Izdzīvošana pie 26 kilometru garas distances.

Dzīvē nav nejaušību un ir veselais saprāts.

Viena no lietām, kuru gribu izdarīt tuvākā gada laikā, ir basām kājām (Varētu arī ne basām, bet ar basam foršāk.) noskriet Latvijas pludmales robežu. Ne vienā diena, ne vienā piegajienā skrienot n-tas dienas pēc kārtas, bet vienkārši noskriet. Vienu, divus, četrdesmit kilometrus.  Sākotnējais plāns bija 11. augusta (sestdienas) dienā agri (6-7) no rīta aizbraukt ar vilcienu līdz Jūrmalai (Lielupes stacijai) un mierīgā treniņa tempa pievarēt attālumu līdz Engurei un tad vēl kādus 12 km jau pa dažāda seguma ceļiem līdz atpūtas vietai pie Mecenieku ezera (pēc Googles kartes tas ir Brizules ezers, kas arī visu nojauca.). Kopā šajā skrējienā (un iespējams arī soļojumā) būtu pieveikti aptuveni 60 km

Sanāca tā, ka uz Mucenieku bija jādodas vēlā piektdienas vakarā, kad sapratu arī, ka Rīgā man jābūt tā vai tā atpakaļ sestdienā. Nekas jau steidzams nav jādara, bet meditatīvos nolūkos, intuīcija saka, ka jābūt atpakaļ. Tad nu pēc nesenā Valmieras varoņdarba prātā ātri tapa plāns - starts pusnaktī no ezera pa nezināmu lauku ceļu maršrutu ar aptuvenu cerību izskriet uz Enguri. Draugi, protams, tādu lietu (skriet naktī) nepieļāva un kārtīgi nodūmūjies pie ugunskura startēju 4:40 ar jau svīstošu gaismiņu pie apvāršņa un draudīgiem mākoņiem pamalēs. Lieki piebilst, ka šonakt nav gulēts. Tā nu ar galvas lukturīti, vienā termo kreklā un pa virsu tam uzvilktā skriešanas kreklā, šortos, kedās un uz pleca 2l soma ar izotonisko dzerienu, 12 Nestle 40g batoniņiem un 1,5l tīra ūdens devos meklēt ceļu. 

Jau pirmajos krūmos spīdēja kaut kādas zaļas acis un nākama mirkli cēlu šķersoja aitu bars. Sākot skriet uzreiz paliek silti, jo atšķirībā no divu nedēļu senas pagātnes naktī vairs tikai +9 grādi (7:40 Apšu ciemā rādīs +13). Starp citu šo kļūdu aprēķinos par temperatūras svārstībām, sapratu baucot vilcienā uz Tukumu, kad jau vairs atpakaļceļa nebija. Līdzi arī kompass un pēc tā redzu ka pirmie 7 km mani ved vairāk uz ziemeļrietumiem nekā ziemeļiem. Pie 7 km mans lauku ceļs sastopas ar kādu pēc nozīmes nozīmīgāku ceļu. Esmu Rideļos. Pēc nepilna kilometra esmu uz Jūrmalas - Talsu šosejas un zīme rāda, ka līdz Jūrmalai 39 km. Tas man nemaz nepatīk. Mierīgi skrienu gar ceļa malu. Pabrauc garām dažas mašīnas, pirmais autobuss un sētmalēs ierejās suņi. 

Pie 16 km beidzot esmu pie pagrieziena uz Enguri. Līdz Engurei 7km. Nē, paldies! Šodien nē, jo tas ir ne pa ceļam, bet jau tā kā atpakaļ skrienot, nevis uz Jūrmalas pusi. Līdz jūrai gribu jau kādus 5km, jo gribas skriet basām kājam, bet zinu, ka ceļš pietuvosies jūrai un tad arī kādā brīdī piekļūšu līcim, tāpēc Engrurei saku šoreiz paldies. Uz doto brīdi skrienas labi, apēdu batoniņu un tik skrienu. Silti arī ir. Dehidrāciaj tiek monitorēta ik pec 10 km. Un rau Plieņciema (bija man versijas arī Ploņciems un Plakanciems) teju pusmaratons jau pieveikt un tieku līdz jūrai pie Plieņciema kāpas. Skats neiepriecina. Viļņi bango, jūrā vairākās vietās līst un uz krastu tieši virsū stūrē liels mākonis. Ja skrien tad vēl ir silti, bet stāvet nedrīkst.

Aizsūtu dažus sms par savu statusu un sāku skriet gar pludmali vēl kedās. Uzreiz pie pirmās mazās tērcītes kedas novelku un aiziet baskājis. Neesmu noskrējis pat puskilometru, kad sak līņāt. Uz brīdi apstajos un uzvelku Drogās pirkto lietus "maisiņu". Esmu pie kaut kādas kempinga vietas un te atstāju arī savas rokās nesamās dzērienu pudeles, kuras jau tukšas. Apēdu vēl vienu batoniņu un saprotu, ka kedas jāaun atpakal, jo paliek arvien vēsaks un gar jūru šodien nav piemērota diena un apģerbs, lai skrietu. 

Dodos šosejas virziena cauri kempingam. Atsāku laika un kilometru atskaiti. Izskrienu cauri Apšu ciemam, bet lietus sāk kļūt arvien uzmācīgāks un lai nenonāktu pilnīgi izmurkušas žurkas stadijā (jo rezerves apgerba nav), tad savā maisiņā tinos, ka nu varu un pēc 5 km atkal pauzēju un nolienu mežā, kur pastaigas solī eju pa taku, domādams par mitrajām kedam, nepadošanos, nesagatavotību, liekajiem kilometriem pirms Engures pagrieziena, to, kā vispār taku skrējiena garajās distances var izdzīvot un to, ka mājas gribu vannu un siltu tēju. Vispār tas viss tobrīd ap kadiem pulksten 8 no rīta likās nožēlojami. Jau kuro reizi apjautu koptreniņu spēku, kad kopā iespējams gāzt kalnus.

Un tā pa taciņu, kurai vienā puse ir Lāčupīte aiz kuras bargi šņāca jūra, bet otrā netālu atrodas šoseja nogāju kādu kilometru, līdz taka izveda uz šosejas Klapkalnciemā pie autobusa pieturas. Līst arvien. Un piegājis apskatīties cikos un uz kurieni mani kāds gribēs tik skaistu rīta agrumā aizvest, redzu, ka pēc 4 minūtem būs klat autobuss uz Rīgu. Ar to kosmoss bija runājis. Savīstīju savu lietus maisiņu, iekodu batoniņu un iekāpu busā. Pusi ceļa nocīnījos ar vieglu miega komu, līdz pie Salu tilta sāku rosīties, lai možums atgriežas. Arvien ožu pēc kūpinājuma. Izsoļot cauri Rīgai līdz mājām, bija nedaudz auksti un arī grūti, jo pēc aktivitātes, kuru pabeidzu negaidīti nedabūju izstaipīties. Šitas bumerangs atgriezīsies. Un lieki piebilst, ka dažus kilometrus pēc Klapkalnciema lietus nebija lijis ne lāsītes līdz pat Rīgai. Tatad nebūtu tie liekie kilometri, nebutu lietus ... miega gan tapat trūktu, bet ar sausām kājām un domām labāk skrienas.

Kaut arī dzimuši lai skrietu. Jāskrien ir savam priekam vai pēc sava medījuma. Un lai pasākums butu priecīgs ir kārtīgi jāizguļas, jāizpēta laika apstākļi un attiecīgi jāsagatavojas. Un jāpaķer līdzi kāds skriešanas entuziasts.

Dzīvē nav nejaušību un ir veselais saprāts.