Galerijas Rīga Jūrmalas pusmaratons 2013

Šis būs kārtējais stāsts ne par skriešanu. Aiz muguras pirms nedēļās Valmierā noskrietais maratons uz 4 h turot tempu. Tā vien šķiet ka sevis pēc un rezultāta pēc es Valmierā gribētu vien skriet, kad maratonskrējēju skaits sasniegtu kādu pustūkstoti. Bet līdz tam laikam vēl tāls ceļš ejams un ir turpmākajiem gadien noskatīti maratoni gan Igaunijā (Tartu), gan Somijā (Helsinkos, Turku). Bet pirms gada kopā ar Artūru vēl pirms 8 no rīta devāmies ar velo Jurmalas virzienā, lai atbalstītu pusmaratona skrējējus. Pats neskŗeju pirms gada, jo biju apaukstējies. Tāpēc paņēmu todien līdzi divus termosus ar tēju, jo laiks nekāds siltais vairs ar nebija. Atbalstījām un devāmies pēcpusdienā mājup. Todien daudziem skrējējiem krita personiskie rekordi, ko nosvinējam vienā no Jomas ielas krodziņiem.

Šogad es atkal nolēmu neskriet, jo nākamajā dienā jāskrien Priekuļu mini-trail, kas pagājušo gadu arī gāja secen. Bet aizbraukt ar velo atbalstīt gan nolēmu. Šoreiz jau somas saturs optimāls. Viena puslitrīgā zaļā tēja. Un neilgi pirms 9 devos Jūrmalas virzienā. Šim skrējienam ir viens no ātrākajiem startiem - 10:00. Nedaudz pa ceļam līņāja un pez 5 minūtem 10 biju klat lai nofilmētu startu. Pēc tam sekoju līdzi trasē kluba biedriem tos atbalstot. gadījās aŗi beidzot uz plākšņu trotuāra pārsist cauru velo riepu. Bija neliela tehniskā pauze. Interesanti ka visas MTB sezonas laikā ar kameram problēmas neradās. Pēc finišā jūrmala bija krieti vēsīgs, jo pūta vējš un galu gala ir jau rudens. Un neviļus pusdienu sektorā atstaju savas velo acenes ar caurspīdīgajiem stikliem. Laiakm jau laiks citam modelim.

Tā kā vēl līņāja bet bija cerība, ka līt beigs, tad atceļā devos pa jau iemīto taciņu uz Vārnukroga balto kāpu, kura mīt klusuma ieskauts skats. Šoreiz paņēmu līdzi fototehniku, lai iemūžinātu (kamēr vien Gūgles serveri turēsies virs ūdens) pirms gada redzēto. Klusumu aizpildīja vējš un lietus, bet miers tur mīt.

"Klusums ir šeit, bet miera sajūta ir tur."

"Klusums ir šeit, bet miera sajūta ir tur." - tā es domāju braucot caur mežu no Priedaines uz Vārnukrogu, jo patiesībā jau skats, kuru es taisījos nobaudīt bija uz upi un meža posmu kurā es tobrīd atrados. Un pēc šī pitstopa pārmaiņas pēc nevienu priedi uz pleca šogad mežā nepaņēmu. Devos caur Spilvi uz Babīti. Pa ceļam atkal iekadrējot pirms gada ceļmalā redzēto simbolu.

Pagājušā gadā ieraudzītais QR kods arvien turpat. Kādu info tas sevī ietver nav zināms.

Rīgā iebraucu pa velocelinu gar dzelzceļu pie Imantas. Un pārmaiņas pēc izmetu citu loku pa rudenīgo Rīgu. Un arvien secinu, ka pilsēta ir interesanta savā arhitektūrā un pilsētvidē. Finišējot caur Lucavsalu un centrāltirgu velodatora rādījums ir 78.87 km. Diena škiet ir izdevusies un Rīgā spīd saule. ir jāuztaisa vakariņas, lai svētdien baudītu Priekuļu takas skrienot un aizvadot vienu no pēdējiem taku treniņiem (ar zīmīgu pozitīvo kāpumu summu) Somijai.

Šogad atadu sev vēl vienu klusuma un miera vietu.
Biju te dienu pirms Valmieras maratona un sapratu, ka arī 5.oktobrī
mani sagaidīs līdžīgs skats, tikai tas būs 900 km tālu prom.