Galerijas Rīga Jūrmalas pusmaratons 2013

Šis būs kārtējais stāsts ne par skriešanu. Aiz muguras pirms nedēļās Valmierā noskrietais maratons uz 4 h turot tempu. Tā vien šķiet ka sevis pēc un rezultāta pēc es Valmierā gribētu vien skriet, kad maratonskrējēju skaits sasniegtu kādu pustūkstoti. Bet līdz tam laikam vēl tāls ceļš ejams un ir turpmākajiem gadien noskatīti maratoni gan Igaunijā (Tartu), gan Somijā (Helsinkos, Turku). Bet pirms gada kopā ar Artūru vēl pirms 8 no rīta devāmies ar velo Jurmalas virzienā, lai atbalstītu pusmaratona skrējējus. Pats neskŗeju pirms gada, jo biju apaukstējies. Tāpēc paņēmu todien līdzi divus termosus ar tēju, jo laiks nekāds siltais vairs ar nebija. Atbalstījām un devāmies pēcpusdienā mājup. Todien daudziem skrējējiem krita personiskie rekordi, ko nosvinējam vienā no Jomas ielas krodziņiem.

Šogad es atkal nolēmu neskriet, jo nākamajā dienā jāskrien Priekuļu mini-trail, kas pagājušo gadu arī gāja secen. Bet aizbraukt ar velo atbalstīt gan nolēmu. Šoreiz jau somas saturs optimāls. Viena puslitrīgā zaļā tēja. Un neilgi pirms 9 devos Jūrmalas virzienā. Šim skrējienam ir viens no ātrākajiem startiem - 10:00. Nedaudz pa ceļam līņāja un pez 5 minūtem 10 biju klat lai nofilmētu startu. Pēc tam sekoju līdzi trasē kluba biedriem tos atbalstot. gadījās aŗi beidzot uz plākšņu trotuāra pārsist cauru velo riepu. Bija neliela tehniskā pauze. Interesanti ka visas MTB sezonas laikā ar kameram problēmas neradās. Pēc finišā jūrmala bija krieti vēsīgs, jo pūta vējš un galu gala ir jau rudens. Un neviļus pusdienu sektorā atstaju savas velo acenes ar caurspīdīgajiem stikliem. Laiakm jau laiks citam modelim.

Tā kā vēl līņāja bet bija cerība, ka līt beigs, tad atceļā devos pa jau iemīto taciņu uz Vārnukroga balto kāpu, kura mīt klusuma ieskauts skats. Šoreiz paņēmu līdzi fototehniku, lai iemūžinātu (kamēr vien Gūgles serveri turēsies virs ūdens) pirms gada redzēto. Klusumu aizpildīja vējš un lietus, bet miers tur mīt.

"Klusums ir šeit, bet miera sajūta ir tur."

"Klusums ir šeit, bet miera sajūta ir tur." - tā es domāju braucot caur mežu no Priedaines uz Vārnukrogu, jo patiesībā jau skats, kuru es taisījos nobaudīt bija uz upi un meža posmu kurā es tobrīd atrados. Un pēc šī pitstopa pārmaiņas pēc nevienu priedi uz pleca šogad mežā nepaņēmu. Devos caur Spilvi uz Babīti. Pa ceļam atkal iekadrējot pirms gada ceļmalā redzēto simbolu.

Pagājušā gadā ieraudzītais QR kods arvien turpat. Kādu info tas sevī ietver nav zināms.

Rīgā iebraucu pa velocelinu gar dzelzceļu pie Imantas. Un pārmaiņas pēc izmetu citu loku pa rudenīgo Rīgu. Un arvien secinu, ka pilsēta ir interesanta savā arhitektūrā un pilsētvidē. Finišējot caur Lucavsalu un centrāltirgu velodatora rādījums ir 78.87 km. Diena škiet ir izdevusies un Rīgā spīd saule. ir jāuztaisa vakariņas, lai svētdien baudītu Priekuļu takas skrienot un aizvadot vienu no pēdējiem taku treniņiem (ar zīmīgu pozitīvo kāpumu summu) Somijai.

Šogad atadu sev vēl vienu klusuma un miera vietu.
Biju te dienu pirms Valmieras maratona un sapratu, ka arī 5.oktobrī
mani sagaidīs līdžīgs skats, tikai tas būs 900 km tālu prom.

Pludmales skrējiens Nr2.

"Var izklausīties mazliet jocīgi vai nepatiesi, bet skrienot, skrienot un skrienot tu visu tāpat nesasniegsi." (Prāta Vētra - Viss ir tieši tā kā Tu vēlies)

Viena no nedēļas nogalēm, kad esmu izvēlējies nepiedalīties sacensībās. Ir plāns doties Kurzemes jūrmalas apmeklējumā un tad paciemoties kādā no vējainajām pilsētām. Bet nedēļai skrienot savu gaitu sapratu, ka plāns nerealizēsies. Sapratu, ka palikšu Rīgā, tāpēc nācās domāt ko citu garajam treniņam. Uz brīdi apsvēru 50 km sacensības Daugavpilī, bet tā braukšana uz Daugavpili un apļošana, un asfalts tomēr neargumentēja šogad gana pietiekami. Otra ideja vienkāršāka - aizbraukt līdz Engurei un gar pludmali noskriet līdz Lielupei. Kopā 56 km.

Piektdienas vakarā sacepu kaudzi ar kartupeļu pankūkam, kuras tad bija man "pasta party" vietā. Nolēmu, ka jāizguļas un izbraukšana nevis 7:00, bet 9:20 no Rīgas. Soma un mantas sakrāmētas jau vakarā atbilstoši laika prognozei un iespējām trases malā, kādā no Jūrmalas ciemiem, uztankoties. Kaut gan tāpat paņēmu ar rezervīti. No rīta vēl brokastīs apēdu tās pašas pankūkas un daļu atstāju vakariņās, kad pēc finiša apetīte būs pavisam citos debesu augstumos. 9:20 biju jau autobusā, kurš veda uz starta vietu. Pa ceļam paklausījos radio SWH un guvu papildus iedvesmu skrējienam (Eminem jauno dziesmu Survival, par kuru uzreiz nodomāju, ka tā ir CrossFit sacensību dziesma, kuru spēlē stadionos, kuros notiek sacensības, cik nu par šo sportisko nodarbi dzirdēts), jo godīgi sakot nebija sajūtas, ka šodien būtu jāpieveic paredzētā distance. Bet diena saulaina tā kā nekādu šķēršļu, lai dotos ceļā. Pie Engures robežas izlecu vienu pieturu ātrāk, tāpēc nācās paieties kādu gabaliņu līdz startam. Engurē esmu pirmo reizi. Pretī nāk tūrisma informācijas stabs ar kuru apsveicinos un izlasu īsu Engures, jeb zušu ciema vēsturi. Starp citu esmu pavisam netālu no Latvijas trešā lielākā ezera - Engures ezera, kuram var apskriet apkārt, kādu citu reizi labā kompānijā.

Nonācis līdz molam uzņemu papildus foto, apēdu banānu, novelku vienu no liekajām kreklu kārtām, paziņoju sociālajos tīklos par piedzīvojuma sākumu un dodos ceļā.

Informācija par Enguri

Starta līnija. Pilns ar aļģēm no jūras.

Engures viens no diviem moliem.

Ceļš ved pretīm saulei - tieši uz dienvidiem (kā kanādiešu seriālā, ko reiz rādīja pa LNT). Pirmie 500 metri cauri niedrājam pa taku. Izskatās, ka cauri netikt, bet taku var atrast. Tad skatam paveras kādas 7 laivas, kuras noenkurotas turpat netālu no krasta. Laiku pa laikam krasta malā arī būs kāda laiva, kurai būs jāgriež ceļš. Pie 4 km pirmā urga, kura trauc savus ūdeņus uz jūru. Te arī nedaudz neskrienams, bet pārsvarā pamatne diezgan cieta un viļņi šodien tik bieži neskrien pie kājām apsveicināties. Pie 5km pamanu sauļojamies trīs meitenes. Pēc laiciņa nonāku pie ūdens torņa un kādas attālāk no juras esošas antenas. Pa kreisi kur paveras skats vien redzams Rīgas jūras līcis un līcīša beigas pie Ragciema bākas. Tur kaut kur būs pusmaratons, bet tagad tik jāturpina. 

Mazais jūras pūķis

Tur mežā ir liels pūķis.

Jau ap kādu 7 km izdodas arvien biežāk sastapt cilvēkus un krasts kļūst gan lēzenāks, gan platāks un nav jaskrien pa slīpo daļu, bet gan pa līdzenu un plakanu virsmu. Jau pie 10 km esmu Plieņciemā pie kāpas. Šajā vietā pirms gada nonācu, kad pirmo reizi mēģināju iekarot šo jūrmalas distanci dodoties ceļā vēl rīta melnumā pēc negulētas nakts. Par to arī var atrast stāstu manā emuārā. Nākamā urga kurai tieku pari vienā solī. Ceļš iegriežas vairāk uz austrumiem un no ziemeļu puses, no jūras var sākt just vēju, kurš visu laiku bija no mugurpuses. Nez kāpēc temps ir pieaudzis līdz 5:10-5:15 min/km. Tā aizskrien nākamie 5-6 km, kad jau sāku domāt par Lāčupītes šķēsošanu Klapkalnciemā. Šķiet pie Apšu ciema jūras krastā redzu lielisku vietu kur nonākt uz rīta kafiju vai nopelnītu alus kausu, kad no Lielupes pretējā virzienā varētu būt pieveikta maratona distance.

Pie Lāčupītes apstājos, jo šaurākā vieta ir 2m plata un kedas slapināt vēl negribu. Arī nost tās vilkt negribu. Bet to tak var pārlekt. Ar 30 metru ieskrējienu pietiek un esmu pāri, kaut gan piezemēšanas kājas papēdis nav sajūsmā. un tad pamanu trepes jūras krastā. Krasts lielākoties ir dažus metrus augsts un laiku pa laikam šādas kāpnes līdz Ragciemam vēl redzēšu daudz. Nolēmu, ka jāuzkāp un jāizlasa informatīvais dēlis. Noskrieti jau 17.68 km. Un tad Tavu pārsteigumu - esmu nonācis pirātu un laupītāju nostūrī un uz "gausās jūdzes". Te būs jāatgriežas ar ciskudrilli un jāizpēta rūpīgāk apkārtne. Starp citu pa augšu izskatījās, ka iet labi iemīta taciņa gan treila skrējienam, gan velo mīļotājiem.

Pirātu un laupītāju rajončikas - "Gausā jūdze"

Šo tik pamanīju lejup kāpjot.

Iekodis banānu un nedaudz pasocializējies dodos tālāk. Cilvēki sastopami ik pēc pus kilometra. Bet pludmale nav īpaši apdzīvota. Un jau pēc 23 km esmu sasniedzis Ragciema raga bāku. Skatam paveras Jūrmalas līcis, laivas Ragciemā un rodas sagurums. Tas laikam no ātrā tempa. Pa priekšu aizbrauc divi riteņbraucēji. Un tā nolemju nedaudz iepauzēt un atvēsināt kājas jūrā. Ideali - arī soliņš juras krastā uz kura piesēst. Apēdu graudu batoniņu - dažas mīkstās iguņu končas Drako. Manu mierīgo sēdēšanu patraucē pensionāru kvartets. Esmu kaut kur pretīm Ragciemam. Nolemju turpmākos x kilometrus veikt pa baso. Pludmale gan kā reiz kļuvusi tam nepiemērota. Atkal aļģes un sīki šķautņaini akmeņi. Kaut gan secinu, ka laikus noāvu kedas. Priekšā urga, kas savieno Kaņiera ezeru ar jūru. Dabūju brist pāri. Pārliecinos, ka savai somai varu piekabināt kedas tā kā tās netraucē skriešanu. Temps ir samazinājies un skriet ir vieglāk. Kādu nepilnu kilometru ložņāju gar jūras malu pa aļģem. Sajūtas ir neaprakstamas, bet cita ceļa nav. Sastopu savā ceļā kaiteri. Skrienu par tādu nelielu līcīti un kaut kur pie Lapmežciema sastopu krāšņu kāzu pāri, kas nolēmis iemūžnāt skaisto mirkli juras krastā. Es ar viņus iemužīnāju mirkli vēlāk.

Kāzu mirklis ar viesiem un molu.

Pieveikti jau ap 30 km. Skrienas labi un domāju par kadu pauzi drīzumā. Sasniedzu pirmo labiekārtoto pludmali, kura arī tāda kā nelielā mazā līcītī. Pēc 36.37 km kad esmu apdzinis kādu nūjotāju, nesteidzīgu skrējēju es atkal atvēsinu kājas. Esmu nonācis civilizācijā. Jūras krastā pirmā telts, kurā dodos iekšā pēc provianta. Pieveikti arī basie 10 km. Kādu brīdi atpūšos un atkal socializējos. Skatam cik vien tālu  var redzēt paveras vienveidīgs skats. Ielocīts juras krasts ar baltām būdiņām, kur pārģērbties un zilas miskastes. Cilvēku jau sen ir daudz. Daudzi brauc ar velo, citi satinušies dvieļos, kā uz ziemu.

Nolēmu papildināt ūdens krājumus.

Kedas uz vadžā

 Pēc pauzes dodos tālāk. Galvā divi nogriežņi. Vispirms 5km līdz maratona distancei un tad varbūt vēl 6 km līdz basajam pusmaratonam. Nezinu kā bet vienveidībā maratona distanci sasniedzu diezgan ātri. Bet jau neilgi pirms finiša sāku prātot, ka jāatvesina kā balva ir kājas un laikam basie kilometri šodien jābeidz. Tulznas un uzberzumus nejmanu, bet sāk kļūt nekomfortabli. Tā arī finišēju starp divām miskastēm. Noskatīju veldzēdamies mazu zāļainu cinīti uz kura piesēst un apcerēt savas gaitas nākamajām stundām. Saguruma nav, nekas nesāp. Bet ir sācies morālais treniņš. Vēlreiz paraugos uz to vienveidīgo krasta līniju. Vēl 14 km? Bez kompānijas? Nē, paldies man pietiks ar maratonu. Kārtīgi atpūtos, secināju ka esmu tieši Mellužos un vielciens nav tālu, kā tas būtu sasniedzot Lielupi, kur līdz Lielupes dzelzsceļa stacijai ir krietns gabals atpakaļ veicams. Uzzīmēju smiltīs finiša līniju, uzvilku sausu kreklu un devos mājup, atstājot nepieveiktos kilometrus kādai citai "Pludmales patruļas" sērijai.
Vilciens pēc 15 minūtēm. Nopirku biļeti un 18:00 jau biju Rīgā ar labi padarīta darba sajūtu, apziņu, ka lai arī ir sagurums, tad viss ir savās vietās un potenciālu vēlmi aizbraukt svētdien uz LSC sacensībam atbalstīt pazīstamos vai pat noskriet 5 km distanci. Vilcienā vēl nodomāju, ka trasei kļūstot vienveidīgai ātri vien var nonākt pie vēlmes neturpināt, ja esi viens pats ar kilometriem. Maratona distance ir labs ceļa gals pie kura apstāties - līdz nākamai reizei. Maratons pieveikts ar 26 km ar apaviem un finišēts ar 16 basajiem kilometriem.

Finiša līnija

Ekipējums: 2l ūdens dzeršanas sistēmā un elektrolīta "koncentrāts" 0.6l jostā. Divi banāni, dažas končas, viens graudu batoniņš un 3 proteīna/ogļhidrātu batoniņi (divi palika pāri). Pa ceļam uzpildījos ar saldējumu un papildus 1l ūdens. Pāri palika elektrolītu dzēriens, ko pitstopā pašķaidīju ar ūdeni, jo doma bija, ka ir man tīrs ūdens dzeršanas sistēmā līdzi un elektrolīts mazajā pudelē, bet sanāca tik salds, ka bija ātri vien jāuzdzer no sistēmas, lai nešķebinātu. Kājās skrienamūzas pieguļošās, kas pāri celim un 2011 gada Skrien Latvija krekls, cepurīte un Asics kedas. Datēju trasi ar Garmin.

Jūrmalas pusmaratons no fanu zonas

6:50 Modinātājs. Tējas pagatavošana, līdzņemamās maizītes, brokastis. SMS komandas biedram.
8:15 Esam ceļā.
9:00 Imanta, Maxima, atkal brokastis un esam ceļā.
9:45 Esam jau notikumu epicentrā.
10:00 Starts. Fanu zonā viss notiek. Ar velo arī eskortējām jaunu personisko regordu uzstādītājus, lai nav garlaicīgi garā posmā.
12:00 Burzinš finiša zonā, pusdienas un došanās "īstās pusdienās" uz Jomas ielas kādu no daudzajām skaistajām vietām.
16:10 Atsveicināmies Dzintaru stacijā no skrējējiem un dodamies meklēt Balto kāpu, kas Lielās upes krastā pie Buļļupes. Rimi un pirmās vakariņas.
17:30 Bez liekas maldīšanās sēžam kāpas smailē. Miers un klusums. Vakariņas. Un ainava kura paveras tāda, ko varētu likt uz 10 Ls banknotes, ja tur jau nebūtu Daugavas loku. Lielupes loks tātad. (Otra šogad mīļākā vieta, kur esmu bijis.)
xx:xx Atceļā tiek uz pleciņa paņemta neliela priede. Kalnos neatlaidiet stūri nevienā brīdī. Tālāk jau atceļš Babītes virzienā.
18:16 Imantā neizdodas sakontaktēt jauno VSK noskrien biedru, lai nodotu nozīmīti (droši vien ka skrien).
18:40 Dzegužkalns - augstākais punkts Rīgā. Pauze un saturīgas sarunas par Latvijas piejūras pilsētām un mūziku. (Man uzmācās doma, ka dienai punkts uz I būtu labs ar kādas teātra izrādes apmeklējumu, kas sen nav darīts, bet ... diena jau beidzas.) Vēl negadījums ar trotuāru, kas arī beizās laimīgi.
19:40 Pēdējie metri pirms RIMI, pēdējā atsveicināšanas šodien un uz mājām, kur mani sagaidīja kaimiņienes veselīgās vakariņas.

Krāsas

21:00 Tiek uztaisīta tēja + Stroh Jaagertee ar citronu, jo jau no rīta kakls ir paziņojis par to, ka rudens sezona ir iestājusies. Apsveicu visus ar 22. septembra ekvinokciju. Redentiņis Latvijas sētās un laukos ieripojis 14:49 pēc vietējā laika.
21:34 Tiek publicēts šis bloga ieraksts.

Dienas piezīmes:

• Pietrūka kompānijā Gunas (un viņas fočika). Nenobildētie objekti: skats no baltās kāpas, QR kods pie kādas lauku mājas, kas kopējā ainavā radīja kontrastu šaja dabas nostūrī netālu no Babītes.
• Pusmaratonisti pirmo apli veic ātrak nekā 10 km skrējēji. Pusmaratonisti mēdz aŗi nomaldīties un noskriet garāku distanci.
• Tualetes apmeklējums Jūrmalā maksā 20 santīmu, bet kaķi tur ir par brīvu.
• Diena pavadīta pilnasinīgi ... un rīt beidzot svētdiena pēc ilgiem laikiem.

Izdzīvošana pie 26 kilometru garas distances.

Dzīvē nav nejaušību un ir veselais saprāts.

Viena no lietām, kuru gribu izdarīt tuvākā gada laikā, ir basām kājām (Varētu arī ne basām, bet ar basam foršāk.) noskriet Latvijas pludmales robežu. Ne vienā diena, ne vienā piegajienā skrienot n-tas dienas pēc kārtas, bet vienkārši noskriet. Vienu, divus, četrdesmit kilometrus.  Sākotnējais plāns bija 11. augusta (sestdienas) dienā agri (6-7) no rīta aizbraukt ar vilcienu līdz Jūrmalai (Lielupes stacijai) un mierīgā treniņa tempa pievarēt attālumu līdz Engurei un tad vēl kādus 12 km jau pa dažāda seguma ceļiem līdz atpūtas vietai pie Mecenieku ezera (pēc Googles kartes tas ir Brizules ezers, kas arī visu nojauca.). Kopā šajā skrējienā (un iespējams arī soļojumā) būtu pieveikti aptuveni 60 km

Sanāca tā, ka uz Mucenieku bija jādodas vēlā piektdienas vakarā, kad sapratu arī, ka Rīgā man jābūt tā vai tā atpakaļ sestdienā. Nekas jau steidzams nav jādara, bet meditatīvos nolūkos, intuīcija saka, ka jābūt atpakaļ. Tad nu pēc nesenā Valmieras varoņdarba prātā ātri tapa plāns - starts pusnaktī no ezera pa nezināmu lauku ceļu maršrutu ar aptuvenu cerību izskriet uz Enguri. Draugi, protams, tādu lietu (skriet naktī) nepieļāva un kārtīgi nodūmūjies pie ugunskura startēju 4:40 ar jau svīstošu gaismiņu pie apvāršņa un draudīgiem mākoņiem pamalēs. Lieki piebilst, ka šonakt nav gulēts. Tā nu ar galvas lukturīti, vienā termo kreklā un pa virsu tam uzvilktā skriešanas kreklā, šortos, kedās un uz pleca 2l soma ar izotonisko dzerienu, 12 Nestle 40g batoniņiem un 1,5l tīra ūdens devos meklēt ceļu. 

Jau pirmajos krūmos spīdēja kaut kādas zaļas acis un nākama mirkli cēlu šķersoja aitu bars. Sākot skriet uzreiz paliek silti, jo atšķirībā no divu nedēļu senas pagātnes naktī vairs tikai +9 grādi (7:40 Apšu ciemā rādīs +13). Starp citu šo kļūdu aprēķinos par temperatūras svārstībām, sapratu baucot vilcienā uz Tukumu, kad jau vairs atpakaļceļa nebija. Līdzi arī kompass un pēc tā redzu ka pirmie 7 km mani ved vairāk uz ziemeļrietumiem nekā ziemeļiem. Pie 7 km mans lauku ceļs sastopas ar kādu pēc nozīmes nozīmīgāku ceļu. Esmu Rideļos. Pēc nepilna kilometra esmu uz Jūrmalas - Talsu šosejas un zīme rāda, ka līdz Jūrmalai 39 km. Tas man nemaz nepatīk. Mierīgi skrienu gar ceļa malu. Pabrauc garām dažas mašīnas, pirmais autobuss un sētmalēs ierejās suņi. 

Pie 16 km beidzot esmu pie pagrieziena uz Enguri. Līdz Engurei 7km. Nē, paldies! Šodien nē, jo tas ir ne pa ceļam, bet jau tā kā atpakaļ skrienot, nevis uz Jūrmalas pusi. Līdz jūrai gribu jau kādus 5km, jo gribas skriet basām kājam, bet zinu, ka ceļš pietuvosies jūrai un tad arī kādā brīdī piekļūšu līcim, tāpēc Engrurei saku šoreiz paldies. Uz doto brīdi skrienas labi, apēdu batoniņu un tik skrienu. Silti arī ir. Dehidrāciaj tiek monitorēta ik pec 10 km. Un rau Plieņciema (bija man versijas arī Ploņciems un Plakanciems) teju pusmaratons jau pieveikt un tieku līdz jūrai pie Plieņciema kāpas. Skats neiepriecina. Viļņi bango, jūrā vairākās vietās līst un uz krastu tieši virsū stūrē liels mākonis. Ja skrien tad vēl ir silti, bet stāvet nedrīkst.

Aizsūtu dažus sms par savu statusu un sāku skriet gar pludmali vēl kedās. Uzreiz pie pirmās mazās tērcītes kedas novelku un aiziet baskājis. Neesmu noskrējis pat puskilometru, kad sak līņāt. Uz brīdi apstajos un uzvelku Drogās pirkto lietus "maisiņu". Esmu pie kaut kādas kempinga vietas un te atstāju arī savas rokās nesamās dzērienu pudeles, kuras jau tukšas. Apēdu vēl vienu batoniņu un saprotu, ka kedas jāaun atpakal, jo paliek arvien vēsaks un gar jūru šodien nav piemērota diena un apģerbs, lai skrietu. 

Dodos šosejas virziena cauri kempingam. Atsāku laika un kilometru atskaiti. Izskrienu cauri Apšu ciemam, bet lietus sāk kļūt arvien uzmācīgāks un lai nenonāktu pilnīgi izmurkušas žurkas stadijā (jo rezerves apgerba nav), tad savā maisiņā tinos, ka nu varu un pēc 5 km atkal pauzēju un nolienu mežā, kur pastaigas solī eju pa taku, domādams par mitrajām kedam, nepadošanos, nesagatavotību, liekajiem kilometriem pirms Engures pagrieziena, to, kā vispār taku skrējiena garajās distances var izdzīvot un to, ka mājas gribu vannu un siltu tēju. Vispār tas viss tobrīd ap kadiem pulksten 8 no rīta likās nožēlojami. Jau kuro reizi apjautu koptreniņu spēku, kad kopā iespējams gāzt kalnus.

Un tā pa taciņu, kurai vienā puse ir Lāčupīte aiz kuras bargi šņāca jūra, bet otrā netālu atrodas šoseja nogāju kādu kilometru, līdz taka izveda uz šosejas Klapkalnciemā pie autobusa pieturas. Līst arvien. Un piegājis apskatīties cikos un uz kurieni mani kāds gribēs tik skaistu rīta agrumā aizvest, redzu, ka pēc 4 minūtem būs klat autobuss uz Rīgu. Ar to kosmoss bija runājis. Savīstīju savu lietus maisiņu, iekodu batoniņu un iekāpu busā. Pusi ceļa nocīnījos ar vieglu miega komu, līdz pie Salu tilta sāku rosīties, lai možums atgriežas. Arvien ožu pēc kūpinājuma. Izsoļot cauri Rīgai līdz mājām, bija nedaudz auksti un arī grūti, jo pēc aktivitātes, kuru pabeidzu negaidīti nedabūju izstaipīties. Šitas bumerangs atgriezīsies. Un lieki piebilst, ka dažus kilometrus pēc Klapkalnciema lietus nebija lijis ne lāsītes līdz pat Rīgai. Tatad nebūtu tie liekie kilometri, nebutu lietus ... miega gan tapat trūktu, bet ar sausām kājām un domām labāk skrienas.

Kaut arī dzimuši lai skrietu. Jāskrien ir savam priekam vai pēc sava medījuma. Un lai pasākums butu priecīgs ir kārtīgi jāizguļas, jāizpēta laika apstākļi un attiecīgi jāsagatavojas. Un jāpaķer līdzi kāds skriešanas entuziasts.

Dzīvē nav nejaušību un ir veselais saprāts.