km pieveikšanas būs noskriet vēl nieka 13 km. Šoreiz pēc 3h esam starta kalna pakājē. Guna krietni priekšā, bet šoreiz paredzēts garāks pitstops. Jāpaņem lukturītis, jāatdod auto atslēgas, jaieskrien "zaļajā" un tad vēl kārtīgi jaiestumj kuņģī kaut kas ēdams. Šoreiz nesmādēju vafeles. Guna šķiet ir nedaudz atdzisusi, bet pec 10-15 minūtēm startējam. No Artūra, ieskrienot, vēl uzzināju ka 5 min priekšā mums Marta. Tātad pēc pitstopa jau kādas 20 minūtes. Tas gan neko nemainīja mūsu planos un mērkis noķert Martu nebija. Ar kaujas saucienu devāmies pēdējā aplī.

Katra gaumei

Pēdējais aplis un Monblāna gars.
Temps jūtams, ka nav krities un jau vienā no noskrējieniem aiz slimnīcas atraujamies no sekotājiem un līdz Kaķīškalnam esam vēl iedzinuši un apdzinuši vismas divus. Kalnā kāpjot neiet raiti. Tie kalni, kuri nav pilnība pārredzi līdz augšai padodas vieglāk. Uzskrējuši augšā pa diezgan pagaru un stāvu sakņu trepjtaku sastopam vien trases tiesnesi un kādu skrējēju, kurš šķiet tā vien gaidīja mūs. Tā arī pajautāju vai viņš gaidījis mūs. Vēl viņam atvadoties no sarunu biedrenes dzirdēju viņa vārdu - Mārtiņš. Nebija nekādu šaubu, ka tas ir tas pats Mārtiņš, kurš šogad (2012. gadā) skrēja Monblāna TDS distanci, kas bija viena no visgrūtākajām šogad. Sākām runāties un kilometri pazuda kā nebijuši. Tikām ar Gunu uzslavēti par tempu un Bebru takas dubļus izskrējām ātrāk kā pirmajos apļos. Sajutām, ka ar Mārtiņu līdzas ir Monblāna gars un pēc dažu kilometru kopīgas skriešanas tikām svetīti turpināt distanci ar uzņemto tempu. Un tulīt par pārsteigumu es identificēju priekšā skrienošos - Uldis un Marta. Tikam palaisti priekšā. Gunai tas vēl iedeva papildus motivāciju un pāri pļaviņai vicojām loti iedvesmoti, kur tad pie kāpuma Guna pārņēma stafeti. Apdzinām vēl kādu skrējēju un tad jau mūsu ceļš veda serpentīna virzienā. Tikmēr Guna runājās pa telefonu. Krimuldas mežā pie laukmales ieskriento uzliekām likturīšus, jo bez tiem redzēt jau ir krietni grūtāk. Šaja trases daļā vien gaidām dubļu posmu, kas nozīmētu, ka esam jau serpentīna augšpusē un līdz finišam atliktu vien 2-3 km. Ik pa laikam komentējot sev priekšā redzamo virzamies un tad kā gaismas nesēji mūsu priekšā paradījās šodien jau trasē finišējušie vai vienkārši atbalstīt atbraukusie Ežu komandas biedri ar draugiem. Ideāls eskorts līdz finišam. Ēšanas punktā vien padzeramies ko siltu un, nečammājoties, bliezām uz finišu. Starta kalnā Guna atkal krietni atrāvusies un man aiz muguras viens vai divi skrējēji, kuri ļoti naski kāpj augšā. Tikai pēdējos 30 metros izdevas uztaisīt finiša spurtu un panākt Gunu kopīgam finišam.

Ja neskaita tos parskrējienus, tad visu laiku bija interesanti, jo vajadzēja ik pa laikam saprast, kāds ceļš ir vislabākais un visdrošākais un tas tad man arī likās visinteresantākais, kā arī izdevās sagaidīt sacensību daļu, kad varēja ieslēgt lukturīti. Piedzīvojums par visiem 100%. Domas 8h laikā starp sarunām ir par visu ko. Lielākoties šoreiz es domāju par Monblānu par to kādas būs nākamās 42 lietas, kuras darīt un vēl kas vits mazāk nozīmīgs.

Fotogrāfs atgādina - Smaidiet!

Sacensību zonā pēc finiša un ...
Pēc finiša ar laiku 7h un 45 minūtes (trešo īsako apli bijām veikuši tieši 2h) un medaļas saņemšanas sekoja kārtīga izēšanās un tad došanās uz mašīnu, kur sildījāmies, dzērām upeņu sulu ar balzamu un kaut kā arī pārģērbāmies. Pa to laiku finišēja arī Evita. Mums vēl bija jāsagaida mūsu izturīgākais ekipāžas biedrs, kurš noslēdza sacensības, tāpēc gan organizējām trasportu uz pirtsvietu, gan atbalstījām finišētājus, lai īsinātu laiku. Daži patiešām nofinišēja dažas sekundes pirms kontrollaika beigām. Jau krietni pēc 21:00 finišēja arī Artūrs. Tad arī devāmies uz pirti.

... afterpārtijā

Tādas pasēdēšanas viennozīmīgi ir nepieciešamas un ja vēl tur ir pirtiņa, kurā ļaut nogurušajiem muskuļiem ieelpot. Sanāca diezgan lielā noskrieniešu bariņā pabūt un par visu ko parunāt. Arī ne par skriešanu, bet galvenokārt jau par to, jo kad tad vēl ja ne tagad. Pirti atradām caur sludinājumu. Vieta ļoti jauka un patīkama. Izradās, ka tai nosaukumā "Mošķu pirts". Mošķis (tas kurš Juris) noteikti par to sajūsminās. Tiesa gan nokļūšana bez dzipa bija visai skarba zemiem auto un nācas pa lauku ceļu pilnmēnessnīcā izbaudīt pastaigu svaigā gaisā. Jau ap 4 pēc vecā un 3 pēc jaunā laika bijam Rīgā miega un garo kilometru saguruma mocīti, bet dzīvi sajutuši jau kuro reizi to vien sev katram saprotamu garšu.

Post Scriptum (pārdomas caur mirkļiem)

Faktiski: Siguldas kalnu maratons notika jau 9 gadu. Nākamgad apaļi 10. Interesanti, ka oficiālajos rezultātos Mārtiņš Zvīdriņš nav atrodams. Tas tikai piešķir mītiskuma dvašu pēdējā apļa lidojumam. Dienas citāts (pārfrāzēts) pēc Siguldas kalnu maratona: "Arā iet baidos, jo aiz duvim mani sagaida trepes." Darja, būs jau labi!

Filozofiski: Ko tad es devos saprast? Ne jau to vai es varu vai nevaru un vai man veiksies neaizķerties aiz saknēm un neizmežģīt kāju. Devos es saprast to, kas motivē piedalīties un izturēt līdz galam. Es pagaidam varu vien lepoties, ka finišējis esmu tikpat reizes cik startējis. Un tas ko esmu sapratis, ka robežas neeksiste, jo ja tās eksistētu, mēs tās sasniegtu un apstātos, bet mēs jau nekad neapstājamies.

Manā 2012 gada sacensību kalnedarā vairs nav nevienu sacensību. Prāts ir aprimis un uz šodienu svītrojis vēl iespējamās sacensības ārzemēs, jo tas nozīmētu dzīties pakaļ neiztulkotam sapnim. Tāpēc uz laiku šo grāmatu varam nolikt mala un ielūkoties kāda citā stāstā, bet kādā brīnišķā dienā, kad nebūs vairāk neviena no mums, mēs grāmatu atkal atvērsim ...

"Kalniem pāri citi kalni būs ar vienu soli pāri tiem, ar vienu soli"

Over and out!

Jāņa Saulītes foto