"Nekad, nekad neviens to nezinās,
Ko Dievs ar Velnu augšā sarunās."
Līvi - Nekad
8. marts kā izsenis zināms ir sieviešu diena. Un tā man šogad sākas pie Mildas dodoties uz Valmieru pie Sīmaņa (cerams ne nolikt kedas). Priekšā 107 km un zināms daudzums stundu kurās prātam atpūsties pēc darba nedēļas.
Kā tas sākās?
Ko Dievs ar Velnu augšā sarunās."
Līvi - Nekad
8. marts kā izsenis zināms ir sieviešu diena. Un tā man šogad sākas pie Mildas dodoties uz Valmieru pie Sīmaņa (cerams ne nolikt kedas). Priekšā 107 km un zināms daudzums stundu kurās prātam atpūsties pēc darba nedēļas.
 |
| 50 drosmīgie 'gladiatori' dodas nodot sveicienu Sīmanim no Mildas |
Ideja par koptreniņu un Matīsa vēlme atdzīvinat pirms 20 gadiem notikušu skrējienu. Skrējienu, ko mēdz dēvēt par gladiatoru pastaigu un ko arī individuāli bez atbalsta no trases malas ir veikuši vairāki skrējēji dažādos virzienos un dažādos gadalaikos nemaz nerunājot par laikapstākļiem. Atrodot dzirdīgas ausis un darbīgas rokas pasākums tika organizēts un atradās arī kustīgas kājas (uz kuram balstās gan pratīgas, gan neprātīgas galvas), kas ir neatņemama pasākuma sastāvdaļa.
Kas tad ir A2 un A3? - Autovadītājiem tās ir šosejas, bet skrējējiem ... Izaicinājums, piedzīvojums, saprāta trūkums? Ne katrs pusnaktī pēc darba dienas uzvelk kedas, lai dotos uz Valmieru kājām leģendārā skrējiensoļojumā Latvijā. Pirms gadiem simts un vairāk, tā bija viena no pārvietošanās iespējām, tikai kedu vietā tika autas pastalas un virziens un attālumi dažkārt pat bija daudz lielāki, tik skriet viņi visticamāk neskrēja. Piemēram, studēt griboši jaunieši mēroja ceļu uz Tērbatu, kas varētu būt Spartatlona cienīgs izaicinājums tepat Baltijā.
Jau no pulksten 18:00 7. marta vakarā kaimiņos notika pasākuma pirmsballīte. Tika degustētas 4 veidu Cielaviņas un ēsti makaroni. Leģendārie šo pasākumu skrējēji dalījās iespaidos par savu pieredzi pirms 20 gadiem. Un protams arī šoreiz viņi skrien. Vecums nav šķērslis nedz 50, nedz 60 un nedz pat 70 gados. Man personīgi vakars nedaudz miegains un pat ar neizteiktu sajūtu, ka pusnaktī kaut kam grandiozam ir jānotiek. Ap 22:00 jādodas uz mājām sakārtot pēdējās lietas un aut kedas.
 |
| Maršruts |
No 22:00-23:30 LU galvenāja ēkā notiek reģistrācija un mantu nodošana. Te tad beidzot var noķert to sajūtu, ka kaut kas notiks un notiks pa īstam. Seko obligātā ekipējuma pārbaude: lukturītis, atstarojošā veste, burkāns, 20 eiro iemaksa (evakuatoram, ja pašu spēkiem neizdodas sasniegt Valmieru) un telefons.
8. marta retrospektīva
Šis būs viens no 50 gladiatoru stāstiem. Mans stāsts. Pusnaktī pēc kopbildes tika dots starts un ievērojot CSN sākās ceļojums. Pilsetā ātri vien sanāca sadalīties grupiņās, jo ātrākie skrējēji paspēja krustojumos pārskriet ātrāk, bet citi gaidīja, kad atkal no jauna iedegsies zaļā gaisma. Tā es kaut kur pa vidu grupai un pat vairāk aizmugurē devos cauri pusei Rīgas pa Brīvības ielu virzienā uz Juglu. Temps dēļ luksaforiem nevienmērīgs, bet komfortabls man. Tādam gargabalam, gan nedaudz par ātru, bet es vienmēr saku - kamēr vari skrien!
Pie t/c Alfa Linda uzmundrina, ka nu jau vairs tikai 100 km palikuši. Pēc Juglas pie kanāla pārkārtojamies uz ceļa kreiso pusi un pa veloceliņu jaturpina uz Berģu pusi un tālāk jau uz Garkalni. Vēl pirms pilsētas robežas sķērsošanas nedaudz pēc pulksten 1:00 jāieslēdz arī lukturis. Izdziestot pilsētas gaismām, piezogas arī pirmās pārdomas par to, ko gan es te tagad viens nakts melnumā tā skrienu. Viengās gaismas oāzes bez apdzīvotajām vietām ir skrienošie biedri un kontrolpunkti, kuros brīvprātīgie nodrošina ar uzkodām un siltu tēju. Satiksme uz Siguldas šoejas vēl ir diezgan intensīva. Sava luktura gaismā beidzot pamanu priekšā skrienošo vestīšu atspīdumu. Pēc kāda laika arī noķeru divus priekšā skrienošos - Anduli un Aigaru ar kuriem, tad tuvojamies Garkalnei, kur pie 22 km ir iekārtots pirmais kontrolpunkts.
Pārsvarā pirmajos kontrolpunktos ir saldāka pārtika - banani, apelsīni, rozīnes, cepumi. Kaut kas no tā visa nedaudz tiek apēsts un atri vien dodamies tālāk. Nekāda noguruma vēl nav un ķermenis nemaz neizrāda nekādas noguruma pazīmes un miegainību, jo ir diezgan spirgts laiks. Ir daži grādi plusā.
Otrais kontrolpunkts ir pie 35 km. Uz to aizskrējām kopā ar Aigaru un pēdējos km pieaicinot līdzi arī Almu. Nekas tāds ļoti interesants pa ceļam nenotiek. Notiek sarunas un laiks paiet. Pēc leģendas otrais kontrolpunkts tiek arī sasniegts pēc B plāna, kas man paredz finiša laiku uz 11:30-12:00 stundu robežās, kas gan ir diezgan optimistisks plāns. Šeit es sāku ļoti intensīvi dzert diezgan daudz tējas, jo sistēmā esošais sporta dzeriens ir par saldu un šķebina. Uzkavējos te 10 minūtes un iestiprinos kārtīgi. Aigars ar Almu negaida kamēr sāks salt un dodas projām ātrāk. Es vēl izmantoju brīdi un apmeklēju zaļo pieturu. Te kontrolpunktā ierodas arī Ņergu četrotne, kas tiaki palēnām kāpina tempu. Viņiem tad pievienojos uz nākamajiem kilometriem un Murjāņu kāpuma pieveikšana notiek tādā tempā, ka šķiet, ka asfalts un šoseja skrien pretīm gluži kā melnā bante sporta klubos. Pirms KP3 noķeram arī Aigaru un Almu.
Trešais kontrolpunkts Raganā ir diezgan tuvu salīdzinoši ar iepriekšējo (9km) - jau 44 km pieveikti. Kontrolpunktā pieejami arī SiS batonini un kafija, kā ekstra pie jau minēta galda satura. Te atkal ieturamies. Ilgi gan nevar, jo ilgāk par 5 minūtem dīkstāves un sāk salt, jo bez kustības nav siltuma, kuru izstrādā organisms. Paņemu līdzi tukšajā pudelītē tēju, lai ir ko pa ceļam padzerties, bez sporta dzeriena. Tēja arī labi aizdzen miegu. Un tad nākamais kontrolpunkts atkal tikai pēc 20 km apmēram pie 63 km Braslā. Temps mūsu piecotnei diezgan raits un mērķa rezultāts ir 12 stundas. Kilometri tiek pieveikti, un sāk jau aust gaismiņa. Es modrībai beidzot izvelku mp3 playeri un piekabinu pie mazās tumbiņas, lai mūzika tiek visiem. Tā arī labāk, jo var arvien dzirdēt apkārtējās skaņas. Ap septiņiem jau var droši izslēgt lukturi. Kamēr čammājos Ņergas ir atrāvušies un nākas iedzīt viņus, līdz ar ko aizrit 2 ātrākie kilometri trasē - zem 5 min/km. Te arī paskrienu garām dažiem skrējējiem un dāmu līderei. Ar Artūro atceramies skaistā saullēkta vietu stafetes veida duatlonā 2012 gadā, kad šo maršrutu jau vienreiz veicām. Klāt ir arī jau 60 pieveiktie kilometri un kaut gan tempu turēt varu asfalta stampāšana mana skajas ir diezgan pabeigusi, tāpēc atvados no kompānijas un pāreju uz soļojuma daļu. Uzvelku siltākus cimdus un džemperi. Vējš no mugurpuses šķiet ir pieņēmies spēkā un nemaz nav patīkami silts. Dažus kilometrus līdz kontrolpunktam ejot mani apdzen daži vēlarvien skrienoši dalībnieki, kuri nesen tika apsteigti. Pirms paša kontrolpunta uz Braslas kaislīgs bļitkotājs vēl urbj āliņgus, kaut arī ledus kārtu klāj jau krietna ūdens kārta. Beidzot kontrolpunktos skrējēji tiek ietīti segā, lai siltām, kamēr vini uztankojas. Pēdējie 3 kontrolpunkti jau ar maizīti un marinētiem gurķīšiem. Uzpildu savu tējas pudelīti un škietami pienācīgi paēdis dodos talāk, pat neņemdams līdzi neko no tā satura, ko nosūtīju uz šo kontrolpunktu, jo vēl nebiju apēdis visus somā esošos batoniņus. Trasē jau pavadītas 7,5h un priekšā vairs tikai maratona distance jāpieveic, kas gan lielākoties tiks soļota un ar vēl priekšā esošajiem diviem kontrolpunktiem aizņems vēl teju 6,5h. Tikai doma par distances garumu un trasē pavadāmo laiku mani nemaz nenomoka.
Soļojumā ir silti un sāk uzmākties miegs. Redzu pazīstamas vietas no 2012 gada pasākuma, kā arī dažas esmu salicis nepareizā secībā. Tā es izmisīgi gaidīju Straupes gotiņu, kuras tur nemaz vairs nebija, bet bija divas citas. Straupē uz brīdi piestāju autobus apieturā, lai noģērbtu džemperi, jo nelielais lietus šķita mitējies un biju apņēmies ik kilometru paskriet un tādā kombinācijā bija gana silts. Man nedaudz priekšā bija pirmā dāmu līdere Dace ar kuru labu laiku mainoties vietām mērojam ceļu no 4 līdz pat 6 kontrolpunktam.
Piektajā kontrolpunkta atkal sega, tēja. Beidzot uzēdu arī maizi. Tad medu ar maizi. Tā ēšana arī notiek pēc sajūtām. Kaut ko apēd, pagaidi, apēd vēl kaut ko. Steigas nekādas man nav. Tad pēc tādas atpūtas iekusties un kādu brīdi var nosoļot diezgan raitā solī. Kontrolpuntos varēja arī atsēsties krēslā, no kura gan piecelties jau bija pagrūti.
Sestais kontrolpunkts tika sasniegts jau pēdējos 5 km soļojot kopā ar kadu nedaudz vairāk sagurušu likteņa biedru, kuram šis bija pirmais tik garas distances izaicinājums. Sasniedzot kontrolpunktu sieviešu līdere jau bija gabalā, mani noķēra arī otrās vietas īpašniece, bet es saģērbos atkal siltāk, jo pēdējso 13 km biju apņēmies ļoti raitā solī tikai soļot. Šajā kontrolpunktā vēl apēdu vienu no pieejamajiem Cielavas gabaliem. Bieži pa ceļam uzpīpināja garām braucošās automašīnas. Tur bija gan trases tiesneši, gan vienkārši atbalstītāji. Kļuva arī saulaināks un tad jau noskaņojums uzlabojas. Lai arī labā kāja jūtas vairāk samocījusies, tad tomēr sāku rēķināt kādā tempā jāturpina, lai finišētu vēl zem 14h atzīmes.
Pie Kocēniem pat piedzīvoju satraucošu ainu. Man priekšā autobusa pieturā apstājas auto, kas pēc krāsas un formas gluži kā kontrolpunktā esošais. un no mašīnas izlec vīrietis, kas tērpies šortos, t-kreklā un cepurītē. Prāts ir noguris un nedomā loģiski līdzi, tāpēc es nodomāju, ka Babītes Čīngons būs nolēmis dažus pēdējos kilometrus man piebiedroties un paskriet. Tāds patiesi sataucošs moments, bet nu pietuvojoties viņiem sapratu, ka kāds bija atvests uz autobusu un ar mani tam nav nekāda sakara. Varēju vismaz uzelpot, jo varēju arvien mierīgā solī turpināt savu soļojumu.
Pēc aprēķiniem sapratu, ka pēdējie 3-4 km būs tomēr jāskrien. Kā tad neskriesi, ka esi pilsetā un cilvēki skatās. Kaut gan īstenībā Valmierieši sagaidīja ļoti klusi, pat finiša tiesneši tik pēdēja brīdi pamanīja manu ierašanos un leca ārā no krūmiem. Un tā šajā aprēķinu drāmā pilsetā ieejot uz staba pamanīju reklāmu ar saturu "Būt vai nebūt". Tas lika pasmaidīt par likteņa ironiju. Arī mūzikas atskaņotās uz to brīdi bija izvēlējies tādu iedvesmojošāku dziesmu. Pēdējais km tāds uz emociju fona, kā pie mana pirmā maratona finiša taisnes. Tā ka pat asaras riešas acīs par to, ka beidzot esi sasniedzis finišu. Finišs notiek ar roku pieskaroties baznīcas durvju kliņķim, ko izdarīt man atgādināja tiesneši.
Finišā atdodu GPS sekošanas iekārtu un atgūstu iemaksāto evakuatora naudu. Uzreiz tika man pasniegta strūdele un Piena Spēka kefīrs. Strūdele tika ātri vien iznīcināta, bet kefīrs nedaudz vēlāk nočūkstēja uz 'sakarsētajam oglēm'. Tā kā finišā starp tiesnešiem ir liepājnieki, tad arī šodien Valmierā ļoti vējains. Uzreiz arī tiku aizvizināts uz Baiļiem (3km no centra), kur varēja ieiet dušā un pārģērbties un dalīties iespaidos ar finišējušajiem dalībniekiem un sagurušajiem brīvpratīgajiem. Visi cīnījās ar miegu. Cits guļot, ciks vēl nomodā esot. Gaidījām 18:00 paredzēto apbalvošanas ceremoniju. Kaut kas tika apēsts, bet ierastās vēlmes apēst jebko pat tā īsti nebija, kā tas pēc garajām ultrām ir pieredzēts. Iespējams savlaicīga informētība bija ļāvusi organismas laicīgi uzkrāt rezerves, jo nosveroties secināju, ka kaut kur ir pazaudēts tikai 1kg, kas gan meklēšanā izsludināts netika. Tā vēl turpināja arī ierasties līdz apbalvošanai vēlīnākie finišētāji. Jāteic, ka vislielākā cieņa ir pret tiem, kuri trase pavadīja vēl vairak laika un sasniedza finišu neskatoties pat uz 22h.
Apbalvošanā, katram ika pa diplomam ar foto no reģistrācijas un finiša laiku un vietu, kā arī uz diploma ir trases ātrākais laiks un tā īpašnieka paraksts.
Organizatoriskā puse.
Lieliski noorganizēts pasākums. Varbūt tāpēc, ka organizeja un brīvprātīgo lomu pildīja paši skrējēji, bet priekš šāda gargabala jutos, kā gliemezis pieczvaigžņu viesnīcā. Ja ņem vēra kontrolpunktu esamību, tad var domāt arī par daudz labāku finiša laiku.
Ekipējums un proviants.
Ir vairaki faktori, kas jaņem vērā. Sākot jau ar apģērbu, kas piemērots laika prognozei uz konkrēto datumu, faktam ka var nākties pariet soļos. Tāpēc ir jādomā, kā jebkurā situācija justies komfortabli un saudzīgi pret veslību.
Otrs faktors ir uzturs. Gada sākumā garajos (30-40km) treniņos esmu izticis ar graudu batoniņiem, tāpēc arī šoreiz bija doma dzīvot uz tiem, taču organizatru piedavājums bija tik dāsns, ka neapēdu pat pusi.
Svarīgs aspekts arī tam, cik kg domājat staipīt līdzi. Mana soma svēra 6 km pirms es pārskatīju tās saturu un 5 kg pēc satura pārskatīšanas. tas tāpat ir daudz Izvērtējot iespējas trasē var teikt, ka svaru varēja samazināt līdz pat 2-3 kg apjoma, kas ir diezgan būtiski. Aŗī no līdzpaņemtajiem 2,5 l dziras biju pamanījies izdzert tikai nedaudz vairak par 1l.
Pārdomas pēc ...
Škiet, ka fiziski es būtu izturējis, bet kājas teica, ka labāk viņas taupīt un daļu distanci tomēr veikt soļojot. Vairāk jāpiedomā ko un kurā brīdi uzēst, jo biežī bija tādi kā enerģijas uzplaisknījumi un tiklīdz vēders tukšs tā arī rodas doma, ka jāuzpildās un kādu brīdi jāpakustās mierīgākā tempā.
40 h no miega līdz miegam ar mērenu fizisko slodzi. Arī tas ir iespējams. Nedomāju, ka ieteicams.
8. marta retrospektīva
Šis būs viens no 50 gladiatoru stāstiem. Mans stāsts. Pusnaktī pēc kopbildes tika dots starts un ievērojot CSN sākās ceļojums. Pilsetā ātri vien sanāca sadalīties grupiņās, jo ātrākie skrējēji paspēja krustojumos pārskriet ātrāk, bet citi gaidīja, kad atkal no jauna iedegsies zaļā gaisma. Tā es kaut kur pa vidu grupai un pat vairāk aizmugurē devos cauri pusei Rīgas pa Brīvības ielu virzienā uz Juglu. Temps dēļ luksaforiem nevienmērīgs, bet komfortabls man. Tādam gargabalam, gan nedaudz par ātru, bet es vienmēr saku - kamēr vari skrien!
Pie t/c Alfa Linda uzmundrina, ka nu jau vairs tikai 100 km palikuši. Pēc Juglas pie kanāla pārkārtojamies uz ceļa kreiso pusi un pa veloceliņu jaturpina uz Berģu pusi un tālāk jau uz Garkalni. Vēl pirms pilsētas robežas sķērsošanas nedaudz pēc pulksten 1:00 jāieslēdz arī lukturis. Izdziestot pilsētas gaismām, piezogas arī pirmās pārdomas par to, ko gan es te tagad viens nakts melnumā tā skrienu. Viengās gaismas oāzes bez apdzīvotajām vietām ir skrienošie biedri un kontrolpunkti, kuros brīvprātīgie nodrošina ar uzkodām un siltu tēju. Satiksme uz Siguldas šoejas vēl ir diezgan intensīva. Sava luktura gaismā beidzot pamanu priekšā skrienošo vestīšu atspīdumu. Pēc kāda laika arī noķeru divus priekšā skrienošos - Anduli un Aigaru ar kuriem, tad tuvojamies Garkalnei, kur pie 22 km ir iekārtots pirmais kontrolpunkts.
Pārsvarā pirmajos kontrolpunktos ir saldāka pārtika - banani, apelsīni, rozīnes, cepumi. Kaut kas no tā visa nedaudz tiek apēsts un atri vien dodamies tālāk. Nekāda noguruma vēl nav un ķermenis nemaz neizrāda nekādas noguruma pazīmes un miegainību, jo ir diezgan spirgts laiks. Ir daži grādi plusā.
Otrais kontrolpunkts ir pie 35 km. Uz to aizskrējām kopā ar Aigaru un pēdējos km pieaicinot līdzi arī Almu. Nekas tāds ļoti interesants pa ceļam nenotiek. Notiek sarunas un laiks paiet. Pēc leģendas otrais kontrolpunkts tiek arī sasniegts pēc B plāna, kas man paredz finiša laiku uz 11:30-12:00 stundu robežās, kas gan ir diezgan optimistisks plāns. Šeit es sāku ļoti intensīvi dzert diezgan daudz tējas, jo sistēmā esošais sporta dzeriens ir par saldu un šķebina. Uzkavējos te 10 minūtes un iestiprinos kārtīgi. Aigars ar Almu negaida kamēr sāks salt un dodas projām ātrāk. Es vēl izmantoju brīdi un apmeklēju zaļo pieturu. Te kontrolpunktā ierodas arī Ņergu četrotne, kas tiaki palēnām kāpina tempu. Viņiem tad pievienojos uz nākamajiem kilometriem un Murjāņu kāpuma pieveikšana notiek tādā tempā, ka šķiet, ka asfalts un šoseja skrien pretīm gluži kā melnā bante sporta klubos. Pirms KP3 noķeram arī Aigaru un Almu.
Trešais kontrolpunkts Raganā ir diezgan tuvu salīdzinoši ar iepriekšējo (9km) - jau 44 km pieveikti. Kontrolpunktā pieejami arī SiS batonini un kafija, kā ekstra pie jau minēta galda satura. Te atkal ieturamies. Ilgi gan nevar, jo ilgāk par 5 minūtem dīkstāves un sāk salt, jo bez kustības nav siltuma, kuru izstrādā organisms. Paņemu līdzi tukšajā pudelītē tēju, lai ir ko pa ceļam padzerties, bez sporta dzeriena. Tēja arī labi aizdzen miegu. Un tad nākamais kontrolpunkts atkal tikai pēc 20 km apmēram pie 63 km Braslā. Temps mūsu piecotnei diezgan raits un mērķa rezultāts ir 12 stundas. Kilometri tiek pieveikti, un sāk jau aust gaismiņa. Es modrībai beidzot izvelku mp3 playeri un piekabinu pie mazās tumbiņas, lai mūzika tiek visiem. Tā arī labāk, jo var arvien dzirdēt apkārtējās skaņas. Ap septiņiem jau var droši izslēgt lukturi. Kamēr čammājos Ņergas ir atrāvušies un nākas iedzīt viņus, līdz ar ko aizrit 2 ātrākie kilometri trasē - zem 5 min/km. Te arī paskrienu garām dažiem skrējējiem un dāmu līderei. Ar Artūro atceramies skaistā saullēkta vietu stafetes veida duatlonā 2012 gadā, kad šo maršrutu jau vienreiz veicām. Klāt ir arī jau 60 pieveiktie kilometri un kaut gan tempu turēt varu asfalta stampāšana mana skajas ir diezgan pabeigusi, tāpēc atvados no kompānijas un pāreju uz soļojuma daļu. Uzvelku siltākus cimdus un džemperi. Vējš no mugurpuses šķiet ir pieņēmies spēkā un nemaz nav patīkami silts. Dažus kilometrus līdz kontrolpunktam ejot mani apdzen daži vēlarvien skrienoši dalībnieki, kuri nesen tika apsteigti. Pirms paša kontrolpunta uz Braslas kaislīgs bļitkotājs vēl urbj āliņgus, kaut arī ledus kārtu klāj jau krietna ūdens kārta. Beidzot kontrolpunktos skrējēji tiek ietīti segā, lai siltām, kamēr vini uztankojas. Pēdējie 3 kontrolpunkti jau ar maizīti un marinētiem gurķīšiem. Uzpildu savu tējas pudelīti un škietami pienācīgi paēdis dodos talāk, pat neņemdams līdzi neko no tā satura, ko nosūtīju uz šo kontrolpunktu, jo vēl nebiju apēdis visus somā esošos batoniņus. Trasē jau pavadītas 7,5h un priekšā vairs tikai maratona distance jāpieveic, kas gan lielākoties tiks soļota un ar vēl priekšā esošajiem diviem kontrolpunktiem aizņems vēl teju 6,5h. Tikai doma par distances garumu un trasē pavadāmo laiku mani nemaz nenomoka.
 |
| Straupes baltaļas. Jo brūnaļas vairs tur nav. |
Piektajā kontrolpunkta atkal sega, tēja. Beidzot uzēdu arī maizi. Tad medu ar maizi. Tā ēšana arī notiek pēc sajūtām. Kaut ko apēd, pagaidi, apēd vēl kaut ko. Steigas nekādas man nav. Tad pēc tādas atpūtas iekusties un kādu brīdi var nosoļot diezgan raitā solī. Kontrolpuntos varēja arī atsēsties krēslā, no kura gan piecelties jau bija pagrūti.
 |
| Šo bildi sarūpēja vietējie, kuri arī savulaik mērojuši šo distanci. |
Pie Kocēniem pat piedzīvoju satraucošu ainu. Man priekšā autobusa pieturā apstājas auto, kas pēc krāsas un formas gluži kā kontrolpunktā esošais. un no mašīnas izlec vīrietis, kas tērpies šortos, t-kreklā un cepurītē. Prāts ir noguris un nedomā loģiski līdzi, tāpēc es nodomāju, ka Babītes Čīngons būs nolēmis dažus pēdējos kilometrus man piebiedroties un paskriet. Tāds patiesi sataucošs moments, bet nu pietuvojoties viņiem sapratu, ka kāds bija atvests uz autobusu un ar mani tam nav nekāda sakara. Varēju vismaz uzelpot, jo varēju arvien mierīgā solī turpināt savu soļojumu.
Pēc aprēķiniem sapratu, ka pēdējie 3-4 km būs tomēr jāskrien. Kā tad neskriesi, ka esi pilsetā un cilvēki skatās. Kaut gan īstenībā Valmierieši sagaidīja ļoti klusi, pat finiša tiesneši tik pēdēja brīdi pamanīja manu ierašanos un leca ārā no krūmiem. Un tā šajā aprēķinu drāmā pilsetā ieejot uz staba pamanīju reklāmu ar saturu "Būt vai nebūt". Tas lika pasmaidīt par likteņa ironiju. Arī mūzikas atskaņotās uz to brīdi bija izvēlējies tādu iedvesmojošāku dziesmu. Pēdējais km tāds uz emociju fona, kā pie mana pirmā maratona finiša taisnes. Tā ka pat asaras riešas acīs par to, ka beidzot esi sasniedzis finišu. Finišs notiek ar roku pieskaroties baznīcas durvju kliņķim, ko izdarīt man atgādināja tiesneši.
 |
| U meņa vse dokumenti v parjadke |
Apbalvošanā, katram ika pa diplomam ar foto no reģistrācijas un finiša laiku un vietu, kā arī uz diploma ir trases ātrākais laiks un tā īpašnieka paraksts.
 |
| Man garšo kefīrs. |
Organizatoriskā puse.
Lieliski noorganizēts pasākums. Varbūt tāpēc, ka organizeja un brīvprātīgo lomu pildīja paši skrējēji, bet priekš šāda gargabala jutos, kā gliemezis pieczvaigžņu viesnīcā. Ja ņem vēra kontrolpunktu esamību, tad var domāt arī par daudz labāku finiša laiku.
Ekipējums un proviants.
Ir vairaki faktori, kas jaņem vērā. Sākot jau ar apģērbu, kas piemērots laika prognozei uz konkrēto datumu, faktam ka var nākties pariet soļos. Tāpēc ir jādomā, kā jebkurā situācija justies komfortabli un saudzīgi pret veslību.
Otrs faktors ir uzturs. Gada sākumā garajos (30-40km) treniņos esmu izticis ar graudu batoniņiem, tāpēc arī šoreiz bija doma dzīvot uz tiem, taču organizatru piedavājums bija tik dāsns, ka neapēdu pat pusi.
Svarīgs aspekts arī tam, cik kg domājat staipīt līdzi. Mana soma svēra 6 km pirms es pārskatīju tās saturu un 5 kg pēc satura pārskatīšanas. tas tāpat ir daudz Izvērtējot iespējas trasē var teikt, ka svaru varēja samazināt līdz pat 2-3 kg apjoma, kas ir diezgan būtiski. Aŗī no līdzpaņemtajiem 2,5 l dziras biju pamanījies izdzert tikai nedaudz vairak par 1l.
Pārdomas pēc ...
Škiet, ka fiziski es būtu izturējis, bet kājas teica, ka labāk viņas taupīt un daļu distanci tomēr veikt soļojot. Vairāk jāpiedomā ko un kurā brīdi uzēst, jo biežī bija tādi kā enerģijas uzplaisknījumi un tiklīdz vēders tukšs tā arī rodas doma, ka jāuzpildās un kādu brīdi jāpakustās mierīgākā tempā.
40 h no miega līdz miegam ar mērenu fizisko slodzi. Arī tas ir iespējams. Nedomāju, ka ieteicams.
Kā tas beidzās?
Svētdienas rīts pēc kārtīgas miega devas baudot tēju no krūzītes pēc kuras es aizskrēju. Katrs kilometrs, katrā malkā ik dienu. Ārā spīd saule, ir jutams pavasaris. Laiks kustēties aktīvāk un jau pēc mēneša satikties Rēzeknes pusmaratonā.
 |
| Kāpēc tieši Valmiera? :) |
Nedaudz vairāk par leģendāro skrējiensoļojumu: http://www.noskrien.lv/simana-vilinajums/
