2. Baltijas baso pēdu ultramaratons - 34 km distance

"Neprasiet, kā man iet
Vēl es dzīvs, jo brīvs
Neprasiet, kā man iet
Cik tu brīvs, tik dzīvs"
I. Ulmanis - Cik brīvs, tik dzīvs

Rīta kakao kūrze 

Kur es būtu ja skriešana nebūtu mans hobijs un vai Tu vispār lasītu? Vai es būtu bijis pie Dzintara? Vai es būtu redzējis kaut daļu Rojas? Retoriski jautājumi. Daudz jēdzīgāks jau ir jautājums kāpēc es biju Rojā?

Pēc Nordea maratona, ja mana atmiņa neviļ, tiku pie bezmaksas dalības pasākumā, kas augusta beigās notiek ziemeļkurzemes jūrmalā - Baltijas baso pēdu ultramaratons. Distances 54, 34 un 11 km garas. Kalendāru plānoju savlaicīgi un šo pasākumu nācās iestarpināt, tāpēc prātīgu apsverumu dēļ izvēlējos 34 garo distanci ar mērķi noskriet apavos kā garo treniņu, jo jau pēc 2 nedēļām paredzēts mans otrais apzināti ātrais maratons Viļņā. Domāts, bet ne darīts.

Pasākums pienāca, daudz dalībieku nav un galvā raisās doma par iespējamu pjedestālu vīru konkurencē. Ogles piemeta vēl kaimiņš Kristaps. Doma bija vienkārša - jāņem pjedestāls tagad vai arī tas jādara Viļņā. Ar domu apradu, bet nolēmu darīt vienkārši - startā skrienu ar sev iespējamu tempu, kas ir vēl ciešāms un skatos vai ir līderi, kuri manāmi izvirzās vadībā vai tomēr nē.

34 km distance.

Starts Kolkā. Tiek saņemts numurs, aizsteidz garām kāds garās distances veicējs, gan basām, gan nebasām kājām. Garajai distancei starts bija Mazirbē. Arī es esmu pieteicies startēt basam kajām kāda neprāta vadīts. Te arī slēpjas mans pjedestāla potenciāls - but starp trīs ātrākajiem baskājiem. Treniņos šogad noskrieti apali 5 km basām pēdām Ziedoņdārzā. Neko jau vairs sasmelt nevar. 

14:01 vietā, kur satiekas "divas" jūras, tiek dots starts. Pirmais kilometrs pludmalē ir kā barjerskrejiens, jo pludmali klāj no meža sagāzušies koki. Domā tik kā pāri tikt. Pēcāk jau nedaudz nākas paskriet pa taku paralēli pludmalei un tad jau pludmale ir skrienama. Skrienu un esmu priekšā. Līdzās skrien viens baskājis. Esam divi. Pēc kādiem 3 km esam 4, bet tas arī viss. Trīs latviešu kompanijā ir arī pārstāvis no Igaunijas, bet viņš skrien ar minimālajiem apaviem. Tātad plāns ir reāls. Temps ir turams un jadodas tik uz priekšu. Pa laikam pārmijam kādu vārdu, bet tomēr jāskrien un jadomā kā noturēt pozīcijas. Pirmais pitstops ir Melnsilā. Esam ar kompanjonu divatā atrāvušies. Ātri tiek iedzerts ūdens, kola un apēsts apelsīna gabaliņš (iespējams ka nevajadzīgi). Tālāk uzreiz upīte, kuras sķērsošana tiek iemūžināta no sacensību organizatoru puses. Arvien turpinās garās distances skējēju apsteigšana tos arī pasveicinot. Pēdas arvien vairāk sak sūdzēties. Tālāk no jūras smiltis salijušas un izveidojies nebadāms graudains reljefs. Bet tuvāk ūdenim atkal slīpums. Ar kaut ko jāsadzīvo, lai baudītu kaut kādu komfotu. Šī ir psiholoģiski sarežģīta daļa skriešanā ar basam pēdām pa šādu pludmali. Tā nav nekāda saulainas pludmales baudīšana svētdienas pēcpusdienā Vecāķos. Tuvojoties pusceļam jūtu, ka vēders netur slodzi. Šoreiz gan izturējis ilgāk kā parasti un sāku atpalikt. Vēl viena diezgan aukstas upes šķērsošas. Pēdas gan gavilē aiz laimes par šo atvēsināšanos. Vēl 2-3 km līdz mani panāks igaunis un tad arī 4 vietas īpašnieks ar kuru mainīsim pozīcijas.

Apbalvošana

Tuvojoties otrajam atsvaidzināšanās punktam pat nākas uz mirkli apstāties, lai turpinātu. Kola un siers un tempa samazinājums teju par minūti dod atslodzi. Puls ir atslābis. Bet tāpat škiet par grūtu, lai tempu kāpinātu. Arvien kā bāku redzu oranžo kreklu, kas nozīmē 3. pozīciju skrejienā. Bet esmu apņēmības pilns finišēt kā ceturtais un kāpt uz baskāju podesta. Vēl panākts viens garās distances veicējs - Dainis. Parādās neliels rags un jau kādu astoņu kilometru garumā redzamais Rojas ziemeļu mols. Jau pāri 30 km noskrieti. Niedres un finišs ir redzams. Zilā cūciņa Roja pludmalē. Skrienu garām uguns nakts rituālajam objektam un tad finišs. 2h un 45 minūtes. Nedaudz sliktāk kā biju cerējis, bet gluži loģiski pie aprakstīto notikumu pavērsieniem. Dažas reizes gadā var tā uzskriet, bet secinājums ir viens - jo īsāka distance, jo grūtāk. Sacensības un rezultāts deva vielu pārdomām, analīzei un noteikti palīdzēs sasniegt baudāmākus rezultātus nākotnē. Tik ļoti sevi pierunājis sacensību laikā sen nebju. Un skriet līderu grupā - tā man bija jauna pieredze, kuru tik bieži nemaz nevar piedzīvot.

Rezultāts

Finišā maisiņš ar finišētāja krūzīti. Tālāk jau ātra duša jahtklubā un atpakaļ uz finišu sagaidīt pārējos finišētājus. Tad laša zupiņa, alus, un baspēdu kūka, sarunas, apbalvošana. Šīs dienas izskaņa ar Ingusa Ulmaņa un Aigara Voitišķa koncertu juras krastā stundas garumā. Meitenes (kuras vēl pasakām tic) saratīs kāda tur romantika. Mākoņi virs jūras veido dažnedažādas figūras. 21:00 tiek aizdegts rituālais ugunsveidojums - "Četri vēji". Dienai var likt punktu. Atcēļš vēl gana garš vairrākkārt apmeklējot jūru, apskatot bākas, citus ugunskurus un zvaigznes. Mājās tiek apzinātas gūtās tulznas, kuru ir patiesi daudz. Kājas dažas dienas būs pilnīgas "lupatās".

Ir viens tāds.

Atkāpei

Šādu attālāku no Rīgas pasākumu apmeklēšanas burvība ir faktā, ka ir iespējams izvērst ekskursiju pa tuvējo apkārtni un apskatīt ko jaunu vai sen neredzētu. Tā apskatīju Jaunmoku pili, biju vietā kuru sauc Dzintars, pastaigāju pa Talsu diviem no deviņiem pakalniem un izstaigāju Laumu dabas parka Sporta, Putnu, Bišu un Augu takas. Tā ir tada vieta pie Valdemārpils. Arī Elku Liepu papsēju aplūkot un tad gan ceļš veda uz Roju. Ziemeļkurzemē vēl ir ko redzēt.

Naktī zvaigznes neredzētas

Pasākuma mājas lapa: http://www.bbultramarathon.com/

Pludmales skrējiens Nr2.

"Var izklausīties mazliet jocīgi vai nepatiesi, bet skrienot, skrienot un skrienot tu visu tāpat nesasniegsi." (Prāta Vētra - Viss ir tieši tā kā Tu vēlies)

Viena no nedēļas nogalēm, kad esmu izvēlējies nepiedalīties sacensībās. Ir plāns doties Kurzemes jūrmalas apmeklējumā un tad paciemoties kādā no vējainajām pilsētām. Bet nedēļai skrienot savu gaitu sapratu, ka plāns nerealizēsies. Sapratu, ka palikšu Rīgā, tāpēc nācās domāt ko citu garajam treniņam. Uz brīdi apsvēru 50 km sacensības Daugavpilī, bet tā braukšana uz Daugavpili un apļošana, un asfalts tomēr neargumentēja šogad gana pietiekami. Otra ideja vienkāršāka - aizbraukt līdz Engurei un gar pludmali noskriet līdz Lielupei. Kopā 56 km.

Piektdienas vakarā sacepu kaudzi ar kartupeļu pankūkam, kuras tad bija man "pasta party" vietā. Nolēmu, ka jāizguļas un izbraukšana nevis 7:00, bet 9:20 no Rīgas. Soma un mantas sakrāmētas jau vakarā atbilstoši laika prognozei un iespējām trases malā, kādā no Jūrmalas ciemiem, uztankoties. Kaut gan tāpat paņēmu ar rezervīti. No rīta vēl brokastīs apēdu tās pašas pankūkas un daļu atstāju vakariņās, kad pēc finiša apetīte būs pavisam citos debesu augstumos. 9:20 biju jau autobusā, kurš veda uz starta vietu. Pa ceļam paklausījos radio SWH un guvu papildus iedvesmu skrējienam (Eminem jauno dziesmu Survival, par kuru uzreiz nodomāju, ka tā ir CrossFit sacensību dziesma, kuru spēlē stadionos, kuros notiek sacensības, cik nu par šo sportisko nodarbi dzirdēts), jo godīgi sakot nebija sajūtas, ka šodien būtu jāpieveic paredzētā distance. Bet diena saulaina tā kā nekādu šķēršļu, lai dotos ceļā. Pie Engures robežas izlecu vienu pieturu ātrāk, tāpēc nācās paieties kādu gabaliņu līdz startam. Engurē esmu pirmo reizi. Pretī nāk tūrisma informācijas stabs ar kuru apsveicinos un izlasu īsu Engures, jeb zušu ciema vēsturi. Starp citu esmu pavisam netālu no Latvijas trešā lielākā ezera - Engures ezera, kuram var apskriet apkārt, kādu citu reizi labā kompānijā.

Nonācis līdz molam uzņemu papildus foto, apēdu banānu, novelku vienu no liekajām kreklu kārtām, paziņoju sociālajos tīklos par piedzīvojuma sākumu un dodos ceļā.

Informācija par Enguri

Starta līnija. Pilns ar aļģēm no jūras.

Engures viens no diviem moliem.

Ceļš ved pretīm saulei - tieši uz dienvidiem (kā kanādiešu seriālā, ko reiz rādīja pa LNT). Pirmie 500 metri cauri niedrājam pa taku. Izskatās, ka cauri netikt, bet taku var atrast. Tad skatam paveras kādas 7 laivas, kuras noenkurotas turpat netālu no krasta. Laiku pa laikam krasta malā arī būs kāda laiva, kurai būs jāgriež ceļš. Pie 4 km pirmā urga, kura trauc savus ūdeņus uz jūru. Te arī nedaudz neskrienams, bet pārsvarā pamatne diezgan cieta un viļņi šodien tik bieži neskrien pie kājām apsveicināties. Pie 5km pamanu sauļojamies trīs meitenes. Pēc laiciņa nonāku pie ūdens torņa un kādas attālāk no juras esošas antenas. Pa kreisi kur paveras skats vien redzams Rīgas jūras līcis un līcīša beigas pie Ragciema bākas. Tur kaut kur būs pusmaratons, bet tagad tik jāturpina. 

Mazais jūras pūķis

Tur mežā ir liels pūķis.

Jau ap kādu 7 km izdodas arvien biežāk sastapt cilvēkus un krasts kļūst gan lēzenāks, gan platāks un nav jaskrien pa slīpo daļu, bet gan pa līdzenu un plakanu virsmu. Jau pie 10 km esmu Plieņciemā pie kāpas. Šajā vietā pirms gada nonācu, kad pirmo reizi mēģināju iekarot šo jūrmalas distanci dodoties ceļā vēl rīta melnumā pēc negulētas nakts. Par to arī var atrast stāstu manā emuārā. Nākamā urga kurai tieku pari vienā solī. Ceļš iegriežas vairāk uz austrumiem un no ziemeļu puses, no jūras var sākt just vēju, kurš visu laiku bija no mugurpuses. Nez kāpēc temps ir pieaudzis līdz 5:10-5:15 min/km. Tā aizskrien nākamie 5-6 km, kad jau sāku domāt par Lāčupītes šķēsošanu Klapkalnciemā. Šķiet pie Apšu ciema jūras krastā redzu lielisku vietu kur nonākt uz rīta kafiju vai nopelnītu alus kausu, kad no Lielupes pretējā virzienā varētu būt pieveikta maratona distance.

Pie Lāčupītes apstājos, jo šaurākā vieta ir 2m plata un kedas slapināt vēl negribu. Arī nost tās vilkt negribu. Bet to tak var pārlekt. Ar 30 metru ieskrējienu pietiek un esmu pāri, kaut gan piezemēšanas kājas papēdis nav sajūsmā. un tad pamanu trepes jūras krastā. Krasts lielākoties ir dažus metrus augsts un laiku pa laikam šādas kāpnes līdz Ragciemam vēl redzēšu daudz. Nolēmu, ka jāuzkāp un jāizlasa informatīvais dēlis. Noskrieti jau 17.68 km. Un tad Tavu pārsteigumu - esmu nonācis pirātu un laupītāju nostūrī un uz "gausās jūdzes". Te būs jāatgriežas ar ciskudrilli un jāizpēta rūpīgāk apkārtne. Starp citu pa augšu izskatījās, ka iet labi iemīta taciņa gan treila skrējienam, gan velo mīļotājiem.

Pirātu un laupītāju rajončikas - "Gausā jūdze"

Šo tik pamanīju lejup kāpjot.

Iekodis banānu un nedaudz pasocializējies dodos tālāk. Cilvēki sastopami ik pēc pus kilometra. Bet pludmale nav īpaši apdzīvota. Un jau pēc 23 km esmu sasniedzis Ragciema raga bāku. Skatam paveras Jūrmalas līcis, laivas Ragciemā un rodas sagurums. Tas laikam no ātrā tempa. Pa priekšu aizbrauc divi riteņbraucēji. Un tā nolemju nedaudz iepauzēt un atvēsināt kājas jūrā. Ideali - arī soliņš juras krastā uz kura piesēst. Apēdu graudu batoniņu - dažas mīkstās iguņu končas Drako. Manu mierīgo sēdēšanu patraucē pensionāru kvartets. Esmu kaut kur pretīm Ragciemam. Nolemju turpmākos x kilometrus veikt pa baso. Pludmale gan kā reiz kļuvusi tam nepiemērota. Atkal aļģes un sīki šķautņaini akmeņi. Kaut gan secinu, ka laikus noāvu kedas. Priekšā urga, kas savieno Kaņiera ezeru ar jūru. Dabūju brist pāri. Pārliecinos, ka savai somai varu piekabināt kedas tā kā tās netraucē skriešanu. Temps ir samazinājies un skriet ir vieglāk. Kādu nepilnu kilometru ložņāju gar jūras malu pa aļģem. Sajūtas ir neaprakstamas, bet cita ceļa nav. Sastopu savā ceļā kaiteri. Skrienu par tādu nelielu līcīti un kaut kur pie Lapmežciema sastopu krāšņu kāzu pāri, kas nolēmis iemūžnāt skaisto mirkli juras krastā. Es ar viņus iemužīnāju mirkli vēlāk.

Kāzu mirklis ar viesiem un molu.

Pieveikti jau ap 30 km. Skrienas labi un domāju par kadu pauzi drīzumā. Sasniedzu pirmo labiekārtoto pludmali, kura arī tāda kā nelielā mazā līcītī. Pēc 36.37 km kad esmu apdzinis kādu nūjotāju, nesteidzīgu skrējēju es atkal atvēsinu kājas. Esmu nonācis civilizācijā. Jūras krastā pirmā telts, kurā dodos iekšā pēc provianta. Pieveikti arī basie 10 km. Kādu brīdi atpūšos un atkal socializējos. Skatam cik vien tālu  var redzēt paveras vienveidīgs skats. Ielocīts juras krasts ar baltām būdiņām, kur pārģērbties un zilas miskastes. Cilvēku jau sen ir daudz. Daudzi brauc ar velo, citi satinušies dvieļos, kā uz ziemu.

Nolēmu papildināt ūdens krājumus.

Kedas uz vadžā

 Pēc pauzes dodos tālāk. Galvā divi nogriežņi. Vispirms 5km līdz maratona distancei un tad varbūt vēl 6 km līdz basajam pusmaratonam. Nezinu kā bet vienveidībā maratona distanci sasniedzu diezgan ātri. Bet jau neilgi pirms finiša sāku prātot, ka jāatvesina kā balva ir kājas un laikam basie kilometri šodien jābeidz. Tulznas un uzberzumus nejmanu, bet sāk kļūt nekomfortabli. Tā arī finišēju starp divām miskastēm. Noskatīju veldzēdamies mazu zāļainu cinīti uz kura piesēst un apcerēt savas gaitas nākamajām stundām. Saguruma nav, nekas nesāp. Bet ir sācies morālais treniņš. Vēlreiz paraugos uz to vienveidīgo krasta līniju. Vēl 14 km? Bez kompānijas? Nē, paldies man pietiks ar maratonu. Kārtīgi atpūtos, secināju ka esmu tieši Mellužos un vielciens nav tālu, kā tas būtu sasniedzot Lielupi, kur līdz Lielupes dzelzsceļa stacijai ir krietns gabals atpakaļ veicams. Uzzīmēju smiltīs finiša līniju, uzvilku sausu kreklu un devos mājup, atstājot nepieveiktos kilometrus kādai citai "Pludmales patruļas" sērijai.
Vilciens pēc 15 minūtēm. Nopirku biļeti un 18:00 jau biju Rīgā ar labi padarīta darba sajūtu, apziņu, ka lai arī ir sagurums, tad viss ir savās vietās un potenciālu vēlmi aizbraukt svētdien uz LSC sacensībam atbalstīt pazīstamos vai pat noskriet 5 km distanci. Vilcienā vēl nodomāju, ka trasei kļūstot vienveidīgai ātri vien var nonākt pie vēlmes neturpināt, ja esi viens pats ar kilometriem. Maratona distance ir labs ceļa gals pie kura apstāties - līdz nākamai reizei. Maratons pieveikts ar 26 km ar apaviem un finišēts ar 16 basajiem kilometriem.

Finiša līnija

Ekipējums: 2l ūdens dzeršanas sistēmā un elektrolīta "koncentrāts" 0.6l jostā. Divi banāni, dažas končas, viens graudu batoniņš un 3 proteīna/ogļhidrātu batoniņi (divi palika pāri). Pa ceļam uzpildījos ar saldējumu un papildus 1l ūdens. Pāri palika elektrolītu dzēriens, ko pitstopā pašķaidīju ar ūdeni, jo doma bija, ka ir man tīrs ūdens dzeršanas sistēmā līdzi un elektrolīts mazajā pudelē, bet sanāca tik salds, ka bija ātri vien jāuzdzer no sistēmas, lai nešķebinātu. Kājās skrienamūzas pieguļošās, kas pāri celim un 2011 gada Skrien Latvija krekls, cepurīte un Asics kedas. Datēju trasi ar Garmin.

Starp diviem moliem ... Pāvilosta - Liepāja. Amber trail.

Kur Akmensrags no vienas puses aiztur vēju,
Bet Labrags otrā pusē jūru mierina, -
Tur zvejnieksievas vētras laikā vāra tēju,
Kad vīri lēni pietauvojas ostmalā.

Kur mūsu tēvi jūras mezglā sēja jostas,
Kur jūras viļņos mūsu sirdis rūdījās, - 
Tur esam mēs, kas piedzimuši Pāvilostā, 
Nekādi vēji tevi neizputinās!

Ai, Pāvilosta, ai, Pāvilosta,
Tu jūras mezglā sietā jostā!
Ai, Pāvilosta, ai, Pāvilosta,
Nekādi vēji tevi neizputinās!

Tā jūras malā mierīga stāv kuro gadu
Kā vecs un krastā pietauvojies burinieks.
Te svešinieki savu mieru neatrada,
Te asaras un mājās pārnākšanas prieks.

"Te ir mana dzimtene, smilšainais krasts." Ja Dagnijai interesanti kā vēsturniecei, tad man interesanti kā kurzemniekam. Ideja par pludmales maratonu posmā Pāvilosta-Ventspils dzima lasot jau ne vienu reizi vien pieminēto "Dzimuši lai skrietu". Galu galā noskriet Latvijas jūras robežu iekļuva arī izdarāmo lietu sarakstā. Un tieši šis gandrīz maratonu garais posms man likās kā tāds viegls rieksts, kuru uzlikt uz kārā zoba. Taču 2012. gads tam īsti labvēlīgs nebija un nācas ieceri atlikt uz citu laiku. Šogad starp sacensībām ir gadījusies divu nedēļu atpūtas pauze, kas jāizmanto, gan apciemojot radus, gan arī sportiski atpūšoties. Visu kārtīgi saplānoju un sapratu, ka 9. jūnija rīta cēliens tam būs piemērots laiks. Autobusa attiešanas laiki izpētīti jau savlaicīgi atliek vien morāli nobriest.

Cēlos 6:10, lai 6:53 vēljoprojām gaidītu autobusu.

Kā redzams tad ar nelielu kavēšanos esmu ceļā. 

7:50 veikals vēl ir ciet, tāpēc dodos nelielā pastaigā.
Pāvilostas garākā iela - Dzintaru iela.

Uzrāpos, lai palūkotos uz pilsētu un jūru,
kas būs līdzās turpmākās stundas.

Veikalā guvums - vafeles, 2 banāni un Coca-Cola

Nojautu, ka Saulīte noderēs, kad ceļā gadīsies migla.

Pāvilostas mols. Arī pa šo pludmali vajadzēs paskriet.

Kultūras centra dekorācija

Lažam tik jūrā.

Līdz priedei netiku. Tiesa pakonsultējies ar Googles tanti
 noskaidroju atrašanās vietu. Nākamreiz tātad, kaut gan,
 tad tas pavisam nebūs pa ceļam.

Lielākā upe kas šajā maršrutā jāšķērso.

Šādas norādes arī turpmāk novēroju vismaz līdz Ziemupei.

Te es 9:00 startēju Liepājas virzienā. No mola pa kreisi.

Tā ar biju izdomājis, ka starts būs 9:00 un laika limits būs 6h. Domāju jau ka finišā būšu ātrāk, tomēr sagaidītāju pūļus organizēju uz 15:00. Tā pabrīnījies par lielo telšotaju baru Pāvilostas kempingos un nedaudz pacierējis pa pilsētu biju uz mola. Apēdu divas vafeles. Vēlreiz pievilku somām visu, ko vien varēja pievilkt un devos ceļā. Pirmie kilometri paiet prātojot kā uzrakstīt šo stāstu. Pārējie jau vērojot apkārtni un domājot par to, kas apkārt un ka varbūt nemaz nav tik viegli asfalta skrējējam kulties pa pludmales smiltīm.

3km. 5 gulbji. Vēlāk satikšu vēl. Būs arī kaiju bars.

Pēc 4 km skatam pazuda Pāvilostas mols. Gar jūru pastaigājās kāda sieviete un sāku skriet pa jaunu aptuveni 5 km garu pludmales loku.

Sākumā krasts ir lēzens.

Līdz pirmajam atskaites punktam nav tālu. Arī pirmā upīte.

Te arī sanāca nojozt kādus 2,5 km baskājos. Pie bākas gan āvu kājās atkal kedas, jo šogad baskājos nav vēl nekāda rūdījuma. 

Akmensraga bāka. Un vēl cilvēki.

Te man jānosūta bilde un jāiestiprinās ar siermaizēm. Divas jau tikai bija. Aiz kārtējā līkuma paveras taisns krasts un tālumā jaušama migla. Saule sāk zust skatam. Laiku pa laikam krastmalā ir kāds cilvēks, vai ģimene ar bērniem un suni. Arvien biežām jāšķerso mazas upītes. Līdz pat Liepājai nevienas upītes dēļ nevajadzēs noaut kedas, jo platākās var šķērsot pa akmeņiem vai arī atrast netālu no krasta esošu tiltiņu. Krasts kļūst nedaudz stāvāks.

Kārtējās norādes.

Atkal norādes

un vēl ...

... norādes ...

Pusmartons pie "Monumentum sapogum" un
3 vīri pie laivas apspriedās, ja neskaita arī suni, kas
nebija ļoti draudzīgs

Pilnīga migla. Paskriet šeit grūti un
par noskrieto un vēl veicamo distanci
var spriest tikai pēc Garmin rādījumiem.

Tad mani apsteidz kvadracikls. Paksrienu garām kādam tornim, kura mastu nemaz nevar redzēt. Domāju, ka nu jau varētu redzēt Liepāju, bet vai tur ar tāda migla būs? Gribētos saulīti. Sastopu kādu cilvēku krastmalā. Daži šajā miglā arī sauļojas. Un tad miglas zona beidzās. Tā palika aiz muguras un ieraudzīju Ziemeļu fortos esošo vēja ģenerātoru. Prieks bija patiešām liels. Iestiprinājos un ar jaunu sparu devos uz finišu, prātodams vai sanāks pilna maratona distance vai nesanāks. Beigās jau pēc Garmin datiem nesanāca. No mola līdz molam - 41,73 km un manā sniegumā ar fotomirkļiem un pāris simt metriem pastaigas kad beigās jau vajadzēja vairāk uzēst - 5 stundas un 15 minūtes.

Motivējošs skats, jo līdz finišam vairs tikai 5 km.

Pēc fortu sasniegšanas sazinājos ar savu sagaidītāju brigādi un informēju par ierašanās laikiem. Pēdējie kilometri aizritēja pat īsteni taciskā skrējienā, līdz atkal pieskrēju pie jūras jo negribēju izbaidīt visus atpūtniekus, kuri ķēra iedegumu. Atkal satieku kvadraciklistu, kas vizinās pa pludmali.

Finišs.

Kopumā saskaitīju 21 tērcīti/upīti. Skatoties satelītkartē biju saskaitījis tikai 19. Divas no tam nācās šķērsot noaujot kedas. Pirmo un pēdējo. Platuma ziņā pietrūka 2-3 pēdu lai pārlektu, bet akmeņu un tiltiņu tuvumā nebija.

Līdzi biju paņēmis: 2,0l ūdens, 6 graudu batoniņi, 2 banāni, 2 siermaizes, vafeļu paciņa un 0,5l kolas. Drošibai arī 2 magnija ampulas. Pāri palika vēl litrs ūdens. Izdzēru tikai 1,5l ūdens un "Saulīti". Neapēdu arī 3 batoniņus.

Apģērbs un ekipējums: Cepurīte, pavalkātas divas kedas, pusgarās bikses, termokrekls garais, garais velokrekls, kuru nomainīju uz VSK Noskrien kreklu pēc noskrietiem 22 km. Somā rezerves zeķu pāris, buffs un vējjaka.

90% pludmales ir skrienama bez grūtībām. Tomēr slīpums jūtams visā ceļa posmā.

Atjaunojošais dzēriens

Nobeigma vietā ...

Liepājas pludmales kafejnīcu apskate un ...

... 400m aplis "Daugavas" stadionā "minimālajos" apavos.

Secinājumi? Tas bija labs piedzīvojums-ekskursija. Visādi citādi nekādu pētniecisko darbu šajā skrējienā neizbaudīju. Jācer uz nakamo pludmales skrējienu.

Atskrien draugs pretīm man liedagā, 

Tavā un manējā Liepājā!

Izdzīvošana pie 26 kilometru garas distances.

Dzīvē nav nejaušību un ir veselais saprāts.

Viena no lietām, kuru gribu izdarīt tuvākā gada laikā, ir basām kājām (Varētu arī ne basām, bet ar basam foršāk.) noskriet Latvijas pludmales robežu. Ne vienā diena, ne vienā piegajienā skrienot n-tas dienas pēc kārtas, bet vienkārši noskriet. Vienu, divus, četrdesmit kilometrus.  Sākotnējais plāns bija 11. augusta (sestdienas) dienā agri (6-7) no rīta aizbraukt ar vilcienu līdz Jūrmalai (Lielupes stacijai) un mierīgā treniņa tempa pievarēt attālumu līdz Engurei un tad vēl kādus 12 km jau pa dažāda seguma ceļiem līdz atpūtas vietai pie Mecenieku ezera (pēc Googles kartes tas ir Brizules ezers, kas arī visu nojauca.). Kopā šajā skrējienā (un iespējams arī soļojumā) būtu pieveikti aptuveni 60 km

Sanāca tā, ka uz Mucenieku bija jādodas vēlā piektdienas vakarā, kad sapratu arī, ka Rīgā man jābūt tā vai tā atpakaļ sestdienā. Nekas jau steidzams nav jādara, bet meditatīvos nolūkos, intuīcija saka, ka jābūt atpakaļ. Tad nu pēc nesenā Valmieras varoņdarba prātā ātri tapa plāns - starts pusnaktī no ezera pa nezināmu lauku ceļu maršrutu ar aptuvenu cerību izskriet uz Enguri. Draugi, protams, tādu lietu (skriet naktī) nepieļāva un kārtīgi nodūmūjies pie ugunskura startēju 4:40 ar jau svīstošu gaismiņu pie apvāršņa un draudīgiem mākoņiem pamalēs. Lieki piebilst, ka šonakt nav gulēts. Tā nu ar galvas lukturīti, vienā termo kreklā un pa virsu tam uzvilktā skriešanas kreklā, šortos, kedās un uz pleca 2l soma ar izotonisko dzerienu, 12 Nestle 40g batoniņiem un 1,5l tīra ūdens devos meklēt ceļu. 

Jau pirmajos krūmos spīdēja kaut kādas zaļas acis un nākama mirkli cēlu šķersoja aitu bars. Sākot skriet uzreiz paliek silti, jo atšķirībā no divu nedēļu senas pagātnes naktī vairs tikai +9 grādi (7:40 Apšu ciemā rādīs +13). Starp citu šo kļūdu aprēķinos par temperatūras svārstībām, sapratu baucot vilcienā uz Tukumu, kad jau vairs atpakaļceļa nebija. Līdzi arī kompass un pēc tā redzu ka pirmie 7 km mani ved vairāk uz ziemeļrietumiem nekā ziemeļiem. Pie 7 km mans lauku ceļs sastopas ar kādu pēc nozīmes nozīmīgāku ceļu. Esmu Rideļos. Pēc nepilna kilometra esmu uz Jūrmalas - Talsu šosejas un zīme rāda, ka līdz Jūrmalai 39 km. Tas man nemaz nepatīk. Mierīgi skrienu gar ceļa malu. Pabrauc garām dažas mašīnas, pirmais autobuss un sētmalēs ierejās suņi. 

Pie 16 km beidzot esmu pie pagrieziena uz Enguri. Līdz Engurei 7km. Nē, paldies! Šodien nē, jo tas ir ne pa ceļam, bet jau tā kā atpakaļ skrienot, nevis uz Jūrmalas pusi. Līdz jūrai gribu jau kādus 5km, jo gribas skriet basām kājam, bet zinu, ka ceļš pietuvosies jūrai un tad arī kādā brīdī piekļūšu līcim, tāpēc Engrurei saku šoreiz paldies. Uz doto brīdi skrienas labi, apēdu batoniņu un tik skrienu. Silti arī ir. Dehidrāciaj tiek monitorēta ik pec 10 km. Un rau Plieņciema (bija man versijas arī Ploņciems un Plakanciems) teju pusmaratons jau pieveikt un tieku līdz jūrai pie Plieņciema kāpas. Skats neiepriecina. Viļņi bango, jūrā vairākās vietās līst un uz krastu tieši virsū stūrē liels mākonis. Ja skrien tad vēl ir silti, bet stāvet nedrīkst.

Aizsūtu dažus sms par savu statusu un sāku skriet gar pludmali vēl kedās. Uzreiz pie pirmās mazās tērcītes kedas novelku un aiziet baskājis. Neesmu noskrējis pat puskilometru, kad sak līņāt. Uz brīdi apstajos un uzvelku Drogās pirkto lietus "maisiņu". Esmu pie kaut kādas kempinga vietas un te atstāju arī savas rokās nesamās dzērienu pudeles, kuras jau tukšas. Apēdu vēl vienu batoniņu un saprotu, ka kedas jāaun atpakal, jo paliek arvien vēsaks un gar jūru šodien nav piemērota diena un apģerbs, lai skrietu. 

Dodos šosejas virziena cauri kempingam. Atsāku laika un kilometru atskaiti. Izskrienu cauri Apšu ciemam, bet lietus sāk kļūt arvien uzmācīgāks un lai nenonāktu pilnīgi izmurkušas žurkas stadijā (jo rezerves apgerba nav), tad savā maisiņā tinos, ka nu varu un pēc 5 km atkal pauzēju un nolienu mežā, kur pastaigas solī eju pa taku, domādams par mitrajām kedam, nepadošanos, nesagatavotību, liekajiem kilometriem pirms Engures pagrieziena, to, kā vispār taku skrējiena garajās distances var izdzīvot un to, ka mājas gribu vannu un siltu tēju. Vispār tas viss tobrīd ap kadiem pulksten 8 no rīta likās nožēlojami. Jau kuro reizi apjautu koptreniņu spēku, kad kopā iespējams gāzt kalnus.

Un tā pa taciņu, kurai vienā puse ir Lāčupīte aiz kuras bargi šņāca jūra, bet otrā netālu atrodas šoseja nogāju kādu kilometru, līdz taka izveda uz šosejas Klapkalnciemā pie autobusa pieturas. Līst arvien. Un piegājis apskatīties cikos un uz kurieni mani kāds gribēs tik skaistu rīta agrumā aizvest, redzu, ka pēc 4 minūtem būs klat autobuss uz Rīgu. Ar to kosmoss bija runājis. Savīstīju savu lietus maisiņu, iekodu batoniņu un iekāpu busā. Pusi ceļa nocīnījos ar vieglu miega komu, līdz pie Salu tilta sāku rosīties, lai možums atgriežas. Arvien ožu pēc kūpinājuma. Izsoļot cauri Rīgai līdz mājām, bija nedaudz auksti un arī grūti, jo pēc aktivitātes, kuru pabeidzu negaidīti nedabūju izstaipīties. Šitas bumerangs atgriezīsies. Un lieki piebilst, ka dažus kilometrus pēc Klapkalnciema lietus nebija lijis ne lāsītes līdz pat Rīgai. Tatad nebūtu tie liekie kilometri, nebutu lietus ... miega gan tapat trūktu, bet ar sausām kājām un domām labāk skrienas.

Kaut arī dzimuši lai skrietu. Jāskrien ir savam priekam vai pēc sava medījuma. Un lai pasākums butu priecīgs ir kārtīgi jāizguļas, jāizpēta laika apstākļi un attiecīgi jāsagatavojas. Un jāpaķer līdzi kāds skriešanas entuziasts.

Dzīvē nav nejaušību un ir veselais saprāts.