Pludmales skrējiens Nr2.

"Var izklausīties mazliet jocīgi vai nepatiesi, bet skrienot, skrienot un skrienot tu visu tāpat nesasniegsi." (Prāta Vētra - Viss ir tieši tā kā Tu vēlies)

Viena no nedēļas nogalēm, kad esmu izvēlējies nepiedalīties sacensībās. Ir plāns doties Kurzemes jūrmalas apmeklējumā un tad paciemoties kādā no vējainajām pilsētām. Bet nedēļai skrienot savu gaitu sapratu, ka plāns nerealizēsies. Sapratu, ka palikšu Rīgā, tāpēc nācās domāt ko citu garajam treniņam. Uz brīdi apsvēru 50 km sacensības Daugavpilī, bet tā braukšana uz Daugavpili un apļošana, un asfalts tomēr neargumentēja šogad gana pietiekami. Otra ideja vienkāršāka - aizbraukt līdz Engurei un gar pludmali noskriet līdz Lielupei. Kopā 56 km.

Piektdienas vakarā sacepu kaudzi ar kartupeļu pankūkam, kuras tad bija man "pasta party" vietā. Nolēmu, ka jāizguļas un izbraukšana nevis 7:00, bet 9:20 no Rīgas. Soma un mantas sakrāmētas jau vakarā atbilstoši laika prognozei un iespējām trases malā, kādā no Jūrmalas ciemiem, uztankoties. Kaut gan tāpat paņēmu ar rezervīti. No rīta vēl brokastīs apēdu tās pašas pankūkas un daļu atstāju vakariņās, kad pēc finiša apetīte būs pavisam citos debesu augstumos. 9:20 biju jau autobusā, kurš veda uz starta vietu. Pa ceļam paklausījos radio SWH un guvu papildus iedvesmu skrējienam (Eminem jauno dziesmu Survival, par kuru uzreiz nodomāju, ka tā ir CrossFit sacensību dziesma, kuru spēlē stadionos, kuros notiek sacensības, cik nu par šo sportisko nodarbi dzirdēts), jo godīgi sakot nebija sajūtas, ka šodien būtu jāpieveic paredzētā distance. Bet diena saulaina tā kā nekādu šķēršļu, lai dotos ceļā. Pie Engures robežas izlecu vienu pieturu ātrāk, tāpēc nācās paieties kādu gabaliņu līdz startam. Engurē esmu pirmo reizi. Pretī nāk tūrisma informācijas stabs ar kuru apsveicinos un izlasu īsu Engures, jeb zušu ciema vēsturi. Starp citu esmu pavisam netālu no Latvijas trešā lielākā ezera - Engures ezera, kuram var apskriet apkārt, kādu citu reizi labā kompānijā.

Nonācis līdz molam uzņemu papildus foto, apēdu banānu, novelku vienu no liekajām kreklu kārtām, paziņoju sociālajos tīklos par piedzīvojuma sākumu un dodos ceļā.

Informācija par Enguri

Starta līnija. Pilns ar aļģēm no jūras.

Engures viens no diviem moliem.

Ceļš ved pretīm saulei - tieši uz dienvidiem (kā kanādiešu seriālā, ko reiz rādīja pa LNT). Pirmie 500 metri cauri niedrājam pa taku. Izskatās, ka cauri netikt, bet taku var atrast. Tad skatam paveras kādas 7 laivas, kuras noenkurotas turpat netālu no krasta. Laiku pa laikam krasta malā arī būs kāda laiva, kurai būs jāgriež ceļš. Pie 4 km pirmā urga, kura trauc savus ūdeņus uz jūru. Te arī nedaudz neskrienams, bet pārsvarā pamatne diezgan cieta un viļņi šodien tik bieži neskrien pie kājām apsveicināties. Pie 5km pamanu sauļojamies trīs meitenes. Pēc laiciņa nonāku pie ūdens torņa un kādas attālāk no juras esošas antenas. Pa kreisi kur paveras skats vien redzams Rīgas jūras līcis un līcīša beigas pie Ragciema bākas. Tur kaut kur būs pusmaratons, bet tagad tik jāturpina. 

Mazais jūras pūķis

Tur mežā ir liels pūķis.

Jau ap kādu 7 km izdodas arvien biežāk sastapt cilvēkus un krasts kļūst gan lēzenāks, gan platāks un nav jaskrien pa slīpo daļu, bet gan pa līdzenu un plakanu virsmu. Jau pie 10 km esmu Plieņciemā pie kāpas. Šajā vietā pirms gada nonācu, kad pirmo reizi mēģināju iekarot šo jūrmalas distanci dodoties ceļā vēl rīta melnumā pēc negulētas nakts. Par to arī var atrast stāstu manā emuārā. Nākamā urga kurai tieku pari vienā solī. Ceļš iegriežas vairāk uz austrumiem un no ziemeļu puses, no jūras var sākt just vēju, kurš visu laiku bija no mugurpuses. Nez kāpēc temps ir pieaudzis līdz 5:10-5:15 min/km. Tā aizskrien nākamie 5-6 km, kad jau sāku domāt par Lāčupītes šķēsošanu Klapkalnciemā. Šķiet pie Apšu ciema jūras krastā redzu lielisku vietu kur nonākt uz rīta kafiju vai nopelnītu alus kausu, kad no Lielupes pretējā virzienā varētu būt pieveikta maratona distance.

Pie Lāčupītes apstājos, jo šaurākā vieta ir 2m plata un kedas slapināt vēl negribu. Arī nost tās vilkt negribu. Bet to tak var pārlekt. Ar 30 metru ieskrējienu pietiek un esmu pāri, kaut gan piezemēšanas kājas papēdis nav sajūsmā. un tad pamanu trepes jūras krastā. Krasts lielākoties ir dažus metrus augsts un laiku pa laikam šādas kāpnes līdz Ragciemam vēl redzēšu daudz. Nolēmu, ka jāuzkāp un jāizlasa informatīvais dēlis. Noskrieti jau 17.68 km. Un tad Tavu pārsteigumu - esmu nonācis pirātu un laupītāju nostūrī un uz "gausās jūdzes". Te būs jāatgriežas ar ciskudrilli un jāizpēta rūpīgāk apkārtne. Starp citu pa augšu izskatījās, ka iet labi iemīta taciņa gan treila skrējienam, gan velo mīļotājiem.

Pirātu un laupītāju rajončikas - "Gausā jūdze"

Šo tik pamanīju lejup kāpjot.

Iekodis banānu un nedaudz pasocializējies dodos tālāk. Cilvēki sastopami ik pēc pus kilometra. Bet pludmale nav īpaši apdzīvota. Un jau pēc 23 km esmu sasniedzis Ragciema raga bāku. Skatam paveras Jūrmalas līcis, laivas Ragciemā un rodas sagurums. Tas laikam no ātrā tempa. Pa priekšu aizbrauc divi riteņbraucēji. Un tā nolemju nedaudz iepauzēt un atvēsināt kājas jūrā. Ideali - arī soliņš juras krastā uz kura piesēst. Apēdu graudu batoniņu - dažas mīkstās iguņu končas Drako. Manu mierīgo sēdēšanu patraucē pensionāru kvartets. Esmu kaut kur pretīm Ragciemam. Nolemju turpmākos x kilometrus veikt pa baso. Pludmale gan kā reiz kļuvusi tam nepiemērota. Atkal aļģes un sīki šķautņaini akmeņi. Kaut gan secinu, ka laikus noāvu kedas. Priekšā urga, kas savieno Kaņiera ezeru ar jūru. Dabūju brist pāri. Pārliecinos, ka savai somai varu piekabināt kedas tā kā tās netraucē skriešanu. Temps ir samazinājies un skriet ir vieglāk. Kādu nepilnu kilometru ložņāju gar jūras malu pa aļģem. Sajūtas ir neaprakstamas, bet cita ceļa nav. Sastopu savā ceļā kaiteri. Skrienu par tādu nelielu līcīti un kaut kur pie Lapmežciema sastopu krāšņu kāzu pāri, kas nolēmis iemūžnāt skaisto mirkli juras krastā. Es ar viņus iemužīnāju mirkli vēlāk.

Kāzu mirklis ar viesiem un molu.

Pieveikti jau ap 30 km. Skrienas labi un domāju par kadu pauzi drīzumā. Sasniedzu pirmo labiekārtoto pludmali, kura arī tāda kā nelielā mazā līcītī. Pēc 36.37 km kad esmu apdzinis kādu nūjotāju, nesteidzīgu skrējēju es atkal atvēsinu kājas. Esmu nonācis civilizācijā. Jūras krastā pirmā telts, kurā dodos iekšā pēc provianta. Pieveikti arī basie 10 km. Kādu brīdi atpūšos un atkal socializējos. Skatam cik vien tālu  var redzēt paveras vienveidīgs skats. Ielocīts juras krasts ar baltām būdiņām, kur pārģērbties un zilas miskastes. Cilvēku jau sen ir daudz. Daudzi brauc ar velo, citi satinušies dvieļos, kā uz ziemu.

Nolēmu papildināt ūdens krājumus.

Kedas uz vadžā

 Pēc pauzes dodos tālāk. Galvā divi nogriežņi. Vispirms 5km līdz maratona distancei un tad varbūt vēl 6 km līdz basajam pusmaratonam. Nezinu kā bet vienveidībā maratona distanci sasniedzu diezgan ātri. Bet jau neilgi pirms finiša sāku prātot, ka jāatvesina kā balva ir kājas un laikam basie kilometri šodien jābeidz. Tulznas un uzberzumus nejmanu, bet sāk kļūt nekomfortabli. Tā arī finišēju starp divām miskastēm. Noskatīju veldzēdamies mazu zāļainu cinīti uz kura piesēst un apcerēt savas gaitas nākamajām stundām. Saguruma nav, nekas nesāp. Bet ir sācies morālais treniņš. Vēlreiz paraugos uz to vienveidīgo krasta līniju. Vēl 14 km? Bez kompānijas? Nē, paldies man pietiks ar maratonu. Kārtīgi atpūtos, secināju ka esmu tieši Mellužos un vielciens nav tālu, kā tas būtu sasniedzot Lielupi, kur līdz Lielupes dzelzsceļa stacijai ir krietns gabals atpakaļ veicams. Uzzīmēju smiltīs finiša līniju, uzvilku sausu kreklu un devos mājup, atstājot nepieveiktos kilometrus kādai citai "Pludmales patruļas" sērijai.
Vilciens pēc 15 minūtēm. Nopirku biļeti un 18:00 jau biju Rīgā ar labi padarīta darba sajūtu, apziņu, ka lai arī ir sagurums, tad viss ir savās vietās un potenciālu vēlmi aizbraukt svētdien uz LSC sacensībam atbalstīt pazīstamos vai pat noskriet 5 km distanci. Vilcienā vēl nodomāju, ka trasei kļūstot vienveidīgai ātri vien var nonākt pie vēlmes neturpināt, ja esi viens pats ar kilometriem. Maratona distance ir labs ceļa gals pie kura apstāties - līdz nākamai reizei. Maratons pieveikts ar 26 km ar apaviem un finišēts ar 16 basajiem kilometriem.

Finiša līnija

Ekipējums: 2l ūdens dzeršanas sistēmā un elektrolīta "koncentrāts" 0.6l jostā. Divi banāni, dažas končas, viens graudu batoniņš un 3 proteīna/ogļhidrātu batoniņi (divi palika pāri). Pa ceļam uzpildījos ar saldējumu un papildus 1l ūdens. Pāri palika elektrolītu dzēriens, ko pitstopā pašķaidīju ar ūdeni, jo doma bija, ka ir man tīrs ūdens dzeršanas sistēmā līdzi un elektrolīts mazajā pudelē, bet sanāca tik salds, ka bija ātri vien jāuzdzer no sistēmas, lai nešķebinātu. Kājās skrienamūzas pieguļošās, kas pāri celim un 2011 gada Skrien Latvija krekls, cepurīte un Asics kedas. Datēju trasi ar Garmin.