Ko saka lapsa? - Cēsu rogainings 12h

Skriešanas sezona noslēdzās jau ar Ozolnieku pusmaratonu. SKM tika vērots no malas un vispār jau likās, ka varētu sākt sildīt dīvānu, ja vien man tāds mājās būtu. Bet tā kā noskrien.lv kalendarā laiku pa laikam ielūkojos un tur paradās pa kādam interesantam notikumam, tad fakts, ka vēl šogad ir iespēja pamēģinat jau 12 h rogainingu un iegūt orientēšanās pieredzi naktī likās gana vilinošs, lai par savu interesi pieticīgi izteiktos diskusiju sadaļā, kas beigu beigās noformējās, kā 3 cilvēku komanda Mix grupā ar nosaukumu - "Eža kažociņš".  Es, kaimiņš Kristaps un LāsmaO.

Nekāda atpūta sestdienā doties uz rogainingu nav. Pa nakti bija samēra slikts naktsmiers un agri no rīta miegu patrauceja uz ielas aurojošā tauta. Tā nu ar nedēļas laikā uzkrātu un uz tās beigām pieaugošu miega trūkumu (kuru saldi izgulēšu uz svētdienu) 6:00 atslēdzu modinātāju un devos brokastot. Viss pārējais, kas attiecas uz sacensībām bija sagādāts un sakartots iepriekšējos vakaros. Nedaudz pēc 8:00 jau esam Cēsīs. Sacensību centrs iekārtojies pamatskolā, kur jau valda rosība. Pārģerbjos un gaidu kad 9:00 tiks dots starts sacensību kartēm. Kartes novietotas pie skolas ārsienas. Jau pirmā maza sacensība ir to paņemšana. Komplektā 5 laminētas kartes (tas gan nenozīmē, ka lietus laikā karte paliek pilnība sausa), numuri, piespraudes, piemiņas lietas. Katram komadas dalībniekam pa kartei un vienu mēs izmantojam plānošanai. Tiek izmantota jau pielietota diedziņa tehnika un piespraudes, lai atzīmētu visus kontrolpunktus. Tādu dieziņu gan jasagatavo laicīgi. Tiesa mērogs bija pēc sākotnejā biletena informacijas, bet tas lietas būtību nemainīja. Šoreiz arī izmantoju jau iepriekšejā reizē pielietoto tehniku un katras vērtību grupas kontrolpunktus atzīmējot savā krāsā tā iegūstot labāk pārskatāmu kopainu par vērtīgo puntku atrašanās vietu. Kad maršruts saplānots un izdomāti alternatīvie maršruti, tad visi pārzīmējam plānu savās kartēs. Tad jau arī pulkstenis tuvojas 10:00 un dodamies uz startu. Apmēram puse distances būs pa gaismu un otra puse jau pa tumsu, kā arī kā jauka dāvana un veldze no Kurzemes tuvojas lietus, kas sola sākties ap 16:00 un līt līdz pusnaktij.

Sākotnējais plāns

10:00 Tiek dots starts gan 6 h, gan 12 h distances dalībiekiem. Lielās masas dodas DR virrzienā un mēs arī. Pirmos 2 KP var pat īpaši nemeklēt, bet skriet kopā ar masu.
1 KP - Nepagāja ne 10 minutes, kad esam klāt ar nelielu līkumu. KP novietots pie tornīša. Vēl jau esam pilsētā. Tālāk seko došanas uz Gaujas tiltu un izvēlamies taisnāko, bet ne ātrāko un lēzenāko maršrutu.

2 KP - Tas ir kāpiens vienā no pampakiem. Gana vienkārši un gana ātri.

3 KP - Kamēr uz šo skrējām paspējām vairākas reizes ielūkoties kartē līdz jau tikuši pavisam tuvu KP tajā iečekojāmies kopā ar vēl daudziem citiem dalībniekiem.

4 KP - Atmiņā palicis ar to, ka aizskrējam ar diezgan lielu līkumu, bet pats punkts atradās pampaka virsotnē.
5 KP - atradām jau veiksmīgāk, jo kartē redzamais un dabā redzamais sakrita.
6 KP - Tiek satikts pirmais un vienīgais meža dzīvnieks, kas 15 m attālumā un perpendikulāri mūsu skriešanas virzienam, skrējā meklēt savu ikdienišķo KP. Nav skaidrs versijas vai tā bija stirna vai alnis. Pašu punktu sasniedzām bez aizķeršanās un tas atradās ļoti ainaviskā vietā ar soliņu. Te arī pirmā mazā otro brokastu pauze ar graudu batoniņu. Šeit esam priekšā plānam par 30 minūtēm. Jā, saplānoju, ka gaisa līnijas ik piecus km veiksim aptuveni stundu.
7 KP - Uz šo punktu aizskrējām pa stigām nevis gar Gaujas krastu un sasniedzām to arī diezgan ātri. Šķiet ka Gaujas krasta gājēji ieradās pēc mums, kaut gan pirms tam tie bija redzami priekšā. Jāteic, ka pēdējie 4 KP līdz šim tiek sasniegti izbaudot ļoti mainīgu reljefu un augstuma metri arī krājas ļoti raiti. Par 12h rogaininga distances pieveikšanu Cesu pusē var mierīgi piešķirt 1 UTMB kvalifikācijas punktu.
8 KP - Tas atradās kāda izcirtuma ieplakā. Te piepildījās stāsts pat to, ka tā tu skrien un skrien, bet nevienu citu īsti neredzi un tad kā esi pie KP tā no krūmiem lien ārā cilvēki, kā vien tevi vien būtu gaidījuši.

9 KP - Šo nācas kādu brīdi pameklēt, jo pa briksni aizšāvam kādus 100m tālāk nekā vajadzētu. Arī projām tikt nebija vienkārši, bet kad jau tikām uz ceļa, tad varēja paskriet.
10 KP - Šis punkts atrodas kārtējā kāpuma virsotnē. Ceļš līdz punktam veda gar kapiem un mazu daļiņu Raiskuma. Pēc šī KP arī sasniegts ūdens punkts, kas ir nostāk no meža ceļa un kur nolikta liela muca ar ūdeni un mucai, kas ir ar vāku, ir pievienota krūzīte. Padzeramies, uzēdam, papildinām ūdens krājumus un dodamies tālāk, jo tulīt jau diezgan stāvs kāpums ar nākamo KP tajā.
11 KP - Arī šim punktam dažus metrus paskrējām garām, kad, sekojot grupiņai, nemaz nepamanījam, kā viņi raiti piestāja, lai atzīmētos KP. Pēc tam seko noskrējiens pa pakalnu uz leju un pāri šosejai uz nākamo punktu.

12 KP - Jau kārtējo reizi kartē iezīmētais dabā nav atrodas, bet ar niecīgu līkumu atrodam arī šo punktu, kas ir diezgan skrajā mežā.
13 KP - Uz šo punktu arī veda daudzi ceļi kartē un ar rūpīgu ielūkošanos kartē, tikām uz pareizā no tiem. Šis KP mums arī kā lemšanas punkts par to vai doties cauri mežiem tālāk uz otro tiltu vai doties atpakaļ uz pilsētu. Esam vien 3h un 40 min trasē un nevilcinoties dodamies tālāk ņemt vērtīgos punktus talākajos trases punktos. Tam jau iepriekš bijām gatavojušies līdzi uzreiz ņemot lukturus un papildus drēbes.

Neliela atkāpe

"Bebru" takas īpaši daudz nebija iemītas, bet to, ka kāds ir devies tajā pat virzienā kurp mēs, varēja nojaust. Un patīkams moments bija tas, ka pieskrienot pie KP nebija jādomā vēl vai Tev pie tā būs jāpeld vai jālido, jo no Magnēta pieredzes palicis atmiņā ka tas, ka esi KP nenozīmē ka tas neatradīsies 2m plata grāvja otrā pusē.

14 KP - Skrienam pēc azimuta jo mežs to atļauj. Tiesa pie izšķirošā pagreiziena atkal jau aiznesamies 100 metrus par tālu, jo dzīvē pēdējā kartē atzīmētā stiga netika pamanāma. Punkts atrodas dīķa galā un lai tam piekļūtu jāpalien pa nelielu bebru dambi. Ceļā uz šo punktu satiekam arī Gandra komandu, kas kā šķiet skrien pa karti pretējā virzienā nekā mēs.

15 KP - Lai arī uz punktu jāskrien paralēli pakalnam, tad izdodas sadalīties. Kristapu paturu redzamības attāluma, bet Lāsma devās jau uz pakalna otro pusi, lai meklētu KP. Laiku pa laikam sasaucāmies, līdz pienāca tas brīdis, kad Lāsma vairs neatsaucās. Apstājāmies un kādu brīdi saucām līdz Lasma atradās un atradam arī KP.
16 KP - Beidzot sāk līt. Ne tā stipri, bet ar laiku tas viss tiek līdz "kaulam". Ceļā uz šo punktu skrējām pa meža celiņiem un šķersojām arī palielu upīti, kur gandrīz šķīros no sava kompasa. Uzreiz atradām lielu egli, kurai var parrāpties pāri. Pie paša KP ieradamies kopā vēl ar kādu komandu. Ar viņiem kopā devāmies arī uz nākošo KP.

17 KP - Te nu ceļā atkal jāšķerso tā pati upīte. Kristaps pirmo reizi izmērcēja kājas upes ūdeni. Arī pašu punktu kopā ar satikto komandu meklējam diezgan ilgi. Un nolēmuši iziet līdz atskaites punktam, lai sāktu no jaun, pa ceļam KP tomēr atradām. Atkal seko upes šķērsošana, kuras laikā Kristaps aizpeldina savu karti, bet izglābj leģendu. Trasē pavadītais laiks ir 5h un 30 min.
18 KP - Ceļā uz šo punktu ieraugot dažu labu kāpumu atcerējos Somijas sacensību finiša kalna pēdējos metrus. Stāvums nenoliedzami tāds pats. Šķērsojām arī kādu lauku un izbridām uz meža ceļa netālu no Gaujas. Uz KP tad diezan raiti skrējām un tikai intuīcijas vadīti piestājām ainaviskā vietā, kur tad arī paveicās uziet punktu. Nākamais pieturas punkts ir tilts pāro Gaujai uz kuru bridām cauri sausam purvājam un briksnim. Pie tilta seko pauze ar ēšanu, pārģerbšanos un arī lukturu izvilkšanu.
19 KP - viens no malējākiem punktiem kartē. Ja aizskrien pa tālu, var iziet no kartes. Pēc azimuta arī tiek uziets pirmais KP jau tumsā.
20 KP - Šī punkta apkārti nedaudz jau zinu un ceļā uz to arī ieraugām Ramatu klints daļu, bet pats punkts gan nenāca viegli, jo bija ieslēpies eglītēs. Diezgan ilgi to meklējam. Lietus arī kā likās tikai pieņemas spēkā. Beidzot arī es jutu, ka ūdens ticis cauri manām zeķu kārtām.
21 KP - No sākuma jau jatiek ārā no meža un tad pa ceļiem un takām jāpiekļust nākamajam KP. Kad beidzot esam noorientējušies, tad atkal izdodas pazust netālu no Ērgļu klintīm, bet punktu atkal veiksmīgi izdodas atrast. Tagad vēl tik 2 KP un tad pitstiops sacencību centrā un tad atlikušais laiks pa Cēsu pilsētu.

22 KP - Šo atradam diezgan vienkārši. Te arī nomira Lasmas prožektora pirmais akumulators. Tad jāapiet ūdensšķērslis un uz pilsētu.

23 KP - Nesaprotamā kartā aizskrien pa taisnāko ceļu nekā domājām un esam pilsētā, kur tad atkal pie kapiem atrodam punktu virsotnē pie kāda koka. Un tad jožam uz starpfinišu. Arī šeit izdevās aizskriet ne pa taisnāko ceļu. Starpfinišā nedaudz iestiprinamies, kaut ko pārvelkam no drēbēm. Es no somas izmetu lieko svaru, iedzeru tēju un ar Kristapu uz ātru roku saprlānoju pēdējo 90 min. trasi. Jāsavāc vēl 4 KP pēc plāna, kas arī izdosies.

Atkāpe

Sanāca pa baļķiem šķērsot upītes vismaz kadas 5 reizes un vienmēr atradās, kāds koks, kuram pāri ar atbalsta kārti varēja tikt. Lai arī paskriet raiti var arī pēc 9, 10 un pat 11 h sacensības, tad psiholoģiski ap 6 h jau vairs skriet negribas un ir jātaisa pārskrejieni, kas mijas ar raitu un ātru iešanu - rogaininga solis. Kad vakarā izmirkuši kādu brīdi uzskrējām, tad kļuva siltāks, bet meklējot KP parasti atdzisām.

24 KP - Punkts slēpošanas trases galā pie pacēlāja staba. Sasniedzām punktu diezgan ātri, jo pilsētā jau skriešana vairāk vai mazāk pa asfata ceļiem.
25 KP - Atradās krietnu gabalu no iepriekšējā punkta un bija jāiebrien atkal nelielā laukā. Arī pats punkts atardās aiz koka, kā rezutlātā atstarojošie elementi nedarīja savu darbu no tās puses, no kuras tos apspīdinājām ar gaismu.

26 KP - Ceļā uz šo punktu sanāca arī parunāties ar ieinteresētajiem vietējiem, kuri vēlējās uzzināt ko mēs īsti darām. Punkts atrasts un tagad vēl tik viens palicis.

27 KP - Lai arī izskatījās viegli, tad pamanījāmies aizskriet tā, ka kādu brīdi nesapratām, kur īsti kartē esam, kaut gan punkts ir pie pašas Cēsu pils. Beigās jau sapratām un atradām.

Finišs - Tad nu vien atlika kā finišēt. Skola ir diezgan paliela un iekļūt var no 4 pusēm, tāpēc pie finiša arī ieskrējām no sākuma pa nepareizo pusi. Un vēl jau pēdejais check-in pie finiša KP un tad tik nodot identus un uzzināt rezultātu.

Pēc finiša sekoja duša, kārtīgs saļankas sķīvis un uzvarētāju apbalvošana. Pēc tam uz mājām, kur ātri vien atkritu gultā kārtīgam miegam.

Ja runā par kļūdām, tad viena lieta, ko aizmirsu Kristapam pateikt, kad palūdzu viņam sazīmēt maršrutu arī manai kartei, lai nezīmē līnijas savienotas, jo tā bieži bija grūtī kartē saprast, kas ir domāts, ja tam pāri parzīmēts ar marķieri. Vislabāk arī izmantot ne melnas krāsas marķieri un zīmēt ar raustītu līniju. Tā vismaz kartē neaizkrāsosiet ciet kādu butisku detaļu.

Secināju, ka skriešanas ūziņām gadījie ssaķerties ar kadu zaru, jo ieplīsīs neliels caurums. Karte vēl žūst un drēbes arī. Pasākums bija ļoti foršs un arī komanda turējās lieliski. Gaidu nākamo gadu un nākamās sacensības.

Statistikas daļa:
Paņemto KP sadalījums
4/10 - 2 puntku vērtībā = 8 punkti
4/10 - 3 puntku vērtībā = 12 punkti
6/10 - 4 puntku vērtībā = 24 punkti
6/10 - 5 puntku vērtībā = 30 punkti
7/10 - 6 puntku vērtībā = 42 punkti
-------------
27KP jeb 116 punkti no (50KP jeb 200 punktu vērtībā) Laiks trasē 11h:47m:10s

Distance 44.7 Km pa gaisa līniju no KP līdz KP
66.7 Km - reāli dzīvē noskrietais, kas ir 49.2 % uzcenojums gaisa līnijas distancei un 14 vieta kopvērtējumā no 52 komandām.

Izdzēru es 1 l elektrolītu dzēriena un 1-1,5 l ūdens. Apēdu kādus 10 dažādus graudu batoniņus. Ar to pietika, lai nebūtu nevienā brīdī nespēks.

Secinājumi no 12 h rogaininga: 

• 24h rogainingu vēl negribas izmēģināt. 
• Rogainings patīk, dēļ iespējas pašam saplānot maršrutu.
• Vairāk jāiepazīstās ar leģendu.
• Vēlams izlasīt visu pieejamo informāciju par sacensībām - nolikums, informācija, KP leģendas un apraksti - tā var uzzināt kādu butisku niansi par ko neesi iedomājies.
• Nepieciešams sasaukties, lai nepazaudētu komandas biedrus.
• Kompasu vajag tādu, kas netraucē. Man ir īkšķa liekams un lielākoties tas netraucē, bet pastav tomēr iespēja tam nomaukties un pazust (arī īkšķis ātrak nosalst pat zem cimda). ērtākais šķiet ir ar roku liekamais, bet to nav tik ērti atkal pēc kartes noregulēt uz vajadzīgo azimutu un vēl ir kaklā karama versija, kas varētu traucet brīžos, kad skrien ātri. Kurš piemērotāks, grūti pateikt.

P.S. Par pirmo rogaininga pieredzi 8 h garumā lasiet drīzumā ... (raksts aizvien tapšanas stadijā)

Priekuļu mini-trail. Vēl ir laiks.

Saullēktā klusi, klusi, kūp zeme pielijusi. Ir vasara.
Es savu rīta vēju vēl sapnī sameklēju, vēl, sapnī vēl.
Vēl ir laiks, vēl ir laiks, vēl ir laiks,
Rudens tāls vasarai pieskāries

Līdz pirmai rudenssalnai mums jātiek Sauleskalnā, mums jātiek vēl.
Tur būsim tuvāk saulei un tuvāk mīlestībai, mēs būsim tur.

Priekuļos kompaktā sešu kilometru aplītī tiek piedāvats pariņķot un noskriet treila skrējienu. Kungiem 4 apļi, dāmām 2 apļi. Pasākums notiek jau otro gadu un šogad sapulcēja krietni vien par reizēm 3 lielāku dalībnieku pulku. Svetdienu solija lietainu, taču ierodoties no lietus nebiaj ne minas un no 11:00 atliktais starts uz 11:25 lietus iespēju nepalielināja. Pēc trases shēmas aplūkošanas īsti skaidrība man neradās kur un kāda virzienā skriet, tāpēc  jāskrien vien būs lēnākā tempā aiz kāda, kurš trasi zin. Kopā ar skrējējiem stratē nūjotaji, kuri mazaka aplīti (~3,7 km) 3 h limita ietvaros var nūjot uz nebēdu. Startp citu arī 6 km aplis sastāv no diviem mazakiem apļiem, tāpēc ar nūjotajiem nāksies tikties katrā aplī.

Diena ir samēra silta un par numuru kalpo krekls, kādu dod slēpotājiem. Vēl ir aŗi ap kāju čips.
Tā nu ļoti ilgi garumā nevelkot tiek dots starts n dodamies pļavās un takās. Jau pirmajos metros pamanu, ka takas malas uzrakuši mežcūči. Un tad pēc pagrieziena uzreiz pirmais mazais kāpums, kura raiti izdodas ar svaigiem spēkiem uzskriet. Škiet ka kādā brīdi pat manīju kādu saules staru, tāpēc takās varēja baudīt rudenigu krosiņu. Bet nu atpūta nekāda nebija. Lēzenās nogāze satklāju, ka spēju atri lidot uz leju. Bija ļoti īsi asfalta posmi un katra no mazajiem apļiem saskaitiju pa diviem tiesnešiem. Pirmais aplis paiet izpētes režīmā, lai iepazītu apli. Pēc iena noskrejiena lejup seko neliels kāpums pēc pagrieziena par 150 gradiem. Tad mežā ir neliels posms, kurā uz takas mētājas vai nu sadrupināti sarkanie ķieģeļi vai dakstiņi. Īss bet posms, kurs liek uzmanīties.
Tad seko noskrējiens uz palkano posmu un tad jau pagarš uzskrējiens Saules kalnā. Kamēr kāpu kalnā atcerejos dziesmu "Vēl ir laiks", kuru dungoju pie sevis ik apli, kad tiku līdz Saules kalnam. Tā jau ir, kad grūtības klāt, klāt ir aŗī dziesma un uzreiz vieglāk tikt ar tām galā. Kalna virsotnē ceturtais tiesnesis un var ripinat garu gabalu uz leju. Tad jau esi nonāc starpfinisa zonā. Vēl tik jāšķerso neliela upite, kuru kā izreķināju šķērsoju katra aplī 4 reizes (kopā tad 16). Starpfinišā neapskatījos apļa laiku. To izdarīju kādu puskilometru vēlāk un secināju, ka ir tipri par ātru priekš manis (36 minūtes) un nākamo apli nolēmu skriet saudzīgākā tempā. Tagad arī nūjotāji saķerti un lielāka dala laipni palaiž garām. Vispār jāteic, ka pateicoties viņiem sajutos ka varu "lidot". Un vispriecīgāk bija sastapt dziedošās nūjojošās dāmas.
Otro apli izdevās pieveikt par kādam 2 minūtēm lēnāk, bet sajūtu ziņā likās jau labi vai arī ķermensi beidzot bija sapratis, ka jāskrien vien būs. Šoreiz testēju savu jauno dzeršanas sistēmu. Pirmajos divos aplos likās traucējoša un līdzi biju paņēmis tikai 2 (0,5 l) pudeles, kuras pat pilnībā neizdzēru. Bet sānu kabatinā ieliktā želeja, gan tika patērēta. Pēc otrā apļa sāku arī biežāk skatīties pār plecu, jo sāku arī apdzīt pa kādam nokusušam skrējējam un bija motivācija pozīciju neatdot. Atkal apdzenu pa laikam nūjotajus, domāju pa gaidamajam sacensībām un pārdomāju kā es tur tik garu gabalu noskriešu. Trešā apļa beigu daļā - Saules kalnā kāpjot, mani apdzen sacensību uzvarētājs. Kad jau biju uzsācis ceturto apli, kuru usāku bez somas, jo īsti jau uz 6 km apli to var neņem līdiz, jo dzerienus var salikt starpfinišā, dzirdēju kā finišē otrā vieta. Tā nu ar viegluma sajutu devos pedejā aplī. Kājās likās pasmagas un katra nopietnākā kāpumā soļoju augšā. Bet arvien izdevas kādu apdzīt. Tā nu lepnā vientulībā pieveicu pēdējos 2 km un finišēju paceltam rokām. 

Pēc finišā steidzu atgūt zaudēto šķidrumu, apēst ko atjaunojošu un devos uz pirti. Uz apbalvošanu bija klāt arī solītais lietus.

Kopumā mans GPS pulkstensi samērīja gandrīz 25 km garu distanci, kuru pieveicu 2h un 23 minūtēs. Vidējais temps zem 6 minūtem un 13. vieta grupā (15. kopvērtejumā). Ar laiku arī paveicas un karsti nebija, bet ļoti silts arī nebija. Kopumā patīkams skrējiens.

Skats, ko ieraugi, kad dodies izņemt numuru.

Galerijas Rīga Jūrmalas pusmaratons 2013

Šis būs kārtējais stāsts ne par skriešanu. Aiz muguras pirms nedēļās Valmierā noskrietais maratons uz 4 h turot tempu. Tā vien šķiet ka sevis pēc un rezultāta pēc es Valmierā gribētu vien skriet, kad maratonskrējēju skaits sasniegtu kādu pustūkstoti. Bet līdz tam laikam vēl tāls ceļš ejams un ir turpmākajiem gadien noskatīti maratoni gan Igaunijā (Tartu), gan Somijā (Helsinkos, Turku). Bet pirms gada kopā ar Artūru vēl pirms 8 no rīta devāmies ar velo Jurmalas virzienā, lai atbalstītu pusmaratona skrējējus. Pats neskŗeju pirms gada, jo biju apaukstējies. Tāpēc paņēmu todien līdzi divus termosus ar tēju, jo laiks nekāds siltais vairs ar nebija. Atbalstījām un devāmies pēcpusdienā mājup. Todien daudziem skrējējiem krita personiskie rekordi, ko nosvinējam vienā no Jomas ielas krodziņiem.

Šogad es atkal nolēmu neskriet, jo nākamajā dienā jāskrien Priekuļu mini-trail, kas pagājušo gadu arī gāja secen. Bet aizbraukt ar velo atbalstīt gan nolēmu. Šoreiz jau somas saturs optimāls. Viena puslitrīgā zaļā tēja. Un neilgi pirms 9 devos Jūrmalas virzienā. Šim skrējienam ir viens no ātrākajiem startiem - 10:00. Nedaudz pa ceļam līņāja un pez 5 minūtem 10 biju klat lai nofilmētu startu. Pēc tam sekoju līdzi trasē kluba biedriem tos atbalstot. gadījās aŗi beidzot uz plākšņu trotuāra pārsist cauru velo riepu. Bija neliela tehniskā pauze. Interesanti ka visas MTB sezonas laikā ar kameram problēmas neradās. Pēc finišā jūrmala bija krieti vēsīgs, jo pūta vējš un galu gala ir jau rudens. Un neviļus pusdienu sektorā atstaju savas velo acenes ar caurspīdīgajiem stikliem. Laiakm jau laiks citam modelim.

Tā kā vēl līņāja bet bija cerība, ka līt beigs, tad atceļā devos pa jau iemīto taciņu uz Vārnukroga balto kāpu, kura mīt klusuma ieskauts skats. Šoreiz paņēmu līdzi fototehniku, lai iemūžinātu (kamēr vien Gūgles serveri turēsies virs ūdens) pirms gada redzēto. Klusumu aizpildīja vējš un lietus, bet miers tur mīt.

"Klusums ir šeit, bet miera sajūta ir tur."

"Klusums ir šeit, bet miera sajūta ir tur." - tā es domāju braucot caur mežu no Priedaines uz Vārnukrogu, jo patiesībā jau skats, kuru es taisījos nobaudīt bija uz upi un meža posmu kurā es tobrīd atrados. Un pēc šī pitstopa pārmaiņas pēc nevienu priedi uz pleca šogad mežā nepaņēmu. Devos caur Spilvi uz Babīti. Pa ceļam atkal iekadrējot pirms gada ceļmalā redzēto simbolu.

Pagājušā gadā ieraudzītais QR kods arvien turpat. Kādu info tas sevī ietver nav zināms.

Rīgā iebraucu pa velocelinu gar dzelzceļu pie Imantas. Un pārmaiņas pēc izmetu citu loku pa rudenīgo Rīgu. Un arvien secinu, ka pilsēta ir interesanta savā arhitektūrā un pilsētvidē. Finišējot caur Lucavsalu un centrāltirgu velodatora rādījums ir 78.87 km. Diena škiet ir izdevusies un Rīgā spīd saule. ir jāuztaisa vakariņas, lai svētdien baudītu Priekuļu takas skrienot un aizvadot vienu no pēdējiem taku treniņiem (ar zīmīgu pozitīvo kāpumu summu) Somijai.

Šogad atadu sev vēl vienu klusuma un miera vietu.
Biju te dienu pirms Valmieras maratona un sapratu, ka arī 5.oktobrī
mani sagaidīs līdžīgs skats, tikai tas būs 900 km tālu prom.

Pludmales skrējiens Nr2.

"Var izklausīties mazliet jocīgi vai nepatiesi, bet skrienot, skrienot un skrienot tu visu tāpat nesasniegsi." (Prāta Vētra - Viss ir tieši tā kā Tu vēlies)

Viena no nedēļas nogalēm, kad esmu izvēlējies nepiedalīties sacensībās. Ir plāns doties Kurzemes jūrmalas apmeklējumā un tad paciemoties kādā no vējainajām pilsētām. Bet nedēļai skrienot savu gaitu sapratu, ka plāns nerealizēsies. Sapratu, ka palikšu Rīgā, tāpēc nācās domāt ko citu garajam treniņam. Uz brīdi apsvēru 50 km sacensības Daugavpilī, bet tā braukšana uz Daugavpili un apļošana, un asfalts tomēr neargumentēja šogad gana pietiekami. Otra ideja vienkāršāka - aizbraukt līdz Engurei un gar pludmali noskriet līdz Lielupei. Kopā 56 km.

Piektdienas vakarā sacepu kaudzi ar kartupeļu pankūkam, kuras tad bija man "pasta party" vietā. Nolēmu, ka jāizguļas un izbraukšana nevis 7:00, bet 9:20 no Rīgas. Soma un mantas sakrāmētas jau vakarā atbilstoši laika prognozei un iespējām trases malā, kādā no Jūrmalas ciemiem, uztankoties. Kaut gan tāpat paņēmu ar rezervīti. No rīta vēl brokastīs apēdu tās pašas pankūkas un daļu atstāju vakariņās, kad pēc finiša apetīte būs pavisam citos debesu augstumos. 9:20 biju jau autobusā, kurš veda uz starta vietu. Pa ceļam paklausījos radio SWH un guvu papildus iedvesmu skrējienam (Eminem jauno dziesmu Survival, par kuru uzreiz nodomāju, ka tā ir CrossFit sacensību dziesma, kuru spēlē stadionos, kuros notiek sacensības, cik nu par šo sportisko nodarbi dzirdēts), jo godīgi sakot nebija sajūtas, ka šodien būtu jāpieveic paredzētā distance. Bet diena saulaina tā kā nekādu šķēršļu, lai dotos ceļā. Pie Engures robežas izlecu vienu pieturu ātrāk, tāpēc nācās paieties kādu gabaliņu līdz startam. Engurē esmu pirmo reizi. Pretī nāk tūrisma informācijas stabs ar kuru apsveicinos un izlasu īsu Engures, jeb zušu ciema vēsturi. Starp citu esmu pavisam netālu no Latvijas trešā lielākā ezera - Engures ezera, kuram var apskriet apkārt, kādu citu reizi labā kompānijā.

Nonācis līdz molam uzņemu papildus foto, apēdu banānu, novelku vienu no liekajām kreklu kārtām, paziņoju sociālajos tīklos par piedzīvojuma sākumu un dodos ceļā.

Informācija par Enguri

Starta līnija. Pilns ar aļģēm no jūras.

Engures viens no diviem moliem.

Ceļš ved pretīm saulei - tieši uz dienvidiem (kā kanādiešu seriālā, ko reiz rādīja pa LNT). Pirmie 500 metri cauri niedrājam pa taku. Izskatās, ka cauri netikt, bet taku var atrast. Tad skatam paveras kādas 7 laivas, kuras noenkurotas turpat netālu no krasta. Laiku pa laikam krasta malā arī būs kāda laiva, kurai būs jāgriež ceļš. Pie 4 km pirmā urga, kura trauc savus ūdeņus uz jūru. Te arī nedaudz neskrienams, bet pārsvarā pamatne diezgan cieta un viļņi šodien tik bieži neskrien pie kājām apsveicināties. Pie 5km pamanu sauļojamies trīs meitenes. Pēc laiciņa nonāku pie ūdens torņa un kādas attālāk no juras esošas antenas. Pa kreisi kur paveras skats vien redzams Rīgas jūras līcis un līcīša beigas pie Ragciema bākas. Tur kaut kur būs pusmaratons, bet tagad tik jāturpina. 

Mazais jūras pūķis

Tur mežā ir liels pūķis.

Jau ap kādu 7 km izdodas arvien biežāk sastapt cilvēkus un krasts kļūst gan lēzenāks, gan platāks un nav jaskrien pa slīpo daļu, bet gan pa līdzenu un plakanu virsmu. Jau pie 10 km esmu Plieņciemā pie kāpas. Šajā vietā pirms gada nonācu, kad pirmo reizi mēģināju iekarot šo jūrmalas distanci dodoties ceļā vēl rīta melnumā pēc negulētas nakts. Par to arī var atrast stāstu manā emuārā. Nākamā urga kurai tieku pari vienā solī. Ceļš iegriežas vairāk uz austrumiem un no ziemeļu puses, no jūras var sākt just vēju, kurš visu laiku bija no mugurpuses. Nez kāpēc temps ir pieaudzis līdz 5:10-5:15 min/km. Tā aizskrien nākamie 5-6 km, kad jau sāku domāt par Lāčupītes šķēsošanu Klapkalnciemā. Šķiet pie Apšu ciema jūras krastā redzu lielisku vietu kur nonākt uz rīta kafiju vai nopelnītu alus kausu, kad no Lielupes pretējā virzienā varētu būt pieveikta maratona distance.

Pie Lāčupītes apstājos, jo šaurākā vieta ir 2m plata un kedas slapināt vēl negribu. Arī nost tās vilkt negribu. Bet to tak var pārlekt. Ar 30 metru ieskrējienu pietiek un esmu pāri, kaut gan piezemēšanas kājas papēdis nav sajūsmā. un tad pamanu trepes jūras krastā. Krasts lielākoties ir dažus metrus augsts un laiku pa laikam šādas kāpnes līdz Ragciemam vēl redzēšu daudz. Nolēmu, ka jāuzkāp un jāizlasa informatīvais dēlis. Noskrieti jau 17.68 km. Un tad Tavu pārsteigumu - esmu nonācis pirātu un laupītāju nostūrī un uz "gausās jūdzes". Te būs jāatgriežas ar ciskudrilli un jāizpēta rūpīgāk apkārtne. Starp citu pa augšu izskatījās, ka iet labi iemīta taciņa gan treila skrējienam, gan velo mīļotājiem.

Pirātu un laupītāju rajončikas - "Gausā jūdze"

Šo tik pamanīju lejup kāpjot.

Iekodis banānu un nedaudz pasocializējies dodos tālāk. Cilvēki sastopami ik pēc pus kilometra. Bet pludmale nav īpaši apdzīvota. Un jau pēc 23 km esmu sasniedzis Ragciema raga bāku. Skatam paveras Jūrmalas līcis, laivas Ragciemā un rodas sagurums. Tas laikam no ātrā tempa. Pa priekšu aizbrauc divi riteņbraucēji. Un tā nolemju nedaudz iepauzēt un atvēsināt kājas jūrā. Ideali - arī soliņš juras krastā uz kura piesēst. Apēdu graudu batoniņu - dažas mīkstās iguņu končas Drako. Manu mierīgo sēdēšanu patraucē pensionāru kvartets. Esmu kaut kur pretīm Ragciemam. Nolemju turpmākos x kilometrus veikt pa baso. Pludmale gan kā reiz kļuvusi tam nepiemērota. Atkal aļģes un sīki šķautņaini akmeņi. Kaut gan secinu, ka laikus noāvu kedas. Priekšā urga, kas savieno Kaņiera ezeru ar jūru. Dabūju brist pāri. Pārliecinos, ka savai somai varu piekabināt kedas tā kā tās netraucē skriešanu. Temps ir samazinājies un skriet ir vieglāk. Kādu nepilnu kilometru ložņāju gar jūras malu pa aļģem. Sajūtas ir neaprakstamas, bet cita ceļa nav. Sastopu savā ceļā kaiteri. Skrienu par tādu nelielu līcīti un kaut kur pie Lapmežciema sastopu krāšņu kāzu pāri, kas nolēmis iemūžnāt skaisto mirkli juras krastā. Es ar viņus iemužīnāju mirkli vēlāk.

Kāzu mirklis ar viesiem un molu.

Pieveikti jau ap 30 km. Skrienas labi un domāju par kadu pauzi drīzumā. Sasniedzu pirmo labiekārtoto pludmali, kura arī tāda kā nelielā mazā līcītī. Pēc 36.37 km kad esmu apdzinis kādu nūjotāju, nesteidzīgu skrējēju es atkal atvēsinu kājas. Esmu nonācis civilizācijā. Jūras krastā pirmā telts, kurā dodos iekšā pēc provianta. Pieveikti arī basie 10 km. Kādu brīdi atpūšos un atkal socializējos. Skatam cik vien tālu  var redzēt paveras vienveidīgs skats. Ielocīts juras krasts ar baltām būdiņām, kur pārģērbties un zilas miskastes. Cilvēku jau sen ir daudz. Daudzi brauc ar velo, citi satinušies dvieļos, kā uz ziemu.

Nolēmu papildināt ūdens krājumus.

Kedas uz vadžā

 Pēc pauzes dodos tālāk. Galvā divi nogriežņi. Vispirms 5km līdz maratona distancei un tad varbūt vēl 6 km līdz basajam pusmaratonam. Nezinu kā bet vienveidībā maratona distanci sasniedzu diezgan ātri. Bet jau neilgi pirms finiša sāku prātot, ka jāatvesina kā balva ir kājas un laikam basie kilometri šodien jābeidz. Tulznas un uzberzumus nejmanu, bet sāk kļūt nekomfortabli. Tā arī finišēju starp divām miskastēm. Noskatīju veldzēdamies mazu zāļainu cinīti uz kura piesēst un apcerēt savas gaitas nākamajām stundām. Saguruma nav, nekas nesāp. Bet ir sācies morālais treniņš. Vēlreiz paraugos uz to vienveidīgo krasta līniju. Vēl 14 km? Bez kompānijas? Nē, paldies man pietiks ar maratonu. Kārtīgi atpūtos, secināju ka esmu tieši Mellužos un vielciens nav tālu, kā tas būtu sasniedzot Lielupi, kur līdz Lielupes dzelzsceļa stacijai ir krietns gabals atpakaļ veicams. Uzzīmēju smiltīs finiša līniju, uzvilku sausu kreklu un devos mājup, atstājot nepieveiktos kilometrus kādai citai "Pludmales patruļas" sērijai.
Vilciens pēc 15 minūtēm. Nopirku biļeti un 18:00 jau biju Rīgā ar labi padarīta darba sajūtu, apziņu, ka lai arī ir sagurums, tad viss ir savās vietās un potenciālu vēlmi aizbraukt svētdien uz LSC sacensībam atbalstīt pazīstamos vai pat noskriet 5 km distanci. Vilcienā vēl nodomāju, ka trasei kļūstot vienveidīgai ātri vien var nonākt pie vēlmes neturpināt, ja esi viens pats ar kilometriem. Maratona distance ir labs ceļa gals pie kura apstāties - līdz nākamai reizei. Maratons pieveikts ar 26 km ar apaviem un finišēts ar 16 basajiem kilometriem.

Finiša līnija

Ekipējums: 2l ūdens dzeršanas sistēmā un elektrolīta "koncentrāts" 0.6l jostā. Divi banāni, dažas končas, viens graudu batoniņš un 3 proteīna/ogļhidrātu batoniņi (divi palika pāri). Pa ceļam uzpildījos ar saldējumu un papildus 1l ūdens. Pāri palika elektrolītu dzēriens, ko pitstopā pašķaidīju ar ūdeni, jo doma bija, ka ir man tīrs ūdens dzeršanas sistēmā līdzi un elektrolīts mazajā pudelē, bet sanāca tik salds, ka bija ātri vien jāuzdzer no sistēmas, lai nešķebinātu. Kājās skrienamūzas pieguļošās, kas pāri celim un 2011 gada Skrien Latvija krekls, cepurīte un Asics kedas. Datēju trasi ar Garmin.

Par Nike Riga Run 2013? ...

... ok, bet īsi. Kāpēc īsi? Lai Tev mans draugs mazāk jālasa šoreiz.

Tātad pieteicos kaut kad vasaras vidū. Šogad diezgan cītīgi nolēmu savākt nepieciešamas uzlīmes (15 gab ) koptreniņos, kas notika gan Mežaparkā otrdienas un cetrutdienās, gan Uzvaras parkā pirmdienās, un piepildīt vienu no sapņiem - aizbraukt apskatīt Stokholmu (vēlams bez skriešanas). Lai arī patīkams hobijs, tad tomēr ar mēru. Un atkal citējot Imantu, šogad jau otro reizi - "Skriešana jau tikai tāds iemesls, lai kopā savāktos." Doma uztverama. Un atliek vien noskriet, lai saņemtu iespēju aizbraukt uz Zviedrijas galvaspilsētu kaut kad rudenī.

Bet atgriešoties pie NRR 2013 skrējiena un treniņiem. Kā jau teicu, tad treninus apmeklēju diezgan regulāri sākot no jūnija beigām. Otrdienās intervali, bet cetrutdienās spēka treniņi. Labuma tas pilnīgi noteitki gāja un cerēju jau rezultātu ieraudzīt Kuldīgas pusmaratonā, bet tur cita kaite patrauceja saprast vai pusmaratonā šogad esmu pietuvojies 1h:30min robežai. Svētdienas skrējiens lika saprast, ka neesmu gan, ja nu vienīgi bez saules un pie plus padsmit grādiem. Kopumā jāteic, ka treniņi man patikaun ari labi motiveja, kaut gan dažkārt likās, ka slinkojam un varētu vēl, bet par to nevar gausties, jo katram spējas individuālas un prieks, ka treneri savu darbu darīja cītīgi. Pēdējās reizes, kad apmeklēju treniņus jau iekļāvu krosa skrējienu pa Mežaparka takām kamēr visi pie ZOO ieejas iesildījās.

Pats skrējiens izvērtās par diezgan lielu sacensību man pašam ar sevi. Diena kartsa lai stādītu personīgos rekordus, bet starta koridors ļoti izdevīgs. Stāšanas pēc numuriem un man 215 numurs. Dienu iepriekš vēl biju pabijis Siguldas pampakos un treniņā noskrējis 33 km. Pirms gada noskrēju 30 km LSC šosejā. Tradīcijas jāturpina un zināju, ka gadījumā, ja pēc sestdienas nebūs iekšā vienmēr var piebremzēt un tempu nomest. Pēc starta ik pa laikam pie domas par tempa nomešanas atgriezos, bet zināju, ka varu izturēt. Šodien ne visi ātri skriet sataisījušies, jo ar nelielu izbrīnu apdzinu dažus, ko parasti nekad tā arī neredzu priekšā, jo viņi skrien gana ātri. Centos kādu uzmundrinošu frāzi pateikt un turpināju, kā nu temps bija uzņemts. Finišēju ar laiku 43min:50sek un čipa laiku (jeb tā saukto tīro laiku) 43min:39sek. Pagājušā gada rezultāts uzlabots par teju vai 3 minūtēm. Par to protams prieks un prieks arī par citu veikumu.
Vienīgais šogad man ieplānotais 10 km skrējiens sacensībās. Devos uz startu ar domu, ka skrējiens cēlam mērķim, noskrēju kā jau latvijas čempionatā šosejas skriešanā varēju. Sev no tā vien paliek atziņa, ka labie darbi jādara daudz biežāk un vairāk, kad vien tas ir iespējams un ar hobijiem jānodarbojas, lai nezustu prieks dzīvot.

Baiļu apļi - noslēdzošā slēpotāja stāsts

Baiļu apļi atrodas Valmierā. Slēpojums 2013. gada ziemā 9. februārī notiek jau 10. reizi.

Ir jābūt no Makleodu cilts, lai pārliecinoši startētu un godpilni finišētu. Un ar to es domāju kalnu jebšu pakalnu pieredzi un drošu stāju nobraucienos. Man no visa tā pa druskai pietrūka, bet sacīkstēs mēdzu izstāties objektīvu iemeslu dēļ, tāpēc brīdī kad elite finišēja, es devos izbaudīt trases oto apli vienatnē, jo nevienam citam trakajam nebija ienakusi prātā doma pieteikties uz 14 km distanci ar tādu slēpošanas pieredzi, kada ir man pie tam vēl klasiskajā solī. Es atkal savukārt nodomāju, ka treniņam jau nu 14 km būs kā reiz man nepieciešamā distance, jo ko gan tur ar 7 km ies un mocīsies.

Šoziem biju pavilcies uz slēpošanu un iegādājies klasikas slēpes. Pēc pāris izšļucieniem pa Biķernieku trasi, viena veiksmīga treniņa un vairākam stundām Jūķūbā, un arī sacensībām Vietalvā, likās, ka varu tak aizbraukt arī uz Baiļu apļiem. No rīta sēdāmies busā uz uz Valmieru prom. Pa ceļam vēl pārlasīju grāmatu par slēpošanu un pastudēju kaut ko no slidsoļa tehnikas. No autoostas uz trasi vēl 3km kājām ejami.
Nonākuši sacensību centrā jāraugās pēc draudzīgas sejas, jo pārģerbties var vai nu turpat aukstumā vai tomēr kāda mašīnā. Laumai izdodas atrast kādu vietējo. Saģērbjamies un dodamies aplūkot trasi. Ar diezgan bažīgu skatu uzlūkoju nobraucienu pa kuru jabrauc būs lejā 2 reizes. Tikpat iespaidīgs ir arī kāpums. Nobraucienu jau iemēģinu nekavējoties, jo starts ir kaut kur meža vidū zem elektrolīnijas. Nevienā brīdi prāta neienāk doma - ko es šeit daru. Man ir skaidrs plāns - 14 km treniņs. Diena nav īpaši auksta un kādā brīdi pat uzsniegt. Uzreiz jau sapratu, ka špūres trasē nebūs, vai būs atsevišķās vietās. Tāpēc laikam visi pārējie ne tik ātrie slēpotāji startē tautas klasē, kur distance īsāka.

Nu neko, tiek dots starts un sāku airēt uz priekšu. Pa plakni jau nemaz tik slikti neiet un pats pēdīgais neesmu. Ātri vien jau pirmais uzbrauciens un arī nobrauciens no kuriem man arvien ir bail. Pirmais veiksmīgais kritiens un tad soļojums augšup, lai pēc tam atkal šļūktu lejup pa stāvo nogāzi. Pāris kūleņi un esmu lejā. Tad nu beidzot trase ved pa skaistu meža celiņu un kaut kur arī redzama kāda rises aprise. Mierīgi savā nodaba izbaudu trasi. Trasē kāds no tiesnešiem uzsauc - lai dzīvo klasika. Jūtos kā pionieris un iedvesmots šļukāju tik tālāk. Kaut kad drīz pienāk brīdis, kad mani apdzen līderi. Izslēpojot tuvak starta vietai zem elektrolīnijas pabrīdinu trases tiesnesi, ka es te slēpošu vēl vienu reizi. Viņš jau tā kā bija nolūkojis novākt trasi identificējošo marķējumu vienā no pagriezieniem. Izslēpoju starpfinišu un atkal dodos draudīgo pakalnu un nobraucienu virzienā. Šoreiz par laimi nobrauciens mežonīgā ātrumā ir veiksmīgs. Bīstamais moments ir pagrieziens, kāpēc vispār kaut kāds stress par šo nobraucienu ir. Tiesa pirms tam neiztika bez pāris kūleņiem. Un nu jau mierīgu sirdi dodos otrajā aplī. Bērni jau gatavi saviem startiem, bet visi līderi un pārējie elites grupas slēpotāji jau var teikt ka finišējuši.
Otrajā aplī ar klasikas slēpēm apguvu ko jaunu un nebijušu - klasisko slidsoli. Tas ir ļoti elementārs - ar klasikas slēpēm mēģina slēpot slidsolī. Otraais aplis attiecīgi sanāca nedaudz ātrāks. Finišēju ar laiku 1h 54min. Pieredzēju visas tās šausmas, kad trases marķējums tiek aizvākts un finišēt atlauj atmiņā ierakstītais trases profils no pirmā apļa. Tēju vairs neviens neizsniedz. Desiņas ar kāpostiem neizsniedz un maizi arī ne. Vienīgais kas man kā finišētājam tika, kad man uzreiz noņēma čipu, ir apelsīns.

Pirms došanās mājup vēl papudienojām vienā no Valmieras pagrabiņiem, kuram Valmieras maratona skriešanas aplis ved garām un ar gaismiņu vēl bijam Rīgā.

Par piemiņu visiem tiek nozīmīte. Foto no http://ezi.lv/lv/galerijas-atteli/468

Bratislava, Rēzekne, Mežaparks - trīs ziemīgākie pusmaratoni 2013. gadā un vēl nedaudz 1. daļa

Ziema 2013. gadā diezgan smagi ir ievilkusies. Šodien (kaut kad aprīļa vidū) dzirdēju ziņās, ka ledus gan beidzot sācis iet upēs. Tad jau ziema beidzot zaudējusi cīņā ar pavasari. Par pavasari jau arī dzirdēti nostāsti, kāpēc uz robežas aizturēts Lieldienās par olu kontrabandu. Līdz Skrien Latvija otrajam posmam Biķerniekos, kur notiks 3. Rīgas pusmaratons palikušas divas nedēļas un lai tur vai ar fēnu būs jāžāvē trase, bet skriesim beidzot pa asfaltu. Tikmēr ir laiks atkal ļaut pirkstiem liegi pārslīdet pār klaviatūru un pavēstīt par jau paveikto.

Šajā sezonā jau aizvadīti 3. pusmaratoni. Divos no kuriem skrēju, bet pēdējā biju fotoreportieris un pedāļu minējs-tempa turētājs. Par katru no tiem turpinājumā.

Bratislavas pusmaratons (1:40:50)

Karte, lai neapmaldītos.

No Krakovas līdz ...

Krakova. Mājīgākā virtuvīte hosteļos, kadu
 gadījies redzēt un lietot.

Jau 15. reizi izgāju uz oficiāla pusmaratona starta. Lai arī ne visi skrējieni kvalificējas 21.097 km garai distancei, jo ir bijis arī 23.4 km garais skrējiens Igaunijā, kuru organizatori nosaukuši par pusmaratonu, tad tomēr savā klasifikācijā Bratislavas pusmaratonu skaitu kā piecpadsmito. Un ar šo trešo ārzemju pusmaratonu sākas 2013. gada skriešanas sezona. Likās, ka sezonu jau varētu atklāt ar tādu laicīgu pavasara pusmaratonu, kas kā izrādās šogad grūti paveicams. Ziema valda arī Bratislavā, kur vēl divas nedēļas pirms zīmīgas dienas gaisa temperatūra bija virs +10 grādiem dienā. Izejot uz starta ir ap +1 un vairs nesnieg.

Bratislavas pils.

Pēdējā laikā maratontūrisms ir ieguvis zīmīgus apgriezienus un arī es nekautrējos apvienot lietderīgo, kas šaja gadījuma ir kaut kā jauna apskatīšana, ar patīkamo, kas ir skriešana. Gada sākumā painteresējos vai uz jau it kā izpārdoto braucienu, kuram rindas gals rēgojās teju vai uz lidmašīnas trapa, nav pieejama kāda brīva vieta vai vismaz, ja tāda parādītos, es piedalītos. Galu galā tiku sarakstā un atlika vien nomaksāt brauciena dalības maksu, kas sevī ietvēra gan dalību pusmaratonā, gan braucienu ar autobusu, gan palikšanu viesnīcās. Atlika vien trenēties un aizbraukt noskriet, ko arī ļoti labprat darīju.

Izbraucām ceturtdienas vakarā plkst. 20:00 no Rīgas, kur jau puspilno autobusu aizpildīja arī zināmas sejas no VSK noskrien klubiņa. Nokļušana līdz Bratislavai prasīja pacietību un teju diennakti. Ar pieturvietu un nakšņošanu Krakovā. Bratislavā ieradāmies sestdienas pēcpusdienā, kur tad pēc iežurnalēšanās viesnīcā devamies uz EXPO zonu pēc numuriem, paēdam pastu bezmakas pasta party, kā arī devamies nelielā ekskursijā pa pilsētu. Bratislava ir skaista un uz pakalniem veidojusies pilsētā. Ko redzēt tur ir un atrodas tikai stundas brauciena attalumā no Vīnes. Sestdienas vakars pagāja ātri un svētdienas rīts, kad jau +5 grādu vietā, kas bija sestdien, solīja gan -3, gan sniegu, pienāca nemanot. Solītās dabas veltes tiktiešām bija klātesošas. Vienīgais satraukums bija par to vai trase būs slidena vai nē. Pārējais jau nobaudīts iepriekš.

Jau ap 8:30 lielākā daļa bija sapulcējusies pie viesnīcas reģistratūras un kopīgi devamies uz starta zonu. Pasākumu atbalsta ne tikai ČSOB banka, bet arī vietējais lielveikals, kurā tad sildīties bija salīduši vairums skrējēju. Jau sadalījušies mazākos pulciņos gaidām liktenīgo stundu plkst. 11:00. Vēl top daži foto. Apēdu iepriekšējā dienā saņemto enerģijas želeu ar agaves garšu. Uz starta izejot daudzi ir saģērbušies maisos, kurus tad drīz pirms starta vai kādu kilometru pec metīs nost. Ir tikai simbolisks koridors elites skrējējiem, bet pārejie var sastāties kā vien vēlas. Tā nu nemaz tik talu no starta nebijām, kaut gan tipināšana pēc starta šāviena līdz paklājiņam aizņēma teju vai minūti.

Skrējēju vērotājs Bratislavas vecpilsētā.

Jāskrien pusmaratonistiem ir tikai viens aplis. Laika apstākļi labam rezultātam ir pateicīgi. Tiesa pirmais pusmaratons sogad tāpēc pieņemu, ka pēc ziemas tomēr varētu but kāds solis atpakaļ un nevar zināt kad finišēšu. Sakumā pamanu kādu no tautiešiem. Pārmijam pāris vardus un dodos tālāk. Sakumā pirmie 3 km jāskrien pa trīs kvadrāta malām un tad trase aizvijas ar nelielu kāpumu uz tramvaja galapunktu. Šajā posmā sanāk vairakus kilometrus skriet pretkustībā, tiaki abas joslas sadala zaļā zona un sliedes. Skrienu lielā vientulībā. Pie pirmā dzeršanas punkta izdodas atri saprast kur ir silta tēju un to tad arī visur pēc iespējas padzeros, jo aukstu ūdeni negribas. Nelīst un nesnieg arī. Uz kādu brīdi par tempa turētajiem izvēlos kādu puisi un meiteni, kuri skrien un filmē, tomēr vini no manis aizmūk. Tad cītigi skatos trases pretējā pusē, kad skries lideri un kā veicas tautiesu ātrākajām kājām. Atceļa atkal mēģinu sazīmēt tos, kas skrien nedaudz lēnāk par mani. Neizdodas. Jau tuvojoties 16 km mani apdzen kāds latvietis, kas ieradies individuāli. Apdzenot mani vēl uzmundrinaja un projām bija. Tiesa ap 18 km viņu apdzīšu, jo izskatijās, ka krampis nomocījis kāju, kā dēļ nācies pāriet soļos.

Maratonlogo

Pēdējie 5km jau iet pa vecpilsētu ar nelielu kāpumu pirms pilsētas vārtiem-torņa. Tur panācu Lieni, bet viņai škiet izdevās nepadoties un finišēt kādu gabaliņu man priekšā. Pēc vecpilsētas vēl 3km. Jānoskrien gar pili, apkārt kādai biroja ēkai un gar upes krastmalu uz finišu. Te es uz brīdi sajutu, ka pēdējais kilometrs šķitis par grūtu, bet tomēr finišs ir tuvu un var jau arī mieŗīgi noskriet. Pēdēja puskilometrā vēl iemetās sānā kaut kāda sāpe, kā rezultātā finiša sprintu neizdevas paņemt, kaut gan tas būtu bijis skaisti.
Finišā patīkams parsteigums ir metāla kāpnes, kuras ieŗīkotas, lai pamaestu finiša zonu. Ilgi kavēties arī tur nevar jo dalībnieki turpina finišēt.

McDonald's kungu istaba.

Pēc finiša ātri vien sagaidīju Laumu un devamies uz hoteli nodušoties un kamēr vēl gaišs iekarot vakar nsokatīti kalnu, no kura pavērās skaists skats uz pilsētu. Vēl daži foto un suveniri un tad pelnītā atpūta, jo nakamajā rītā jau jāceļas un vēl nedaudz jāpaviesojas Vīnē. Vīnē sabijām 4h un kaut ko jau ari no centra paspējām redzēt, bet tur var braukt vēl.

Kopsaucējs:
Sezonu izdevās iesākt par 2 nedēļām ātrāk nekā tas būtu skrienot "Skrien Latvija" pirmajā pusmaratonā Rēzeknē un saprast sezonas sākuma ātrumu, kas izrādās ir gana labsm bet stipri atpaliek no vēlamā finiša laika pusmaratonā.
Ar maratontūrismu ir visādi. Man patīk apskatīt vietas uz kuram es dodos un pabaudīt tās no pašizpētes skatu punkta, kad pats iepazīsti vietas, ielas, mājas, objektus. Tāds tesiens uz sacensībām un atpakaļ ir pieļaujams tikai paša zemē, kur tomēr var aizbraukt arī ārpus sacensībām pabaudīt kādu pilsetu, kas gan tāpāt izdodas reti. Šis brauciens man patika, jo tiešām redzēju 3 skaistas pilsētas. Tiesa gan ziemīgi tie laika apstākļi bija, bet tomēr es tur biju.

Interesants hosteļa sienu noformējums.

Rēzeknes pusmaratons (1:40:49)

VSK Noskrien Ežu 2013. gada pavasara komplektācija

"Labs asfalts uz ceļa nemētājas." - teica kāds no ežu komandas, kad bijām jau tuvu Rēzeknei. Nedaudz vairāk kā 3h ilgais ceļš no Rīgas agrā 6. aprīļa sestdienas rītā bija beidzies. Sekoja pajūga novietošana pie bijušā SELVER lielveikala un došanās pēc starta numuriem un čipa. Neliela drūzmēšanās rindā. Sasveicināšanās ar skriesanas entuziastiem un jau jādodas uzģērbt ko skriešanai piemērotāku. Līdz startam vien 15 minūtes, kas tiek aizvadītas iesildoties un aplūkojot kāpumu apļa beigās.

Var aplūkot manu muguras profilu

12:00 tiek dots starts. Skrien Latvija seriala pirmais pusmaratons, bet man šogad jau otrais un laik aapstākļi gandrīz identiski. Latvijā gan vairāk saules un sniega trases malā. Tā kā sogad jauna trase un ari pērnā rudens trasi nebiju redzejsi, tad pirmais aplis aizrit izpētot apli. Rēzeknē jāskrien 5 apļi. Tātad arī pirmsfiniša kalniņā piecas reizes. Pasākums patiešām jautrs, bet jūtams pavasara tuvums. Skrienas salīdzinoši labi. Kadus divus apļus paskrienu kopā ar Kuku, tad nedaudz nolūztu. Turpinu savā tempā. Sanāca necik talu aŗi aiz Kuka finišēt ar finiša spurtu, jo sajutu atbalstu finiša taisnē trases mala no saviem kaimiņiem. Finišā visiem pa folija segai, kura ietīties. Seko sarunas, pārģērbšanās, ēšana un apbalvošana un mājupceļs var sākties, tik cik vien vēl novada augstākais punkts jāapmeklē.

Mākoņkalna pakāje.

Atceļš paiet jautrā nosaņojumā. Komanda izrādās ir divas solistes. Vēl tiek piestats Liepkalnu maiznīcā, kur tiek iegādāta gardā maizīte. Vēlu vakarā pēc padsmit stundu prombūtnes esam Rīgā. Diena ir izdevusies.

LSC pusmaratons (labas sajūtas)

LSC pusmaratona starts.

Dienu iepriekš devos nelielā veloizbraucienā uz Vecāķu pludmali skatīties vai ledus arī jūrā sācis iet. Vēl neiet. Pa ceļam izmetu nelielu līkumu pa LSC skriešanas apli un secināju, ka trasē tikai lielākā puse ir afaltēta un ar peļķēm, bet daļa vēl ir sniegota, slidīga, kas arī mazināja apetīti sestdien iziet uz starta. Gaisa temperatūras apstākļi gan bija ļoti teicami, lai ietu uz personīgo rekordu, ko daudzi arī sestdien sacensībās izdarīja.

Mājās sēdēt tomēr nebiju sataisījies un tieši uz startu ierados, lai dokumentētu pasākumu caur fotokameru un braucot līdzi ar velo (pietrūka vien uzraktsta "Līderis") atbalstītu un uzmundrinātu skrējējus. Pāris stundas svaigā gaisā, ar dubļiem nošķiestas bikses. Finišā sagaidīti kluba biedri. Abalvošana. Lai arī nedaudz sadrūmusi un atkušņa noskaņās aizvadīta, tad tomēr skrienoša un pozitīva diena. Un nemazākās nožēlas par pieņemto lēmumu šo pusmaratonu šogad neskriet, lai gan pirmo gadu dalīja arī medaļas.

nobeiguma vietā ...

Ilgi gan šis raksts nevarēja piedzīvot savu nobeigumu, bet tas tad beidot ir noticis, ja jau Tu lasītāj esi ticis līdz šaij rindiņai.

Ceļš līdz laimei. Varbūt lāci vajag? Lāci! Šurp Laimes lāci!